Bērnībā Īno iemīļoja netālās amerikāņu karaspēka bāzes raidstacijas atskaņoto rokenrolu. Zēns mācījās Svētā Džozefa Koledžā (St Joseph's College) Ipsvičā, ko dibinājis katoļu Delasalla Brāļu (De La Salle Brothers) ordenis. Koledžā audzēkņus mudināja pārņemt kaut ko no tās reliģiskā mantojuma, tādēļ iesvētībās Īno pieņēma vārdu Sentdžons Lebaptists Delasalls, kas papildina viņa agrāko vārdu Braiens Pīters Džordžs Īno.

Sekoja studijas mākslas koledžā, kur Īno mācījās glezniecību, lai arī kļūt par gleznotāju neplānoja. Vēlāk viņš sacījis, ka vairāk bijis ieinteresēts radošajā procesā nevis profesijā.

Mākslas studijas noveda Īno ciešā saskarē ar tolaik nelielo, bet aktīvo avangarda mūzikas pasauli un jaunajām tehnoloģijām. Viņa skolotājs, gleznotājs un draugs Toms Filips (Tom Philipp) iedrošināja Īno eksperimentos ar skaņām.

70. gadu sākumā Īno Londonā iesaistījās komponista Kornēliusa Kārdjū (Cornelius Cardew) dibinātajā eksperimentālās mūzikas ansamblī Scratch Orchestra. Pirmais oficiāli izdotais ieraksts ar viņa līdzdalību ir Konfūcija (孔子, Kǒngzĭ) iedvesmotais K. Kārdjū albums The Great Learning (1971). Mācību laikā Īno iepazina avangarda komponistu Džona Keidža (John Cage), Lamontes Janga (Lamonte Young), Stīva Reiha (Steve Reich) un Terija Railija (Terry Riley) jaunradi, satika tā dēvētās Ņujorkas kompozīcijas skolas pārstāvjus, kā arī britu komponistus Gevinu Braiersu (Gavin Bryars) un Maiklu Naimanu (Michael Nyman). Ar G. Braiersu un M. Naimanu Īno kopā darbojās ekscentriskajā orķestrī Portsmouth Sinfonia, kas tika reklamēts kā “sliktākais orķestris pasaulē” un kļuva pazīstams ar klasiskās mūzikas šedevru neierastu interpretāciju. Ansamblis bija atvērts cilvēkiem bez formālas muzikālās izglītības; arī Īno, kurš tajā spēlēja klarneti, iepriekš ar šo instrumentu nebija pazīstams. Mākslas skolā Īno bija apmeklējis grupas The Who līdera Pīta Taunzenda (Pete Townshend) lekciju un tās ietekmē sapratis, ka spēj radīt mūziku, neraugoties uz formālas muzikālās izglītības trūkumu.

Mākslas skolā Īno studēja arī pie mediju mākslas teorētiķa Roja Eskota (Roy Ascott), kurš viņu iepazīstināja ar ideju par “procesu, ne produktu” un iedrošināja uz eksperimentiem ar lenšu magnetofoniem, ko Īno dēvēja par savu pirmo mūzikas instrumentu, rodot iedvesmu S. Reiha kompozīcijā lenšu magnetofonam It's Gonna Rain. Šis darbs bija Īno pirmā saskarsme ar minimālismu un žanru, ko tagad pazīst kā ambiento (angļu ambient ‘apkārtesošs’, ‘apkārtējs’) mūziku.

Īno profesionālā karjera strauji attīstījās Londonā, kad viņš nejauši satika savu paziņu, avangarda saksofonistu un jaundibinātās grupas Roxy Music dalībnieku Endiju Makeju (Andy Mackay). Šīs tikšanās rezultātā 1971. gadā Roxy Music pievienojās arī Īno. Atstāsts par nejaušo tikšanos sasaucas ar Īno biežo paļaušanos uz nejaušībām kā ceļrāžiem radošās izvēlēs – principu, ko viņš attīstījis konceptuālā līmenī kopā ar vācu un britu mākslinieku Pēteru Šmitu (Peter Schmidt), izgudrojot kāršu likšanas metodi, ko nodēvēja par Netiešajām stratēģijām (Oblique Strategies). Šī metode palīdzēja Deividam Bovijam (David Bowie) izkļūt no radoša strupceļa, ierakstot albumus Low un Heroes.

Roxy Music sāka noturēt mēģinājumus Īno mājās, viņam pašam darbojoties daļēji kā grupas skaņu inženierim, daļēji kā dalībniekam eksperimentējot ar sintezatoru. Pirmajos koncertos Īno neatradās uz skatuves, bet darbojās ar mikseri, no zāles apstrādājot skaņu ar VCS3 sintezatoru un lenšu magnetofoniem, kā arī dziedot fona vokālus. Vēlāk Īno bija uz skatuves kopā ar grupu, parasti noklājis seju ar grimu un tērpies ekstravagantos kostīmos. Sintezatoru viņš reizēm spēlēja ar lielu plastmasas dakšu un nazi. Roxy Music Īno pameta pēc grupas otrā albuma For Your Pleasure (1973) promocijas koncertturnejas. Iemesls bija nesaskaņas ar grupas solistu Braienu Feriju (Bryan Ferry) un rokzvaigznes dzīves garlaicība.

Pēc Roxy Music Īno pievērsās solo karjerai. Jau 1972. gadā viņš ar Robertu Fripu (Robert Fripp) no grupas King Crimson bija ieskaņojis kopēju albumu No Pussyfooting (1973), kurā eksperimentēja ar komponistu Terija Railija (Terry Riley) un Polīnes Oliverosas (Pauline Oliveros) attīstīto lenšu aiztures sistēmu. R. Fripa ģitāras skaņu Īno apstrādāja ar cilpveida aizturēm, tādējādi studijas tehnoloģiju izmantojot kā kompozīcijas rīku un radot piemēru vēlāk elektroniskajā mūzikā bieži izmantotajai samplēšanai.

01.1974. Īno nāca klajā ar savu pirmo solo projektu, rotaļīgi ekscentrisko popmūzikas albumu Here Come the Warm Jets, kas sasniedza Lielbritānijas Top 30. Kaut arī kopumā ieraksts tika uzņemts pozitīvi, ne visi kritiķi spēja uztver Īno ieceres, tādējādi iezīmējot attieksmi, ar ko vēlāk sastapās viņa ambientā mūzika.  

Pēc albuma iznākšanas Īno devās savā pirmajā un vienīgajā Lielbritānijas soloturnejā, taču jau pēc nepilnas nedēļas mūziķi piemeklēja smaga plaušu slimība, kuras dēļ ilgāku laiku nācās pavadīt slimnīcā. Pēc atveseļošanās Īno rīcībā nonāca ķīniešu revolucionāro operu “Stratēģiska Tīģerkalna ieņemšana” (Taking Tiger Mountain by Strategy; 智取威虎山) atainojošu pastkaršu komplekts, kas iedvesmoja viņa 1974. gada albumu – abstraktā popa stilā ieturēto Taking Tiger Mountain (By Strategy). 1974. gadā iznāca arī koncertalbums June 1, 1974, kura ieskaņošanā piedalījušies arī nozīmīgi viņa sadarbības partneri Kevins Eierss (Kevin Ayers), Džons Keils (John Cale), Niko (Nico) un Roberts Vaiets (Robert Wyatt).

1975. gadā Īno, šķērsojot ielu, uzbrauca automašīna, un gūto traumu dēļ viņš bija spiests vairākus mēnešus pavadīt guļus stāvoklī. Šis periods rezultējās viņa ievērojamākā inovācijā – ambientajā mūzikā. Nespēdams piecelties no gultas, lai skaļāk uzgrieztu arfas ierakstu, kuru slāpēja lietavas aiz loga, Īno saprata, ka mūzika, tāpat kā gaisma, spēj iekļauties vidē, to neiztraucējot. Šīs atskārsmes iedvesmotās ambientās mūzikas pirmās izpausmes dzirdamas 1975. gada minimālistiskajā albumā Another Green World (Īno sniegts raksturojums: “skaņas ainava ar vokāliem”), bet jau pilnīgākā veidā Īno jauno žanrisko risinājumu pieteica ar instrumentālu albumu Discreet Music (1975) – pirmo ieskaņojumu desmit eksperimentālu darbu sērijā, ko izdevusi viņa paša vadīta ierakstu kompānija Obscure.

Vides un ambientās mūzikas skanējuma pamatā ir komponistu Vendijas Karlosas (Wendy Carlos) un Anneas Lokvudas (Annea Lockwood) darbi, kuros elektroniskas skaņas apvienotas ar apstrādātām vides skaņām. Īno šo risinājumu attīstīja tālāk. Mūziķis sacīja, ka viņa nolūks ir izveidot nelielu, bet plaši pielietojamu vides mūzikas katalogu, kas derēs dažādiem garastāvokļiem un atmosfērām, ka ambientajai mūzikai jābūt reizē ignorējamai un interesantai. 1978. gadā Īno sāka apzīmējumu “ambientā mūzika” lietot formāli, izdodot albumu Ambient 1: Music for Airports, kas aizsāka četru albumu sēriju Ambient. Toms Holmss (Thom Holmes) grāmatā “Elektroniskā un eksperimentālā mūzika” (Electronic and Experimental Music, 2016) raksta, ka Īno ambientā mūzika, atšķirībā no citu autoru sacerējumiem, nebija “mūzika no vides”, bet “mūzika videi”, savukārt pats mūziķis intervijā portālam Pitchfork, atceroties savu virzību uz ambiento žanru, sacījis, ka aizdomājies par mūziku kā vietu, kur klausītājs var klīst pēc paša ieskatiem.

Ambientā mūzika pieteica jaunu klausīšanās un komponēšanas veidu. Īno mūzika daudzu uztverē iemiesoja veldzējošu mieru un arī pats autors to raksturoja kā tādu, kas spēj “sniegt mieru un telpu domām”. Piemēram, Music for Airports nolūks bija harmonizēt lidostās valdošo atmosfēru un nomierināt pasažierus, kuri baidās no lidošanas; ieraksts veidots kā skaņu instalācija, ko var atskaņot cilpveidīgi. Savukārt albumu Music for Films (1978) veidoja fragmentāri skaņdarbi iedomātām filmām.

Viens no Īno galvenajiem sadarbības partneriem ambientās mūzikas žanrā Herolds Bads (Harold Bad) intervijās stāstīja, ka Īno viņu aicinājis darīt ko tādu, “ko agrāk neviens nav darījis”. Tas bija albums Ambient 2: The Plateaux of Mirror (1980), kuram sekoja klaviermūzikā balstīts ieraksts The Pearl (1984) – šie kopdarbi iedibināja klusas, atmosfēriskas un gaisīgi skaistas ambientās mūzikas tradīciju. Gan The Plateaux of Mirror, gan The Pearl sapņainās skaņu ainavas bija improvizētas – H. Bads spēlēja taustiņinstrumentus, ko Īno apstrādāja ar efektiem, aizturēm un skaņas modulācijām reālajā laikā.

Mūsdienās ambientā mūzika ir plaši akceptēta kā alternatīvās mūzikas atzars, taču 20. gs. 70. gados Īno saskārās ar ierakstu kompāniju neizpratni – mūzika bez ritma, melodijas un vārdiem izraisīja industrijas apjukumu un pretestību. 

Īno praktizētā ģeneratīvā mūzika ir t. s. algoritmiskās mūzikas apakšdisciplīna. Tās pamatā ir algoritms, kas reiz iniciēts, rada muzikālu procesu, ko autors neietekmē, vai ietekmē ļoti maz. Viņa jaunrade veido tiltu starp analogo procesa mūziku (albums Discreet Music, kur izmantota magnētisko lenšu aizture) un pašģenerējošu datormūziku. Sākot ar Ambient 1: Music for the Airports, Īno radīja virkni ambientās mūzikas ierakstu, kas pamatā komponēti, miksējot un remiksējot iepriekš ierakstītu lenšu cilpas, kas bija šīs mūzikas būvelementi.

90. gados Īno lenšu vietā sāka izmantot digitālās tehnoloģijas un sadarbojās ar datorprogrammu attīstītājiem, lai radītu ģeneratīvās mūzikas programmatūru. Viena no pirmajām šāda veida programmām bija Koan (1990.–1996. gads). 2008. gadā Īno strādāja pie programmatūras Bloom, bet vēlāk radīja ģeneratīvās mūzikas aplikācijas Apple viedtālrunim iPhone un iPad. Aplikācija spēj ģenerēt ambienta stila skaņas ainavas, savukārt lietotājs, pieskaroties ekrānam, var ar to mijiedarboties. Īno redzējumā ģeneratīvās mūzikas programmatūra “specificē noteikumu kopumu un tad ļauj tiem veidot mūziku”. Viņš teicis arī, ka ģeneratīvajā mākslā viņu īpaši aizrauj fakts, ka tai iespējams tik daudz variāciju, ka pat autors tās nespēj saskatīt, piemēram, Music for Airports un Music for Films ieskaņojumi ir tikai īsi fragmenti no potenciāli nebeidzama skaņdarba.

Īno darbojas arī vizuālās mākslas žanros – viņa darbi tikuši izstādīti kopš 1970. gada. Izšķiroša nozīme viņa interesei par vizuālo mākslu bijusi fascinācijai ar gaismu, bērnībā skatoties uz sienas projicētas Volta Disneja (Walt Disney) animācijas filmas. Tādēļ pusaudža vecumā, sākot eksperimentēt ar skaņu, viņš strādājis arī ar gaismu. Videomākslai Īno pievērsās 1978. gadā. Pirmo viņa lietoto kameru ražošanas defekta dēļ bez trijkāja nebija iespējams novietot taisni, tādēļ Īno filmēja vertikāli. Šādi radītos darbus – “Kļūdainas atmiņas par viduslaiku Manhetenu” (Mistaken Memories of Mediaeval Manhattan, 1980), “Ceturtdienas pēcpusdiena” (Thursday Afternoon, 1985) un citus – autors dēvēja par “lēni kustīgām gleznām”. Īno norādījis, ka tradicionāli video ticis uztverts kā naratīvs medijs, kino un teātra pēctecis, taču viņš tajā saskatījis arī veidu kā kontrolēt gaismu uz virsmas. 2006. gadā Īno nāca klajā ar instalāciju “77 miljoni gleznu” (77 million paintings), ko, cita starpā, 2009. gadā projicēja uz Sidnejas operas nama, bet 2019. gadā eksponēja arī Latvijā (Rīgā). Arī “77 miljoni gleznu” ir ģeneratīvās mākslas paraugs – nepārtraukti mainīga digitāla attēla un skaņas instalācija, kas pārveidojas neatkarīgi no autora gribas.

Īno ir arī pieprasīts mūzikas ierakstu producents un studijas darba autoritāte. 70. gadu 2. pusē ar viņa līdzdalību tapa D. Bovija t. s. Berlīnes triloģijas albumi Low; Heroes (abi 1977. gadā) un Lodger (1979), kas bieži minēti starp D. Bovija nozīmīgākiem darbiem.

1978. gadā Īno kopā ar D. Boviju producēja amerikāņu jaunā viļņa un postpanka grupas Devo ietekmīgo debijas albumu Q: Are We Not Men? A: We Are Devo!.

70. gadu 2. pusē Īno strādāja arī ar grupu Talking Heads, producējot tās eksperimentālākos albumus More Songs About Buildings and Food (1978); Fear of Music (1979) un Remain in Light (1980), kas ievērojami paplašinājuši postpanka idejiskās robežas.

80. gados Īno sāka darboties producentu tandēmā ar Denielu Lenuā (Daniel Lanois). Starp abu ievērojamākiem kopdarbiem ir grupas U2 albumi The Unforgettable Fire (1984); The Joshua Tree (1987) un Achtung Baby (1991), kas U2 ļāva kļūt par vienu no respektētākām un populārākām grupām pasaulē; abi producenti ar grupu sadarbojušies arī vēlāk.

1994. gadā iznāca amerikāņu eksperimentālās popmūziķes Lorijas Andersones (Laurie Anderson) albums Bright Red, ko Īno producējis kopā ar autori.

Īno producējis arī Ultravox; Maikla Bruka (Michael Brook); Džona Hasela (John Hassell); Džona Keila (John Cale); Zvuki Mu; James; Coldplay un citu mūziķu ieskaņojumus.

Paralēli solokarjerai un producenta darbam Īno regulāri sadarbojas ar citiem mūziķiem. 1976. gadā viņš sastrādājās ar vācu eksperimentālās mūzikas supergrupu Harmonia, kuru dažus gadus iepriekš, būdams viens no pirmajiem britu mūziķiem, kas ar izpratni novērtēja krautroka fenomenu, bija nodēvējis par “nozīmīgāko grupu pasaulē”. Kopīgi radītais albums Tracks and Traces tika izdots vien 1997. gadā, taču Īno turpināja sadarboties ar Harmonia mūziķu Hansa Joahima Redeliusa (Hans-Joachim Roedelius) un Dītera Mebiusa (Dieter Moebius) duetu Cluster, ieskaņojot albumu Cluster & Eno (1977).

1980. gada albums Fourth World Vol. 1 – Possible Musics aizsāka ilgstošu un auglīgu Īno sadarbību ar avangarda trompetistu Dž. Haselu. Šajā laikā Īno radošais partneris bija arī Talking Heads līderis Deivids Bērns (David Byrne) – 1981. gadā nāca klajā abu albums My Life in the Bush of Ghosts, kura nosaukums aizgūts no nigēriešu rakstnieka Amosa Tutuolas (Amos Tutuola) tāda paša nosaukuma romāna (“Mana dzīve rēgu brikšņos”, 1954). Albums, kurā elektroniskā mūzika sapludināta ar netradicionāli spēlētām Āfrikas un Tuvo Austrumu perkusijām, ievērojams arī ar novatoriskām skaņas montāžas un samplēšanas tehnikām, kas iedvesmojušas agrīnā hiphopa mūziķus. 1983. gadā Īno sadarbībā ar savu brāli Rodžeru Īno (Roger Eno) un D. Lenuā sacerēja un ieskaņoja ambientas kompozīcijas dokumentālai filmai “Visai Cilvēcei” (For All Mankind, režisors Els Reinerts, Al Reinert, 1989) par Kosmosa kuģa Apollo 11 nolaišanos uz Mēness. Šī mūzika tika izdota albumā Apollo: Atmospheres & Soundtracks (1983), bet 2019. gadā, pieminot 50 gadskārtu, kopš Apollo 11 lidojuma, visi trīs satikās vēlreiz un ierakstīja jaunus skaņdarbus, kas publiskoti albuma papildinātā izdevumā (2019).

1994. gadā datortehnoloģiju kompānijas Microsoft piedāvāja Īno radīt mūziku operētājsistēmai Windows 95, ko mūziķis izdarīja, sakomponējot sešas sekundes garu programmatūras ievadskaņu, kas tādējādi kļuva par, iespējams, visplašāk pazīstamo Īno skaņdarbu.

2010. gadā Īno uzsāka ilgstošu sadarbību ar ievērojamo Šefīldas (Anglija) elektroniskās mūzikas izdevniecību Warp, laižot klajā albumu Small Craft on a Milk Sea, kas ieskaņots ar Leo Eibrahamsu (Leo Abrahams) un Džonu Hopkinsu (Jon Hopkins). Savukārt 2014. gadā Warp izdeva Īno un elektroniskās mūzikas grupas Underworld līdera Karla Haida (Karl Hyde) kopīgu albumu Someday World.

Īno vārds bieži izskanējis saistībā ar sabiedriski politiskiem jautājumiem. Viņš iestājies pret sociālo netaisnīgumu, aizstāvējis palestīniešu tiesības un aicinājis uz Izraēlas kultūrboikotu, vairākkārt paudis nožēlu par Brexit procesu, kā arī bijis prezidents neviennozīmīgi vērtētajai organizācijai “Koalīcija pret karu” (Stop the War Coalition), kas iestājas pret tās izpratnē netaisniem militāriem konfliktiem, tostarp karadarbību Afganistānā un Irākā. 2019. gada nogalē Īno publiskoja dziesmu Everything’s On the Up With the Tories, kurā nosodīja konservatīvos torijus kā “valdību no elles”. Īno arī vairākkārt paudis atbalstu leiboristiem un viņu līderim Džeremijam Korbijnam (Jeremy Corbyn).

Īno zināms arī kā vizionāru ideju autors un uz ilgtspējību orientētās kultūras organizācijas “Ilgās tagadnes fonds” (Long Now Foundation) prezidents; fonda analītiskā perspektīva ir nākamie 10 tk gadi.

21. gs. otrās desmitgades politiskās situācijas sakarā Īno teicis, ka vairs faktiski nav iespējams radīt apolitisku mākslu.

Īno (ar Roxy Music) uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2019). Saņēmis septiņas Grammy balvas, divas britu ierakstu industrijas balvas Brit labākajam britu producentam (The Brit Award for British Producer of the Year) – 1994. gadā par James albumu Laid un U2 albumu Zooropa, 1996. gadā – par D. Bovija Outside.

Needles in the Camel’s Eye; Here Come the Warm Jets; I’ll Come Running; Welcome; Julie With ...; Spider and I; Here He Comes; Regiment; An Ending (Ascent); Thursday Afternoon; Cells & Bells; Fickle Sun (iii) I’m Set Free.

Here Come the Warm Jets (Island, 1974); Taking Tiger Mountain (By Strategy) (Island, 1974); Another Green World (Island, 1975); Discreet Music (Obscure, 1975); Before and After Science (Polydor, 1977); Ambient 1: Music for Airports (Polydor, 1978); Music for Films (Polydor, 1978); My Life in the Bush of Ghosts (E.G., 1981); Ambient 4: On Land (E.G., 1982); Apollo: Atmospheres and Soundtracks (E.G., 1983); Music for Films Volume 2 (E.G., 1983); Thursday Afternoon (E.G., 1985); High Life (Warp, 2014); The Ship (Warp, 2016); Reflection (Warp, 2017); ForeverAndEverNoMore (Opal, 2022)