Aprites ekonomika tiecas maksimizēt preces vērtību tās lietošanas laikā, kā arī pēc preces dzīves cikla, izmantojot tās komponentus jaunu produktu radīšanā. Aprites ekonomika balstās uz atkārtotu produkta izmantošanu, koplietošanu, remontu, renovāciju, pārbūvi un pārstrādi, lai izveidotu slēgta cikla sistēmu, līdz minimumam samazinot resursu izmantošanu un atkritumus, piesārņojuma un oglekļa emisiju (CO₂) radīšanu, ražošanai un transportēšanai pēc iespējas izmantojot atjaunojamo enerģiju. Aprites ekonomikā produktu un materiālu vērtība tiek uzturēta iespējami ilgi, atkritumu radīšana un resursu izmantošana tiek samazināta, un, kad produkts ir sasniedzis dzīves cikla beigas, resursi paliek ekonomikā, kur tos izmanto atkal un atkal, lai radītu papildu vērtību. Ar šo ekonomikas modeli tiek mēģināts nodalīt pasaules ekonomisko attīstību no ierobežota resursu patēriņa un tā piedāvāt veidus un mehānismus, kā iespējams radīt vērtību, neizmantojot jau tā ierobežotos resursus.

Aprites ekonomikas idejas radās 20. gs. 70. gados, kad cilvēki sāka aktīvi domāt par resursu ierobežotību, dabu, vides piesārņojumu un nākotni. Idejas par pāreju uz aprites ekonomiku uzplaukumu piedzīvoja 20. gs. 90. gados, kad pasaulē tika ieviestas jaunas tehnoloģijas, kas padarīja ražošanu ātrāku un produktīvāku, kā rezultātā strauji paaugstinājās saražoto preču skaits, daudz vairāk tika izmantoti dabas resursi, kā arī radās pastiprināts vides piesārņojums. Rezultātā globālais ekoloģiskās pēdas nospiedums, kas 1960. gadā liecināja, ka visiem zemeslodes iedzīvotājiem pietiktu ar vienu planētu, 2021. gadā ir pieaudzis līdz 1,7 planētām, un tas liek domāt par jaunu ekonomisko sistēmu, kas ļautu resursus izmantot pēc iespējas produktīvāk. Atšķirībā no tradicionālā (lineārā) modeļa aprites ekonomikas centrā nav patēriņš (patērētājs tiek mudināts iegādāties arvien jaunākas un modernākas iekārtas), bet gan produkta funkcija (patērētājs tiek mudināts iegādāto preci lietot maksimāli ilgi).

Aprites ekonomikas idejai ir divi svarīgi virzieni, no kuriem pirmais attiecas uz materiālu plūsmu caur ekonomiku, bet otrs saistīts ar domāšanu par ekonomiskajiem apstākļiem, kas varētu radīt šādu plūsmu. Aprites ekonomikas modelī tiek mēģināts panākt, lai visas preces tiktu lietotas atkārtoti un saglabātu savu augstāko lietderību un vērtību visu savu dzīves ciklu, kuru iedala tehniskajā un bioloģiskajā ciklā. Bioloģiskajā ciklā dabiskie procesi atjauno jau izmantotos resursus, un šai pārejai nav nepieciešama tieša cilvēka iejaukšanās. Tehniskajā ciklā ar pieejamās enerģijas un cilvēka līdzdalības palīdzību iespējams atjaunot vai pārstrādāt materiālu, lai iegūtu tā sākotnējo formu.

Tas tiek uzskatīts par pastāvīgu pozitīvu attīstības ciklu, kas saglabā un uzlabo dabas kapitālu, optimizē resursu ražību un samazina pielietotās sistēmas riskus, regulējot krājumus un atjaunojamos resursus.

Aprites ekonomikas pieeja liek uzņēmumam pārskatīt ne tikai pašu produktu, bet arī visus uzņēmuma procesus, sākot no tā, kā produkts tiek izstrādāts, ražots, piegādāts un izplatīts, līdz pat komunikācijai ar klientu. Sekojot šim modelim, uzņēmumam nepieciešams veidot ilgtermiņa attiecības gan ar klientiem, gan ar resursu piegādātājiem, gan citiem uzņēmumiem (piemēram, remonta veicējiem), gūstot daudzpusēju labumu no savstarpējās sadarbības. 

Aprites ekonomika balstās uz vairākiem principiem, no kuriem katrs mēģina risināt dažādas problēmas un izaicinājumus, ar ko sastopas mūsdienu sabiedrība un ekonomika. Pirmais aprites ekonomikas princips ir bezatkritumu saimniekošana, kas paredz, ka nekas netiek izmests, jo atkritumus var atkārtoti izmantot, veicot remontu, demontāžu un tamlīdzīgi. Otrais princips nosaka, ka ir jāsaglabā un jāuzlabo jau tā ierobežotie dabas resursu krājumi, kā arī jāpalielina atjaunojamo enerģijas resursu plūsmas, lai izmantotie resursi būtu balansā. Trešais princips paredz nepieciešamību optimizēt ražību, iepludinot produktus, izejvielas un materiālus tehniskajā vai bioloģiskajā ciklā tajā brīdī, kad tiem ir visaugstākā lietderība. Ceturtais aprites ekonomikas princips nosaka nepieciešamību minimizēt to produktu daudzumu, ko nav iespējams pārstrādāt vai izmantot atkārtoti. Tas viss liek izplatīties jaunajai ekonomikas sistēmai, kas ļauj resursus izmantot pēc iespējas produktīvāk, saudzējot apkārtējo vidi un pārstrādājot atkārtoti, kā arī gūt no tiem lielāku labumu, lietojot kopā un pagarinot to lietošanas ilgumu.

Ideja par atgriezenisko saiti, par cikliem reālās pasaules sistēmās ir sena un atbalsojas dažādās filozofijas skolās. Jau 18. gs. ekonomisti rakstīja par resursu efektīvu izmantošanu un cilvēku pārlieku lielo patēriņu, kā arī par nesaskaņām patēriņa apjomos starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

Pirmās idejas, kas saistītas ar pāreju uz aprites ekonomikas modeli, parādījās 20. gs. 70. gados, drīz pēc tam, kad Romas klubs (The Club of Rome) publicēja savu pētījumu “Izaugsmes ierobežojumi” (The Limits to Growth, 1972), kurā tika uzskatāmi parādīts, ka cilvēces izaugsme nevar turpināties bezgalīgi, jo tās resursi ir ierobežoti.

1976. gadā šveiciešu arhitekts un rūpniecības analītiķis Valters Štāels (Walter Rudolf Stahel) kopā ar kolēģi Ženevjevu Redeju (Geneviève Reday) sagatavoja ziņojumu Eiropas Komisijai (European Comission), kurā izteica ideju par ekonomikas iedalīšanu ciklos, kā arī dabas resursu taupīšanu un atkritumu ierobežošanu. Ziņojumā tika uzskaitīti aprites ekonomikas modeļa pamatprincipi un četri galvenie mērķi, kas ir aktuāli joprojām – produkta dzīves cikla pagarināšana un maksimizēšana, atjaunošanas darbi un atkritumu mazināšana.

Aprites ekonomikas attīstības kontekstā būtiska ir arī ekoloģiskās domāšanas sistēma “no šūpuļa līdz šūpulim” (cradle to cradle), ko 2002. gadā izstrādāja amerikāņu arhitekts Viljams Makdonahs (William McDonough) un ķīmiķis Mihaels Braungarts (Michael Braungart). Savā grāmatā “No šūpuļa līdz šūpulim: pārstrādāt veidu, kā lietas tiek izgatavotas” (Cradle to Cradle: Remaking the Way We Make Things, 2002) viņi aicināja sabiedrību domāt un spriest par ekoloģisko domāšanu un par to, vai tiešām šīs domāšanas veids balstās uz jēdzieniem “samazināt”, “patērēt mazāk”, “izvairīties” un citiem. Viņu galvenā ideja bija veicināt dažādu lietu ražošanu no kvalitatīviem un 100 % pārstrādājamiem materiāliem. Lai iekļautos “no šūpuļa līdz šūpulim” sistēmā, uzņēmējiem tika izstrādāti pieci kritēriji:

1) produktu ražošanas procesā izmantojami atjaunojamās enerģijas veidi, kas nepiesārņo apkārtējo vidi;

2) produkta ražošanas procesā netiek piesārņotas ūdenstilpnes;

3) tiek izmantoti tikai tādi materiāli, kurus iespējams pilnībā pārstrādāt;

4) tiek izmantoti materiāli, kuriem nav ietekmes uz cilvēku un vidi;

5) tiek nodrošinātas sociālās garantijas un atbilstošs atalgojums cilvēkiem, kas iesaistījušies ražošanas procesā.

Attīstoties aprites ekonomikas idejām pasaulē, ir radušies dažādi tās paveidi, piemēram, ekoloģiskā ekonomika, zilā ekonomika, dalīšanās ekonomika, solidaritātes ekonomika un citi, kas mūsdienās ir būtiski mainījuši gan uzņēmējdarbības vidi, gan savstarpējās attiecības starp dažādiem ekonomiskajiem subjektiem (valdību, mājsaimniecībām, uzņēmumiem), pievēršot uzmanību dažādiem sabiedrībai svarīgiem aspektiem.

Mūsdienās kopējais konceptuālais ietvars aprites ekonomikas virzībai ir saistīts ar sabiedrības ilgtspējīgu attīstību, kur labklājības pamatu veido zaļā ekonomika jeb zaļā izaugsme. Aprites ekonomika ir ilgtspējību veicinošs attīstības modelis, kas paver iespēju dzīvot tīrā, nepiesārņotā pasaulē un ļauj uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitātes un labklājības līmeni.

Valstu līmenī Ķīna 2008. gadā bija viena no pirmajām, kas pieņēma aprites ekonomikas likumu, kas veicināja resursu atgūšanu no atkritumiem. 2015. gadā Eiropas Komisija izstrādāja rīcības plānu aprites ekonomikas ieviešanai, kas ietvēra projektus par direktīvām atkritumu apsaimniekošanas jomā. Savukārt 2019. gada 11. decembrī Eiropas Komisija nāca klajā ar paziņojumu “Eiropas zaļais kurss”, kurā piedāvāja jaunu izaugsmes stratēģiju, kas tiecas Eiropas Savienību pārveidot par taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar mūsdienīgu resursu efektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kurā ekonomiskā izaugsme būtu atsaistīta no resursu patēriņa. Atbilstoši Eiropas zaļā kursa ceļvedim 2020. gada 10. martā Eiropas Komisija publiskojanJauno aprites ekonomikas rīcības plānu, kas nosaka pasākumus aprites ekonomikas nostiprināšanai. Tas ietver iniciatīvas visam produktu aprites ciklam ‒ no izstrādes un ražošanas līdz patēriņam, remontam, otrreizējai izmantošanai, pārstrādei un resursu atgriešanai ekonomikā.

Aprites ekonomikas jēdziens ir radies kā atbilde uz centieniem nodrošināt ilgtspējīgu attīstību kontekstā ar ražošanas un patēriņa pieaugošo ietekmi uz pasaules resursiem un vidi. Kaut arī aprites ekonomikas mērķis ir palielināt resursu efektivitāti, tā pilnībā nenodarbojas ar dabas kapitāla saglabāšanu un vides risku novēršanu cilvēku veselībai un labklājībai. Aprites ekonomikas modelī rūpnieciskie un tehnoloģiskie procesi tiek pielāgoti, lai tie būtu vērsti uz energopatēriņa un materiālu izmantošanas samazināšanu, atkritumu rašanās novēršanu, pārstrādi un bīstamu ķimikāliju lietošanas samazināšanu, balstoties uz labāko pieejamo tehnisko paņēmienu izmantošanu. Tās mērķis ir neko neizmest un mazināt jaunu resursu iepirkšanas vajadzības, lai izveidotu slēgta cikla sistēmu, līdz minimumam samazinot resursu izmantošanu un atkritumus, piesārņojuma un ogļskābās gāzes radīšanu. Tomēr šī modeļa ieviešanai praksē ir vairākas problēmas:

• ciklveida sistēmas nav iespējams realizēt visur, un ne vienmēr no šīs pārejas vērojams kāds ekonomisks labums;
• ne visus materiālus iespējams pārstrādāt un izmantot atkārtoti (piemēram, sadedzinātie primārie energoresursi, bīstamie radioaktīvie atkritumi);
• nav iespējams savākt visas reiz izmantotā materiāla daļiņas– lietas daļēji noārdās lietošanas laikā;
• līdz ar ilgāku produktu dzīves ciklu palielinās arī operatīvās un uzturēšanas izmaksas;
• lai aprites ekonomikas modelis varētu sekmīgi darboties, nepieciešama sadarbība (t. sk. informācijas apmaiņa) starp dažādiem ekonomiskajiem subjektiem, ko ne vienmēr ir iespējams praktiski realizēt (konkurence, komercnoslēpumu neizpaušana);
• preču pārstrāde un atgriešana tirgū var negatīvi ietekmēt jaunu produktu ražošanu (sašaurināt pieprasījumu);
• ilgtspējīgu (kvalitatīvu un pārstrādājamu) materiālu izmantošana ievērojami sadārdzina gala produkta cenu, tāpēc pieprasījums pēc ilgtspējīgām precēm un pakalpojumiem var saglabāties neliels;
• sabiedrība bieži neuzticas produktiem, kas ražoti no pārstrādātiem materiāliem, jo valda uzskats, ka pārstrādāts produkts ir sliktāks (nekvalitatīvāks) par pilnīgi jaunu produktu.

Bez tam aprites ekonomikas ieviešana sākotnēji ir saistīta ar lieliem ieguldījumiem, bet atdeve no tiem ir paredzama tikai pēc ilga laika, tāpēc ir nepieciešams atbalsts un stimuli no valsts puses gan uzņēmējiem, gan mājsaimniecībām, lai tie mainītu savus ražošanas un patēriņa modeļus. Tāpat pāreja uz aprites ekonomikas modeli var palielināt pasaules ekonomikas polarizāciju un veicināt atkritumu un nolietoto produktu eksportu no attīstītām un mazāk attīstītām valstīm.

Aprites ekonomikas ieviešana paver jaunas iespējas visām iesaistītajām pusēm: gan patērētājiem, gan uzņēmējiem, gan sabiedrībai un tautsaimniecībai kopumā. Aprites ekonomikas modelis veicina izaugsmi un produktivitāti un ļauj palielināt iekšzemes kopproduktu (IKP) gan no ienākumiem, kas gūti no darbībām, kas saistītas ar jauno modeli, gan arī no zemajām ražošanas izmaksām (patēriņa preču ražošanā ietaupītie līdzekļi globāli varētu sasniegt vairāk nekā 628 miljardus eiro). Aprites ekonomikas modelis samazina negatīvo ārējo ietekmi – ūdens un gaisa piesārņojumu, zemes izmantošanu, toksisko vielu emisiju un klimata pārmaiņas. Aprites ekonomikā tiek ieviesti inovatīvi pakalpojumi, ar kuru palīdzību cilvēkiem tiek nodrošināta preču pieejamība (tiek savienoti dažādi produktu lietotāji savā starpā, lai veicinātu piekļuvi precēm), kā arī radītas jaunas vietēja mēroga darbavietas visiem prasmju līmeņiem. Uzņēmējiem dažādojas peļņas gūšanas iespējas (piemēram, izīrējot, nevis pārdodot preci patērētājam un nodrošinot tās apkalpošanu). Tāpat tiek maksimāli izmantota iepirkto izejvielu vērtība, uzņēmumi tiek pasargāti no resursu trūkuma un svārstīgām cenām, samazinās ar atkritumu apsaimniekošanu saistītās izmaksas, kas palielina ražošanas efektivitāti un uzlabo uzņēmumu konkurētspēju. Sabiedrībai kopumā aprites ekonomika palīdz taupīt enerģiju un citus resursus, izvairīties no neatgriezeniska kaitējuma attiecībā uz klimatu un bioloģisko daudzveidību, gaisa, augsnes un ūdens piesārņojumu. Tas ļauj risināt pilsētvides problēmas, piemēram, samazināt transporta sastrēgumus un citas problēmas, kā arī paver plašas iespējas sociālās uzņēmējdarbības un jaunu nodarbinātības formu attīstībai.