Faces bija 20. gs. 70. gadu 1. pusē iecienīta un ietekmīga blūzroka un ritmblūza grupa, kurā plašu uzmanību pirmoreiz izpelnījās Rods Stjuarts (Rod Stewart, pilnā vārdā Roderiks Deivids Stjuarts, Roderick David Stewart) – turpmāk viens no ievērojamākiem britu roka vokālistiem.

Faces izveidojās 1969. gadā Londonā (Anglija), bijušiem grupas The Small Faces dalībniekiem Ronijam Leinam (Ronnie Lane, pilnā vārdā Ronalds Frederiks Leins, Ronald Frederick Lane), Kenijam Džonsam (Kenney Jones, pilnā vārdā Kenets Tomass Džonss, Kenneth Thomass Jones) un Ianam Maklagenam (Ian McLagan, pilnā vārdā Ians Patriks Maklagens, Ian Patrick McLagan) apvienojoties ar agrākiem grupas The Jeff Beck Group dalībniekiem Roniju Vudu (Ronnie Wood, pilnā vārdā Ronalds Deivids Vuds, Ronald David Wood) un R. Stjuartu. Nosaukums Faces (angļu ‘sejas’) ir saīsinājums no Small Faces (‘mazās sejas’).

Neilgās, haotiskās un nedisciplinētās, bet intensīvās karjeras laikā Faces izdeva četrus studijas albumus, kuros blūza, ritmblūza un folka tradīcijām bagāti skaņdarbi izpildīti enerģiskā, neizsmalcināti robustā, taču jauneklīgi svaigā un tiešā rokenrola manierē, kas nevainojami atbilda R. Stjuarta raupji emocionālajam dziedājumu.

Atšķirībā no Small Faces repertuāra, Faces dziesmām nepiemita psihedēlijas iezīmes, un mūziķu bezrūpīgās attieksmes un neslēpti hedoniskā dzīvesveida dēļ grupas stilistika reizēm dēvēta par rhythm and booze (ritms un žūpošana). Faces koncertos valdošais ballītes noskaņojums (uz skatuves bija arī bārs un bārmenis) un grupas atraktīvi huligāniskais priekšnesums guva plašu piekrišanu, un 70. gadu sākumā tā līdzās The Rolling Stones (stilistiski tuvākie Faces līdzinieki); The Who; Led Zeppelin un Crosby, Stills & Nash bija starp pieprasītākām koncertvienībām pasaulē.

Ar laiku Faces darbību sarežģīja R. Stjuarta strauji progresējošā solokarjera. Pirmo individuālo albumu dziedātājs izdeva īsi pirms Faces debijas un arī turpmāk paralēli darbībai grupā regulāri laida klajā soloierakstus (to tapšanā piedalījās arī citi Faces mūziķi). R. Stjuarta panākumiem pamazām aizēnojot Faces darbību, grupā zuda sākotnējais brālības gars un radošā aizrautība, bet 1973. gadā no tās aizgāja R. Leins. Viņa vietā tika pieņemts japāņu basģitārists, bijušais grupas Free dalībnieks Tetsjū Jamoči (Tetsu Yamauchi, 山内 テツ), taču agrāko kopību un muzikālo saskaņu atgūt vairs neizdevās. 1974. gadā solokarjerai pievērsās arī R. Vuds, kurš turklāt gadu vēlāk sāka piedalīties arī Rolling Stones ierakstos un koncertos. Faces pēdējā koncertturnejā viņu aizvietoja amerikāņu ģitārists Džesijs Eds Deiviss (Jesse Ed Davis), bet 1975. gada beigās, turnejai noslēdzoties, grupa beidza pastāvēt.

Pēc Faces šķiršanās R. Stjuarts pilnībā pievērsās solokarjerai un izvirzījās par vienu no 70. gadu lielākajām rokzvaigznēm. R. Vuds kļuva par Rolling Stones dalībnieku, T. Jamoči nodevās sesijmūziķa karjerai, bet pārējie mūziķi atjaunoja Small Faces.

Vairākkārt prognozētā (un grupas dalībnieku apstiprinātā) Faces darbības atsākšana vecajā sastāvā nav īstenojusies, toties 2009.–2012. gadā K. Džonss, I. Maklagens un R. Vuds veica koncertturneju, kurā R. Stjuartu aizvietoja kādreizējais Simply Red dziedātājs Miks Haknals (Mick Hucknall), bet R. Leinu (miris 1997. gadā) – bijušais The Sex Pistols mūziķis Glens Metloks (Glen Matlock).

2015. gadā R. Stjuarts, R. Vuds un K. Džonss sniedza vienreizēju uzstāšanos Apvienotās Karalistes Prostatas vēža fonda (Prostate Cancer UK) atbalstam.

Kaut savā laikā Faces ieraksti neierindojās ne starp pašiem populārākajiem, ne mākslinieciski nozīmīgākajiem, to savdabīgā pievilcība nav zudusi arī mūsdienās, kad grupas veco albumu (īpaši producenta Glina Džonsa, Glyn Johns, vadībā tapušo A Nod Is As Good As a Wink... to a Blind Horse, 1971. gads, un Ooh La La, 1973. gads) jaunie izdevumi atkal gūst atzinīgas kritikas atsauksmes.

Aizrautīgais, jauneklīgi optimistiskais rokenrols, lakoniski tiešais skanējums un nepieradinātā uzstāšanās maniere grupai nodrošinājusi paliekošu vietu rokmūzikas vēsturē un lielu ietekmi uz daudziem pankroka, blūzroka, arī hārdroka un britpopa mūziķiem (Aerosmith; New York Dolls; Dr. Feelgood; Sex Pistols; The Damned; The Saints; Buzzcocks; The Runaways; The Replacements; AC/DC; The Black Crowes; Guns N’Roses; Primal Scream; Drive-By Truckers; Oasis; Stereophonics; Kings of Leon u. c.).

Faces uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2012).

R. Leins (basģitāra, vokāls, 1969–1973; miris 1997)

K. Džonss (sitamie instrumenti, 1969–1975; 2009–2012)

I. Maklagans (taustiņinstrumenti, ģitāra, 1969–1975; 2009–2012; miris 2014)

R. Vuds (ģitāra, vokāls, 1969–1975; 2009–2012)

R. Stjuarts (galvenais vokāls, 1969–1975)

T. Jamoči (basģitāra, 1973–1975)

Dž. E. Deiviss (ģitāra, 1975; miris 1988)

M. Haknals (galvenais vokāls, 2009–2012)

G. Metloks (basģitāra, 2009–2012)

Borstal Boys; Cindy Incidentally; Debris; Flying; Glad and Sorry; You Can Make Me Dance, Sing or Anything...; Maybe I’m Amazed (Pols Makartnijs, Paul McCartney); Miss Judy’s Farm; Ooh La La; Pool Hall Richard; Stay with Me; The Wicked Messenger (Bobs Dilans, Bob Dylan).

* ja nav norādīts cits autors

First Step* (Warner Bros., 1970); Long Player (Warner Bros., 1971); A Nod Is as Good as a Wink... to a Blind Horse (Warner Bros., 1971); Ooh La La (Warner Bros., 1973); Coast to Coast: Overture and Beginners** (Warner Bros., 1974).

* Ziemeļamerikā izdots kā Small Faces albums

** koncertieraksti