Ekonomika kā sociāla zinātne radās 18. gs. ar nosaukumu “politiskā ekonomija” (political economy). Par tās pamatlicēju uzskata skotu ekonomistu Ādamu Smitu (Adam Smith), kurš publicēja grāmatu “Nāciju labklājība” (The Wealth of nations, 1776). Mūsdienās ekonomikas teoriju dala divās daļās – mikroekonomikā, kas aplūko atsevišķu (individuālu) saimniecisko vienību rīcību, un makroekonomikā, kas analizē visu ekonomisko subjektu (mājsaimniecību, uzņēmumu, valdības un ārvalstu) kopdarbību un parāda, kā funkcionē ekonomiskā sistēma kopumā. Dažreiz papildus izdala vēl vidus līmeņa ekonomiku jeb mezoekonomiku, kas pēta ekonomiskās parādības, kas neietilpst ne makroekonomikas, ne mikroekonomikas pētījumu jomās.
Makroekonomikas pirmssākumi meklējami 20. gs. 30. gados Lielās depresijas laikā (1929‒1939), taču pašu makroekonomikas terminu plašāk sāka lietot tikai pēc Otrā pasaules kara (20. gs. 50. gados). Makroekonomikas teorijas pamatus aprakstīja britu ekonomists Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes) grāmatā “Nodarbinātības, procentu un naudas vispārējā teorija” (The General Theory of Employment, Interest and Money, 1936). Tajā viņš izskaidroja Lielās depresijas cēloņus un izstrādāja ekonomikas atveseļošanas metodes, kuras guva atsaucību un tika plaši pielietotas ekonomikas politikas veidošanā pēc Otrā pasaules kara gan Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), gan Rietumeiropā. Tā kā makroekonomikas pētījumu loks ir ļoti plašs un daudzveidīgs, mūsdienās izveidotas daudzas zinātniskās skolas un pastāv vairāki ideoloģiskie virzieni, kas vienus un tos pašus procesus skaidro atšķirīgi.