Nozares teorijas Lai gan bibliogrāfijas pirmsākumi meklējami jau antīkajā Grieķijā, diskusijas par to, vai bibliogrāfija ir zinātne, vai praktiskās darbības joma, sākās 19. gs. un turpinājās visu 20. gs. 19. gs. pārsvarā notika diskusijas par uzskaites bibliogrāfiju ar uzsvaru uz sistemātiskām zināšanām, grāmatu sarakstu sagatavošanu par konkrētām tēmām, par zināšanu klasifikāciju un izvietošanu bibliotēkās. 21. gs. sākumā reizē ar digitālo humanitāro zinātņu attīstību radās jēdziens “bibliogrāfisko datu zinātne”.
Franču vēsturnieks un arhīvists Šarls Viktors Langluā (Charles Victor Langlois) 1896. gadā nosauca bibliogrāfiju par grāmatu zinātni. Dokumentācijas jomas kā informācijas zinātņu nozares pamatlicējs beļģis P. M. G. Otlē 1903. gadā definēja bibliogrāfijas zinātni informācijas zinātņu sistēmā kā zinātni, kuras izpētes objekts ir visi jautājumi, kas ir kopīgi dažāda veida dokumentiem: to izgatavošana, t. sk. fiziska izgatavošana, izplatīšana, uzskaite, statistika, saglabāšana un izmantošana, kā arī viss, kas saistīts ar tekstu rediģēšanu, iespiešanu, izdošanu, grāmatu pārdošanu un bibliotēku saimniecību. P. M. G. Otlē bibliogrāfijas darbības jomu attiecināja uz visiem rakstītiem vai ilustrētiem dokumentiem, kas pēc būtības ir līdzīgi grāmatām: rokraksti vai iespiesti literārie darbi, grāmatas, brošūras, žurnālu raksti, ziņas, publicēti vai manuskriptu arhīvi, kartes, plāni, diagrammas, shēmas, ideogrammas, zīmējumu oriģināli vai reprodukcijas un reālu objektu fotogrāfijas. Par bibliogrāfijas zinātnes praktisko mērķi P. M. G. Otlē uzskatīja dokumentācijas organizēšanu, lai sniegtu intelektuālā darba veicējiem ideālu rīku laika un telpas izpētei.
Analītisko bibliogrāfiju definēja angļu pētnieki Volters Vilsons Gregs (Walter Wilson Greg), Alfreds Viljams Polards (Alfred William Pollard) un Ronalds Makerrovs (Ronald Brunlees McKerrow), kā arī amerikānis Fredsons Bouvers (Fredson Bower). V. V. Gregs 20. gs. sākumā darbā “Kas ir bibliogrāfija?” (What is Bibliography?, 1913) atzina, ka bibliogrāfija ir grāmatu kā materiālu objektu izpēte un ka grāmatas ir materiālie līdzekļi, ar kuriem tiek pārraidīta literatūra, tāpēc bibliogrāfija (grāmatu izpēte) būtībā ir zinātne par literāru darbu pārraidi. F. Bouvers 1949. gadā darbā “Bibliogrāfiskā apraksta principi” (Principles of bibliographical description), kuru 1993. gadā Džordžs Tomass Tansels (George Thomas Tanselle) nosauca par bibliogrāfu “bībeli”, aprakstīja bibliogrāfijas pamatfunkciju kā pietiekamu datu nodrošināšanu, lai lasītājs varētu identificēt aprakstīto grāmatu, saprast drukāšanu un atpazīt precīzu saturu. 1971. gadā F. Bouvers klasificēja četrus bibliogrāfiju veidus:
- uzskaites bibliogrāfija ir vienkārša grāmatu, rakstu un citu darbu sarakstu veidošana par noteiktu tēmu,
- aprakstošā bibliogrāfija ir analīzes pārveidošana ziņojumā, kurā bibliogrāfs apraksta atklāto,
- analītiskā bibliogrāfija ir īpašu grāmatu iespiešanas vai vispārējās iespiešanas prakses tehniskā izpēte, kas balstīta tikai uz pašām grāmatām, tomēr neignorējot papildus pierādījumus,
- tekstuālā bibliogrāfija ir analītiskās bibliogrāfijas pierādījumu vai vismaz to atbilstošo metožu pielietošana, lai pētītu teksta problēmas.
F. Bouvers atzīmēja arī divas papildu pētījumu apakškategorijas, proti, vēsturisko bibliogrāfiju un estētisko bibliogrāfiju. Analītiskie bibliogrāfi bieži izmanto gan vēsturisko bibliogrāfiju, kas ietver drukāšanas metožu, rīku un saistīto dokumentu izpēti, gan estētisko bibliogrāfiju, kas pēta burtu un grāmatu noformēšanas mākslu.
F. Bouvers nonāca pie atziņas, ka bibliogrāfija ir neatkarīga zinātnes disciplīna, nevis tikai literārās izpētes paņēmiens.
Amerikāņu kultūrvēsturnieks Nīls Heriss (Neil Harris) uzskata, ka analītisko bibliogrāfiju praktizē ļoti maz pētnieku. Apkopojot visu informāciju saistībā ar izvēlēto tēmu (uzskaites bibliogrāfija), tiek pētīts vēsturiskais, sociālais un ekonomiskais konteksts, kurā radīti darbi, kas interesē (vēsturiskā bibliogrāfija); pētnieki studē fiziskās grāmatas, lai iegūtu informāciju par to tapšanu (analītiskā bibliogrāfija) vai, ja nepieciešams, sagatavo ziņojumu par tām pašām fiziskajām iezīmēm (aprakstošā bibliogrāfija); un atkal, ja projekts to prasa, viņi analizē savu atklājumu nozīmi teksta tālāknodošanā un kritiskās versijas (tekstu bibliogrāfijas) konstruēšanā.
Bibliogrāfijas teorijas attīstībā nozīmīgi ir G. T. Tansela un jaunzēlandieša Donalda Frānsisa Makenzija (Donald Francis McKenzie) darbi. Kā norāda G. T. Tansels darbā “Bibliogrāfija un zinātne” (Bibliography and Science, 1974), 19. gs. ar vārdu “bibliogrāfija” saprata ”uzskaites bibliogrāfiju”, t. i., sistemātisku zināšanu fiksēšanu, bet 20. gs. diskusijās bibliogrāfija tika nosaukta par vienu no vecākajām zinātnēm, bet joprojām modernu. G. T. Tansels norāda, ka bibliogrāfija ir vēstures zinātnes nozare, kas pēta jebkuru ar roku rakstītu un drukātu grāmatu kā fizisku objektu ražošanas, izplatīšanas un uztveršanas aspektā. Tas, kas saista visus bibliogrāfiskos meklējumus, ir izpratne par grāmatas kā taustāma cilvēka intelektuālas darbības produkta nozīmi.
- analizēt fiziskus pavedienus īpašās grāmatās, lai atklātu detaļas par ražošanas procesu,
- aprakstīt konkrētu grāmatu papīru (vai pergamentu), burtu formas, dizainu, ilustrācijas, struktūru, iesējumu un pēcpublicēšanas pazīmes;
- noteikt attiecības starp grāmatām, kurās ietverti vienu un to pašu darbu teksti (gan verbālie, gan neverbālie teksti, piemēram, muzikālās un horeogrāfiskās notācijas),
- aprakstīt rakstīšanas vēsturi un tehniskos pētījumus par papīra ražošanu, papīra izmantošanu, tinti, rokrakstu, burtu virsmām, burtu izgatavošanu, grāmatu dizainu, salikšanas procedūrām, grafiskajiem procesiem, grāmatu iesiešanu, iespiešanu, izdošanu, tirdzniecību un kolekcionēšanu, izcelsmi un grāmatas nozīmi sabiedrībā un kultūrā, kā arī iesaistīto personu biogrāfijas.
G. T. Tansela izpratne par to, ka bibliogrāfija ir universāla, vēsturiska disciplīna, t. i., aprakstošā (analītiskā) bibliogrāfija ir vēstures pētniecības veids, ir tuva tam, ko D. F. Makenzijs sauca par tekstu socioloģiju. D. F. Makenzijs norādīja, ka bibliogrāfija ir disciplīna, kas pēta tekstu socioloģiju. Viņš arī uzsvēra iespējamo saikni starp bibliogrāfiju un bibliometriju. Bibliometrija ir svarīga bibliotēku un informācijas zinātnes sastāvdaļa, un to uzskata par bibliogrāfiskās perspektīvas kvantitatīvu daļu. Salīdzinot ar V. V. Gregu, F. Bouveru un G. T. Tanselu, D. F. Makenzijs paplašināja bibliogrāfijas jēdzienu. Viņš aprakstīja bibliogrāfijas būtību kā disciplīnu, kas pēta tekstus kā ierakstītas formas un to pārraides procesus, arī to veidošanu un uztveršanu.
Dāņu pētnieks Birgers Jerlanns (Birger Hjørland) izmantoja jēdzienu “bibliogrāfiskā perspektīva” un 2003. gadā iezīmēja zināšanu organizācijas robežas, kas pārsniedz bibliotēku un informācijas zinātnes tvērumu. Viņš nošķīra zināšanu organizācijas sociālās un intelektuālās formas, kā arī noteica, ka zināšanu organizācijas pamatā ir semantiskā saistība starp jēdzieniem. B. Jerlanns uzskatīja, ka ir iespējams pievienot vērtību, papildinot bibliogrāfisko ierakstu struktūru ar jaunu semantisko informāciju, kā arī izstrādāt zināšanu organizēšanas sistēmas, kas atbalsta informācijas veidotāja darbības un ka ir iespējams pievienot papildus vērtību bibliogrāfiskajiem ierakstiem, veidojot kontrolētas vārdnīcas. To pamatā ir terminoloģija, kas tiek izmantota konkrētajās jomās. Ja šāds darbs ir zinātniski kvalitatīvs, tas ir ne tikai noderīgs, lai projektētu konkrētas zināšanu organizēšanas sistēmas, bet var dot ieguldījumu arī citās zināšanu organizēšanas sistēmās un to var izmantot arī citiem mērķiem, piemēram, attīstot semantiskās tehnoloģijas.