Popmūzika adresēta visplašākajam klausītāju lokam.

Žanra muzikālās pazīmes un robežas ir visai nekonkrētas, un tas ir viens no masveidīgākajiem populārās mūzikas paveidiem, kas laika gaitā bagātinājies, mijiedarbojoties ar džežu, soulu, ritmblūzu, kantrī, roku, folku, kalipso, regeju, disko, pankroku, elektronisko mūziku, hiphopu un citiem mūzikas žanriem; savukārt tās ietekmēm bijusi būtiska nozīme šo žanru attīstībā. Daudzi mākslinieki darbojas gan popmūzikā, gan citos žanros.

Termins “popdziesma” (pop song) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) lietots jau 20. gs. 20. gados, apzīmējot populārās mūzikas skaņdarbus, neatkarīgi no žanriskās piederības. Reizēm arī mūsdienās nosaukumu “popmūzika” lieto par sinonīmu jēdzienam “populārā mūzika”, tomēr kopš 20. gs. 60. gadiem tā pamatnozīme ir šaurāka un apzīmē dejošanai piemērotus skaņdarbus ar aktuālām modes prasībām atbilstošu skanējumu, vienkāršu (ne vienmēr) melodisko, ritmisko un harmonisko struktūru, un dziesmas formu (pants – piedziedājums – pants – piedziedājums). Popmūzikā biežāk nekā daudzos citos populārās mūzikas žanros sastopams dalījums autoros un izpildītājos. Autori parasti ir profesionāli komponisti un tekstu sacerētāji, izpildītāji – viens vai vairāki solisti, vokāls, vai vokāli instrumentāls ansamblis. Dziesmu teksti visbiežāk vēsta par mīlestību, tomēr iespējama arī jebkura cita tematika. Kā jau plaša patēriņa prece, popmūzika (un nereti arī tās slavenības) vairumā gadījumu tiek radīta un izplatīta (galvenokārt skaņu ierakstu veidā) atbilstoši masu tirgus likumiem, rēķinoties ar modes tendencēm un konkrētas mērķauditorijas gaumi un interesēm. Tās autori parasti netiecas pēc specifiski novatoriskiem muzikāliem risinājumiem, savukārt mūzikas skanējumu, kura izveidē liela nozīme ir aranžētājiem un ierakstu producentiem, principiāli ietekmē aktuālās tehnoloģiskās iespējas.

Kaut daži vēlāk par popmūzikas standartiem uzskatīti skaņdarbi (Ērvinga Berlina, Irving Berlin, Džeroma Kerna, Jerome Kern, u. c. autoru sacerējumi) bija iecienīti jau 20. gs. otrajā desmitgadē, žanra pirmsākumi saistāmi ar ASV mūzikas ierakstu industrijas (arī radio) un Brodveja muzikālo teātru attīstību 20. gs. 20. un 30. gados, un tādiem autoriem kā Džordžs (George) un Aira Gēršvini (Ira Gershwin), Hogijs Kārmaikls (Hoagy Carmichael), Kouls Porters (Cole Porter), un citi. Agrīnās popmūzikas lielākās slavenības bija dziedātāji Bings Krosbijs (Bing Crosby) un Rudijs Vallē (Rudy Vallée).

20. gs. 40. gados liela nozīme bija mikrofonu un skaņas pastiprināšanas tehnikas attīstībai, kas deva iespēju rasties jaunai vokālā izpildījuma manierei –  romantiskākai un niansētākai nekā agrākajiem blūza un džeza dziedoņiem – un līdz ar to arī agrāk nebijuša tipa vokālistiem, kas spēja piesaistīt lielu auditoriju. Starp šā perioda populārākajiem dziedātājiem bija Tonijs Benets (Tony Bennett), Dorisa Deja (Doris Day), Ella Ficdžeralda (Ella Fitzgerald), Billija Holideja (Billie Holiday), Perijs Komo (Perry Como), Nets Kings Kouls (Nat King Cole), Mario Lansa (Mario Lanza), Pegija Lī (Peggy Lee), Frenks Sinatra (Frank Sinatra), Daina Šora (Dinah Shore), Sāra Vona (Sarah Vaughan) un citi – vairums no viņiem svinga orķestra pavadībā izpildīja gan džeza skaņdarbus, gan džeza ietekmēm bagātas balādes, ko mūsdienās dēvē par tradicionālās popmūzikas standartiem vai Lielo Amerikāņu dziesmu grāmatu (Great American songbook). Šīs mūzikas lielākā uzplaukuma periods sākās pēc Otrā pasaules kara un turpinājās līdz rokenrola modes vilnim 50. gadu vidū, kad par populārās mūzikas galvenajiem patērētājiem kļuva pusaudži, kuru gaumei tradicionālā popmūzika bija pārlieku sentimentāla.

60. gadu 1. pusē apzīmējumu “pops” (arī “bīts”, beat, un “rokenrols”, rock’n’roll) attiecināja arī uz strauju ievērību iemantojušo ģitārgrupu (The Beatles, The Rolling Stones, The Who, The Kinks, The Beach Boys, The Byrds u. c.) mūziku, bet desmitgades otrajā pusē tās klasificēšanai sāka lietot nosaukumu “rokmūzika”, arī “roks” (rock music, rock). Savukārt par popmūziku kopš tā laika dēvē melodiskāku, skanējumā un mākslinieciskajā ekspresijā mērenāku, vieglāk uztveramu mūziku, kura no klausītāja neprasa īpašu iedziļināšanos un sagatavotību.

Vēsturiski vairums globāli pazīstamāko autoru un izpildītāju ir amerikāņi un angļi, tomēr daudzveidīgas popa tradīcijas ir arī citās valstīs – Francijā, Itālijā, Vācijā, arī Latīņamerikas, Austrumeiropas, Skandināvijas, Āzijas, Tuvo Austrumu un citos reģionos, kur vairāk vai mazāk izteiktas angloamerikāniskās ietekmes saplūdušas ar vietējām iezīmēm (šansonu, šlāgeru, latīņu deju ritmiem, tautas mūziku u. c.). Kaut arī daudzi eksperti uzsver, ka žanra mākslinieciskie standarti pakļauti mazprasīga publikas vairākuma prasībām un tā pastāvēšanas pamatā ir komerciāla, nevis radoša motivācija, popmūzikas labākie autori un izpildītāji (ABBA; Bērts Bekaraks, Burt Bacharach; Beatles; The Bee Gees; Maikls Džeksons, Michael Jackson; Eltons Džons, Elton John; Pet Shop Boys; Džordžs Maikls, George Michael; F. Sinatra u. c.) radījuši darbus ar ilglaicīgu, vairāku paaudžu akceptētu vērtību.