Radies 19. gs. beigās Amerikas Savienoto Valstu (ASV) dienvidu pavalstīs un būtiski ietekmējis daudzus populārās mūzikas žanrus.

Nosaukums blues ir saīsinājums no angļu blue devils – ‘zilie velni’, ‘mošķi’ – skumjas, grūtsirdība, melanholija.

Blūzs radās saplūstot afroamerikāņu reliģiskajām himnām (spiričueliem), darba dziesmām un izpriecu (deju) mūzikai, kā arī Eiropas ieceļotāju tautas mūzikai. Tam raksturīga dziesmas forma, 4/4 taktsmērs un 12 taktu periods, daudzkārtēji atkārtojumi, sinkopēts ritms un improvizēts izpildījums ar emocionālu attieksmi. Sākotnēji blūzs bija vokāla mūzika, ko reizēm pavadīja, sitot plaukstas vai kājas. Vēlāk pavadījumā sāka izmantot bandžo, ģitāru un mutes harmonikas. Izplatītākā blūza izpildījuma forma ir dialogs starp vokālu un ģitāru. Agrīno blūzu tematika saistīta ar afroamerikāņu ilgām pēc senču dzimtenes, smagajiem dzīves un darba apstākļiem plantācijās, rasu netaisnību un mīlestību, tekstos dominē ikdienas dzīves vērojumi, arī humoristiski un nekautrīgi seksuāli motīvi. Atbilstoši blūza izteikti personiskajam raksturam, vairums tekstu ir pirmās personas vēstījuma formā. Sākumā blūzi radās un izplatījās kā anonīma tautas mutvārdu jaunrade, bet 20. gs. 20. gados parādījās profesionālu autoru (ievērojamākais bija Viljams Kristofers Hendijs, William Christopher Handy vai W.C. Handy) sacerēti skaņdarbi, kas tika izplatīti gan nošu pieraksta, gan skaņu ieraksta veidā.

Turpmāk blūzam, tāpat kā gandrīz visiem populārās mūzikas žanriem, raksturīga sazarošanās daudzos stilos: džampblūzs (jump blues), bugī-vugī (boogie-woogie), lielo orķestru blūzs (big band blues), ritmblūzs (rhythm & blues), Memfisas blūzs (Memphis blues), Čikāgas blūzs (Chicago blues), purva blūzs (swamp blues).

Pirmais blūza stils – t. s. lauku blūzs (country blues), saukts arī par deltas blūzu (delta blues) radās Misisipi deltas apvidū 19. gs. izskaņā. Šajā laikā blūzu sacerēja, izpildīja un klausījās tikai melnādainie iedzīvotāji, un parasti tas bija viena izpildītāja (dziedoša ģitārista vai mutes harmoniku spēlētāja) priekšnesums vietējā dzertuvē pēc darba dienas.

20. gs. sākumā, pieņemoties spēkā melnādaino amerikāņu masveida migrācijai no agrārajiem dienvidu štatiem uz industriālajām ziemeļu lielpilsētām, radās t. s. klasiskais blūzs (classic blues) un pilsētas vai urbānais blūzs (city blues, urban blues), kas ar dziedātāju – blūza pirmo slavenību – Besijas Smitas (Bessie Smith), Memijas Smitas (Mamie Smith), Viktorijas Spivijas (Victoria Spivey), Mā Reinijas (Ma Rainey), Lusillas Hegaminas (Lucille Hegamin) un citi starpniecību pamazām piesaistīja arī balto publiku. Salīdzinājumā ar lauku blūzu, pilsētas blūzam piemita izstrādātāka forma un bagātīgāks vairāku instrumentu pavadījums, tas tika atskaņots bāros, teātros un naktsklubos. Kopš blūzs vairs nebija mūzika tikai melnādainajiem plantāciju strādniekiem, dziesmu teksti kļuva vispārīgāki, tajos mazāk tika uzsvērta rasu un lauku dzīves problemātika, arī seksuālā tematika.

Otrā pasaules kara laikā blūza skanējumā ienāca elektriskās ģitāras. Pēc kara, turpinoties arvien pieaugošai afroamerikāņu plūsmai uz Čikāgu, Memfisu, Detroitu un Sentluisu, sākās ievērojams blūza uzplaukums. Radās divi turpmāk visnozīmīgākie blūza apakšžanri: ritmblūzs un elektriskais blūzs (electric blues). Pateicoties tādu mūziķu kā Madijs Voterss (Muddy Waters), Haulins Vulfs (Howlin Wolf), Villijs Diksons (Willie Dixon) un Džimijs Rīds (Jimmie Reed), kā arī ierakstu kompānijas Chess Records darbībai, par elektriskā blūza centru kļuva Čikāga, savukārt tur izplatītais mūzikas stils kļuva pazīstams kā Čikāgas blūzs (Chicago blues).

Kopš 20. gs. sākuma blūza ietekme ir sastopama gandrīz visos amerikāņu un vēlāk arī citu valstu mūzikas žanros: džezā, kantrīmūzikā, popmūzikā, soulmūzikā, hiphopā, akadēmiskajā mūzikā un citos. 1950. gados blūzs (īpaši ritmblūzs) bija viens no galvenajiem rokenrola muzikālajiem pirmavotiem, bet 1960. gados britu mūziķu (Blues Incorporated; John Mayall & The Bluesbreakers; The Animals; The Yardbirds; The Rolling Stones; The Pretty Things u. c.) aizraušanās ar ritmblūzu un Čikāgas blūzu ievadīja principiālu pavērsienu rokmūzikas attīstībā un blūza globālajā izplatībā. Turpmāk daudzi baltādainie rokmūziķi (Fleetwood Mac; Cream; The Doors; Dženisa Džoplina, Janis Joplin; Led Zeppelin; Z.Z. Top u. c.) savā repertuārā iekļāva melnādaino blūzmeņu sacerējumus, kā arī izmantoja blūza struktūras un paņēmienus savu skaņdarbu radīšanā, – šī tendence ir aktuāla arī mūsdienu rokmūzikā. Arī 21. gs. blūzam ir nepārvērtējama ietekme uz dažādiem mūzikas žanriem, to izpilda un klausās visā pasaulē.

Blūza vēsturei un ievērojamākajiem mūziķiem veltīta Blūza slavas zāle (Blues Hall of Fame, 1980, Memfisā, Tenesī, ASV).

Blainds Lemons Džefersons (Blind Lemon Jefferson), Blainds Villijs Maktels (Blind Willie McTell), Čārlijs Patons (Charley Patton), Sans Hauss (Son House), Roberts Džonsons (Robert Johnson), Baka Vaits (Bukka White), Memfiss Slims (Memphis Slim), Bigbils Brūnzijs (Big Bill Broonzy), Sonijs Bojs Viljamsons (Sony Boy Williamson), Tībons Vokers (T-Bone Walker), Elmors Džeimss (Elmor James), M. Voterss, Otiss Spens (Otis Spann), Haulins Vulfs (Howlin’ Wolf), Džimijs Rīds (Jimmy Reed), Džons Lī Hukers (John Lee Hooker), B. B. Kings (B. B. King), V. Diksons, Alberts Kings (Albert King), Fredijs Kings (Freddie King), Otiss Rašs (Otis Rush), Etta Džeimsa (Etta James), Badijs Gajs (Buddy Guy), Tadžmahāls (Taj Mahal), Bobijs Blū Blends (Bobby Blue Bland), Pols Baterfīlds (Paul Butterfield), Džons Meiols (John Mayall), Ēriks Kleptons (Eric Clapton), Pīters Grīns (Peter Green), Džonijs Vinters (Johnny Winter), Rorijs Galahers (Rory Gallagher), Stīvijs Rejs Vons (Stevie Ray Vaughan), Džimijs Vons (Jimmie Vaughan), Roberts Krejs (Robert Cray), Kebs Mo (Keb ’Mo’), R.L. Bērnsaids (R.L. Burnside), Kenijs Veins Šeferds (Kenny Wayne Shepherd), Sīsiks Stīvs (Seasick Steve), Džo Bonamasa (Joe Bonamassa), Beta Hārta (Beth Hart), Sjūzena Tedeski (Susan Tedeschi), Dereks Trakss (Derek Trucks) un citi.