Bērnībā Īno iemīļoja netālās amerikāņu karaspēka bāzes raidstacijas atskaņoto rokenrolu. Zēns mācījās Svētā Džozefa Koledžā (St Joseph's College) Ipsvičā, ko dibinājis katoļu Delasalla Brāļu (De La Salle Brothers) ordenis. Koledžā audzēkņus mudināja pārņemt kaut ko no tās reliģiskā mantojuma, tādēļ iesvētībās Īno pieņēma vārdu Sentdžons Lebaptists Delasalls, kas papildina viņa agrāko vārdu Braiens Pīters Džordžs Īno.
Sekoja studijas mākslas koledžā, kur Īno mācījās glezniecību, lai arī kļūt par gleznotāju neplānoja. Vēlāk viņš sacījis, ka vairāk bijis ieinteresēts radošajā procesā nevis profesijā.
Mākslas studijas noveda Īno ciešā saskarē ar tolaik nelielo, bet aktīvo avangarda mūzikas pasauli un jaunajām tehnoloģijām. Viņa skolotājs, gleznotājs un draugs Toms Filips (Tom Philipp) iedrošināja Īno eksperimentos ar skaņām.
70. gadu sākumā Īno Londonā iesaistījās komponista Kornēliusa Kārdjū (Cornelius Cardew) dibinātajā eksperimentālās mūzikas ansamblī Scratch Orchestra. Pirmais oficiāli izdotais ieraksts ar viņa līdzdalību ir Konfūcija (孔子, Kǒngzĭ) iedvesmotais K. Kārdjū albums The Great Learning (1971). Mācību laikā Īno iepazina avangarda komponistu Džona Keidža (John Cage), Lamontes Janga (Lamonte Young), Stīva Reiha (Steve Reich) un Terija Railija (Terry Riley) jaunradi, satika tā dēvētās Ņujorkas kompozīcijas skolas pārstāvjus, kā arī britu komponistus Gevinu Braiersu (Gavin Bryars) un Maiklu Naimanu (Michael Nyman). Ar G. Braiersu un M. Naimanu Īno kopā darbojās ekscentriskajā orķestrī Portsmouth Sinfonia, kas tika reklamēts kā “sliktākais orķestris pasaulē” un kļuva pazīstams ar klasiskās mūzikas šedevru neierastu interpretāciju. Ansamblis bija atvērts cilvēkiem bez formālas muzikālās izglītības; arī Īno, kurš tajā spēlēja klarneti, iepriekš ar šo instrumentu nebija pazīstams. Mākslas skolā Īno bija apmeklējis grupas The Who līdera Pīta Taunzenda (Pete Townshend) lekciju un tās ietekmē sapratis, ka spēj radīt mūziku, neraugoties uz formālas muzikālās izglītības trūkumu.
Mākslas skolā Īno studēja arī pie mediju mākslas teorētiķa Roja Eskota (Roy Ascott), kurš viņu iepazīstināja ar ideju par “procesu, ne produktu” un iedrošināja uz eksperimentiem ar lenšu magnetofoniem, ko Īno dēvēja par savu pirmo mūzikas instrumentu, rodot iedvesmu S. Reiha kompozīcijā lenšu magnetofonam It's Gonna Rain. Šis darbs bija Īno pirmā saskarsme ar minimālismu un žanru, ko tagad pazīst kā ambiento (angļu ambient ‘apkārtesošs’, ‘apkārtējs’) mūziku.