Bieži vien dažādiem elektroniskās mūzikas atzariem vienīgais kopsaucējs ir elektriski darbināmu instrumentu izmantojums. Šāda veida instrumentus iedala elektromehāniskos un elektroniskos. Elektromehāniskie instrumenti darbojas ar elektrisku pastiprinājumu, piemēram, elektriskās ērģeles vai elektriskā ģitāra. Savukārt elektroniskajos instrumentos skaņa tiek radīta, izmantojot elektriskās shēmas, un tie var būt sintezatori un datori.

Elektroniskās mūzikas saknes, kā liecina tās nosaukums, meklējamas elektrifikācijā. Tā hronoloģiski apsteidz citus 20. gs. mūzikas fenomenus, taču bieži tiek uzskatīta par jaunāko atzaru mūzikas evolūcijā. Tas daļēji skaidrojams ar faktu, ka elektroniskā mūzika evolucionēja pakāpeniski, pirmajām vīzijām parādoties 18. gs. 2. pusē, taču reālai attīstībai sākoties tikai 19. gs. beigās līdz ar elektromehānisko instrumentu rašanos. Bieži ar tiem tika atskaņotas nekomponētas skaņas vai arī cita tipa instrumentiem paredzētas kompozīcijas. Sistemātiskāka attīstība sākās 20. gs. 20. gados, bet radošajā procesā nepieciešamās tehnoloģijas plašākai publikai kļuva komerciāli pieejamas tikai 80. un 90. gados.

Sākotnējie elektroniskās mūzikas instrumenti ir maz dokumentēti. Pirmie nepilnīgi aprakstītie mēģinājumi mūzikā pielietot jaunatklājumus elektrības sfērā notika 1753. gadā (iespējams, jau 1748. gadā) un 1761. gadā Francijā, cenšoties elektrificēt divus akustiskos instrumentus, lai ietekmētu to skaniskās īpašības. Tie bija t. s. Zelta Dionīss (Denis d’or) un elektriskais klavesīns (clavecin électrique). Zelta Dionīss bijis stīgu taustiņinstruments, kuram piemitis savdabīgs blakusefekts – spēlētājam tas devis elektrošoku ‒, savukārt elektriskais klavesīns atgādinājis elektrificētus zvanus.

Pirmo elektrisko sintezatoru (elektronisks instruments, kas ģenerē audio signālus, kurus iespējams konvertēt skaņā) 1876. gadā izgudroja amerikāņu inženieris un izgudrotājs Elaiša Grejs (Elisha Gray) kā blakusproduktu savam telegrāfam. To nosauca par Muzikālo telegrāfu un tajā izmantoja elektromagnētu kustinātas metāla loksnītes, skaņu raidot pa telegrāfa līniju. Sekoja citi sintezatori, t. sk. elektriskās ērģeles Telharmonium, ko 1896. gadā izgudroja amerikāņu izgudrotājs un uzņēmējs Tadeušs Kehils (Thaddeus Cahill) – instrumenta darbības pamatprincipi tika izmantoti konstruējot vēlākās Hammond ērģeles un Moog sintezatorus.

Izšķiroša ietekme uz elektroniskās mūzikas tehnoloģisko attīstību, bija t. s. audionam (Audion), ko 1907. gadā radīja amerikāņu izgudrotājs Lī de Forests (Lee de Forest). Tā bija pirmā triode – elektronu lampa ar trim elektrodiem, kuras funkcija bija pastiprināt salīdzinoši vāju elektrisku signālu. Tā padarīja iespējamu arī radio translēšanu un elektronisko skaitļošanu. Triode ļāva ģenerēt toņus tīri elektroniskā veidā, kas savukārt sekmēja pirmo lampas oscilatoru rašanos. Triodes izgudrošana deva iespēju radīt pastiprinātas ierīces (plašu atskaņotājus, skaļruņus, mikrofonus) un mūzikas instrumentus (tereminu u. c. sintezatorus), kas bija mazāka gabarīta un vieglāk izmantojami priekšnesumos.

Viens no pirmajiem elektroniskās mūzikas sapņotājiem bija itāļu futūrists Luidži Rusolo (Luigi Russolo), kurš savā 1913. gada manifestā “Skaņu māksla” (L'arte dei Rumori) paredzēja izlaušanos no tradicionālās mūzikas skaņu paletes un vides, kā arī mašinēriju trokšņu iekļaušanu muzikālajā valodā. Elektrisku ierīču pielietojumu nākotnes mūzikā prognozēja itāļu komponists, pianists un pedagogs Feručio Buzoni (Ferruccio Busoni), kurš Telharmonium izgudrošanu skatīja kontekstā ar saviem centieniem radīt kompozīcijas ar ceturtdaļtoņiem.

Joprojām tiek lietots agrīnais sintezators teremins, ko 1919.–1920. gadā Petrogradā izgudroja krievu inženieris un izgudrotājs Ļevs Termens (Лев Сергеевич Термен). Šim instrumentam piemīt interesanta īpatnība – to var spēlēt, nepieskaroties. Tas bija arī pirmais elektroniskais instruments, kam sacerētas kompozīcijas. Teremina spocīgā skaņa atpazīstama no agrīnajām zinātniskās fantastikas filmām un trilleriem, piemēram, “Radījums no citas pasaules” (The Thing From Another World, režisors Kristians Nībijs, Christian Nyby, 1951, ASV); “Apburts” (Spellbound, režisors Alfreds Hičkoks, Alfred Hitchcock, 1945, ASV).

Elektroniskie instrumenti bija potenciāli aktuāli avangarda komponistiem, kurus interesēja plašas tonālās variācijas un īpašas skaņas. 1928. gadā franču mūziķis un izgudrotājs Moriss Marteno (Maurice Martenot), kura mērķis bija radīt simfoniskajiem instrumentiem līdzvērtīgu elektronisko instrumentu, izgudroja sintezatoru Ondes Martenot. Šo populāro sintezatoru savos darbos izmantojuši gan avangardisti, gan citu žanru komponisti: franču komponisti Olivjē Mesiāns (Olivier Eugène Charles Prosper Messiaen), Tristans Mirajs (Tristan Murail) un Pjērs Bulēzs (Pierre Boulez); franču un amerikāņu komponists Edgars Varēzs (Edgard Victor Achille Charles Varèse); arī rokmūziķi – angļu mūziķi Džonijs Grīnvuds (Jonathan Richard Guy Greenwood) un Deimons Olberns (Damon Albarn), popmūziķi Daft Punk un citi.

1929. gadā amerikāņu inženieris un izgudrotājs Lorenss Hemonds (Laurens Hammond) nodibināja kompāniju elektronisko mūzikas instrumentu ražošanai. Tās pirmais produkts bija Hammond ērģeles, kas balstījās uz Telharmonium principiem, taču bija kompaktākas un apveltītas ar jauninājumiem, tostarp, atbalss funkciju. Hammond ērģeles tika radītas kā pieejamākas cenas alternatīva stabuļu ērģelēm muzicēšanai baznīcā, taču ar laiku mūziķi konstatēja, ka tas ir lielisks instruments arī blūzam, džezam un rokam.

Paralēli elektronisko instrumentu evolūcijai radošo procesu veicināja arī skaņu ierakstu tehnikas attīstība. Tās sasniegumi tika pielietoti t. s. skaņu dzejas eksperimentos un bija pamats vienai no agrīnajām amerikāņu avangarda komponista Džona Keidža (John Cage) kompozīciju “Iedomātā ainava nr. 1” (Imaginary Landscape No. 1.), kurā izmantoti skaņuplašu atskaņotāji un radio. Šī 1939. gadā sacerētā kompozīcija bija pirmais elektroniskās mūzikas darbs Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Nozīmīgs pavērsiens sekoja pēc lenšu magnetofonu izplatības. 1949. gadā franču komponists Pjērs Šēfers (Pierre Schaeffer) formulēja jēdzienu musique concrète jeb konkrētā mūzika (saturiski līdzīgs jēdziens ir akusmātiskā mūzika). Konkrētās mūzikas kompozīcija tiek veidota no iepriekš ierakstītām vai sintezētām skaņām. Priekšnesumā tā parasti tiek atskaņota no skaļruņiem, izpildījuma dzīvo elementu ierobežojot līdz skaņas parametru tehniskai manipulācijai. Mūzikas fokusā ir atsevišķo skaņu raksturs un apstrāde, lai panāktu akustisku un dramatisku saspēli. Skaņas var būt atvasinātas gan no instrumentiem, gan sintezētas, gan ierakstītas vidē.

Kaut arī par pirmo ievērojamo konkrētās mūzikas darbu tiek uzskatīts franču komponistu P. Šēfera un Pjēra Anrī (Pierre Henry) “Simfonija vienam cilvēkam” (Symphonie pour un homme seul, 1950), pirmās zināmās lenšu mūzikas kompozīcijas (konkrētās mūzikas tehnikā) autors bija ēģiptiešu izcelsmes amerikāņu komponists un etnomuzikologs Halīms Aldabs (arābu حليم الضبع,  Halim El-Dabh), kurš 1944. gadā ierakstīja senu zāra ceremoniju (afrikāņu pagānisks reliģisks kults), un, ieskaņojumu ar dažādiem efektiem apstrādājot radio studijā, šajā pašā gadā radīja skaņdarbu “Zāra ekspresija” (The Expression of Zaar). Savukārt P. Šēfera sadarbībai ar P. Anrī, viņu iedibinātajai estētikai un skaņu manipulācijas metodēm (samplēšana, efektu pielietošana, t. sk. atbalss un atkārtošana) bija tālejošs iespaids uz elektroniskās, tostarp tehno mūzikas attīstību.

1951. gadā Ķelnē (Vācijas Federatīvā Republika, VFR) tika atklāta Rietumvācijas Raidorganizācijas Elektroniskās mūzikas studija (Studio für elektronische Musik des Westdeutschen Rundfunks), kas kļuva par pasaulē ievērojamāko elektroniskās mūzikas laboratoriju. Par tās slavenāko pārstāvi kļuva avangarda komponists Karlheincs Štokhauzens (Karlheinz Stockhausen). Sākotnēji tur radītā elektronische Musik būtiski atšķīrās no franču musique concrète, kas tapa 1951. gadā Francijas valsts raidorganizācijas dibinātajā Muzikālās izpētes grupā (Groupe des Recherches Musicales, GRM). Atšķirībā no francūžiem, kuri izmantoja arī brīvi organizētas akustiskas cilmes skaņas, vācieši vispirms mēģināja strādāt seriālisma kompozīcijas tehnikā un tikai ar elektroniski sintezētām skaņām. Vēlāk, arī vācu mūziķiem ļaujoties tehnoloģiju sniegtajām eksperimentu iespējām, šīs atšķirības mazinājās. 1954. gadā K. Štokhauzens sacerēja “Elektronisko studiju II” (Elektronische Studie II) – pirmo elektroniskās mūzikas kompozīciju, kas pierakstīta ar notīm.

1951. gadā Dž. Keidžs kopā citiem tā dēvētās Ņujorkas kompozīcijas skolas dalībniekiem Ērlu Braunu (Earl Brown), Kristianu Volfu (Christian Wolff), Deividu Tjūdoru (David Tudor) un Mortonu Feldmanu (Morton Feldman) organizēja Magnētiskās lentes mūzikas projektu (Project of Music for Magnetic Tape). 1957. gadā krievu un amerikāņu komponists un pianists Vladimirs Usačevskis (krievu Владимир Алексеевич Усачевский, angļu Vladimir Ussachevsky), vācu un amerikāņu komponists Oto Lēnings (Otto Clarence Luening), amerikāņu komponisti Miltons Bebits (Milton Byron Babbitt) un Rodžers Sešnss (Roger Huntington Sessions) dibināja Kolumbijas-Prinstonas Elektroniskās mūzikas centru (Columbia-Princeton Electronic Music Center) Kolumbijas Universitātē (Columbia University) Ņujorkā, kuram bija ievērojama nozīme elektroniskās mūzikas tālākajā attīstībā. Vairums tā laika elektroniskās mūzikas pazīstamākie komponisti strādāja vai studēja šajā centrā, t. sk., itāļu komponists Lučāno Berio (Luciano Berio), amerikāņu komponiste un pianiste Vendija Karlosa (Wendy Carlos) un E. Varēzs.

50. gadu vidū elektroniskās mūzikas studijas radās arī Itālijā, Nīderlandē, Japānā, Zviedrijā. P. Bulēza vadībā par ievērojamu datormūzikas pētniecības centru kļuva Parīzes Akustikas un mūzikas pētniecības un koordinācijas institūts (Institut de Recherche et Coordination Acoustique/Musique, IRCAM ).

Par robežšķirtni elektroniskās mūzikas izplatībā kļuva E. Varēza darbs “Elektroniskā poēma” (Poème électronique), ko 1958. gadā atskaņoja Philips paviljonā Pasaules izstādē Briselē. Agrāk elektroniskā mūzika tapa un tika atskaņota institūcijās un akadēmiskajās aprindās, bet līdz ar Poème électronique sākās tās masu patēriņa laikmets.

60. gadu sākumā ASV un Eiropā attīstījās dzīvā elektroniskā mūzika jeb elektroakustiskā improvizācija – šo tendenci pārstāvēja tādas grupas kā britu AMM un itāļu Gruppo di Improvvisazione Nuova Consonanza (ievērojams tās dalībnieks bija komponists Ennio Morikone, Ennio Morricone). Elektronisko mūziku sekmēja arī analogie modulārie sintezatori Buchla, Moog un ARP. Kā populārās elektroniskās deju mūzikas forma šajā laikā attīstījās Jamaikas dabs (dub).

Jau 50. gados par dominējošo instrumentu populārajā mūzikā bija kļuvusi elektriskā ģitāra, bet 60. gadu 2. pusē The Beatles; The Moody Blues; King Crimson; The Rolling Stones un citas grupas sāka izmantot tādus elektroniskās mūzikas instrumentus kā teremins un melotrons (Mellotron) un Moog sintezatorus, kas īpaši strauji izplatījās nākamās desmitgades sākumā, galvenokārt pateicoties Pink Floyd; Yes; Emerson, Lake & Palmer; Genesis un citiem progresīvā roka mūziķiem.

Būtiska personība digitālo tehnoloģiju un mūzikas tuvināšanā ir vācu un holandiešu komponists Gotfrīds Mihaels Kēnigs (Gottfried Michael Koenig), kurš jau 1950. gadu 2. pusē radīja elektroniskās mūzikas kompozīcijas un 60. gados izstrādāja datormūzikas programmas un rakstīja par mūziku un digitālajām tehnoloģijām. Cita ievērojama personība, kas atstāja būtisku ietekmi elektroniskajā mūzikā bija grieķu un franču komponists un arhitekts Janis Ksenakis (grieķu Ιάννης Ξενάκης, franču Iannis Xenakis).

Starp populārās mūzikas elektroniskā atzara pionieriem 70. gadu sākumā plaši pārstāvētas bija vācu grupas, kas saistītas ar krautroka žanru: Kraftwerk; Tangerine Dream; Cluster; Popol Vuh; Can; Neu!; Faust; Harmonia un citas. Harmonia dalībnieks bija arī ambientās mūzikas (ambient music) pamatlicējs, angļu mūziķis Braiens Īno (Braien Eno), kurš krautroka skaņas integrēja angļu ārtroka grupas Roxy Music repertuārā. Gan krautrokam, gan B. Īno bija liels iespaids uz vēlāko elektronisko mūziku, savukārt ambientās mūzikas ietekmē radās tā dēvētā jaunās ēras  (new-age music) un kosmiskā mūzika (space music) – ar šiem žanriem tiek asociēti tādi mākslinieki kā japāņu mūziķis un komponists Kitaro (喜多郎); šveiciešu komponists Andreass Folenveiders (Andreas Vollenweider) un franču komponists Žans Mišels Žārs (Jean-Michel Jarre). Tehnoloģiskas novitātes bija Japānā ražotās programmējamās bungmašīnas un 1973. gadā radītais polifoniskais sintezators Yamaha GX-1.

Kopš 70. gadu vidus ASV attīstījās diskomūzika ar plašu sintezatoru, elektrisko ģitāru un bungmašīnu pielietojumu, bet desmitgades beigās elektroniskā populārā mūzika piedzīvoja strauju uzplaukumu, rodoties tādiem žanriem kā sintpops, jaunais vilnis, hiphops un elektroniskā deju mūzika, kuras popularizēšanā liela nozīme bija itāļu komponistam un producentam Džordžo Moroderam (Giorgio Moroder).

1975. gadā japāņu kompānija Yamaha no amerikāņu izgudrotāja un komponista Džona Čouninga (John Chowning) nopirka licenci tā dēvētās FM sintēzes (frekvences modulācijas sintēzes) algoritmiem. Yamaha inženieri Dž. Čouninga tehnoloģiju uzlaboja un radīja digitālo sintezatoru Yamaha DX-7 – pirmo šāda tipa instrumentu, kurš relatīvi zemās cenas dēļ bija pieejams plašam lietotāju lokam. Yamaha DX-7 tirgū parādījās 1983. gadā un turpmākajos gados tā skaņa dominēja ne vien elektroniskajā, bet arī popmūzikā.

Jaunajām mūzikas tehnoloģijām arvien vairāk papildinot vai nomainot agrāk lietotos instrumentus, radās priekšnoteikumi tādu mūziķu kā Ultravox; Yellow Magic Orchestra; angļu rokmūziķa Gerija Ņūmena (Gary Numan); Orchestral Manoeuvres in the Dark (OMD); Depeche Mode; The Human League un citu darbībai, kas būtiski veicināja elektroniskās mūzikas popularitāti un dažādu tās apakšžanru (sintpops, industriālā mūzika, ambientā mūzika, hauss, tehno, eksperimentālā un akadēmiskā elektronika) rašanos.

80. gadu vidū Čikāgā radās t. s. Čikāgas hauss (house), kura pionierus iedvesmoja elektrofanks, disko, hiphops un tādas grupas kā Kraftwerk un Yellow Magic Orchestra. Šis žanrs, kam bija izšķiroša nozīme tehno mūzikas evolūcijā, popularizēja basa sintezatoru (Roland TB-303 u. c.) izmantošanu. Pazīstami Čikāgas hausa pārstāvji bija amerikāņu mūziķi Deriks Kārters (Derrick Carter) un Frenkijs Naklzs (Frankie Knuckles). Līdz ar grupas Phuture ierakstu Acid Tracks 1987. gadā dzima hausa apakšžanrs asidhauss (acid house). Stilu primāri iezīmēja Roland TB-303 dziļie basi un švīkstošās skaņas. Čikāgas hauss iedvesmoja tā dēvēto Detroitas tehno, ko uzskata par tehno mūzikas priekšteci. Detroitas tehno spilgtākie pārstāvji ir Deriks Mejs (Derrick May) un virtuozais dīdžejs Džefs Milzs (Jeff Mills). Savstarpēji līdzīgo Detroitas tehno un Čikāgas hausu (sevišķi asidhausa versijā) to atšķirīgākajās izpausmēs raksturo hausa aizguvumi no disko un tehno mūzikas mehāniskie ritmi un straujāks temps.

Par īpaši iecienītu instrumentu elektroniskās deju mūzikas producentu vidū kļuva bungmašīna Roland TR-808 – dzirdama Afrika Bambaataa hitā Planet Rock, arī New Order; Fetboja Slima (Fatboy Slim); D. Elberna; Madonnas (Madonna); Kanjes Vesta (Kanye Omari West; kopš 2018. gada Ye) un citu mūziķu skaņdarbos.

Nozīmīgu tehnoloģisku pavērsienu iezīmēja 80. gadu sākumā izgudrotā mūzikas instrumentu digitālā saskarne MIDI – komunikācijas tehnoloģija, ar kuras palīdzību vienlaikus var kontrolēt un sinhronizēt vairākus instrumentus. MIDI atviegloja mūziķu darbu, ļaujot veidot sarežģītus aranžējumus arī tiem, kas nepārzina notis.

1987. gadā Mančesterā (Anglijā) Robs Brauns (Rob Brown) un Šons Būts (Sean Booth) nodibināja nozīmīgo elektroniskās mūzikas duetu Autechre, kas pazīstams kā t. s. IDM jeb inteliģentās deju mūzikas pionieris. 1989. gadā karjeru sāka Ričards Deivids Džeimss (Richard David James), pazīstams kā Aphex Twin. Gan Autechre, gan Aphex Twin pārstāv Šefīldas ierakstu kompāniju Warp Records, kas izdod arī Boards of Canada; Flying Lotus; Oneohtrix Point Never; Kelela un citu mākslinieku ieskaņojumus un ir nozīmīga platforma elektroniskās mūzikas kultūras veicināšanā.

1988. gadā franču institūts IRCAM publiskoja mūzikas un multimediju grafiskās programmēšanas valodas Max pirmo versiju. Cenas ziņā pieejamo tehnoloģiju dēļ, tostarp datoriem un mūzikas programmatūrām (Max; Cubase; ProTools; Ableton Live; Reaktor u. c.), sākot ar 90. gadiem elektroniskā mūzika piedzīvoja estētisku plaukumu un izrāvienu patēriņa tirgū. Populārajā mūzikā pazīstami mākslinieki bija Orbital; Mobijs (Moby); F. Slims; Chemical Brothers; Prodigy; Future Sound of London un citi.

Eksperimentālajā elektronikā tūkstošgadu mijā būtiska nozīme bija Vīnes izdevniecībai Mego (vēlāk – Editions Mego), publicējot tādu mūziķu kā austriešu ģitārista un datormūziķa Kristiana Feneza (Christian Fennesz); vācu komponista un abstraktās datormūzikas producenta Markusa Šmiklera (Marcus Schmickler) un vācu datormūziķa Floriana Hekera (Florian Hecker), kādreizējā Čikāgas eksperimentālās mūzikas kopienas pārstāvja un bijušā grupas Sonic Youth dalībnieka amerikāņu mākslinieka Džima O’Rurka (Jim O’Rourke) ierakstus.

Citi ievērojami eksperimentālās mūzikas producenti, kas strādā ar datormūziku, ir amerikāņu trombonists Džordžs Luiss (George Lewis); komponisti un mākslinieki Kefa Metjūza (Kaffe Matthews); Pīters Rēbergs (Peter Rehberg); Rasels Hasvels (Russell Haswell); Marks Fels (Mark Fell); Errorsmith; Scanner; Evol.

2004. gadā dibinātā Londonas Hyperdub ir viena no zināmākajām neatkarīgās elektroniskās mūzikas izdevniecībām. Tās saknes sniedzas Lielbritānijas dabstepa kopienā un Hyperdub publicējusi tādu mūziķu kā Burial; The Bug; Lorelas Heilo (Laurel Halo); Zomby; DJ Rashad un Kleinas (Klein) ierakstus. Ietekmīga elektroniskās mūzikas izdevniecība ar raksturīgu skanējumu bija vācu Raster-Noton, kas 2017. gadā sadalījās divās citās izdevniecībās – Raster un Noton.

Elektroniskās mūzikas process turpinās gan ar jaunu tehnoloģiju un programmatūru, gan jaunu žanru un apakšžanru rašanos un attīstību, arī māksliniecisku meklējumu un modes diktētu atgriešanos pie vecām tehnoloģijām (chiptune jeb 8-bitu mūzika, modulārie sintezatori u. c.) un pagātnes estētikas interpretācijām (dabstepa, hipnogogiskā popa, elektrokleša, electroclash, un veiporveiva, vaporwave, novirzieni).

Elektroniskās mūzikas tehnoloģijas izmanto ievērojami populāro žanru mūziķi, t. sk. Lēdija Gaga (Lady Gaga); Skrillex; Massive Attack; Bjorka (Björk); Portishead; Tiesto; LCD Soundsystem; Vampire Weekend; Flying Lotus; Justice; Madeon un Jamie xx. 

Mūsdienu elektroniskā mūzika ietver daudzas variācijas no eksperimentālās mūzikas un skaņu mākslas līdz populārajai elektroniskajai deju mūzikai. Tā tiek izmantota arī mijiedarbībā ar akustiskajiem instrumentiem. Tās priekšnesumos izmanto dažādus elektroniskos vai elektriskos instrumentus – klēpjdatorus, skaņu plašu atskaņotājus, sintezatorus, efektu pedāļus, pat elektroniskās rotaļlietas un pašdarinātas ierīces ar vai bez akustisko instrumentu klātbūtnes. Elektroniskās mūzikas priekšnesumi un darbi ir no improvizētas līdz komponētai mūzikai, ar daudzām gradācijām pa vidu, piemēram, interaktīvas performances un algoritmiskas kompozīcijas, kur datoram tiek dotas komandas pēc kurām tas rada mūziku.