Nosaukums radies no vārda “disks” (angliski disc vai sound disc, latviski skaņuplate). Tiek uzskatīts, ka termins pirmo reizi lietots 20. gs. 30. gados, kad šādi sistemātiski sakārtoti skaņu ierakstu saraksti jeb diskogrāfijas uzskaitīja tieši skaņuplatēs izdotos skaņu ierakstus. Termins “diskogrāfija” ar laiku tika plaši akceptēts gan starp skaņu ierakstu kolekcionāriem, gan pielietots arhivāru un bibliotekāru terminoloģijā, kaut arī dažkārt vēl tika lietoti citi termini, piemēram, “audiogrāfija” un “skaņu ierakstu bibliogrāfija”.

Diskogrāfija ir skaņu ierakstu sistemātisks katalogs vai saraksts, kas sniedz informāciju par tajā iekļautajiem skaņu ierakstiem. Diskogrāfijas jēdzienam ir vairākas nozīmes. Diskogrāfija var būt:

• grāmata, kurā noteiktā secībā aprakstīti kāda žanra, komponista, izpildītāja vai valsts skaņu ieraksti, bieži sniedzot arī papildinformāciju par konkrēto ierakstu tapšanu, izpildītāju biogrāfijas u. tml.;
• saraksts specializētā (mūzikas, skaņu ierakstu) periodikas izdevumā vai kā pielikums grāmatā, dažkārt arī kā mūzikas ieraksta pielikums, kas uzskaita attiecīgā izpildītāja, komponista vai izdevniecības ierakstus;
• kāda izpildītāja skaņu ierakstu albumu vai komponista skaņdarbu ierakstu kopums, piemēram, visus rokgrupas Genesis albumus var saukt par grupas Genesis diskogrāfiju. 

Diskogrāfija plašākā nozīmē ir uzziņas avots par skaņu ierakstiem. Tās galvenā funkcija ir skaņu ierakstu sistematizēšana pēc viena vai vairākiem parametriem. Diskogrāfijās iekļautā informācija var palīdzēt mūzikas vēstures pētniecībā, gan pētot kādas valsts skaņu ierakstu vēsturi, gan žanru un atsevišķu mākslinieku daiļradi. Diskogrāfijas izmanto arī izglītībā, jo pastāv tādas, kas apkopo un iesaka labākos kāda žanra vai mākslinieka skaņu ierakstus, ievērojot autora subjektīvos kritērijus.

Diskogrāfija kā skaņu ierakstu pētniecības un aprakstīšanas joma līdzinās bibliogrāfijai, kas apkopo datus par iespiestajiem izdevumiem un grāmatām. Diskogrāfija ir ļoti cieši saistīta ar mūziku, jo skaņu ieraksti visbiežāk satur mūzikas ierakstus, un dati par ierakstiem var palīdzēt arī mūzikas vēstures pētniecībā. Tāpat diskogrāfija ir saistīta ar ražošanu, jo rūpnīcas, kas ražoja, piemēram, skaņuplates un audiokasetes, mēdza izdot produkcijas katalogus, bieži vien sakārtojot tos pa gadiem un pēc iespiesto matricu vai pasūtījumu numuriem. Saistība pastāv arī ar ierakstu studijām un kompānijām, jo arī tās mēdz izdot savu producēto ierakstu katalogus, kā arī šādu sarakstu nereti var atrast kā pielikumu skaņuplatei vai kompaktdiskam. Diskogrāfiju veidošana saistīta arī ar kolekcionēšanu, jo bieži vien tieši skaņu ierakstu kolekcionāri pievēršas diskogrāfiju sastādīšanai.

Diskogrāfiju formāts, kvalitāte, kā arī to uzticamība var būt ļoti atšķirīga. Piemēram, sistemātiski sastādīta diskogrāfija kvalitātes un apjoma ziņā ir ļoti atšķirīga no sarakstiem, ko publicē ierakstu kompānijas un rūpnīcas. Tā kā diskogrāfiju sastādīšana ir salīdzinoši jauna disciplīna, to organizācija un bibliogrāfiskā informācija ir mazāk standartizēta nekā citu jomu uzziņu un pētniecības avotos.

Diskogrāfijas var tikt sastādītas pēc dažādiem parametriem:

• kāda konkrēta žanra, piemēram, džeza, mūzikas ieraksti;
• pēc ieraksta izcelsmes valsts vai vietas – šeit, piemēram, ietilpst nacionālās valstu diskogrāfijas;
• pēc izpildījuma veida, piemēram, flautas mūzikas diskogrāfija;
• labāko vai ieteiktāko ierakstu izlase jeb ceļvedis noteiktā kategorijā vai žanrā;
• kāda komponista darbu vai izpildītāju albumu diskogrāfija;
• visi ieraksti, ko izdevusi noteikta ierakstu kompānija;
• un citi.

Visvairāk izplatītas ir specializētās diskogrāfijas, kas apskata kāda noteikta mākslinieka darbību, zināmas arī kā biodiskogrāfijas. 20. gs. 20. gados diskogrāfiju žurnālos kā rakstu papildinājumi tika publicētas daudzas biodiskogrāfiju brošūras.

Žanru diskogrāfijas ir mazāk izplatītas nekā biodiskogrāfijas. Par žanra diskogrāfiju var uzskatīt, piemēram, regtaimam veltītu diskogrāfiju “Deivids Džeisens. Ierakstītais regtaims, 1897–1958” (David Jasen. Recorded ragtime, 1897–1958).

Ir diskogrāfijas, kas satur skaņu ierakstu uzskaitījumu, pievēršoties galvenokārt ieraksta fiziskajām pazīmēm, piemēram, matricas vai ierakstu kompānijas numuram, skaņuplates izmēram, atskaņošanas ātrumam, ierakstā dzirdamā skaņdarba nosaukumam un izpildītājiem. Šī informācija par ieraksta fizisko raksturojumu, izcelsmi un saturu parasti tiek ņemta no ierakstu etiķetēm, apvākiem un citiem materiāliem, piemēram, ierakstu kompāniju žurnāliem (logbooks), izdevēju un ražotāju sarakstiem un katalogiem.

Atskaņojot ierakstu, parādās vēl citi elementi, par kuriem var sniegt diskogrāfisko informāciju, piemēram, izpildījuma raksturojums, vērtējums un skaņas kvalitāte. Jāņem vērā, ka šo elementu vērtējums vienmēr būs subjektīvs, atspoguļojot sastādītāja uzskatus, gaumi un vērtības.

Dažkārt diskogrāfija var saturēt arī plašāku informāciju par ierakstā dzirdamajiem darbiem vai to izpildītājiem, piemēram, biogrāfijas, izvērstu darbu vai albumu aprakstu un analīzi.

Diskogrāfijas sastādītājam parasti jāizdara izvēle arī par to, kas netiks iekļauts diskogrāfijā. Piemēram, var sniegt informāciju par ierakstu pirmo izdevumu 78 apgriezienu skaņuplatēs, bet neiekļaut informāciju par atkārtotiem šo pašu ierakstu izdevumiem. Žanra diskogrāfijām būtiski iekļaut laika nogriezni, par kuru tiks veidots ierakstu apskats, jo nemitīgi tiek izdoti arvien jauni ieraksti.

Starp diskogrāfiju veidotājiem mēdz izcelties nesaskaņas par to, cik objektīva ir kāda diskogrāfija, īpaši tas attiecas uz žanra diskogrāfijām. Tās sastādītājs vienmēr ievēros subjektīvos spriedumus par to, kas atbilst noteiktam žanram. Džeza mūzikā par to mēdz notikt karstas diskusijas, jo džezā ir grūti uzstādīt kādus pilnīgi objektīvus parametrus, pēc kuriem iekļaut džeza mūzikas dažādos stilus vienā vai otrā virzienā, kā arī tie dažkārt var pārklāties.

Par vienu no agrākajiem skaņu ierakstu dokumentācijas avotiem tiek uzskatīti ierakstu kompāniju katalogi jeb saraksti, kuros uzskaitīti to izdotie ieraksti. Edisona laboratorijas (Edison Laboratory; dibinātājs Tomass Alva Edisons, Thomas Alva Edison) pirmie gadskārtējie drukātie katalogi parādījās 1897. gadā, kas uzskaitīja togad izdotos vaska cilindrus jeb valces. 20. gs. 20. gados dažas kompānijas izdeva sarakstus ar pianolu ruļļiem. 1923. gadā žurnāls The Gramophone bija pirmais plašākai publikai pieejamais periodikas izdevums, kas publicēja sarakstus ar jaunākajiem skaņu ierakstiem un tos recenzēja. Tomēr šādi saraksti un ierakstu kompāniju katalogi deva tikai daļēju informāciju, jo uzskaitīja tikai tobrīd pieejamos ierakstus. Trūka visaptverošākas informācijas par ierakstiem kopumā, tiem, kas publicēti agrāk un citās vietās, kā arī pilnīgāka apraksta par katru ierakstu. Sistemātiskas informācijas trūkums padarīja ierakstu kolekcionēšanu sarežģītu un radīja neapmierinātību skaņu kolekcionāru starpā, it īpaši džeza kolekcionāru vidē, kas vēlējās pēc iespējas precīzāku informāciju par ierakstos dzirdamajiem džeza mūziķiem un ierakstu datumiem. Atšķirībā no citiem mūzikas žanriem, piemēram, klasiskās mūzikas, kur partitūras un iespiestās notis ir primārais izpētes avots, džeza mūzikā šo vietu ieņem skaņu ieraksts, kurā var noklausīties mūziķu unikālās improvizācijas.

1936. gadā Francijā tika publicēta Čārlza Delonī (Charles Delaunay) grāmata “Karstā diskogrāfija” (Hot Discography), kas tika uzskatīta par jaunu pagriezienu diskogrāfiju attīstībā. Tajā tika uzskaitīti autora atlasīti džeza mūzikas ieraksti, kas izdoti 78 apgriezienu skaņuplatēs. Vienlaicīgi arī Anglijā tika publicēts Hiltona Šlēmana (Hilton Schleman) darbs “Ritms ierakstā” (Rhythm on Record), kas bija nozīmīgs devums skaņu ierakstu pētniecībā un kolekcionēšanā. Arī klasiskās mūzikas žanrā 1936. gadā (dažos avotos – 1937. gadā) Roberto Bauers (Roberto Bauer) no Milānas izdeva retrospektīvo “Vēsturisko ierakstu” (Historical Records) diskogrāfiju, kas aprakstīja opermūzikas ierakstus līdz 1909. gadam. Džeza mūzikas žanrā gan Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) turpināja regulāri iznākt dažāda apjoma un tematikas diskogrāfijas, kuras bieži veidoja entuziastiski kolekcionāri. Ievērojami džeza diskogrāfiju veidotāji kopš 20. gs. 60. gadiem bija anglis Braiens Rasts (Brian Rust), dānis Jergens Grunets Jepsens (Jørgen Grunnet Jepsen), beļģis Valters Breininkss (Walter Bruyininckx) un citi.

Klasiskās mūzikas žanrā pirmās autoritatīvās diskogrāfijas bija Roberta Donaldsona Derela (Robert Donaldson Darrell) “Gramofona veikala mūzikas ierakstu enciklopēdija” (The Gramophone Shop Encyclopedia of Recorded Music), pirmo reizi izdota 1932. gadā (dažos avotos – 1936. gadā), un Frānsisa Klafa (Francis F. Clough) un Džefrija Kuminga (Geoffrey J. Cuming) “Pasaules mūzikas ierakstu enciklopēdija” (The World’s Encyclopedia of Recorded Music), kas pirmo reizi izdota 1952. gadā.

Straujā ierakstu industrijas attīstība, kas notika pēc tam, kad 1948. gadā parādījās jaunais skaņuplašu formāts – LP jeb long play –, iezīmējās ar to, ka tika izdots pirmais katalogs, kas apvienoja vairāku ASV ierakstu kompāniju produkciju. Tas bija Viljama Švanna (William Schwann) “Ilgspēlējošo ierakstu katalogs” (Long Playing Record Catalog), priekštecis viņa “Švanna katalogu” (Schwann Catalog) publikāciju sērijai. Līdzīgi katalogi drīz tika izdoti arī Lielbritānijā, proti, “Gramofona klasiskais katalogs” (Gramophone Classical Catalogue, kopš 1953. gada), un Vācijā – “Bīlefeldes katalogs” (Bielefelder Katalog, kopš 1953. gada). Magnētisko lenšu ieraksti, kas nopietni konkurēja ar ilgspēlējošām skaņuplatēm, arī bija uzskaitīti atsevišķā katalogā – “Harisona lenšu ierakstu katalogā” (Harrison Catalog of Recorded Tapes, 1956–1976). Vēlākajos gados “Švanna katalogos” tika uzskaitītas arī audiokasetes.

20. gs. 50. gados diskogrāfiju skaits strauji pieauga, un 1961. gadā iznāca pirmā “Diskogrāfiju bibliogrāfija” (Bibliography of Discographies), ko sarakstīja Karls Brūns (Carl Bruun) un Džons Grejs (John Gray), tai sekoja Deivida Edvīna Kūpera (David Edwin Cooper) “Starptautiskā diskogrāfiju bibliogrāfija” (International Bibliography of Discographies, 1975), kas uzskaitīja 1908 no 1962. līdz 1972. gadam izdotās klasiskās mūzikas, džeza un blūza diskogrāfijas.

Līdz ar diskogrāfiju attīstību un skaita pieaugumu parādījās daudzi specializēti periodikas izdevumi, kuros tika publicētas gan nelielas diskogrāfijas, gan arī recenzētas nesen grāmatās izdotās diskogrāfijas. Daži no populārākajiem žurnāliem: Association for Recorded Sound Collections (ARSC) Journal (kopš 1967. gada), Goldmine (kopš 1974. gada), Record Collector (kopš 1946. gada), Record Research (kopš 1955. gada), Recorded Sound (1961–1984).

Daudzas institūcijas, kuru krājumos ir skaņu ieraksti, piemēram, universitātes, arhīvi, bibliotēkas u. tml., izmanto interneta iespējas, lai publicētu uzziņu materiālus par skaņu ierakstu kolekcijām, kas atrodas to krājumos. Reizē ar informāciju un datiem par skaņu ierakstiem bieži tos var arī noklausīties, it īpaši tas attiecas uz vēsturiskajiem skaņu ierakstiem, kuriem autortiesību termiņš jau ir izbeidzies. Šīs tīmekļa vietnes var nosaukt par mūsdienu diskogrāfijām, piemēram, “Amerikas vēsturisko ierakstu diskogrāfija” (Discography of American Historical Recordings), ASV Kongresa bibliotēkas (Library of Congress) veidotais “Nacionālās mūzikas automāts” (National Jukebox), Eiropas digitālās bibliotēkas Europeana kolekcija “Mūzika” (Music), kurā ir apkopoti daudzu Eiropas institūciju, tai skaitā Latvijas Nacionālās bibliotēkas, veidotie dati un skaņu ieraksti, Interneta arhīva (Internet Archive) audio sadaļa.

Mūsdienās ļoti daudz diskogrāfisku materiālu ir atrodami internetā. Piemēram, žurnāls Gramophone ik gadu publicē populārāko mūzikas albumu sarakstu par konkrēto gadu, sakārtojot ierakstus pēc žanriem, ir pieejami arī saraksti pēc atsevišķiem komponistiem.

Par sava veida diskogrāfijām var uzskatīt arī tiešsaistes portālus, piemēram, Spotify, Apple Music, Deezer un citus, kur var pārlūkot un noklausīties kāda izpildītāja ierakstus vai komponista mūziku. Šeit gan bieži ir norādīta tikai pati pamata informācija: izpildītāja vai komponista vārds, skaņdarba nosaukums, izdošanas gads.

Diskogrāfijas turpina iznākt arī tradicionālajā papīra formātā, un mūsdienās tās vairāk fokusējas uz konkrētiem mūziķiem vai grupām, komponistiem, ierakstu kompānijām.

Skaņu ierakstu kolekciju asociācija (Association for Recorded Sound Collections, 1966) nodarbojas ar skaņu ierakstu saglabāšanu un izpēti. Asociācija reizi gadā rīko konferences un regulāri publicē jaunākos pētījumus tās izdotajā žurnālā, kā arī veicina pētniecību ar stipendiju un godalgu palīdzību.

Starptautiskā skaņas un audiovizuālo arhīvu asociācija (International Association of Sound and Audiovisual Archives, 1969) ir organizācija, kas apvieno skaņu un video ierakstu arhīvistus un institūcijas no visas pasaules. Asociācijai ir ikgadējas konferences, un tā publicē autoritatīvus tehniskus dokumentus saglabāšanas un digitalizācijas jomā. Viena no asociācijas komitejām ir Diskogrāfijas komiteja (Discography Committee), kas ir publicējusi vadlīnijas diskogrāfiju sastādīšanā.

Skaņu ierakstu kolekciju asociācija divreiz gadā publicē savu žurnālu ARSC Journal, kurā regulāri tiek recenzētas jaunākās diskogrāfijas, kā arī pašā žurnālā mēdz būt diskogrāfiski raksti.

Ļoti populāra ir tīmekļa vietne Discogs, kura balstās uz lietotāju iesaisti jeb crowdsourcing datu piegādē. Šajā vietnē var atrast informāciju par lielu daudzumu dažādos formātos un vietās publicētajiem skaņu ierakstiem.

JazzDiscography ir vietne, kurā lietotāji paši var izveidot džeza mūzikas diskogrāfiju, izmantojot datubāzes lietotni BRIAN, kas šādi nosaukta par godu daudzu džeza diskogrāfiju sastādītājam Braienam Rastam (Brian Rust). Lietotne apkopo datus par ierakstu sesijām un ļauj izveidot konkrēta izpildītāja diskogrāfiju vai vispārēju diskogrāfiju, lietojot strukturētu un labi definētu sistēmu.