Jēdzienu “ekonomika” lieto, runājot, pirmkārt, par ekonomikas zinātni un izglītību (zinātniskajiem grādiem, teorijām, studiju kursiem, pētījumu virzieniem u. tml.), otrkārt, runājot par procesiem, kas saistīti ar vispārīgiem saimnieciskiem jautājumiem (ekonomikas procesiem, ekonomikas politiku, ekonomikas teorijām, ekonomikas organizācijām u. tml.). Treškārt, terminu “ekonomika” lieto, runājot par saimniekošanas sistēmām teritoriālā un nozaru aspektā (rūpniecības ekonomiku, lauksaimniecības ekonomiku, sociālo ekonomiku, kultūras ekonomiku, reģionālo ekonomiku, pilsētas ekonomiku un tamlīdzīgi).

Ekonomika ir vienīgā zinātnes nozare, kas pēta kategorijas un likumsakarības produktu un pakalpojumu ražošanā, sadalē, maiņā un patēriņā no sabiedriskā viedokļa, t. i., no procesā iesaistīto sabiedrisko attiecību un labklājības viedokļa. Ekonomikas teorētiskie pētījumi ļauj izzināt valsts un sabiedrības attīstības likumsakarības, saprast, modelēt un prognozēt valsts un sabiedrības attīstību īstermiņā un ilgtermiņā un uz iegūto zināšanu pamata veidot valsts politiku un valsts regulēšanas instrumentus vēlamās tautsaimniecības attīstības gaitas iegūšanai. Praktiskie pētījumi ļauj izvērtēt sasniegtos rezultātus, to atbilstību vēlamajam un sagatavot izveidojušās tautsaimniecības attīstības gaitas korekcijas politiku un pasākumus.

Ekonomika kā zinātne ir sociālo zinātņu kopas sastāvdaļa. Ekonomikas zinātni dala sastāvelementos atbilstoši izpētes objekta līmenim: makroekonomika, mikroekonomika un mezoekonomika.

No 1615. gada, kad pirmo reizi publiski tika lietots jēdziens “politiskā ekonomija”, līdz  Lielās depresijas sākumam (20. gs. otrās desmitgades beigās) politisko ekonomiju uzskatīja par galveno (vai pat vienīgo) ekonomikas zinātnes sastāvelementu. Politiskajā ekonomijā tika pētītas sabiedriski saimnieciskās attiecības, kas rodas starp sabiedrības īpatņiem saimniecisko mantu ražošanā, maiņā un izdalīšanā. Sociālisma sistēmas valstīs politiskā ekonomija (jeb politekonomija) kā vienīgā ekonomikas teorijas mācība pastāvēja līdz šīs sistēmas sabrukumam 20. gs. 80. gadu beigās.

Mūsdienās ekonomikas zinātni uztver kā makroekonomikas un mikroekonomikas kopumu. Ekonomikas dalījums divos līmeņos ‒ makroekonomikā un mikroekonomikā ‒ radās Lielās depresijas laikā, cenšoties izprast krīzes cēloņus un seku likvidēšanas metodes. Makroekonomika  ir ekonomikas zinātnes nozare, kas pēta izpildījumu, struktūru, norisi un lēmumu pieņemšanu tautsaimniecībā kopumā. Mikroekonomika ir ekonomikas zinātnes nozare, kas pēta individuālu (personas, uzņēmuma) rīcību.

Mūsdienās ekonomikas zinātnes dalījumu papildina trešais līmenis – mezoekonomika (vidus līmeņa ekonomika). Mezoekonomikas pētījumu joma ir ekonomiskās parādības, kas neietilpst ne makroekonomikas, ne mikroekonomikas pētījumu jomās. Par mezoekonomikas sākumu uzskata 20. gs. 80. gadus, kad ekonomisti sāka meklēt saistību starp diviem galvenajiem ekonomikas zinātnes sastāvelementiem.

Mezoekonomikai piedēvē šādas jomas: politiskā ekonomija, spēļu teorija un stratēģija, institūciju ekonomika (institutional economics), informācijas teorija (information theory), nelineārā dinamika (non-linear dynamics), nestabilitāte (volatility), tautsaimniecības sektoru un labklājības jomas. Šīs jomas iepriekš tika uzskatītas par makroekonomikas pētījumu jomām, tāpēc jauna ekonomikas zinātnes sastāvelementa izveidošanas nepieciešamība tiek apšaubīta un mezoekonomika vēl netiek atzīta par pilnvērtīgu ekonomikas zinātnes sastāvelementu. Pētījumu mezoekonomikā nav daudz, bet tie rodas.

Ekonomikas zinātnes virzieni ir pētījumi jomu, teritoriālā un nozaru aspektā (sociālā ekonomika, kultūras ekonomika, reģionālā ekonomika, pilsētas ekonomika, rūpniecības ekonomika, lauksaimniecības ekonomika un tamlīdzīgi). Ekonomikas zinātnes virzieni pastāvīgi papildinās. Piemēram, 21. gs. otrajā desmitgadē klāt nākušas tādas jomas kā cirkulārā ekonomika un ilgtspējas ekonomika. Turklāt ekonomikas zinātnes pētījumu jomu un pētījumu metožu dalījums terminoloģiskā aspektā bieži ir neskaidrs. Piemēram, nelineārā dinamika tiek saukta gan par pētījumu jomu, gan par pētījumu metodi vai metodoloģiju.  Līdzīgi  institucionālā ekonomika (institutional economics) tiek uzskatīta gan par zinātnes virzienu (pētījumu jomu), gan par pētījumu metodi.

Ekonomikas un matemātikas zinātņu sintēzes rezultātā radies no makroekonomikas atvasināts zinātnes virziens ekonometrija (ekonometrika). Ekonometriskie pētījumi var būt gan makroekonomikā, gan mikroekonomikā, tomēr biežāk tos izmanto makroekonomikā.

Ekonomikas zinātnes vēsturē raksturīgie posmi veidojušies, mainoties tautsaimniecības attīstības ideoloģijai (teorētiskajai koncepcijai). Līdz šim atšķirīgie ideoloģijas virzieni un tiem atbilstošie ekonomikas zinātnes vēstures posmi ir antīkā ideoloģija (no agrajām civilizācijām līdz mūsu ēras 16. gs.), gandrīz paralēli ‒ merkantilisms un fiziokrātu ideoloģija (līdz 18. gs. otrajai pusei), klasiskā politiskā ekonomija (līdz 19. gs. otrajai pusei), paralēli marksisms un neoklasiskā ideoloģija (līdz 20. gs. vidum), keinsisms  un atkal  neoklasiskā ideoloģija.  

Katrā ekonomiskās zinātnes vēstures posmā ir sava ideoloģija (teorētiskā koncepcija). Arī mikroekonomikā, makroekonomikā un mezoekonomikā ir savas teorijas. Šajā sadaļā minētas tikai tās teorētiskās koncepcijas un teorijas, kas kopējas makroekonomikā un mikroekonomikā (tās sauc par ekonomikas teorijas pamatnostādnēm vai pamatprincipiem) un radušās laika posmā līdz makroekonomikas un mikroekonomikas nodalīšanai atsevišķos ekonomiskās zinātnes sastāvelementos. Tās ir, piemēram, resursu ierobežotība, lēmumu pieņemšana alternatīvas izvēlē, ekonomiskās rīcības ievirzes motīvi.

Divas pazīstamākās senāko laiku teorētiskās koncepcijas ir merkantilisms un fiziokrāti. Merkantilisma pārstāvji uzskatīja, ka nācijas labklājība atkarīga no uzkrātā zelta un sudraba un nācijām jācenšas iegādāties zeltu un sudrabu, pārdodot savas preces un ierobežojot citu preču importu. Fiziokrāti uzskatīja, ka tikai lauksaimnieciskā ražošana spēj radīt ieņēmumu pārsniegumu pār izdevumiem, tāpēc tikai lauksaimniecība ir labklājības avots.

Marginālisms ir ekonomikas teorija, kas skaidro starpību starp preču un pakalpojumu vērtībām ar to marginālo vērtību (robežvērtību). 

Skotu ekonomista Ādama Smita (Adam Smith) fundamentālajā darbā “Nāciju labklājība” (The Wealth of nations, 1776), kas ir klasiskās politiskās ekonomijas perioda ideoloģiskais pamats, analizētas un teoretizētas šādas ekonomiskās kategorijas: specializācija ar darba dalīšanas palīdzību un ārējā tirdzniecība (Ā. Smita “teorēma”, ka darba dalīšanu ierobežo tirgus lielums), darba produktivitāte, tirdzniecības ieguvumi. Ā. Smita domas rezultāts ir teorija par uzņēmuma un industrijas funkcijām, ekonomiskas organizācijas fundamentālais princips, resursu izvietošanas teorija (tā nosaka, ka konkurence sekmē efektīvāku resursu izmantošanu), kā arī “neredzamās rokas” koncepcija.

Klasiskās politiskās ekonomijas periodā radās arī dilstošā ražīguma (deminishing returns) teorija,  salīdzinošās priekšrocības  (comparative advantage) teorija, relatīvās cenas koncepcija un vērtības teorija.

Marksisti detalizēti izstrādāja darba vērtības teoriju (labour theory of value) un virsvērtības teoriju un ar to palīdzību pamatoja, ka uz peļņu vērstā ražošanā kapitāls ekspluatē darbu.

Neoklasicisma perioda teorijas ir pieprasījuma un piedāvājuma teorija (pieprasījums un piedāvājums kā vienoti preces cenas un daudzuma noteicēji tirgus līdzsvara iegūšanai), vispārējā līdzsvara teorija, robežderīguma teorija (marginal utility theory) (tā aizstāja darba vērtības teoriju  pieprasījuma pusē un cenas teoriju (theory of costs) piedāvājuma pusē), jēdziens “ordinārā derīguma pieeja” (ordinal utility approach) pretēji kardinālā derīguma pieejai (cardinal utility approach), galvenā virziena ekonomika (mainstream economics) pretēji, piemēram, heterodoksai (neortodoksālai) ekonomikai (heterodox economics).

Angļu ekonomista Džona Meinarda Keinsa (John Maynard Keynes) sekotāji izveidoja ekonomiskās domas virzienu, ko sauc par keinsismu.  Šim periodam piedēvē faktiskā pieprasījuma (effective demand) teorētiskās idejas. Neoklasicisma teorijas tiek papildinātas un pilnveidotas, nereti izmantojot matemātikas metodes. Ekonomikā izmanto ekonometrijas līdzekļus, spēļu teoriju, tirgus nepilnību un nepilnīgas (imperfect) konkurences analīzi, neoklasiskos ekonomiskās augsmes modeļus (prognozēšanai), uzvedības teorijas.  

Ekonomikas zinātnē izmanto plašu pētniecības metožu klāstu: analīzi  (veselais tiek analizēts dalījumā atsevišķās sastāvdaļās); sintēzi (atsevišķi pētāmā objekta elementi tiek savienoti vienotā veselumā un pētīts to kopsakars); indukciju (vispārīgi spriedumi un secinājumi tiek iegūti uz atsevišķu sistēmas elementu vai procesu pētījuma pamata, t. i., no atsevišķā uz vispārīgo); dedukciju (secinājumi par atsevišķiem sistēmas elementiem, to īpašībām vai parādībām ar loģisku nepieciešamību izriet no viena vai vairākiem vispārīga rakstura atzinumiem par visu sistēmu vai klasi, pie kuras elements pieder, t. i., no  vispārīgā uz atsevišķo); monogrāfisko jeb aprakstošo metodi (tiek veidoti interpretējumi no pieejamās informācijas, datiem); kvantitatīvās metodes (statistikas metodes un ekonometriska analīze, eksperimenti, mērījumi, testi, cēloniskā seku analīze, strukturētās aptaujas, strukturētās intervijas, strukturēti novērojumi un citas. Tās neiekļauj pētnieka līdzdalību); kvalitatīvās metodes (tieši novērojumi, piemēru analīze, nestrukturizētās intervijas, nestrukturizētās diskusijas, aptaujas, sociogrammas, fokusgrupas, dokumentu analīze (teksta un satura analīze), situāciju analīze, audio un video ierakstu analīze, etnogrāfiskie pētījumi. Šīs metodes iekļauj pētnieka līdzdalību).

Ekonomiskās izaugsmes virzības analīzei tiek izmantota statistisko rādītāju kopa, ko sauc par ekonomiskiem barometriem, kā arī matemātiskās ekonomikas instrumenti ‒ ražošanas funkcijas un ekonomiskās dinamikas modeļi. 

Dažkārt pētījumu metode ir iekļauta zinātnes virziena nosaukumā. Piemēram, ekonomisko sistēmu analīze ir pētniecības metode, kurā tiek pētīts, kā ekonomikas pamatjautājumu (ko ražot, kā ražot, cik daudz ražot un kas saņem ražošanas iznākumu) risinājumu ietekmē ekonomiskās sistēmas īpatnības. Ekonomiskās sistēmas ir, piemēram, plānveida un tirgus ekonomika, kapitālisms, sociālisms, kā arī jauktas sistēmas.

Eksperimentālā ekonomika (experimental economics) nozīmē eksperimentālo metožu izmantošanu ekonomisko jautājumu izpētē – eksperimentos iegūtus datus izmanto, lai novērtētu pētāmās parādības ietekmes lielumu, pārbaudītu jaunas ekonomiskās teorijas un izgaismotu tirgus mehānismus.  Ekonomikas pētījumu metodēm raksturīga arī starpdisciplinaritāte. Piemēram, uzvedības ekonomika (behavioral economics) tiek definēta kā ekonomiskās analīzes metode, kas izmanto psiholoģisku cilvēku uzvedības analīzi, lai izskaidrotu lēmumu pieņemšanas procesu ekonomikā.

Ekonometrijā galvenās pētniecības metodes ir matemātiskā statistika un ekonomiskā modelēšana. Modelēšanai izmanto optimizācijas modeļus, līdzsvara modeļus, spēļu teorijas modeļus, statiskus un dinamiskus modeļus, izpētes un prognozēšanas modeļus. 

Matemātiskā ekonomika (mathematical economics) ir matemātisko metožu izmantošana ekonomikas teoriju izskaidrošanai un ekonomikas problēmu analīzei.

Rakstīti darbi ekonomikā atrodami senajās civilizācijās no Mezopotāmijas līdz senajai Ķīnai. Pazīstamākie tā laika domātāji ekonomikā bija Aristotelis (Ἀριστοτέλης), Ksenofonts (Ξενοφῶν), indiešu skolotājs, filozofs, ekonomists, jurists un karaliskais padomdevējs Čānakja (चाणक्य, zināms kā Kautilja un Višnugupta), Cjiņu dinastijas (秦朝) dibinātājs un pirmais Ķīnas imperators Cjiņs Šihuans (秦始皇), Akvīnas Toms (Thomas Aquinas) un  Ziemeļāfrikas arābu vēsturnieks Ibn Haldūns (أبو زيد عبد الرحمن بن محمد بن خلدون الحضرمي).

Pirmo reizi vārdu “ekonomika” lietojis sengrieķu vēsturnieks Ksenofonts, rakstot par to, kā labāk vadīt mājsaimniecību. Sengrieķu filozofs un zinātnieks Aristotelis, ko ekonomikas teorijas vēsturē uzskata par pirmo ekonomistu, analizējis galvenās ekonomiskās parādības un likumsakarības toreizējā sabiedrībā. Aristoteļa izpratnē ekonomika ir dabiska saimnieciskā darbība, kas saistīta ar dzīvei nepieciešamu produktu ražošanu un maiņu. Tomēr Aristoteļa laikā ekonomikas teorija kā zinātne neizveidojās.

Ekonomikas kā zinātnes attīstību (un arī tautsaimniecības attīstību) sekmēja divu pretēju ideoloģiju domātāju grupas – merkantilisti (16.–18. gs.) un fiziokrāti (18. gs., veidoja franču domātāji un rakstnieki), kas radās ekonomiskā nacionālisma un modernā kapitālisma veidošanās ietekmē. Pretojoties merkantilistu ierosinātajiem stingrajiem tirgus regulējumiem, fiziokrāti atbalstīja laissez-fire politiku (minimāla valdības iejaukšanās).

Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās tikai 18. gs. līdz ar kapitālisma aizsākumu. Par ekonomikas teorijas sākumu uzskata 1776. gadu, kad Ā. Smits publicēja pētījumu par tautas bagātības dabu un cēloņiem “Tautu labklājība”. Ā. Smitu uzskata par klasiskās ekonomikas skolas pamatlicēju, viņa darbu – par pirmo formalizēto ekonomisko domu. Ekonomiskās zinātnes vēstures periodu, ko rosināja viņa darbs, dēvē par klasiskās politiskās ekonomijas periodu. 

1803. gadā franču ekonomists Žans Batists Sē (Jean-Baptiste Say) publicēja darbu  “Politiskās ekonomikas traktāts, jeb vienkāršs bagātības veidošanās, sadales un lietošanas izklāsts” (Traité d'économie politique ou simple exposition de la manière dont se forment, se distribuent et se composent les richesses), kurā ekonomiku definēja kā zinātni par ražošanu, sadali un patēriņu. Šī definīcija kļuva par galveno ekonomikas zinātnes definīciju. Tikai pēc 130 gadiem to apstrīdēja britu ekonomists Laionels Robinss (Lionel Robbins). Viņa izpratnē ekonomikas zinātnei jāpēta cilvēku uzvedība, ko ietekmē resursu nepietiekamība. Tā liek cilvēkiem izvēlēties starp vairākām rīcības iespējām, izvietot nepietiekošus resursus iespējami labāk un ekonomēt (meklēt, kā no ierobežotajiem resursiem iegūt lielāko labumu). Šāda interpretācija bija pavērsiens ekonomiskās zinātnes uzdevumu izpratnē un ļāva paplašināt zinātnes pētījumu priekšmetu, ieviešot jaunus jēdzienus: “izglītības ekonomika”, “drošības ekonomika”, “veselības ekonomika”, “sadales un patēriņa ekonomika”, “kara ekonomika”.

19. gs. otrajā pusē izveidojās vairākas ekonomikas skolas, kuras balstījās atšķirīgās ekonomikas teorijas doktrīnās. Neoklasiskā skola balstījās klasiķu, it īpaši Deivida Rikardo (David Ricardo), nostādnēs. Neoklasiskās skolas alternatīvas ir marksisms, vācu vēsturiskās skolas, angļu vēsturiskās skolas un amerikāņu institucionālisma  pieejas.

Marksisms radās un sāka izplatīties Eiropā 19. gs. 80. gados. Marksisma izkropļots atvasinājums ‒ marksistiski ļeņiniskā ekonomikas teorija ‒ bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ekonomiskās attīstības galvenā ideoloģija.

Laika posms no 1870. gada līdz 1910. gadam tiek dēvēts par neoklasicisma ideoloģijas (to sauc arī par marginālismu) veidošanās periodu. Šajā laikā jēdziens “politiskā ekonomija” tika aizvietots ar jēdzienu “ekonomika” (kā ekonomikas zinātne). Ekonomikas zinātnē sāka izmantot matemātiskās metodes, kas iepriekš tika izmantotas tikai dabaszinātnēs. Neoklasicisma periodā parādījās pirmās norādes par dalītu izpēti makrolīmenī un mikrolīmenī un radās pirmās teorijas mikroekonomikā, kas balstījās indivīdu uzvedības izpētē ierobežotu resursu apstākļos. 

Interesants ekonomiskās domas attīstības periods ir keinsisma un neoklasicisma sintēze. Keinsisms, kas sekoja neoklasicisma periodam, bija saistīts ar Dž. M. Keinsa grāmatā “Vispārīgā nodarbinātības, interešu un naudas teorija” (The General Theory of Employment, Interest and Money, 1936) paustajām atziņām.

Libertārisma (libertisma) idejas, kas ir pamatā liberālās ekonomikas teorijai, pirmo reizi parādās  ķīniešu filozofa Laodzi (老子) darbos 6. gs. p. m. ē., tomēr par konsekventa libertārisma mācības attīstības sākumu uzskata 17. gs. Libertārisma idejas turpinātājs ir angļu domātājs Džons Miltons (John Milton). Vēl pēc vienas paaudzes angļu filozofs Džons Loks (John Locke) “Otrajā traktātā par valdību” (Second Treatise of Government, 1690) izstrādāja brīvības, īpašuma attiecību un uz saskaņu balstītas valdības filozofisko pamatojumu, ko uzskata par libertārisma filozofijas stūrakmeni. Pēc tam, kad spāņu sholastiķi bija izstrādājuši stihiskās kārtības un brīvā tirgus teorijas un  kad to bija papildinājuši franču fiziokrāti un skotu apgaismotāji, jo īpaši Ā. Smits, libertārisma teoriju varēja uzskatīt par noformētu. Libertārisma idejas turpmāk attīstījuši skotu ekonomists Deivids Hjūms (David Hume), angļu filozofe Mērija Volstounkrafta (Mary Wollstonecraft), austriešu ekonomists Karls Mengers (Carl Menger), britu ekonomists un loģiķis Viljams Stenlijs Dževonss (William Stanley Jevons), franču ekonomists Leons Valrass (Marie-Esprit-Léon Walras), austriešu ekonomists Ludvigs Heinrihs fon Mīzess (Ludwig Heinrich von Mises) un Fridrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek), Krievijā dzimusī ebreju izcelsmes rakstniece un filozofe Aina Renda (Ayn Rand), amerikāņu ekonomists Miltons Frīdmens (Milton Friedman) un citi “Čikāgas skolas” pārstāvji.

Dž. M. Keinss skaidri nodalīja makroekonomiku kā atsevišķu ekonomiskās izpētes subjektu, pētīja nacionālā ienākuma veidošanos īstermiņā un nestabilu cenu apstākļos. Laika gaitā keinsisma ideoloģija sadalījās divos virzienos: postkeinsismā (post-Keynesian economics) un neokeinsismā (new-Keynesian economics).

20. gs. 50.‒80. gados veidojās jaunas ekonomikas skolas un ekonomiskās domas virzieni. M. Frīdmens un citi “Čikāgas skolas” pārstāvji uzsvēra monetārās politikas nozīmi un lika pamatus monetārisma attīstībai. “Jaunās klasiskās” jeb neoklasiskās skolas pamatlicējs Roberts Lukass (Robert Lucas) uzsvēra ekonomikas pašregulējošās sistēmas nozīmi un radīja racionālo paredzējumu hipotēzi.

Dž. M. Keinsa teorijas tālāk attīstīja britu ekonomists Džons Ričards Hikss (Sir John Richard Hicks) un amerikāņu ekonomisti Deivids Romers (David Romer) un Gregs Menkjū (Greg Mankiew). 

Kā norāda ungāru ekonomists Karls Polaņi (Polányi Károly), ekonomikas sistēma savos pamatos ir cilvēku kultūras sastāvdaļa, tāpēc līdz ar kultūru tā atrodas pastāvīgā evolūcijā.

Ekonometrijas paņēmieni lietoti jau 19. gs. Par patstāvīgu zinātnes virzienu, kas apvieno ekonomikas, matemātikas un statistikas atziņas, tā izveidojusies 20. gs. 20.–30. gados. 1930. gadā nodibināta starptautiska organizācija ‒ Ekonometristu savienība (The Econometric Society), un kopš 1933. gada tiek izdots žurnāls Econometrica.  

Holandiešu ekonomists Jans Tinbergens (Jan Tinbergen) radīja pasaulē pirmo matemātisko makroekonomikas modeli. Sākotnēji viņš šo modeli pielietoja Nīderlandes ekonomikas modelēšanai, bet vēlāk ar metodes palīdzību viņš modelēja arī Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ekonomisko attīstību.

Populārākie mūsdienu ekonomiskās ideoloģijas virzieni ir “Čikāgas skola”,  “Austrijas skola”, “Freiburgas skola”, “Lozannas skola”, postkeinsisma ekonomika, “Stokholmas skola”.

Ir zināma “sālsūdens" (saltwater) pieeja (vai skola), kas populāra ASV Austrumu un Rietumu krasta universitātēs, un “svaiga ūdens” (dažkārt arī “salda ūdens” freshwater/ sweetwater) pieeja jeb skola, saukta arī par “Čikāgas skolu”. 

“Svaiga ūdens” pieeja apvienoja ASV makroekonomistus, kas 20. gs. 70. gadu sākumā apstrīdēja esošo makroekonomisko ideoloģiju, apgalvojot, ka makroekonomikai ir jābūt dinamiskai un tai jābalstās uz izpratni par indivīdu un institūciju mijiedarbību un to, kā tie pieņem lēmumus nenoteiktības apstākļos. Galvenās teorijas: efektīva tirgus hipotēze (efficient-market hypothesis), racionālu gaidu teorija (rational expectations), reāla biznesa cikla teorija (real business cycle theory). Jaunās pieejas pārstāvji koncentrējās Kārnegija Melona universitātē (Carnegie Mellon University), Čikāgas Universitātē (University of Chicago), Minesotas Universitātē (University of Minnesota) un Ročesteras Universitātē (University of Rochester).

Lai esošo pieeju, ko aizstāvēja ASV Austrumu un Rietumu krastu teritorijās izvietotās universitātes, atšķirtu no jaunās pieejas, esošā pieeja nosaukta par sālsūdens pieeju.   

Mūsdienu populārākās makroekonomikas ideoloģijas ir klasiskā ekonomika, keinsisms, keinsisma un neoklasisma sintēze, postkeinsisms, monetārisms, neoklasicisms un piedāvājuma puses (supply-side) ekonomika (reiganomika). Ekonomiskie pētījumi sazarojušies un tiek veikti tādās jomās kā ekoloģijas ekonomika, konstitucionālā (constitutional) ekonomika, institucionālā (institutional) ekonomika, evolūcijas ekonomika, ekonofizika, feminisma ekonomika, heterodoksā  ekonomika, biofizikālā (biophysical) ekonomika, atkarības teorija, pasaules sistēmu teorija.

Makroekonomikas un mikroekonomikas nošķīrums kļuvis izteiktāks, turklāt pētījumi mikroekonomikā tiek vairāk izmantoti praksē. Paplašinās pētījumi mezoekonomikas jomā. Ekonomikā vairāk nekā jebkad tiek izmantotas socioloģijas metodes (aptaujas, intervijas), matemātikas un statistikas metodes. Turpina pilnveidoties ekonomiskās socioloģijas virziens socioloģijā.

Ekonomiskos pētījumus veic universitātēs un augstskolās, un speciālās pētniecības organizācijās.

Lielākā daļa ietekmīgāko universitāšu, kurās veic apmācību un pētījumus ekonomikā un ekonometrijā, atrodas ASV: Masačūsetas Tehnoloģiju institūts (Massachusetts Institute of Technology, MIT), Hārvarda Universitāte (Harvard University), Stenforda Universitāte (Stanford University), Prinstonas Universitāte (Princeton University), Kalifornijas Universitāte (University of California) Bērklijā, Čikāgas Universitāte, Jeila Universitāte (Yale University), Kalifornijas Universitāte (University of California) Losandželosā, Pensilvānijas Universitāte (University of Pennsylvania), Ņujorkas Universitāte (New York University), Ziemeļrietumu Universitāte (Northwest University). Trīs universitātes atrodas Lielbritānijā: Londonas Ekonomisko un politikas zinātņu skola (London School of Economics and Political Science), Oksfordas Universitāte (University of Oxford),  Kembridžas Universitāte (University of Cambridge).

Ekonometrijas metodes izmanto Pasaules Bankas (World Bank), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD), Eiropas Komisijas (European Comission), EUROSTAT un pie attīstīto valstu valdībām izveidotās pētījumu struktūrvienības. Spēcīga ekonometrijas teorētiskā bāze ir Nīderlandē, Roterdamas Erasma universitātē (Erasmus Universiteit Rotterdam), kā arī Austrijā

Bibliogrāfijas datubāzes IDEAS un internetprojekta, kas veltīts ekonomikas pētījumu sistematizēšanai, Research Papers in Economics (RePEc) rindojumā 2016. gadā desmit nozīmīgākie žurnāli pēc vienkārša ietekmes faktora žurnāliem un rakstu sērijām pēdējo 10 gadu laikā (ietekmes faktors aprēķināts kā citēto rakstu skaits pret kopējo rakstu skaitu) katram žurnālam (izslēgti citējumi tajā pašā žurnālā) ir The Quarterly Journal of Economics (kopš 1886. gada), ko izdod Oxford University Press (ietver arī The Quarterly Journal of Economics, ko izdod MIT Press);  Journal of Economic Literature (kopš 1963), ko izdod Amerikas Ekonomikas asociācija (American Economic Association); Journal of Political Economy (kopš 1892. gada), ko izdod University of Chicago Press; Review of Economic Studies (kopš 1933. gada; izdod Oxford University Press); Econometrica (kopš 1933. gada; izdod Ekonometrijas biedrība, Econometric Society); Journal of Economic Growth (kopš 1996; izdod Springer); American Economic Journal: Macroeconomics (kopš 2009; izdod Amerikas Ekonomikas asociācija); Journal of Finance (kopš 1946. gada; izdod Amerikas Finanšu asociācija, American Finance Association); Scholarly Articles (kopš 1960. gada; izdod Hārvarda Universitātes Ekonomikas nodaļa, Department of Economics); The Review of Economics and Statistics (kopš 1948. gada; izdod MIT Press).

Papildu minētajiem Scimago Journal & Country Rank ekonomikas, ekonometrijas un finanšu žurnālu rindojumā iekļauti tādi žurnāli kā Review of Financial Studies (kopš 1988. gada; izdod Oxford University Press); Journal of Financial Economics (kopš 1974. gada; izdod Elsevier BV); American Economic Journal: Applied Economics (kopš 2009. gada; izdod Amerikas Ekonomikas asociācija);  American Economic Review (kopš 1911. gada; izdod Amerikas Ekonomikas asociācija).

Ekonomiskie pētījumi atspoguļoti arī rakstu sērijās. No tām ar augstāku ietekmes rādītāju atzīmētas Working Paper Research (izdod Beļģijas Nacionālā banka, Nationale Bank van België); Discussion Papers (izdod Notingemas Universitātes (University of Nottingham) Lēmumu pētniecības un eksperimentālās ekonomikas centrs (The Centre for Decision Research and Experimental Economics) un  Ekonomikas skola, School of Economics); Research Memorandum (kopš 1996. gada; izdod Māstrihtas Universitātes (Universiteit Maastricht) Biznesa un ekonomikas skolas (School of Business and Economics) Izglītības un darba tirgus pētniecības centrs, Research Centre for Education and the Labour Market, ROA); Working Paper Series (izdod Sanfrancisko Federālā rezervju banka, Federal Reserve Bank of San Francisco); Yale School of Management Working Papers (izdod Jeila Menedžmenta skola, Yale School of Management); Staff Report (izdod Mineapolisas Federālā rezervju banka, Federal Reserve Bank of Minneapolis); NBER Working Papers (izdod Nacionālais ekonomikas pētniecības birojs, National Bureau of Economic Research); Working Papers (izdod Beikera Frīdmena Ekonomikas pētniecības institūts, Becker Friedman Institute for Research In Economics).

Kopumā IDEAS/RePEc rindojumā iekļauti 2920 žurnāli ekonomikā un 1272 sērijveida izdevumi, Scimago Journal & Country Rank rindojumā iekļauts 881 žurnāls.

Franču rakstnieks un ekonomists Antuans de Monkretjens (Antoine de Montchrestien) darbā “Politiskās ekonomijas traktāts” (Traité d’économie politique, 1616) ieviesa politiskās ekonomijas jēdzienu.

Klasiskās politiskās ekonomijas perioda redzamākie domātāji bija Ā. Smits, garīdznieks, ekonomists, demogrāfs, publicists Tomass Roberts Maltuss (Thomas Robert Malthus), D. Rikardo, Džulians Linkolns Saimons (Julian Lincoln Simon) un Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill).

Ievērojams fiziokrātu teorētiķis ir Fransuā Kenē (François Quesnay). Marksisma redzamākais pārstāvis bija Kārlis Markss (Karl Marx). Neoklasisma (marginālisma) perioda redzamākie domātāji bija Alfrēds Māršals (Alfred Marshall), V. S. Dževenss Lielbritānijā, Leons Valrass (Léon Walras) Francijā, Vilfredo Pareto (Vilfredo Pareto) Itālijā, Džons Beitss Klārks (John Bates Clark) ASV. Dž. B. Klārks izstrādāja robežražīguma teoriju un uz tās bāzes pamatoja ekspluatācijas izzušanu kapitālismā.

Laikā no 17. gs. vidus līdz 19. gs. sākumam izcili ekonomisti bija arī Eižens fon Bēms-Baverks (Eugen von Böhm-Bawerk), Džeremijs Bentems (Jeremy Bentham), Žils Dipiī (Jules Dupuit), Hermanis Heinrihs Gosens (Hermann Heinrich Gossen), Ričards Kantiljons (Richard Cantillon), Antuāns Ogistīns Kurno (Antoine Augustin Cournot), Karls Mengers (Carl Menger), Vijams Petijs (Sir William Petty), Vilhelms Georgs Frīdrihs Rošers (Wilhelm Georg Friedrich Roscher), Simons Sismondī (Jean-Charles-Leonard Simonde de Sismondi), Gustavs fon Šmollers (Gustav von Schmoller), Frīdrihs fon Vīzers (Friedrich Freiherr von Wieser).

Postkeinsisma ideoloģija tika veidota  Kembridžas Universitātē. Šīs ideoloģijas veidošanā nozīmīgi bijuši tādi zinātnieki kā poļu ekonomists Mihals Kaleckis (Michał Kalecki), angļu ekonomists Nikolass Kaldors (Nicholas Kaldor), Pols Deividsons (Paul Davidson) un Džens Krēgels (Jan Kregel), Džoana Vaioleta Robinsone (Joan Violet Robinson). Itāļu ekonomistu Pjetro Srafu (Piero Sraffa) uzskata par neorikardisma pārstāvi.

Redzamākie neokeinsisma ideoloģijas attīstītāji bija 1972. gada Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Džons Hikss (John R. Hicks), Franko Modiljani (Franco Modigliani) un 1970. gada Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Entonijs Semjuelsons (Paul Anthony Samuelson). Viņu devumu sauc arī par neoklasisko sintēzi. L. Robinss un P. Semjuelsons piedāvājuši teoriju par ierobežoto resursu sadalījumu alternatīviem mērķiem.

J. Tinbergens un Nobela prēmijas laureāti ekonomikā Ragnars Frišs (Ragnar Frisch) un Lorenss Kleins (Lawrence R. Klein) tiek uzskatīti par ekonometrikas pamatlicējiem un galvenajiem virzītājiem.

19. gs. otrās puses izcilība ekonomikā ir amerikāņu ekonomists Jozefs Aloizs Šumpēters (Joseph Alois Schumpeter).

20. gs. sākuma izcilie ekonomiskās teorijas veidotāji, Nobela prēmijas laureāti ekonomikā ir Kenets Džozefs Erovs (Kenneth Joseph Arrow), kas attīstīja vispārējā līdzsvara teoriju; F. A. fon Hajeks, Tjallings Čārlzs Kūpmenss (Tjalling Charles Koopmans), M. Frīdmens, Džordžs Džozefs Stiglers (George Joseph Stigler), Roberts Mērtons Solovs (Robert Merton Solow), Džons Forbss Nešs (John Forbes Nash, Jr), kā arī Ekonomiskās izglītības fonda dibinātājs Leonards Edvards Rīds (Leonard Edward Read).

Džefrijs Deivids Sekss (Jeffrey David Sachs) ir pasaules ievērojamākais eksperts par ekonomisko augsmi un cīņu pret nabadzību.

Krievu ekonomistiem bija liela nozīme ekonometrijas attīstībā. Vācijā un Amerikā strādājošais Vasilijs Ļeontjevs (Василий Васильевич Леoнтьев) izveidoja ekonomikas pamatmodeli – ražošanas funkciju. Vasilijs Ņemčinovs (Василий Cергеевич Немчинов), Abels Aganbegjans (Абeл Гёзевич Аганбегян), Nikolajs Fedorenko (Николaй Прокoфьевич Федоренко) izveidoja un attīstīja ekonomisko prognožu un atražošanas variantu modeļus. Ekonometrijas attīstībā liela nozīme ir 1975. gada Nobela prēmijas laureāta ekonomikā Leonīda Kantoroviča (Леонид Витальевич Канторoвич) teorētiskajiem darbiem.

Ķīniešu ekonomists Huans Jouguans (黄有光) 1987. gadā un vācu ekonomists Stefans Manns (Stefan Mann) 2011. gadā pamatoja mezoekonomikas pētījumu jomu.