2012. gadā Eiropas līmeņa asociācija Social Economy Europe sociālo ekonomiku definēja kā privātu, formāli organizētu uzņēmumu kopumu, kuri ir patstāvīgi lēmumu pieņemšanā, atvērti brīvai dalībai un ir izveidoti, lai apmierinātu savu dalībnieku vajadzības ar preču ražošanas un pakalpojumu, apdrošināšanas un finanšu tirgus starpniecību. Šajos uzņēmumos lēmumu pieņemšana, peļņas un pārpalikumu sadale starp dalībniekiem nav tiešā veidā saistīta ar katra dalībnieka ieguldīto kapitālu.

Sociālo ekonomiku var uzskatīt par trešo sektoru ekonomikā. Tā būtiski sekmē darbavietu radīšanu, ilgtspējīgu izaugsmi un ienākumu un bagātības taisnīgāku sadali. Šis sektors spēj apvienot rentabilitāti, sociālo integrāciju un demokrātiskas pārvaldes sistēmas, darbojoties līdzās valsts un privātajam sektoram, lai pielāgotu pakalpojumus sabiedrības vajadzībām. Sociālo ekonomiku veido ļoti daudz dažādu uzņēmumu un organizāciju ‒ kooperatīvi, savstarpējie uzņēmumi, asociācijas, fondi, sociālie uzņēmumi un paritārās iestādes, kurām ir kopīgas vērtības un iezīmes, piemēram, indivīda un sociālā mērķa prioritāte pār kapitālu, brīvprātīga un atklāta dalība, demokrātiska pārvaldība, dalībnieku un/ vai vispārējo interešu apvienojums un tamlīdzīgi.

Sociālā ekonomika darbojas paralēli un kopā ar tirgus ekonomiku. Sociālā ekonomika nodrošina, ka ekonomikas efektivitāte kalpo sociālajām vajadzībām, tādējādi radot to patiesu mijiedarbību. Sociālās ekonomikas attīstību nosaka vajadzības pēc jauniem risinājumiem (sociālajiem, ekonomiskajiem vai vides jautājumiem) un nepieciešamība apmierināt vajadzības, kuras privātais vai publiskais sektors ir ignorējis (vai nepietiekami izpildījis). Izmantojot risinājumus bezpeļņas mērķu sasniegšanai, sociālajai ekonomikai ir unikāla loma spēcīgas, ilgtspējīgas, labklājīgas un iekļaujošas sabiedrības veidošanā. Veiksmīgām sociālās ekonomikas organizācijām ir nozīme valdības politikas mērķu sasniegšanā. Tās veicina sociāli iekļaujošas bagātības radīšanu, ļauj indivīdiem un kopienām uzturēt un atjaunot vietējās apkaimes, sniedz iespējas jaunu sabiedrisko pakalpojumu piedāvājumam, attīsta iekļaujošu sabiedrību un aktīvu pilsoniskumu un tamlīdzīgi. Sociālās ekonomikas nozares robežu noteikšana ir sarežģīta politikas un ekonomikas maiņas dēļ ‒ jebkurā laikā organizācijas var būt “daļēji iekšā, daļēji ārpus”, pārvietojoties starp sociālās ekonomikas apakšnozarēm.

Sociālā ekonomika ir viena no ekonomikas sastāvdaļām. Sociālajā ekonomikā ir trīs apakšsektori: sabiedriskais, brīvprātīgo un sociālo uzņēmumu sektors.

Sabiedriskais sektors ietver tās organizācijas, kas ir aktīvas vietējā vai sabiedrības līmenī. Parasti tās ir mazas, pieticīgi finansētas un galvenokārt atkarīgas no brīvprātīgas, nevis apmaksātas darbības. Brīvprātīgo sektors parasti ietver organizācijas, kas ir formālas (tām ir struktūra), neatkarīgas no valdības un tiek vadītas ar pašpārvaldes palīdzību, tās ir nekomerciālas un darbojas, saprātīgā līmenī iesaistot brīvprātīgos. Sociālo uzņēmumu sektors ietver organizācijas, kas ir uzņēmumi ar galvenokārt sociāliem mērķiem, kuru peļņa pārsvarā tiek investēta no jauna uzņēmējdarbībā vai sabiedrībā ar tādu pašu nolūku un kuri nedarbojas ar mērķi maksimāli palielināt peļņu akcionāriem un īpašniekiem.

Sociālās ekonomikas darbības raksturīgākās jomas ir vides aizsardzība, patērētāju tiesību aizsardzība, vietējā attīstība, cilvēktiesības, sociālais atbalsts, medicīniskā aprūpe, sociālās atstumtības novēršana, uzņēmējdarbības veicināšana un citas. Šīs jomas pamatā realizē trīs lielas organizāciju grupas: kooperatīvi, sabiedrības/ apvienības un fondi. Tiek uzskatīts, ka sociālajai ekonomikai ir atšķirīga un vērtīga loma, kas palīdz veidot stipru, ilgtspējīgu un iekļaujošu sabiedrību, izmantojot risinājumus nekomerciālu mērķu sasniegšanai.

Sociālā ekonomika būtībā pārstāv dažādus konceptus. Viens no tiem ‒ solidaritātes ekonomikas pieeja, kas veidojusies Francijā kopš 20. gs. 80. gadiem. Saskaņā ar šo pieeju ekonomikas pamatā ir trīs pīlāri ‒ tirgus, valsts un savstarpējā palīdzība. Savstarpējā palīdzība attiecas uz nemonetāro apmaiņu primārajā sociālajā apritē, kuras galvenā izpausme ir dalība apvienībās.

Solidaritātes ekonomikas pieeja mēģina sasaistīt sistēmas trīs pīlārus, kā rezultātā veidojas tirgus ekonomikas, ar tirgu nesaistītas ekonomikas un nemonetārās ekonomikas hibrīdi. Tie neatbilst ekonomikas zinātnes tradicionālajai izpratnei par tirgu, un to resursu izcelsme ir daudzveidīga: tirgus (preču un pakalpojumu pārdošana), ar tirgu nesaistītā joma (valsts subsīdijas un dotācijas) un nemonetārā ekonomika (brīvprātīgie). Latīņamerikas valstīs izplatīts cits solidaritātes ekonomikas koncepts definē solidaritātes ekonomiku kā spēku, kas veicina sociālās pārmaiņas. Šis koncepts paredz, ka solidaritātes ekonomika ir savienojama ar tirgu un valsti.

Vēl citās teorētiskajās pieejās tieši ierosināts tirgus ekonomiku, kurā ražošanas līdzekļi pieder privātpersonām, aizstāt ar citiem ražošanas sistēmas organizācijas veidiem. Šīs pieejas ir: a) alternatīvā ekonomika, kuras aizsākumi meklējami pret iestāžu un uzņēmumu veidošanu vērstajās kustībās, kas sākās Francijā pēc 1968. gada maija, un b) tā dēvētā sabiedriskā ekonomika, kuru kopš 1980. gada popularizē dažādās Dienvidamerikas valstīs un kura ir tik ļoti līdzīga solidaritātes ekonomikas versijai, kas ir izplatīta Latīņamerikā, ka to dēvē par sabiedrisko solidaritātes ekonomiku. Sabiedriskā ekonomika nepieļauj nekādas darba devēju un darba ņēmēju attiecības un uzskata, ka galvenais ražošanas faktors ir darbs.

Jauna koncepcija, kas ieņēmusi stabilu vietu kopš 21. gs. sākuma, ir sadarbības ekonomikas koncepcija, kura attiecas uz ļoti plašu darbību loku saistībā ar patēriņu, ražošanu, finansēm, izglītību un pat pārvaldību. Sadarbības ekonomikā iesaistītas trīs dalībnieku kategorijas: a) pakalpojumu sniedzēji ‒ gan privātpersonas, gan arī profesionāli pakalpojumu sniedzēji; b) šo pakalpojumu lietotāji un c) starpnieki, kas ar tiešsaistes platformas starpniecību saved kopā pakalpojumu sniedzējus un lietotājus un atvieglo darījumus to starpā (sadarbības platformas). Sadarbības ekonomikas darījumi parasti nav saistīti ar īpašumtiesību maiņu, un tos var veikt gan peļņas gūšanas, gan bezpeļņas nolūkos. Sadarbības ekonomika izmanto informācijas tehnoloģijas, lai mazinātu informācijas asimetriju un darījumu izmaksas, kas saistītas ar preču un pakalpojumu apmaiņu vai koplietošanu, kā arī lai paplašinātu un padziļinātu sadarbības tirgus.

Sociālās ekonomikas idejas kļuvušas par pamatu aprites ekonomikas modelim, kas paredz lineāro ekonomiku, kuras pamatā ir modelis “iegūt-ražot-izmantot-izmest”, aizstāt ar aprites ekonomiku, kurā atkritumus var pārveidot par resursiem, lai ekonomika kļūtu ilgtspējīgāka un lai mazinātu tās negatīvo ietekmi uz vidi, uzlabojot resursu pārvaldību un samazinot ieguvi un piesārņojumu.

21. gs. sākumā centienus novērtēt sociālo ekonomiku īstenojušas gan akadēmiskās aprindas, gan arī valstu statistikas institūti un valdības: izstrādāta likumdošana un metodes, kā novērtēt sociālo ekonomiku, izveidotas rokasgrāmatas, pilnveidotas ticamas statistikas par dažādām sociālās ekonomikas grupām sagatavošanas metodes, sniedzot sistemātisku statistiku par sociālo ekonomiku, izveidoti speciāli fondi, piemēram, Eiropas sociālais fonds (European Social Fund).

Lai gan jau viduslaikos ievērojami palielinājās labdarības (labdarības fondi, brālības un slimnīcas) un savstarpējās palīdzības sabiedrību skaits, sociālās ekonomikas organizāciju grupu vēsturiskā izcelsme saistīta ar neaizsargātāko sociālo grupu reakciju uz jaunajiem dzīves apstākļiem, ko radīja industriālā kapitālisma attīstība 18. un 19. gs. Pirmie mēģinājumi izveidot kooperatīvus 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā bija vērojami Lielbritānijā, kur rūpniecībā nodarbinātie strādnieki spontāni reaģēja uz grūtajiem dzīves apstākļiem. Tomēr sociālistiskie uzskati, kurus izplatīja Roberta Ovena (Robert Owen) un rikardiešu virziena antikapitālisti, piemēram, Viljams Tomsons (William Thompson), Džordžs Madijs (George Mudie), Viljams Kings (William King), Tomass Hodžskins (Thomas Hodgskin), Džons Grejs (John Gray) un Džons Brejs (John Francis Bray), drīz vien būtiski ietekmēja kooperatīvu kustību, un no 1824. līdz 1835. gadam izveidojās cieša saikne starp kooperatīvajām sabiedrībām un arodbiedrībām, kurām bija kopīgs mērķis ‒ strādnieku šķiras emancipācija. No 1831. līdz 1835. gadam Lielbritānijā notika astoņi kooperatīvu kongresi, un tie koordinēja gan kooperatīvu, gan arodbiedrību darbību. Vienā no šiem kongresiem tika nodibināta apvienība Grand National Consolidated Trades Union, kurā apvienojās visas Lielbritānijas arodbiedrības. 1895. gadā Londonā izveidoja Starptautisko Kooperatīvu aliansi (International Cooperative Alliance, ICA). Šīs organizācijas deva būtisku ieguldījumu mūsdienu sociālās ekonomikas attīstībā. Līdzīgi procesi notika arī 19. gs. otrajā pusē Latīņamerikas valstīs, piemēram, Urugvajā un Argentīnā.

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ziņojumu par kooperatīviem sociālās attīstības jomā (2017) sociālā ekonomika veido aptuveni 7 % no pasaules iekšzemes kopprodukta (IKP). Vismaz 12 % cilvēku uz zemes ir sadarbības partneri kādam no 3 miljoniem kooperatīvu. Kooperatīvi nodrošina darbavietas vai darba iespējas 280 miljoniem jeb 10 % no nodarbinātajiem iedzīvotājiem. 300 lielāko kooperatīvu vai kopuzņēmumu apgrozījums ir 2,146 miljardi USD, vienlaikus sniedzot pakalpojumus un infrastruktūru, kas sabiedrībai ir nepieciešama uzplaukumam.

Eiropas sociālā ekonomika nodrošina vairāk nekā 13,6 miljonus apmaksātu darbvietu, nodarbina aptuveni 6,3 % darbspējīgo iedzīvotāju 28 Eiropas Savienības dalībvalstīs, nodarbina vairāk nekā 19,1 miljonu darbaspēka, tostarp apmaksātās un neapmaksātās darbvietās, nodarbina vairāk nekā 82,8 miljonus brīvprātīgo, kas atbilst 5,5 miljoniem pilnslodzes darbinieku, ietver vairāk nekā 232 miljonus kooperatīvu, savstarpējo sabiedrību un tām līdzīgu organizāciju dalībnieku, ietver vairāk nekā 2,8 miljonus organizāciju un uzņēmumu. Situācija dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs atšķiras – vecajās Eiropas Savienības valstīs sociālajā ekonomikā nodarbināti 9–10 % no darbspējīgajiem iedzīvotājiem, savukārt jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs nodarbināti mazāk nekā 2 % no darbspējīgajiem iedzīvotājiem. Eiropas Komisijas dokumentā “Par ilgtspējīgu Eiropu līdz 2030. gadam” minēts: “Sociālā ekonomika ir iespēja un virzītājspēks 2030. gada programmas 17 ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanai Eiropas un pasaules līmenī: veicināt iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, pilnīgu un produktīvu nodarbinātību un pienācīgu darbu.”

Apvienoto Nāciju Organizācijas Sociālās attīstības pētniecības institūts (United Nations Research Institute for Social Development, UNRISD) ir autonoms pētniecības institūts ANO sistēmā, kas veic starpdisciplinārus pētījumus un politikas analīzi par mūsdienu attīstības jautājumu sociālajām dimensijām. ANO aģentūru sociālās un solidaritātes ekonomikas darba grupas (United Nations Inter Agency Task Force on Social and  Solidarity Economy, UNTFSSE) mērķis ir palielināt sociālās un solidaritātes ekonomikas (SSE) atpazīstamību ANO sistēmā un ārpus tās. Darba grupas locekļi gatavo kopīgas iniciatīvas: ziņojumus un īsus ziņojumus, organizē ar SSE saistītus pasākumus saistībā ar attiecīgajiem ANO procesiem un konferencēm, veido partnerības un dialogus ar valdības un pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

Starptautiskajai Darba organizācijai (International Labour Organization, ILO) ir senas tradīcijas un pieredze sociālajā un solidārajā ekonomikā. Organizācijas pirmais oficiālais dokuments, kas tieši norāda uz uzņēmumiem sociālajā ekonomikā, datēts ar 1922. gadu. Starptautiskās Darba organizācijas apņemšanās veicināt sociālo un solidaritātes ekonomiku balstās uz tās konstitūciju un deklarāciju par Sociālo taisnīgumu taisnīgai globalizācijai (2008).

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) 2020. gadā sāka projektu “Sociālās un solidaritātes ekonomikas ekosistēmu veicināšana”, kas trīs gadu laikā aptvers vairāk nekā 30 valstis, lai radītu starptautisku ceļvedi par SSE tiesisko regulējumu, starptautisku ceļvedi par SSE sociālās ietekmes mērīšanas apmācības programmu, lai radītu zināšanu un pieredzes apmaiņas iespējas starp dažādām valstīm un ieinteresētajām personām par dažādām SSE attīstībai kritiskām tēmām.       

Starptautiskā Savstarpējā labuma biedrību asociācija (International Association of Mutual Benefit Societies, AIM) ir starptautiska jumta organizācija, kas apvieno veselības apdrošināšanas un to struktūru federācijas. Tajā ir 55 locekļi no 28 valstīm visā Eiropā, Latīņamerikā, Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Asociācijas bezpeļņas organizācijas nodrošina veselības apdrošināšanu aptuveni 240 miljoniem cilvēku, kā arī pakalpojumus, kas saistīti ar obligāto un/ vai papildu veselības apdrošināšanu. Asociācija apkopo informāciju par veselības veicināšanas un slimību profilakses jautājumiem. Dokumentos ir ne tikai fakti un skaitļi par dažādām tēmām, bet arī ieteikumi lēmumu pieņēmējiem, kā arī saraksts ar labākajām praksēm, ko asociācijas dalībnieki ieviesuši, lai risinātu dažādas problēmas.

Starptautiskā Kooperatīvu alianse (International Cooperative Alliance, TCA) izveidota 1895. gadā, lai popularizētu kooperatīva modeli. Mūsdienās tā pārstāv vismaz 12 % cilvēces, apvienojot 3 miljonus kooperatīvu.

Eiropā informāciju par sociālo ekonomiku apkopo un analizē Eiropas Komisijas struktūrvienības.

Sociālās ekonomikas jautājumi apskatīti žurnālā STIR The magazine for the new economy (kopš 2013. gada). Sociālo ekonomiku raksturojošie un popularizējošie izdevumi pārsvarā ir atsevišķas publikācijas ar sociālo ekonomiku saistīto organizāciju un iestāžu tīmekļa vietnēs. Piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Sociālās attīstības pētniecības institūts īsteno aktīvu un daudzveidīgu publikāciju programmu, kas ietver iekšējas un komerciāli izdotas grāmatas, īpašus ziņojumus, programmu un gadījuma rakstus, kā arī biļetenus par konkrētiem notikumiem un institūta darbu kopumā. Līdzīgi rīkojas arī pārējās organizācijas, piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija.

Sociālās ekonomikas izpētē 20. gs. 90. gados un 21. gs. gs. sākumā atzīmējams Džons Stīvenss (John D. Stephens), kura pētnieciskās intereses saistītas ar demokratizāciju un sociālās politikas attīstību attīstītās kapitālistiskās sabiedrībās, piemēram, Austrijā un Somijā, kā arī ar pensiju sistēmu nākotni un ilgtspēju. Līdzīgi ir Evelainas Hjūberes (Evelyne Huber) galvenie pētniecības virzieni ‒ sociālās politikas iespējas Latīņamerikā, nodokļu reformas ietekme uz dzimumu, pensiju reformas politika Latīnamerikā. Mūsdienās biežāk sociālās ekonomikas jautājumus analizē Eva Bortoloti (Eva Bortolotti), nodarbojoties ar vides ilgtspējas, zaļās izaugsmes, klimata taisnīguma un sociālās jomas jautājumiem. 2021. gadā Pola Leda (Paul Ladd) vadībā veikts pētījums par neaizsargātu grupu aizsardzību un atbalstu Covid-19 pandēmijas laikā.

Hamišs Dženkinss (Hamish Jenkins) pētījis politiku sociālajā un solidārajā ekonomikā pašvaldību līmenī. Samuels Brīlizauers (Samuel Brülisauer) skatījis politiku sociālajā un solidārajā ekonomikā pašvaldību līmenī, kā arī sociālo un solidāro ekonomiku migrantu un bēgļu integrācijai. Zuzannas Šteinmanes (Susan Steinman) pētījumu lokā ir veicinošas vides radīšana sociālajai un solidārajai ekonomikai dažādos Āfrikas reģionos. Rafaels Čavess-Avila (Rafael Chaves-Avila) skatījis valsts politiku sociālās un solidaritātes ekonomikas veicināšanai. Alans Sazerns (Alan Southern) pētījis politisko atbalstu, sociālās palīdzības un solidaritātes veicināšanu. Aleksandra Kāša (Alexandra Kaasch) skata globālo sociālo politiku, jaunus sociālās politikas virzienus un Indonēzijas sociālās politikas attīstību.