Viens no ievērojamākiem un komerciāli veiksmīgākiem vokālistiem rokmūzikas vēsturē. Dziedājis The Jeff Beck Group; The Faces un citās grupās, izdevis soloalbumus. Radošās darbības nozīmīgākais periods bija 20. gs. 70. gados, taču plašus panākumus guvis arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.

R. Stjuarta tēvs bija skots pēc tautības un celtnieks pēc profesijas. Arī mūziķis bieži uzsvēris gan skotisko, gan proletārisko izcelsmi. Pusaudža vecumā pameta skolu, strādāja mazkvalificētus darbus un centās kļūt par profesionālu futbolistu, kā arī spēlēja mutes harmonikas. Aizrāvās ar rokenrolu, pēc tam ar blūzu, ritmblūzu, soulu un folkmūziku, īpaši tādiem māksliniekiem kā Madijs Voterss (Muddy Waters), Rejs Čārlzs (Ray Charles), Otiss Redings (Otis Redding), Sems Kuks (Sam Cooke) un Bobs Dilans (Bob Dylan), kuru mūzika un izpildījuma maniere veidojusi viņa muzikālās personības pamatus. 1964. gadā kļuva par britu ritmblūza autoritātes Longdžona Boldrija (Long John Baldry) grupas dalībnieku, kā arī iedziedāja pirmo solosinglu. Vēlāk īslaicīgi darbojās grupās Steampacket un Shotgun Express ar nākamajiem Fleetwood Mac dalībniekiem Pīteru Grīnu (Peter Green) un Miku Flītvudu (Mick Fleetwood).

1967. gadā R. Stjuarts kļuva par Džefa Beka (Jeff Beck) jaundibinātās grupas Jeff Beck Group vokālistu. Grupa laida klajā divus albumus Truth (1968) un Beck-Ola (1969), kas ievērojami kā agrīni blūzā balstīta smagā roka paraugi ar lielu ietekmi uz roka attīstību. Savukārt R. Stjuarts šajā laikā pirmoreiz izpelnījās plašu uzmanību ar emocionāli izjustu blūza dziedājumu savdabīgi čerkstošā balsī. Mūziķu nesaskaņu dēļ pēc otrā albuma R. Stjuarts un basģitārists Ronijs Vuds (Ronnie Wood) grupu atstāja.

60. gadu nogalē R. Stjuarts un R. Vuds pievienojās bijušiem The Small Faces dalībniekiem, izveidojot grupu Faces – jauneklīgi bohēmisku kolektīvu, kas muzicēja The Rolling Stones radniecīgā rokenrola stilistikā, izcēlās ar nebēdnīgi huligānisku koncertpriekšnesumu un ieskaņoja četrus atzinīgi novērtētus studijas albumus (pēdējais, 1973. gadā izdotais Ooh La La, sasniedza britu topa 1. vietu). Par spīti ievērojamiem panākumiem grupas darbību un mūziķu attiecības sarežģīja R. Stjuarta strauji progresējošā solokarjera (grupas mūziķi dzirdami arī viņa pirmajos soloierakstos). Faces pastāvēja līdz 1973. gadam.

1969. gadā R. Stjuarts ieskaņoja pirmo individuālo albumu An Old Raincoat Won’t Ever Let You Down. Arī turpmāk dziedātājs paralēli darbībai Faces sastāvā regulāri laida klajā soloalbumus, kuros paša sacerējumi (nereti radīti sadarbībā ar R. Vudu) mijās ar klasisku rokenrola, soula un folka skaņdarbu kaverversijām. Trešais albums Every Picture Tells a Story (1971), tāpat kā tā singls Maggie May, sasniedza Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) topa virsotni, ievadot ārkārtīgi veiksmīgu karjeras periodu, kurā R. Stjuarts kļuva par vienu no desmitgades populārākajiem mūziķiem pasaulē.

1975. gadā R. Stjuarts pārcēlās uz dzīvi ASV, kur ar vietējiem sesijmūziķiem ieskaņoja panākumiem bagātu albumu Atlantic Crossing (1975) – tajā iekļauts arī viens no viņa populārākiem hitiem, skotu folkroka grupas The Sutherland Brothers dziesmas Sailing kaverversija. Šajā albumā R. Stjuarts uzsāka sadarbību ar ritmblūza un soula producentu Tomu Daudu (Tom Dowd), kas turpinājās komerciāli veiksmīgos albumos A Night on the Town (1976); Foot Loose & Fancy Free (1977) un Blondes Have More Fun (1978). Pēdējā cita starpā dzirdams arī Da’ Ya’ Think I’m Sexy? – viens no pirmajiem globālajiem diskoroka hitiem, kas savā laikā saņēma nesaudzīgu kritiku par pievēršanos daudzu rokmūzikas cienītāju izpratnē frivolajam disko žanram, tomēr guva milzīgus panākumus (t. sk. Nr. 1. Lielbritānijā un ASV) un arī 21. gs. ir starp vispazīstamākajām R. Stjuarta repertuāra dziesmām; vēlāk R. Stjuarts atzinis, ka tās piedziedājumu neapzināti aizguvis no brazīliešu mūziķa Žorži Bena (Jorge Ben) dziesmas Taj Mahal (1976).

80. gados R. Stjuarts bija no retajām iepriekšējās desmitgades rokzvaigznēm, kuram, savu mūziku tuvinot jaunā viļņa un sintpopa stilistikām, izdevās saglabāt salīdzinoši augstus popularitātes rādītājus. Tādi hiti kā Tonight I’m Yours; Young Turks; Baby Jane; Some Guys Have All the Luck un Downtown Train, tāpat arī dziedātāja koncertturnejas baudīja ievērojamus panākumus, kādreiz proletāriski šarmanto rokzvaigzni padarot par miljonāru un vairāku paaudžu iemīļotu izklaidētāju.

1990. gadā britu topa 5. vietu sasniedza 60. gadu soula hits It Takes Two R. Stjuarta un Tīnas Tērneres (Tina Turner) dueta izpildījumā, bet 1993. gadā ASV topa virsotnē izvirzījās R. Stjuarta, Stinga (Sting) un Braiena Adamsa (Bryan Adams) trio ieskaņota dziesma All for Love no spēlfilmas “Trīs musketieri” (The Three Musketeers, režisors Stīvens Hereks, Stephen Herek, 1993). Savukārt 1994. gada vecgada vakarā R. Stjuarts uzstājās bezmaksas koncertā Kopakabanas pludmalē Riodenažeiro (Brazīlija) – pēc Ginesa pasaules rekordu organizācijas (Guinness World Record) datiem to klātienē noskatījās 4,2 mlj cilvēku, uzstādot vairāk nekā 25 gadus nepārspētu rekordu kategorijā Lielākais bezmaksas rokkoncertu apmeklējums (Largest free rock concert attendance).

21. gs. sākumā jaunu karjeras pacēlumu dziedātājam nodrošināja pievēršanās Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas skaņdarbiem, kas pirmoreiz bijuši populāri viņa bērnībā. Laikā no 2002. līdz 2010. gadam R. Stjuarts laida klajā piecus populārās mūzikas standartu interpretāciju albumus; līdzīgs repertuārs dzirdams arī 2012. gadā iedziedātā Ziemassvētku albumā Merry Cristmas, Baby, kas tomēr netiek pieskaitīts Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas sērijai. Šī albumu sērija guva plašu ievērību, pēc nosacīta apsīkuma perioda atjaunojot R. Stjuarta popularitātes pozīcijas, kā arī veicinot publikas interesi par Džordža Gēršvina (George Gershwin), Koula Portera (Cole Porter), Ērvinga Berlina (Irving Berlin) un citu 20. gs. 30. un 40. gadu populārās mūzikas autoru sacerējumiem.

Savukārt 21. gs. otrajā desmitgadē R. Stjuarts atkal laida klajā vairākus roka un popdziesmu albumus, kas, par spīti neviennozīmīgām kritikas atsauksmēm, izpelnījās lielu publikas uzmanību. 2013. gadā izdotais Time un 2018. gadā sekojušais Blood Red Roses sasniedza Lielbritānijas topa 1. vietu. Šo sasniegumu atkārtoja arī 2019. gada nogalē klajā nākušais You’re in My Heart, kurā populārākās R. Stjuarta izpildītās dziesmas dzirdamas ar Karaliskās Filharmonijas orķestra pavadījumu – tādējādi tobrīd 74 gadus un 11 mēnešus vecais dziedātājs kļuva par vecāko soloizpildītāju (vīriešu konkurencē), kura albums jebkad izvirzījies nacionālā topa līderpozīcijā. Pavisam britu topa virsotni sasnieguši 11 R. Stjuarta albumi un seši singli (ASV – četri albumi un tikpat singli).

Radošās darbības sākumperiodā R. Stjuarts sevi apliecināja kā talantīgu dziesmu autoru, kurš sacerējis (ar dažādiem līdzautoriem) daudz ilgstošu popularitāti saglabājušu dziesmu: Maggie May; Mandolin Wind; You Wear It Well; Tonight’s the Night (Gonna Be Alright); The Killing of Georgie (Part I and II); Hot Legs; You’re in My Heart (The Final Acclaim); I Was Only Joking un citas.

Tomēr visas karjeras laikā dziedātājs, kura izpildītājtalants veidojies dziedot ritmblūza, soula un folka klasiku, repertuārā iekļāvis arī citu autoru sacerējumus (īpaši iecienīti un bieži interpretēti autori bijuši B. Dilans un Toms Veitss, Tom Waits). 20. gs. 90. gados, paša R. Stjuarta autordarbībai apsīkstot, dažādu autoru skaņdarbu interpretācijas viņa repertuārā sāka dominēt. Līdzās Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas ierakstu sērijai viņš iedziedājis arī albumus ar klasiskām rokdziesmām (Still the Same... Great Rock Classics of Our Time, 2006) un soulmūzikas hitiem (Soulbook, 2009).

Savukārt 21. gs. otrajā desmitgadē R. Stjuarts atsāka autordarbību – albumi Time (2013), Another Country (2015) un Blood Red Roses (2018) gandrīz pilnībā sastāv no oriģināldziesmām, kuru vairums radīts līdzautorībā ar viņa pavadītājgrupas ilggadējo mūziķi Kevinu Savigāru (Kevin Savigar).

Vairums kritiķu R. Stjuarta radošās darbības nozīmīgāko periodu saista ar solodarbības pirmajiem gadiem (līdz dzīvesvietas maiņai uz ASV), īpaši izceļot četrus pirmos albumus An Old Raincoat Won’t Ever Let You Down (1969), Gasoline Alley (1970), Every Picture Tells a Story (1971) un Never a Dull Moment (1972). Pateicoties enerģiskam un emocionāli jutīgam dziedājumam, sirsnīgi nostalģiskai intonācijai un reālistiskām dzīvesveida detaļām bagātiem dziesmu tekstiem R. Stjuarts iemiesoja vitālu strādnieku šķiras jaunieša tēlu, kas viņu padarīja par spilgtu un atšķirīgu mākslinieku 70. gadu sākuma rokmūzikas vidē.

Turklāt R. Stjuarts šajā laikā bija viens no mūziķiem, kurš afroamerikāņu ritmblūza un soula dziedātāju izpildījuma tehniku veiksmīgi adaptēja baltās rokmūzikas kontekstā, tā veicinot t. s. zilacainā soula (blue eyed soul – termins, kas apzīmē baltādaino vokālistu izpildītu soulmūziku) vokālās tradīcijas izveidi.

Vēlāk kritika R. Stjuartam pārmetusi savulaik tik pirmreizīgi dabiskās emocionalitātes un jauneklīgās aizrautības nomaiņu pret profesionālu rutīnu un pārlieku paļaušanos uz autoritatīviem producentiem, taču izjustais vokālais izpildījums, humora izjūta un harismātiskā skatuves personība viņam ļāvusi kļūt par vienu no visu laiku populārākajiem dziedātājiem.

R. Stjuarts divreiz – kā solomākslinieks (1994) un kā Faces dalībnieks (2012) – uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame). Par izcilu ieguldījumu mūzikā (Outstanding Contribution to Music) saņēmis britu mūzikas industrijas balvu Brit Award (1993), bet par albumu Stardust: The Great American Songbook, Volume III – Grammy balvu kategorijā Labākais tradicionālās popmūzikas vokālais albums (Best Traditional Pop Vocal Album, 2004).

Every Picture Tells a Story iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

Anglijas karaliene Elizabete II (Queen Elizabeth II) R. Stjuarta nopelnus mūzikā un labdarībā novērtējusi ar Britu Impērijas Komandiera ordeni (Commander of the Most Excellent Order of the British Order, 2007) un bruņinieka titulu (Knight Bachelor, 2016).

Baby Jane; Downtown Train; Every Picture Tells a Story; Gasoline Alley; Handbags and Gladrags; Hot Legs; I Don’t Want to Talk About It; I Was Only Joking; Maggie May; Mandolin Wind; Mine for Me; People Get Ready*; Sailing; The First Cut Is the Deepest; The Killing of Georgie (Part I and II); Tonight I’m Yours (Don’t Hurt Me); Tonight’s the Night (Gonna Be Alright); You Wear It Well;  You’re in My Heart (The Final Acclaim)

* ar Dž. Beku

An Old Raincoat Won’t Ever Let You Down (Vertigo/Mercury, 1969); Gasoline Alley (Vertigo/Mercury, 1970); Every Picture Tells a Story (Vertigo/Mercury, 1971); Never a Dull Moment (Vertigo/Mercury, 1972); Smiler (Vertigo/Mercury, 1974); Atlantic Crossing (Warner Bros., 1975); A Night on the Town (Warner Bros., 1976); Foot Loose & Fancy Free (Warner Bros., 1977); Blondes Have More Fun (Warner Bros., 1978); Foolish Behaviour (Warner Bros., 1980); Tonight I’m Yours (Warner Bros., 1981); Absolutely Live* (Warner Bros., 1982); Body Wishes (Warner Bros., 1983); Camouflage (Warner Bros., 1984); Every Beat of My Heart (Warner Bros., 1986); Out of Order (Warner Bros., 1988); Vagabond Heart (Warner Bros., 1991); Unplugged... and Seated* (Warner Bros., 1993); A Spanner in the Works (Warner Bros., 1995); When We Were the New Boys (Warner Bros., 1998); Human (Atlantic, 2001); It Had to Be You: The Great American Songbook (J, 2002); As Time Goes By: The Great American Songbook, Volume II (J, 2003); Stardust: The Great American Songbook, Volume III (J, 2004); Thanks for the Memory: The Great American Songbook, Volume IV (J, 2005); Still the Same... Great Rock Classics of Our Time (J, 2006); Soulbook (J, 2009); Fly Me to the Moon: The Great American Songbook, Volume V (J, 2010); Merry Christmas, Baby (Verve, 2012); Time (Decca/Capitol, 2013); Another Country (Decca/Capitol, 2015); Blood Red Roses (Decca/Republic, 2018); You’re in My Heart: Rod Stewart with the Royal Philharmonic Orchestra (Warner, 2019); The Tears of Hercules (Warner, 2021); Swing Fever** (Warner, 2024)

* koncertieraksti

** ar Džūlzu Holandu (Jools Holland)