Cauri gadsimtiem izpratne par to, ko nozīmē bibliogrāfijas jēdziens, ir attīstījusies, tomēr ilgstoši bibliogrāfija ir saistīta ar dažādās nozarēs uzkrāto zināšanu, īpaši rakstītā vārda formā, fiksēšanu un sakārtošanu, lai varētu atkārtoti izmantot. Bibliogrāfija savā veidā ievieš sistēmu zināšanu kopumā. Bibliogrāfija ir universāla tādā nozīmē, ka tā ir kā palīginstruments citu nozaru izpratnei. Vācu bibliotekārs Georgs Šneiders (Georg Schneider) “Bibliogrāfijas rokasgrāmatā” (Handbuch der Bibliographie, 1923) atzina, ka nav lielas atšķirības, vai bibliogrāfiju sauc par zinātni vai mākslu, tehniku vai prasmi, vai par to visu kopā. Šādā nozīmē bibliogrāfija kā zinātne ir visaptveroša, savukārt kā māksla, tā ir prasme, kas nepieciešama, lai praktizētu zinātni (amerikāņu bibliotekārs un rakstnieks Verners Vorens Kleps, Verner Warren Clapp).

Bibliogrāfijas atšķiras detalizācijas apjoma ziņā, kas ir atkarīgs no to izveides mērķa, un tās parasti iedala divās lielās kategorijās ar apakškategorijām.

1. Uzskaites bibliogrāfija (dēvēta arī par sistemātisko, apkopojošo, reģistrējošo vai atsauces bibliogrāfiju), kuras rezultātā tiek iegūts pārskats par konkrētas kategorijas publikācijām);
2. Analītiskā bibliogrāfija (dēvēta arī par kritisko vai vēsturisko), kas pēta manuskriptus, grāmatas vai citas publikācijas kā materiālus objektus, t. i., to tapšanu/ražošanu un tamlīdzīgi.

Laba bibliogrāfija sniedz pētniekam iespējami pilnīgu priekšstatu par avotiem konkrētā nozarē, par noteiktu tēmu, autoru, valsti un citiem aspektiem. Tas atšķir visaptverošu pieeju no selektīvas.

Bibliogrāfija ir rīks, kas palīdz orientēties lielā informācijas apjomā un dažādās zinātnes disciplīnās.

Bibliogrāfijas uzdevumi:

• būt par visa veida publikāciju atlases rīku,
• palīdzēt identificēt un pārbaudīt publikāciju bibliogrāfiskās detaļas, t. sk. retrospektīvi,
• nodrošināt pētniekam aptverošu sarakstu vai ērtu meklēšanas vidi par viņa pētījuma priekšmetu, ietaupot laiku,
• palīdzēt pētniekam saprast, kas jau ir uzrakstīts par tēmu, kura interesē, lai izvairītos no pētījumu dublēšanās,
• nodrošinot sistemātiski atjaunotus datus, būt par ceļvedi konkrētā nozarē,
• palīdzēt lietotājam atrast vai identificēt grāmatu vai citu publikāciju, kas varētu interesēt,
• atklāt grāmatu kā fizisku objektu tapšanas vēsturi attiecībā uz to iespiešanu, papīru un citiem aspektiem, kas to raksturo (analītiskā bibliogrāfija).

Visi rakstītie, iespiestie vai citādi radītie artefakti un publikācijas, neatkarīgi no tā, kad un kur tie izgatavoti, var kļūt par bibliogrāfiskās analīzes objektiem.

Mūsdienu izpratnē bibliogrāfija ir informācijas un bibliotēku zinātnes apakšnozare, kas digitālajā laikmetā saistīta ar datu zinātni. Informācijas zinātne 20. gs. 60. gados aizstāja Pola Marī Gislēna Otlē (Paul Marie Ghislain Otlet) 19. gs. beigās ieviesto terminu “dokumentācijas zinātne”.

Starptautiski bibliogrāfijas tiek iedalītas divās lielās pamatkategorijās:

• uzskaites jeb sistemātiskā (enumerative) bibliogrāfija,
• analītiskā jeb kritiskā (analytical) bibliogrāfija.

Uzskaites jeb sistemātiskās bibliogrāfijas mērķis – saskaņā ar definētiem (vēlams starptautiski) noteikumiem, veidot pārskatus par konkrētas kategorijas publikācijām. Šādas bibliogrāfijas var būt diapazonā no citēto avotu saraksta publikācijas beigās līdz apjomīgām datubāzēm, no kurām var automātiski ģenerēt bibliogrāfiskās atsauces un veidot to sarakstus, piemēram, nacionālās bibliogrāfijas datubāzes vai portāli.

Analītiskā jeb kritiskā bibliogrāfija ir grāmatu vai rokrakstu salīdzinošā un vēsturiskā izpēte, t. sk. tiek pētītas veidošanas metodes un to ietekmes uz tekstiem. Analītiskās bibliogrāfijas apakšnozares:

• vēsturiskā (grāmatu vēsture un to izgatavošanas metodes),
• tekstu (attiecības starp autora iecerēto tekstu un tekstu publicētajā formā, t. sk. par atšķirībām starp dažādiem izdevumiem),
• aprakstošā (detalizēts fizisko īpašību apraksts, lai identificētu vienu specifisku publikāciju).

Šādu bibliogrāfiju veidošanā nepieciešamas specifiskas zināšanas grāmatniecības vēsturē par publikācijām kā fiziskiem un kultūras fenomeniem, kā arī grāmattirdzniecībā, poligrāfijā, lasīšanas vēsturē u. tml. Analītiskā bibliogrāfija pēta arī teksta artefakta materiālās īpašības: tipu, tinti, papīru, izklājuma veidošanu, formātu, grāmatas iespiedumu, lai saprastu tās izgatavošanas apstākļus.

Latvijā termins “analītiskā bibliogrāfija” vēsturiski izmantots ar citu nozīmi, t. i., atsaucoties uz bibliogrāfiju, kas apraksta veseluma daļas – rakstus periodikā vai grāmatu daļas un tamlīdzīgi.

Citas bibliogrāfijas apakšnozares:

• anotētā bibliogrāfija (anotācija var būt noderīga pētniekam, lai novērtētu, vai avots attiecas uz viņa konkrēto tēmu, vai pētījuma virzienu),
• biobibliogrāfija (apvieno biogrāfisko informāciju ar autora darbu bibliogrāfiju),
• retrospektīvā bibliogrāfija (ietver materiālus, kas publicēti pagātnē un parasti attiecas uz noteiktu laika periodu),
• bibliogrāfiju bibliogrāfija (ietver citas bibliogrāfijas, novirzot pētnieku uz noderīgām bibliogrāfijām par noteiktu tēmu, vietu, institūciju vai tamlīdzīgi).

Viduslaikos un arī vēlāk terminu “bibliogrāfija” lietoja, saistot tikai ar grāmatām. Mūsdienās bibliogrāfijās var ietvert periodiku, notis, attēlus, digitāli radītas publikācijas un pat tīmekļa vietnes. Tiek veidotas arī diskogrāfijas, kartogrāfijas, video un audiogrāfijas, filmogrāfijas un pat vebogrāfijas.

Attīstoties semantiskā tīmekļa tehnoloģijām, t. i., atvērtajiem saistītajiem datiem, ontoloģijām u. c., notiek bibliogrāfiskās paradigmas maiņa un bibliogrāfiskie dati iegūst jaunu vērtību digitālo humanitāro zinātņu attīstības perspektīvā.

Lai gan bibliogrāfijas pirmsākumi meklējami jau antīkajā Grieķijā, diskusijas par to, vai bibliogrāfija ir zinātne, vai praktiskās darbības joma, sākās 19. gs. un turpinājās visu 20. gs. 19. gs. pārsvarā notika diskusijas par uzskaites bibliogrāfiju ar uzsvaru uz sistemātiskām zināšanām, grāmatu sarakstu sagatavošanu par konkrētām tēmām, par zināšanu klasifikāciju un izvietošanu bibliotēkās. 21. gs. sākumā reizē ar digitālo humanitāro zinātņu attīstību radās jēdziens “bibliogrāfisko datu zinātne”.

Franču vēsturnieks un arhīvists Šarls Viktors Langluā (Charles Victor Langlois) 1896. gadā nosauca bibliogrāfiju par grāmatu zinātni.  Dokumentācijas jomas kā informācijas zinātņu nozares pamatlicējs beļģis P. M. G. Otlē 1903. gadā definēja bibliogrāfijas zinātni informācijas zinātņu sistēmā kā zinātni, kuras izpētes objekts ir visi jautājumi, kas ir kopīgi dažāda veida dokumentiem: to izgatavošana, t. sk. fiziska izgatavošana, izplatīšana, uzskaite, statistika, saglabāšana un izmantošana, kā arī viss, kas saistīts ar tekstu rediģēšanu, iespiešanu, izdošanu, grāmatu pārdošanu un bibliotēku saimniecību. P. M. G. Otlē bibliogrāfijas darbības jomu attiecināja uz visiem rakstītiem vai ilustrētiem dokumentiem, kas pēc būtības ir līdzīgi grāmatām: rokraksti vai iespiesti literārie darbi, grāmatas, brošūras, žurnālu raksti, ziņas, publicēti vai manuskriptu arhīvi, kartes, plāni, diagrammas, shēmas, ideogrammas, zīmējumu oriģināli vai reprodukcijas un reālu objektu fotogrāfijas. Par bibliogrāfijas zinātnes praktisko mērķi P. M. G. Otlē uzskatīja dokumentācijas organizēšanu, lai sniegtu intelektuālā darba veicējiem ideālu rīku laika un telpas izpētei.

Analītisko bibliogrāfiju definēja angļu pētnieki Volters Vilsons Gregs (Walter Wilson Greg), Alfreds Viljams Polards (Alfred William Pollard) un Ronalds Makerrovs (Ronald Brunlees McKerrow), kā arī amerikānis Fredsons Bouvers (Fredson Bower). V. V. Gregs 20. gs. sākumā darbā “Kas ir bibliogrāfija?” (What is Bibliography?, 1913) atzina, ka bibliogrāfija ir grāmatu kā materiālu objektu izpēte un ka grāmatas ir materiālie līdzekļi, ar kuriem tiek pārraidīta literatūra, tāpēc bibliogrāfija (grāmatu izpēte) būtībā ir zinātne par literāru darbu pārraidi. F. Bouvers 1949. gadā darbā “Bibliogrāfiskā apraksta principi” (Principles of bibliographical description), kuru 1993. gadā Džordžs Tomass Tansels (George Thomas Tanselle) nosauca par bibliogrāfu “bībeli”, aprakstīja bibliogrāfijas pamatfunkciju kā pietiekamu datu nodrošināšanu, lai lasītājs varētu identificēt aprakstīto grāmatu, saprast drukāšanu un atpazīt precīzu saturu. 1971. gadā F. Bouvers klasificēja četrus bibliogrāfiju veidus:

• uzskaites bibliogrāfija ir vienkārša grāmatu, rakstu un citu darbu sarakstu veidošana par noteiktu tēmu,
• aprakstošā bibliogrāfija ir analīzes pārveidošana ziņojumā, kurā bibliogrāfs apraksta atklāto,
• analītiskā bibliogrāfija ir īpašu grāmatu iespiešanas vai vispārējās iespiešanas prakses tehniskā izpēte, kas balstīta tikai uz pašām grāmatām, tomēr neignorējot papildus pierādījumus,
• tekstuālā bibliogrāfija ir analītiskās bibliogrāfijas pierādījumu vai vismaz to atbilstošo metožu pielietošana, lai pētītu teksta problēmas.

F. Bouvers atzīmēja arī divas papildu pētījumu apakškategorijas, proti, vēsturisko bibliogrāfiju un estētisko bibliogrāfiju. Analītiskie bibliogrāfi bieži izmanto gan vēsturisko bibliogrāfiju, kas ietver drukāšanas metožu, rīku un saistīto dokumentu izpēti, gan estētisko bibliogrāfiju, kas pēta burtu un grāmatu noformēšanas mākslu.

F. Bouvers nonāca pie atziņas, ka bibliogrāfija ir neatkarīga zinātnes disciplīna, nevis tikai literārās izpētes paņēmiens.

Amerikāņu kultūrvēsturnieks Nīls Heriss (Neil Harris) uzskata, ka analītisko bibliogrāfiju praktizē ļoti maz pētnieku. Apkopojot visu informāciju saistībā ar izvēlēto tēmu (uzskaites bibliogrāfija), tiek pētīts vēsturiskais, sociālais un ekonomiskais konteksts, kurā radīti darbi, kas interesē (vēsturiskā bibliogrāfija); pētnieki studē fiziskās grāmatas, lai iegūtu informāciju par to tapšanu (analītiskā bibliogrāfija) vai, ja nepieciešams, sagatavo ziņojumu par tām pašām fiziskajām iezīmēm (aprakstošā bibliogrāfija); un atkal, ja projekts to prasa, viņi analizē savu atklājumu nozīmi teksta tālāknodošanā un kritiskās versijas (tekstu bibliogrāfijas) konstruēšanā.

Bibliogrāfijas teorijas attīstībā nozīmīgi ir G. T. Tansela un jaunzēlandieša Donalda Frānsisa Makenzija (Donald Francis McKenzie) darbi. Kā norāda G. T. Tansels darbā “Bibliogrāfija un zinātne” (Bibliography and Science, 1974), 19. gs. ar vārdu “bibliogrāfija” saprata ”uzskaites bibliogrāfiju”, t. i., sistemātisku zināšanu fiksēšanu, bet 20. gs. diskusijās bibliogrāfija tika nosaukta par vienu no vecākajām zinātnēm, bet joprojām modernu. G. T. Tansels norāda, ka bibliogrāfija ir vēstures zinātnes nozare, kas pēta jebkuru ar roku rakstītu un drukātu grāmatu kā fizisku objektu ražošanas, izplatīšanas un uztveršanas aspektā. Tas, kas saista visus bibliogrāfiskos meklējumus, ir izpratne par grāmatas kā taustāma cilvēka intelektuālas darbības produkta nozīmi.

Izpētē nepieciešams:

• analizēt fiziskus pavedienus īpašās grāmatās, lai atklātu detaļas par ražošanas procesu,
• aprakstīt konkrētu grāmatu papīru (vai pergamentu), burtu formas, dizainu, ilustrācijas, struktūru, iesējumu un pēcpublicēšanas pazīmes;
• noteikt attiecības starp grāmatām, kurās ietverti vienu un to pašu darbu teksti (gan verbālie, gan neverbālie teksti, piemēram, muzikālās un horeogrāfiskās notācijas),
• aprakstīt rakstīšanas vēsturi un tehniskos pētījumus par papīra ražošanu, papīra izmantošanu, tinti, rokrakstu, burtu virsmām, burtu izgatavošanu, grāmatu dizainu, salikšanas procedūrām, grafiskajiem procesiem, grāmatu iesiešanu, iespiešanu, izdošanu, tirdzniecību un kolekcionēšanu, izcelsmi un grāmatas nozīmi sabiedrībā un kultūrā, kā arī iesaistīto personu biogrāfijas.

G. T. Tansela izpratne par to, ka bibliogrāfija ir universāla, vēsturiska disciplīna, t. i., aprakstošā (analītiskā) bibliogrāfija ir vēstures pētniecības veids, ir tuva tam, ko D. F. Makenzijs sauca par tekstu socioloģiju. D. F. Makenzijs norādīja, ka bibliogrāfija ir disciplīna, kas pēta tekstu socioloģiju. Viņš arī uzsvēra iespējamo saikni starp bibliogrāfiju un bibliometriju. Bibliometrija ir svarīga bibliotēku un informācijas zinātnes sastāvdaļa, un to uzskata par bibliogrāfiskās perspektīvas kvantitatīvu daļu. Salīdzinot ar V. V. Gregu, F. Bouveru un G. T. Tanselu, D. F. Makenzijs paplašināja bibliogrāfijas jēdzienu. Viņš aprakstīja bibliogrāfijas būtību kā disciplīnu, kas pēta tekstus kā ierakstītas formas un to pārraides procesus, arī to veidošanu un uztveršanu.

Dāņu pētnieks Birgers Jerlanns (Birger Hjørland) izmantoja jēdzienu “bibliogrāfiskā perspektīva” un 2003. gadā iezīmēja zināšanu organizācijas robežas, kas pārsniedz bibliotēku un informācijas zinātnes tvērumu. Viņš nošķīra zināšanu organizācijas sociālās un intelektuālās formas, kā arī noteica, ka zināšanu organizācijas pamatā ir semantiskā saistība starp jēdzieniem. B. Jerlanns uzskatīja, ka ir iespējams pievienot vērtību, papildinot bibliogrāfisko ierakstu struktūru ar jaunu semantisko informāciju, kā arī izstrādāt zināšanu organizēšanas sistēmas, kas atbalsta informācijas veidotāja darbības un ka ir iespējams pievienot papildus vērtību bibliogrāfiskajiem ierakstiem, veidojot kontrolētas vārdnīcas. To pamatā ir terminoloģija, kas tiek izmantota konkrētajās jomās. Ja šāds darbs ir zinātniski kvalitatīvs, tas ir ne tikai noderīgs, lai projektētu konkrētas zināšanu organizēšanas sistēmas, bet var dot ieguldījumu arī citās zināšanu organizēšanas sistēmās un to var izmantot arī citiem mērķiem, piemēram, attīstot semantiskās tehnoloģijas.

Blakus tradicionālajām kvantitatīvajām un kvalitatīvajām pētniecības metodēm, kuras izmanto sociālajās zinātnēs, attīstot mūsdienīgu bibliogrāfisko datu zinātni, tiek izstrādātas jaunas metodes bibliogrāfisko datu kopu harmonizācijai, analīzei un interpretācijai, koncentrējoties uz bibliogrāfisko datu un, iespējams, citu saistītu datu veidu, piemēram, pilnu tekstu krājumu un papildinošu datu izmantošanu pētniecībā.

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem saistītajiem mēģinājumiem grāmatu vēsturē un literatūras socioloģijā, bibliogrāfisko datu zinātne izstrādā sistemātiskas kvantitatīvās metodes, uzlabo datu kvalitāti un atbalsta to analīzi un interpretāciju, paplašinot bibliogrāfisko datu pētniecības potenciālu.

Modernās metodes ietver automatizāciju, standartizāciju, atbalsta datu avotu izmantošanu, kvalitātes uzraudzību, mašīnmācīšanos un atvērtus sadarbības modeļus.

Bibliogrāfiju aizsāka antīkajā pasaulē (jēdziens apzīmēja grāmatu pārrakstīšanu ar roku), veidoja viduslaiku Eiropā, bet populāra tā kļuva 16. gs. vidū pēc tam, kad tika ieviesta grāmatu iespiešanas tehnika. 17. gs. ar bibliogrāfiju sāka saprast grāmatu aprakstīšanu. Sākumā tika veidoti vienkārši grāmatu saraksti, vēlāk – katalogi. Zināms, ka Aleksandrijas bibliotēkā (Βιβλιοθήκη τῆς Ἀλεξάνδρειας) jau 3. gs. p. m. ē. dzejnieks, zinātnieks un bibliotekārs Kallimahs (Καλλίμαχος) izveidoja 120 sējumu bibliogrāfiju, kas aptvēra visu tā laika sengrieķu literatūru. Bibliogrāfiju toreiz veidoja, citējot katra darba pirmo rindu un norādot rindu skaitu. Viens no pirmajiem bibliogrāfiem praktiķiem bija Konrāds Gesners (Conrad Gessner), kurš darbā “Universālā bibliotēka” (Bibliotheca Universalis, 1545–1549) centās uzskaitīt tajā laikā pieejamās grāmatas, kas izdotas aptuveni 100 gadu laikā kopš iespiešanas tehnikas izgudrošanas latīņu, grieķu un ivritā; kopumā ap 12 000 grāmatu un 3000 to autoru. Tāpēc viņš tiek dēvēts par bibliogrāfijas tēvu. Bibliogrāfijas kā saraksti viduslaikos ieguva grāmatu formu, piemēram, Bodleina bibliotēkas (Bodleian Library) 17. gs. grāmatu saraksts veidots alfabēta secībā; tā organizācijas formu bibliogrāfijās izmantoja līdz pat 19. gs. vidum. 1841. gadā Britu muzeja (British Museum) kolekcijas sarakstā, kas veidots grāmatas formā, Entonijs Panizi (Anthony Panizzi) ievadā aprakstīja pirmos zināmos šāda veida katalogu sastādīšanas noteikumus.

19. un 20. gs. notika diskusijas par bibliogrāfisko paradigmu, t. i., modeli jeb teorētisko pamatu, t. sk. bibliogrāfijas un zinātnes attiecībām.

Lietuviešu pētnieki Elena Macevičiūte (Elena Macevičiūtė) un Osvalds Janonis (Osvaldas Janonis) 2004. gadā rakstā “Bibliogrāfijas koncepcijas Krievijas Federācijā: Krievijas bibliogrāfijas teorijas fenomens” (Conceptions of Bibliography in the Russian Federation: The Russian Phenomenon of Bibliographic Theory) pauda atziņu, ka tikai Austrumeiropā kopš 20. gs. 70. gadiem bija nopietna attieksme pret bibliogrāfijas teoriju un ka tikai nedaudzi Rietumos novērtē bibliogrāfiju kā intelektuāli izaicinošu, progresīvu un modernu disciplīnu ar augstu teorētisko līmeni, kas rada revolucionāras pārmaiņas (paradigmatiskas pārmaiņas) visā informācijas diapazonā un radniecīgās disciplīnās. Tomēr Rietumu kultūras pētnieku diskusijas par bibliogrāfijas nozīmi un tvērumu iekļauj daudz plašāku teritoriju nekā tikai Austrumeiropa vai Eiropa, t. i., jāuzsver arī Ziemeļamerikas, Apvienotās Karalistes, Centrāleiropas un Ziemeļvalstu pētnieku pienesums bibliogrāfijas teoriju attīstībā. Diskusija ir par to, kā tradicionālās bibliogrāfiskās metodes tiek attiecinātas, izmantotas un attīstītas saistībā ar digitāli radītām publikācijām un kā bibliogrāfija funkcionē digitālā vidē, t. sk. internetā.

Lai paplašinātu bibliogrāfijas un tajās ietverto datu izmantošanu digitālajā vidē, 21. gs. sākumā somu pētnieki konceptualizēja jaunu pieeju jeb bibliogrāfisko datu zinātni (BDZ, angļu bibliographic data science). BDZ ir specifiska, pragmatiski orientēta darbības joma, kas paver jaunas pētniecības iespējas digitālajās humanitārajās zinātnēs. BDZ izstrādā sistemātiskas metodes bibliogrāfisko datu harmonizēšanai, analīzei un interpretācijai. BDZ izmanto bibliogrāfiskos datus kā pētniecības objektu, un šī pētniecība saistīta arī ar vēsturi, informācijas zinātni, valodniecību un datu zinātni. Tās mērķis ir sistemātiska kvantitatīva tendenču noteikšana, lai veidotu zināšanas, pamatojoties uz liela mēroga bibliogrāfisko datu kopu analīzi un mūsdienu datu zinātnes metodēm. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem saistītajiem mēģinājumiem grāmatu vēsturē un literatūras socioloģijā, datu apstrādes un kvalitātes kontroles sasniegumi mūsdienās ļauj paplašināt analīzi līdz miljoniem objektu, tajā pašā laikā pievēršot uzmanību datu kvalitātei, reprezentativitātei un pilnīgumam. Tas nodrošina jaunu kvantitatīvu metodi, kas var atbalstīt klasisko pētījumu analīzi intelekta attīstības vēsturē.

Vēsturiski nozīmīgs bija Starptautiskais bibliogrāfijas institūts (International Institute of Bibliography), ko 1895. gadā Briselē dibināja juristi P. M. G. Otlē un Henrijs la Fontēns (Henri La Fontaine). Tas pazīstams arī ar nosaukumu Briseles institūts, kas 1934. gadā tika pārcelts uz Hāgu. P. M. G. Otlē un H. la Fontēns 1928. gadā aicināja vienoties par bibliogrāfiskajām metodēm, kā paplašināt visu nozaru zinātniskās literatūras indeksāciju, izmantojot Universālo decimālo klasifikāciju (UDK, Universal Decimal Classification). Institūta izvirzītais uzdevums bija bibliografēt visu laiku, visu valstu un visu veidu darbus. 1988. gadā Starptautiskais bibliogrāfijas institūts kļuva par Starptautisko informācijas un dokumentācijas organizāciju (International Federation for Information and Documentation), kas tika izveidota, lai veicinātu vispārēju piekļuvi visām reģistrētajām zināšanām, izveidojot starptautisku klasifikācijas sistēmu. 

Virdžīnijas Universitātes Bibliogrāfiskā biedrība (Bibliographical Society of the University of Virginia) tika dibināta 1947. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai veicinātu interesi par grāmatām un manuskriptiem, kartēm, poligrāfiju, grafisko mākslu, kā arī bibliogrāfiju un tekstuālo kritiku. Kopš 1949. gada publicēti 60 žurnāla Studies in Bibliography sējumi, kas galvenokārt aptver analītiskās bibliogrāfijas jautājumus.

Starptautiskā bibliotēku asociāciju un institūciju organizācija (International Federation of Library Associations and Institutions, IFLA) kopš tās dibināšanas 1927. gadā ir galvenā starptautiskā sadarbības organizācija bibliogrāfijas, īpaši nacionālo bibliogrāfiju attīstības jomā. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir bibliogrāfisko datu standartizācija. Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju organizācijas izstrādātā Universālā bibliogrāfiskā kontrole (Universal Bibliographic Control; pazīstama arī kā informācijas organizācija vai bibliogrāfiskā organizācija) ir balstīta uz resursu aprakstīšanas centienu kopīgošanu, novēršot dublēšanos un veicinot bibliogrāfisko datu koplietošanu un atkārtotu izmantošanu. Organizācijas sagatavo un regulāri publicē bibliogrāfiskās kontroles veikšanai vajadzīgās vadlīnijas un organizē bibliogrāfisko datu modelēšanu.

Pastāv trīs starptautiskas bibliogrāfijas biedrības, kas publicē žurnālus bibliogrāfijas jomā. 

• Bibliogrāfiskā biedrība (Bibliographical Society), kas kopš 1889. gada izdod The Library;
• Amerikas Bibliogrāfiskā biedrība (Bibliographical Society of America), kas kopš 1904. gada izdod The Papers of the Bibliographical Society of America.
• Virdžīnijas Universitātes Bibliogrāfiskā biedrība, kas kopš 1949. gada izdod Studies in Bibliography.

The Library ir žurnāls, ko publicē reizi ceturksnī. Tas ir ievērojamākais Apvienotās Karalistes zinātniskais žurnāls, kurā tiek aprakstīti pētījumi par bibliogrāfiju un grāmatu nozīmi vēstures kontekstā. Žurnāls aptver aprakstošās, analītiskās, tekstuālās un vēsturiskās bibliogrāfijas aspektus. Ikgadējā žurnālā Studies in Bibliography tiek apkopoti labākie tekstuālie un bibliogrāfiskie darbi, kas tiek radīti visā pasaulē. Žurnālā tiek aptverts plašs rakstu klāsts par manuskriptu un iespieddarbu bibliogrāfisko analīzi, tekstu pārraidi, zinātniskās rediģēšanas teoriju un praksi un visiem grāmatu vēstures aspektiem, t. i., žurnāla tvērumā pārsvarā ir analītiskās bibliogrāfijas jautājumi. Žurnāls The Papers of the Bibliographical Society of America veltīts grāmatu un manuskriptu kā fizisku objektu izpētei. Izdevums satur rakstus par grāmatu un manuskriptu iespiešanu, izplatīšanu un kolekcionēšanu visās nozarēs. Tas ir Ziemeļamerikas vadošais žurnāls bibliogrāfijas jomā.

Nozīmīgus rakstus bibliogrāfijas jomā var atrast JSTOR datubāzē; zinātniskajā žurnālā Cataloging & Classification Quarterly (kopš 1980. gada, izdevniecība Taylor & Francis); Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju organizācijas žurnālā International Cataloguing and Bibliographic Control journal (1972–2010), kuru daļēji turpina Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju organizācijas žurnāls Metadata Newsletter (kopš 2015. gada), aptverot bibliogrāfijas, kataloģizācijas un priekšmetu analīzes un piekļuves tematiku, kā arī aktuālus rakstus un ziņojumus par nacionālās bibliogrāfijas attīstību.