sniegusi lielu ieguldījumu rokmūzikas māksliniecisko pamatu izveidē 20. gs. 60. un 70. gados.

1961. gadā Aktonas ģimnāzijas (Acton County Grammar School, Londonā, Anglijā) audzēkņi Pīts Taunzends (Pete Townshend, pilnā vārdā Pīters Denniss Blendfords Taunzends, Peter Dennis Blandford Townshend) un Džons Entvistls (John Entwistle, pilnā vārdā Džons Aleks Entvistls, John Alec Entwistle) sāka muzicēt tradicionālā džeza grupā The Confederates. Tomēr vairāk par diksilendu jaunos mūziķus aizrāva rokenrols, tādēļ pēc neilga laika abi pievienojās bijušā skolasbiedra Rodžera Doltrija (Roger Daltrey, pilnā vārdā Rodžers Harijs Doltrijs, Roger Harry Daltrey) grupai The Detours, kurā R. Doltrijs sākotnēji spēlēja soloģitāru, Dž. Entvistls basģitāru un P. Taunzends – ritma ģitāru. Pēc vairākām pārējo dalībnieku maiņām R. Doltrijs kļuva par dziedātāju, bet P. Taunzends par ģitāristu. Kopš 1964. gada sākuma grupa uzstājās ar nosaukumu ‘The Who’ (angļu ‘Kurš’); īslaicīgi arī High Numbers. Par ceturto dalībnieku kļūstot bundziniekam Kītam Mūnam (Keith Moon, pilnā vārdā Kīts Džons Mūns, Keith John Moon), izveidojās t. s. klasiskais Who sastāvs, kas radījis grupas nozīmīgākos darbus.

Darbības pirmajos gados, intensīvi uzstājoties Londonas klubos, Who orientējās uz modu (Mod) subukultūras publiku – jauniešiem, kuru dzīvesveida pamatvērtības bija moderns apģērbs, grupveida izbraukumi ar skūteriem, soulmūzika un ritmblūzs. Who devīze bija “Maksimāls R&B” (Maximum R&B) un grupas repertuāru veidoja amerikāņu soula un ritmblūza skaņdarbi enerģiskā izpildījumā, līdz tās dalībnieki, īpaši P. Taunzends, paši sāka sacerēt dziesmas, kurās ritmblūza ekspresija apvienota ar popmūzikas melodismu un britu bītu, bet tekstos ievērojami reālistiskākā tiešumā nekā vairumā aktuālās mūzikas skarta jauniešu tematika.

Pirmie Who singli izpelnījās pirātisko radiostaciju uzmanību (t. s. pirātu radio līdz 60. gadu 2. pusei Lielbritānijā bija galvenais rokmūzikas informācijas kanāls), taču plašākai publikai grupu atklāja My Generation (1965) – uzbrūkoši agresīvs skaņdarbs ar imitētu amfetamīna drudžainības efektu un R. Doltrija izkliegto saukli “Es ceru nomirt pirms kļūšu vecs”, kas sasniedza otro vietu singlu topā un spilgtāk nekā jebkurš cits tā laika ieraksts apliecināja rokmūziku kā jaunās paaudzes pasaules uztveres izteicēju. Dziesmas paustā bezkompromisu attieksme sasaucās ar Who huligānisko uzstāšanās manieri un vandālisku mūzikas instrumentu iznīcināšanas rituālu koncertu noslēgumā, kas tāpat kā grupas garderobe (mūziķi mēdza tērpties Apvienotās Karalistes karoga krāsās) kļuva par jaunrades vēstījuma sastāvdaļu.

Starp britu roka vadošajiem mūziķiem grupu izvirzīja trešais albums The Who Sell Out (1967), kurš veidots kā pirātu radio pārraide ar raksturīgiem skaņu džingliem, fiktīvām reklāmām un dziesmu pieteikumiem. Grupas stilistika kļuvusi daudzveidīgāka, iesniedzoties mūzikhola tradīcijā un smagā roka skanējumā, bet par albuma konceptuālo raksturu liecina arī tā nosaukums (“The Who pārdodas”) un vāka noformējums ar ironiskiem, reklāmu stilistikā ieturētiem grupas mūziķu portretiem.

Radošās darbības virsotni Who sasniedza ar dubultalbumu Tommy (1969) –  alegorisku rokoperu par aklu un kurlmēmu zēnu, kurš kļūst par masu elku un reliģisku līderi. Darbam, kurā P. Taunzends centies izteikt sava garīgā skolotāja, indiešu mistiķa Mehera Babas (Meher Baba) mācības pamatnostādnes, bija milzīgi panākumi, tas aizsāka rokoperas žanra uzplaukumu un pieteica jaunu roka estētikas mākslinieciskā brieduma pakāpi.

Who reputāciju 60. gados veicināja arī spilgtas uzstāšanās nozīmīgos hipiju kontrkultūras notikumos – Monterejas popfestivālā (Kalifornijas pavalstī, Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV, 1967), Vudstokas festivālā (Ņujorkas pavalstī, ASV, 1969) un Vaitas salas festivālā (Vaitas grāfistē, Anglijā, 1969. un 1970. gadā).

Kaut arī grupā valdīja saspīlētas iekšējās attiecības, daudz radošu un personisku domstarpību, 70. gadu 1. puse bija Who lielāko panākumu laiks. Starp nozīmīgākajiem ierakstiem minams smagā roka albums Who’s Next (1971) ar vairākām žanra klasikai pieskaitāmām dziesmām (Baba O’Riley; Bargain; My Wife; Behind Blue Eyes; Won’t Get Fooled Again) un rokmūzikā vēl reti bagātīgu un kompetentu sintezatoru izmantojumu, kā arī Quadrophenia (1973) – rokopera, kurā P. Taunzends, izmantojot modu subkultūras vidi un kontekstu, turpina risināt jauna cilvēka identitātes un pašrealizācijas, arī paaudžu konflikta problemātiku. Quadrophenia, tāpat kā Tommy, grupas repertuārā vairākkārt atgriezusies arī nākamajās desmitgadēs (koncertalbumi Quadrophenia Live in London, 2014, un Tommy Live at the Royal Albert Hall, 2017).

70. gadu 2. pusē Who darbību īpaši sarežģīja K. Mūna hedoniskā dzīvesveida izraisītas fiziskās un mentālās veselības problēmas. Preses un publikas iemīļotais mūziķis bija vienlīdz slavens ar eksplozīvu bungu spēli, tādu pašu temperamentu un vājību uz bohēmiski huligāniskām izklaidēm, taču 1978. gadā gāja boja pārdozējot medikamentus.

Pēc K. Mūna nāves viņa vietu ieņēma bijušais grupu The Small Faces un The Faces bundzinieks Kenijs Džonss (Kenney Jones), bet 1983. gadā Who pēc ilgstošām dalībnieku savstarpējām nesaskaņām beidza pastāvēt.

Vēlāk grupa darbību vairākkārt atjaunojusi, uzstājoties lielkoncertā Live Aid (1985) un citos labdarības pasākumos, kā arī veicot vairākas koncertturnejas. Arī pēc Dž. Entvistla nāves 2002. gadā abi atlikušie oriģinālsastāva dalībnieki P. Taunzends un R. Doltrijs devušies lielās koncertturnejās, ieskaitot grupas 50. jubilejas turneju The Who Hits 50! Tour (2014–16), un izdevuši atzinīgi vērtētus albumus Endless Wire (2006) un Who (2019).

Who ir viena no vēsturiski un mākslinieciski nozīmīgākajām, arī komerciāli veiksmīgākajām grupām roka vēsturē. Tā būtiski veicinājusi roka attīstību gan 60. gados, kad līdz ar The Beatles, The Rolling Stones un The Kinks bija starp angļu mūzikas līdervienībām, gan nākamajā desmitgadē, kad kļuva par vienu no slavenākajām grupām pasaulē.

Who klasiskais sastāvs (ar K. Mūnu) nereti minēts kā viena no sinerģētiskajam rokgrupām, kuras priekšnesumam, īpaši koncertos, piemita ļoti efektīva visu dalībnieku mijiedarbība. R. Doltrija skatuviskās un vokālās dotības ļāva iemiesot arhetipisku rokgrupas solista tēlu, savukārt pārējiem grupas dalībniekiem piemita spilgti individuāla spēles tehnika, kas tiem nodrošinājusi vadošas pozīcijās dažādās aptaujās par visu laiku ievērojamākiem rokmūziķiem. Who albums Live at Leeds (1970) tiek uzskatīts par vienu no augstvērtīgākajiem roka koncertierakstiem.

Grupas pastāvēšanas sākumperiodā P. Taunzends studēja grafisko dizainu mākslas koledžā, un tur gūtais priekšstats par aktuālām popārta un konceptuālās mākslas norisēm guva netiešu izpausmi viņa muzikālajā darbībā, iespaidojot Who skatuves tēlu un konceptuālos darbus. Agrīnajās dziesmās P. Taunzends runāja par reālām pusaudžu un jauniešu ikdienas problēmām (savukārt vēlākajās nereti pievērsies eksistenciālai pieaugušo tematikai), personiskas un sociālas frustrācijas nereti izpaužot agresīvā mūzikas skanējumā. Tieši agresija, skaļums un agrāk par nemuzikāliem uzskatīti ģitāras efekti kā apzināta mākslinieciska izpausme, kļuva par Who mūzikas atšķirīgāko raksturlielumu, kas izteica gan grupas, gan tās klausītāju pasaules izjūtu un attieksmi pret sabiedrības vērtībām, veicināja smagā roka un smagā metāla žanru rašanos un iedvesmoja nākamo paaudžu pankroka, alternatīvā roka un britpopa mūziķus.

Who ietekme sastopama dažādu laiku un stilistiku rokgrupu jaunradē: MC5; The Stooges; Ramones; Buzzcocks; The Sex Pistols; The Clash; The Jam; Queen; Kiss; Van Halen; AC/DC; Guns N’Roses; Pearl Jam; The Smashing Pumpkins; Supergrass; Blur; Oasis; Green Day un citas.

Solo ierakstus klajā laiduši visi Who dalībnieki, bet veiksmīgākā individuālā karjera bijusi P. Taunzendam un R. Doltrijam. P. Taunzends izdevis vairākus rokdziesmu albumus (Empty Glass, 1980; All the Best Cowboys Have Chinese Eyes, 1982, u. c.), kā arī turpinājis darboties rokoperas un mūzikla žanrā (albumi The Iron Man: A Musical, 1989; Psychoderelict, 1993, u. c.) un piedalījies Tommy Brodveja iestudējuma (1993) veidošanā; sarakstījis vairākus literārus un publicistiskus darbus, darbojies arī kā literārais redaktors. R. Doltrijs filmējies vairākās kino lomās (“Tommijs”, Tommy, rež. Kens Rasels, Ken Russell, 1975; “Listomānija”, Lisztomania, rež. K. Rasels, 1975; “Makvikars”, McVicar, rež. Toms Klegs, Tom Clegg, 1980, u. c.), izdevis solo ierakstus, kā arī augsti novērtētu albumu Going Back Home (2014) ar bijušo grupas Dr. Feelgood ģitāristu Vilko Džonsonu (Wilko Johnson).

1975. gadā kinoekranizāciju piedzīvoja Who rokopera “Tommijs”. Filmas vajadzībām grupa veica jaunu operas ieskaņojumu ar Eltonu Džonu (Elton John), Tīnu Tērneri (Tina Turner), Ēriku Kleptonu (Eric Clapton), Džeku Nikolsonu (Jack Nicholson) u. c. pazīstamiem mūziķiem un aktieriem.

1979. gadā tika pirmizrādīta rokoperas Quadrophenia ekranizācija (“Kvadrofēnija”, rež. Frenks Rodems, Franc Roddam). Grupai veltītas vairākās dokumentālas filmas un koncertfilmas (“Ar bērniem viss kārtībā”, The Kids Are Alright, rež. Džefs Steins, Jeff Stein, 1979); “Koncerts Vaitas salas festivālā 1970” (Live at the Isle of Wight Festival 1970, rež. Murejs Lerners, Murray Lerner,, 1998, u. c.), tās mūzika daudz izmantota 20. gs. 60. un 70. gadu tematikai veltītās spēlfilmās un televīzijas seriālos.

Who darbība aplūkota vairākās grāmatas, arī abi ilggadīgākie grupas dalībnieki sarakstījuši autobiogrāfiskas grāmatas (P. Taunzenda “Kas es esmu: memuāri”, Who I Am: A Memoir, 2012; R. Doltrija “Lielais paldies, mister Kiblvait: mans stāsts”, Thanks a Lot, Mr. Kibblewhite: My Story, 2018).

Who uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1990) un Apvienotās Karalistes Mūzikas slavas zālē (UK Music Hall of Fame, 2005), par mūža ieguldījumu grupai piešķirta Britu fonogrāfijas industrijas (British Phonographic Industry) balva BRIT (1988) un Grammy balva (2001).

Žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku izcilāko albumu sarakstā (Rolling Stone’s 500 Greatest Albums of All Time, 2020) iekļauti četri tās albumi; šā paša reitinga iepriekšējās redakcijās (2003. un 2012. gadā) Who bija pārstāvēta ar septiņiem darbiem.

Who piešķirta Kenedija centra godalga (Kennedy Center Honors, 2008), bet R. Doltrija ieguldījums mūzikā, izklaides industrijā un labdarībā novērtēts ar komandiera pakāpes Britu Impērijas ordeni (Commander of the Order of the British Empire, 2004) u. c. apbalvojumiem.

R. Doltrijs (galvenais vokāls, ritma ģitāra, mutes harmonikas, kopš 1964)

P. Taunzends (elektriskā un akustiskā ģitāra, taustiņinstrumenti, vokāls, kopš 1964)

Dž. Entvistls (basģitāra, vokāls, 1964–2002; miris 2002)

K. Mūns (sitamie instrumenti, vokāls, 1964–1978; miris 1978)

K. Džonss (sitamie instrumenti, 1978–1988)

* kopš 20. gs. 90. gadiem koncertos Who uzstājas ar pavadītājmūziķu grupu

5:15; Anyway, Anyhow, Anywhere (P. Taunzends/R. Doltrijs); Baba O’Riley; Bargain; Behind Blue Eyes; Boris the Spider (Dž. Entvistls); Doctor, Doctor (Dž. Entvistls); Happy Jack; I Can See for Miles; I Can’t Explain; I’m a Boy; I’m Free; You Better You Bet; Join Together; Long Live Rock; Love, Reign O’er Me; Magic Bus; My Generation; My Wife (Dž. Entvistls); Pictures of Lily; Pinball Wizard; Pure and Easy; Run Run Run; See Me, Feel Me; Squeeze Box; Substitute; The Kids Are Alright; Who Are You; Won’t Get Fooled Again

* ja nav uzrādīts cits autors, sacerējis P. Taunzends

My Generation (Brunswick/Decca, 1965/1966); A Quick One (Reaction/Decca, 1966/1967); The Who Sell Out (Track/Decca, 1967); Tommy (Track/Decca, 1969); Live at Leeds* (Track/Decca, 1970); Who’s Next (Track/Decca, 1971); Quadrophenia (Polydor/MCA, 1973); Tommy OST** (Polydor/MCA, 1975); The Who by Numbers (Polydor/MCA, 1975); Who Are You (Polydor/MCA, 1978); The Kids Are Alright OST** (Polydor/MCA, 1979); Quadrophenia OST** (Polydor/MCA, 1979); Face Dances (Polydor/Warner Bros., 1981); It’s Hard (Polydor/Warner Bros., 1982); Who’s Last* (MCA, 1984); Join Together* (Virgin/MCA, 1990); Live at the Isle of Wight Festival 1970* (Columbia/Sanctuary, 1996/2001); BBC Sessions* (Polydor/MCA, 2000); Live at the Royal Albert Hall* (Steamhammer, 2003); Endless Wire (Polydor/Republic, 2006); View from a Backstage Pass* (The Who Group/Gleamtrek, 2007); The Who Greatest Hits Live* (Geffen, 2010); Live at Hull 1970* (Polydor/Geffen, 2012); Quadrophenia Live in London* (Polydor/Geffen, 2014); Live in Hyde Park* (Eagle Rock Entertainment, 2015); Live at Isle of Wight Festival 2004* (Eagle Rock Entertainment, 2017); Tommy Live at the Royal Albert Hall* (Eagle Rock Entertainment, 2017); The Who Live at the Fillmore East 1968* (Polydor/Universal, 2018); Who (Universal, 2019)

* koncertieraksti

** mūzika tāda paša nosaukuma filmai