Izveidojies 20. gs. 70. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un būtiski ietekmējis populārās mūzikas turpmāko attīstību, īpaši deju mūzikas žanrus.
Nosaukums “disko” cēlies no franču discotheque (‘skaņu ierakstu bibliotēka’) – 20. gs. 40. gados Parīzē tā dēvēja izklaides vietas, kur notika dejas skaņuplašu mūzikas pavadībā. 60. gados ASV un citās valstīs šo terminu, kā arī saīsinājumu disco, sāka lietot naktsklubu un tajos izplatītā dejošanas stila apzīmēšanai, bet kopš 70. gadu vidus ar to apzīmē šajos klubos skanošo mūziku, kurā fanka, soulmūzikas, popmūzikas, elektroniskās mūzikas un citu žanru ietekmes saplūdušas ar latīņu deju ritmiem. Diskomūzikas galvenās iezīmes ir noturīgs sitamo instrumentu un daudzveidīgu perkusiju (vai programmētu bungu) bīts (parasti 115–130 sitieni minūtē), uzsvērta un sinkopēta basģitāras partija, juteklisks dziedājums augstā balsī, bagātīgi stīgu un pūšamo instrumentu aranžējumi (īpaši žanra agrīnajā stadijā) un optimistisks, nereti eiforisks noskaņojums. Diskostilam piemīt spēcīgi izteikta vizuālā identitāte – krāsainas gaismas, diskobumbas, koši un spīdīgi tērpi, ļoti biezas zoles apavi, efektīgas frizūras un uzkrītoša kosmētika (gan izpildītājiem, gan žanra cienītājiem).