20. gs. 70. gadu otrajā pusē Chic kļuva par vienu no vadošajām disko grupām, kuras ietekme tālu pārsniedza šā žanra robežas. Tomēr vairāk nekā izpildītājansamblis tradicionālā izpratnē 70. un 80. gados Chic bija dziesmu autoru un producentu dueta Naila Rodžersa (Nile Rodgers) un Bernarda Edvardsa (Bernard Edwards) jaunrades laboratorija, kurā līdzās pamatsastāva dalībniekiem darbojās arī daudzi sesijmūziķi, turklāt visi piedalījās arī citu N. Rodžersa un B. Edvardsa sadarbības partneru (tostarp Sister Sledge; Daiena Rosa, Diana Ross; Debija Herija, Debbie Harry; Madonna, Madonna) ieskaņojumos.

Grupa daudz koncertējusi arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs, bet kopš B. Edvardsa nāves (1996) saucas Nile Rodgers & Chic.

Ģitārists N. Rodžerss un basģitārists B. Edvardss bija vienaudži, kas dzimuši 1952. gadā Ņujorkā (Ņujorkas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV) un tur arī uzsākuši profesionālās gaitas. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā N. Rodžerss vispirms muzicēja vairākās rokgrupās, bet vēlāk bija melnās mūzikas vēsturē ievērojamās Hārlemas koncertzāles Apollo Theatre grupas dalībnieks un, tāpat kā B. Edvardss, spēlēja arī dažādos džezroka, R&B un fanka sastāvos.

1972. gadā abi nodibināja grupu The Big Apple Band, kas nodrošināja instrumentālo pavadījumu vokālajam kvartetam New York City, duetam Ashford & Simpson un dziedātājam Luteram Vendrosam (Luther Vandross, dzirdams arī Chic pirmajos albumos), kā arī citiem R&B un soula izpildītājiem. 1976. gadā pasaules slavu iemantojot Voltera Mērfija (Walter Murphy) singlam A Fifth of Beethoven, kas ieskaņots ar citu tāda paša nosaukuma grupu, N. Rodžerss un B. Edvardss bija spiesti savu grupu pārdēvēt par Chic (no franču ‘šiks’, ‘smalks’). Šajā laikā viņi jau muzicēja ar bundzinieku Toniju Tompsonu (Tony Thompson) un dziedātāju Normu Džīnu Raitu (Norma Jean Wright), bet drīzumā sastāvu papildināja arī taustiņinstrumentālisti Reimonds Džounss (Raymond Jones) un Roberts Sabino (Robert Sabino).

Kaut arī visu dalībnieku profesionālā pieredze primāri bija saistīta ar R&B, fanku un soulmūziku, N. Rodžersu ļoti aizrāva arī angļu glamroka grupas Roxy Music izsmalcinātā skatuves tēla kombinācija ar muzikālu eleganci; atšķirīgi realizētu, bet idejiski līdzīgu tēla, mūzikas un tās prezentācijas vienotības konceptu N. Rodžerss un pārējie Chic dalībnieki saskatīja arī amerikāņu rokgrupas Kiss sniegumā. Šīs īpašības cenšoties pārnest melnās mūzikas kontekstā, viņi izvēlējās nosaukumam Chic atbilstošu ārējo veidolu (dizaineru uzvalki vīriešiem, vakartērpi sievietēm), ko apvienoja ar dinamiski aktīvu un nevainojami izkoptu skanējumu.

1977. gada rudenī pēc vairāku izdevēju atraidījuma neliela ierakstu kompānija Buddah Records laida klajā Chic debijas singlu Dance, Dance, Dance (Yowsah, Yowsah, Yowsah). Dziesmai gūstot ievērību deju klubos, ilgtermiņa līgumu grupai piedāvāja viena no vēsturiski nozīmīgākajām amerikāņu ierakstu kompānijām Atlantic Records. Pateicoties atkārtotam izdevumam un Atlantic mārketinga kampaņai, Dance, Dance, Dance (Yowsah, Yowsah, Yowsah) kļuva par Nr. 1 dziesmu Billboard deju mūzikas tabulā, kā arī sasniedza sesto pozīciju Billboard R&B topā un singlu popularitātes nozīmīgākajā reitingā Billboard Hot 100, bet pēc tam guva arī starptautisku ievērību, ierindojoties Apvienotās Karalistes topa sestajā vietā.

Debijas singls aizsāka grupas darbības nozīmīgāko periodu. Otrā albuma C’est Chic (1978) singls Le Freak, kas sacerēts pēc incidenta, kurā N. Rodžerss un B. Edvardss netika ielaisti slavenajā Ņujorkas diskoklubā Studio 54 (arī daudzu citu Chic dziesmu tematika saistīta ar deju klubiem un dejošanu), sešas nedēļas saglabāja Hot 100 pirmo vietu, ilgāk nekā desmit gadus bija visvairāk pārdotais singls Atlantic vēsturē, un arī mūsdienās tas ir viens no pagājušā gadsimta 70. gadu disko modes simboliem. Nostiprinot Chic pozīcijas diskomūzikas elitē, līdzīgus panākumus guva arī nākamā albuma Risqué (1979) hits Good Times.

70. gados Chic arī piedzīvoja sastāva izmaiņas, kas gan tās skanējumu un stilistiku neietekmēja: pēc debijas albuma neveiksmīgu solodarbības līgumsaistību dēļ grupu nācās atstāt N. Dž. Raitai, un turpmāk par tās galvenajām vokālistēm kļuva Alfa Andersone (Alfa Anderson) un Lusija Mārtina (Luci Martin).

Arī ceturtais albums Real People (1980) saņēma atzinīgas kritikas atsauksmes, taču līdz ar diskomūzikas prestiža straujo mazināšanos ASV kritās arī Chic statuss masu publikā. Pēc Real People grupa ieskaņoja vēl trīs albumus, kuros vairāk akcentēja fanka un R&B iezīmes, taču katri nākamie popularitātes rādītāji bija zemāki nekā iepriekšējie. 1983. gadā izdotajam Believer nespējot iekļūt Billboard tabulās, Chic beidza pastāvēt. N. Rodžerss vēlāk atzina, ka vismaz daļēji apsīkumu veicinājis viņa un B. Edvardsa hedoniskais dzīvesveids, arī stipra narkotiku un alkohola atkarība.

90. gadu sākumā, kad abu mūziķu reputāciju bija atjaunojuši sasniegumi ierakstu producēšanas jomā, Chic darbību atsāka, ieskaņojot labi novērtētu albumu Chic-ism (1992) un ar panākumiem koncertējot vairākas valstīs, taču no oriģinālsastāva grupā bija tikai N. Rodžerss un B. Edvardss.

1996. gadā Chic veica koncertturneju pa Japānu, kurā ar grupu uzstājās arī Stīvs Vinvuds (Steve Winwood), Duran Duran dziedātājs Saimons Le Bons (Simon Le Bon), Guns N’Roses ģitārists Slešs (Slash) un citi pazīstami mūziķi. Šīs turnejas laikā pēc koncerta Tokijā (Japāna) pēkšņā, pneimonijas izraisītā nāvē nomira B. Edvardss; pēdējais ar viņa dalību notikušais koncerts dzirdams albumā Live at the Budokan (1999).

Pēc B. Edvardsa nāves N. Rodžerss, lietojot nosaukumu Nile Rodgers & Chic un izpildot grupas klasisko repertuāru, turpināja koncertēt ar dažādiem sesijmūziķu sastāviem; cita starpā 2013. gadā plašu ievērību izpelnījās Chic debija Glastonberijas festivālā (Glastonbury Festival).

2018. gadā, pēc vairāk nekā 20 gadus ilgas pauzes, Chic laida klajā ilgi tapušu albumu It’s About Time, kas ieskaņots ar daudzu viesmākslinieku līdzdalību (Kreigs Deivids, Craig David; Steflona Dona, Stefflon Don; Eltons Džons, Elton John; Lēdija Gaga, Lady Gaga, un citi). Līdz ar tā iznākšanu N. Rodžerss izziņoja jau drīzumā gaidāmu nākamo albumu, to piesakot kā “Chic ceļojuma noslēgumu”. Tomēr tā izdošana tika vairākkārt atlikta, un arī 2024. gada nogalē Chic diskogrāfijas pēdējais albums joprojām ir It’s About Time.

Abi Chic līderi izdevuši arī soloierakstus, taču lielāku ievērību piesaistījusi viņu intensīvā sadarbība – kā dziesmu autoriem, producentiem un instrumentālistiem – ar citiem mūziķiem. Pirmo ievērojamo sasniegumu šajā ampluā abi guva, sacerot un producējot Sister Sledge albumu We Are Family (1979), kura hiti We Are Family; He’s the Greatest Dancer un Lost in Music agrāk mazpazīstamo māsu Sledžu vokālo kvartetu uz brīdi izvirzīja starp diskomūzikas lielākajām slavenībām. Panākumiem vēl bagātāka bija sadarbība ar tobrīd jau par soulmūzikas veterāni uzskatīto D. Rosu; N. Rodžersa un B. Edvardsa sacerētais un producētais albums Diana (1980), kā arī tajā iekļautais singls Upside Down ir paši pieprasītākie ieraksti vairāk nekā sešas desmitgades ilgušajā dziedātājas profesionālajā mūžā. Mazāk veiksmīgs izrādījās grupas Blondie dziedātājas D. Herijas pirmais soloalbums KooKoo (1981); pēc tā producēšanas abi mūziķi ārpus Chic biežāk darbojās individuāli.

Iespējams, nozīmīgākais sasniegums N. Rodžersa producenta karjerā ir komerciāli pats veiksmīgākais Deivida Bovija (David Bowie) albums Let’s Dance (1983), kas N. Rodžersa reputāciju nostiprināja arī ārpus melnās mūzikas vides; viņš bija arī D. Bovija albuma Black Tie White Noise (1993) līdzproducents. 1984. gadā N. Rodžerss producēja Madonnas pirmo Nr. 1 albumu Like a Virgin, kas aizsāka dziedātājas ilgstošo dominanci populārās mūzikas apritē. Like a Virgin ieskaņošanā piedalījās arī B. Edvardss un citi Chic dalībieki, tādēļ N. Rodžerss to reizēm dēvējis par “Chic pēdējo albumu” pirms grupas atjaunošanas 90. gados.

Kā autors un/vai producents N. Rodžerss strādājis arī ar daudziem citiem jaunā viļņa (The B-52’s; Duran Duran; Thompson Twins), R&B (Greisa Džounsa, Grace Jones; Bejonsē, Beyoncé), blūza (Stīvijs Rejs Vons, Stevie Ray Vaughan, un Džimijs Vons, Jimmie Vaughan), roka (The Honeydrippers; M. Džegers; Džefs Beks, Jeff Beck; Deivids Lī Rots, David Lee Roth) un eksperimentālās mūzikas (Lorija Andersone, Laurie Anderson) māksliniekiem. Viņa darbības vēlīnā perioda ievērojamākā epizode saistīta ar franču elektroniskās deju mūzikas dueta Daft Punk albumu Random Access Memories (2013) – N. Rodžerss ir trīs tajā dzirdamu dziesmu (arī pasaules hita Get Lucky) līdzautors un līdzproducents, par šo ieguldījumu viņš saņēmis Grammy balvas prestižajās Gada albuma (Album of the Year) un Gada ieraksta (Record of the Year) kategorijās.

B. Edvardss ārpus Chic visplašāk zināms kā supergrupas The Power Station albumu The Power Station (1985) un Living in Fear (1996) producents un dalībnieks otrā albuma tapšanas laikā (grupā muzicēja arī Chic bundzinieks T. Tompsons); producējis arī Duran Duran, Roberta Palmera (Robert Palmer), Džo Kokera (Joe Cocker), Roda Stjuarta (Rod Stewart), ABC, Ādama Ānta (Adam Ant) un citu mūziķu ierakstus.

Daļa N. Rodžersa un B. Edvardsa kopīgo sacerējumu un producējumu (ieskaitot Chic hitus) apkopoti izlases albumā Nile Rodgers Presents The Chic Organization: Up All Night (2013).

Kaut arī Chic žanriskā piederība galvenokārt balstīta afroamerikāņu mūzikas tradīcijās, N. Rodžerss to vairākkārt raksturojis kā “disko kustības rokgrupu”. Veiksmīgi sabalansējot fanku, R&B un soulmūziku, tai izdevās radīt oriģinālu stilistiku, kurā būtiska nozīme bija arī roka ietekmei. Kaut skanējumu neiztrūkstoši papildināja arī sintezatori un stīgu grupa, Chic pamatievirze raksturojama kā strauja tempa deju mūzika rokgrupas tipa instrumentālistu sastāva un souldziedātāju izpildījumā. Savukārt minimālistiskie, ritmisko pulsāciju akcentējošie aranžējumi ļauj atklāties mūziķu daudzveidīgajai profesionālajai pieredzei un tehniskajai meistarībai, kas grupai piešķir savdabīgu, no diskomūzikas vairuma atšķirīgu izsmalcinātību.

Analizējot mūziķu sniegumu, visbiežāk pieminētas efektīgi uzsvērtās B. Edvardsa basa līnijas un N. Rodžersa izpildījuma tehnika, kurā R&B un fanka ģitāristu ritma spēles paņēmieni apvienoti ar rokmūzikai tuvākiem rifiem un solopartijām. Taču ne mazāk nozīmīga bija T. Tompsona sitaminstrumentu spēle, kurai tāpat raksturīga roka ietekme. T. Tompsona autoritāti rokmūziķu starpā apliecina fakts, ka viņš līdz ar Filu Kolinsu (Phil Collins) bija grupas Led Zeppelin bundzinieks koncertakcijā Live Aid (1985), bet vēlāk saņēma piedāvājumu piedalīties pirmajā Led Zeppelin koncertturnejā pēc tās oriģinālsastāva bundzinieka Džona Bonema (John Bonham) nāves; T. Tompsonam gūstot smagus savainojumus autoavārijā, šī iecere gan palika neīstenota.

Chic plašo un tālejošo ietekmi spilgti demonstrē skaņdarbs Good Times (1979). Jau neilgi pēc iznākšanas tas tika bagātīgi samplēts vienā no pirmajiem plašā apritē izskanējušiem hiphopa hitiem – grupas The Sugarhill Gang dziesmā Rapper’s Delight (1979); vēlāk Good Times fragmentus samplējuši arī daudzi citi hiphopa izpildītāji, tostarp LL Cool J; Grandmaster Flash and the Furious Five; De La Soul; Beastie Boys; Slick Rick; Nelly un Public Enemy. Taču Good Times ietekme neaprobežojās ar melnās mūzikas paradigmu. Tās ritmika un ostinētā basģitāras partija ar nelielām variācijām veido arī rokgrupas Queen hita Another One Bites the Dust (1980) ritmisko struktūru, savulaik dodot iemeslu kurioziem pārpratumiem un Chic veltītiem pārmetumiem par Queen kopēšanu; radniecīga basa partija un ritmiski risinājumi dzirdami arī Pink Floyd skaņdarbā Another Brick in the Wall, Part 2 (1979), The Clash dziesmā The Magnificent Seven (1980), Blondie dziesmā Rapture (1981), kā arī citos roka un jaunā viļņa mūzikas paraugos.

Chic uzņemti Deju mūzikas slavas zālē (Dance Music Hall of Fame, 2005), bet N. Rodžerss un B. Edvardss uzņemti arī Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2016), turklāt N. Rodžerss ir arī Rokenrola slavas zāles biedrs (Rock and Roll Hall of Fame, 2017) un saņēmis sešas Grammy balvas, ieskaitot godalgu par mūža sasniegumiem (Grammy Lifetime Achievement Award, 2023). N. Rodžersam piešķirta arī Polar mūzikas balva (Polar Music Prize, 2024) – viens no prestižākajiem mūzikas izcilību godinošajiem apbalvojumiem Eiropā.

Chic albums Risqué iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

N. Rodžerss (ģitāra, vokāls, 1972–1983; 1990–1992; kopš 1996)

B. Edvardss (basģitāra, vokāls, 1972–1983; 1990–1992; 1996; miris 1996)

T. Tompsons (sitamie instrumenti, 1974–1983; miris 2003)

R. Džounss (taustiņinstrumenti, 1977–1983)

R. Sabino (taustiņinstrumenti, 1977–1983)

N. Dž. Raita (vokāls, 1977–1978)

A. Andersone (vokāls, 1977–1983; mirusi 2024)

L. Mārtina (vokāls, 1978–1983)

*Dažādos periodos Chic ierakstos un koncertos piedalījušies vairāki desmiti mūziķu, pastāvīgam dalībniekam esot tikai N. Rodžersam. Šeit minētie grupā muzicējuši tās darbības nozīmīgākajā periodā, 20. gs. 70. un 80. gados. 

At Last I Am Free; Chic Mystique; Dance, Dance, Dance (Yowsah, Yowsah, Yowsah); Everybody Dance; Good Times; I Want Your Love; Le Freak; My Feet Keep Dancing; My Forbidden Lover; Savoir Faire; Will You Cry (When You Hear This Song)

Chic (Atlantic, 1977); C’est Chic (Atlantic, 1978); Risqué (Atlantic, 1979); Real People (Atlantic, 1980); Take It Off (Atlantic, 1981); Tongue in Chic (Atlantic, 1982); Believer (Atlantic, 1983); Chic-ism (Warner Bros., 1992); Live a the Budokan* (Warner Bros., 1999); A Night in Amsterdam* (Virgin EMI, 2006); It’s About Time (Virgin EMI, 2018)

* koncertieraksti