Izveidojies 20. gs. 70. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un būtiski ietekmējis populārās mūzikas attīstību, īpaši deju mūzikas žanrus.

Nosaukums “disko” cēlies no franču discotheque (‘skaņu ierakstu bibliotēka’) – 20. gs. 40. gados Parīzē tā dēvēja izklaides vietas, kur notika dejas skaņuplašu mūzikas pavadībā. 60. gados ASV un citās valstīs šo terminu, kā arī saīsinājumu disco, sāka lietot naktsklubu un tajos izplatītā dejošanas stila apzīmēšanai, bet kopš 70. gadu vidus ar to apzīmē šajos klubos skanošo mūziku, kurā fanka, soulmūzikas, popmūzikas, elektroniskās mūzikas un citu žanru ietekmes saplūdušas ar latīņu deju ritmiem. Diskomūzikas galvenās iezīmes ir noturīgs sitamo instrumentu un daudzveidīgu perkusiju (vai programmētu bungu) bīts (parasti 115–130 sitieni minūtē), uzsvērta un sinkopēta basģitāras partija, juteklisks dziedājums augstā balsī, bagātīgi stīgu un pūšamo instrumentu aranžējumi (īpaši žanra agrīnajā stadijā) un optimistisks, nereti eiforisks noskaņojums. Disko estētikai raksturīga stipri izteikta vizuālā identitāte – krāsainas gaismas, diskobumbas, koši un spīdīgi tērpi, ļoti biezas zoles apavi, efektīgas frizūras un uzkrītoša kosmētika (gan izpildītājiem, gan žanra cienītājiem).

Atsevišķi disko žanriskajiem kritērijiem atbilstoši skaņdarbi bija sastopami jau 60. un 70. gadu sākuma soula, fanka un ritmblūza mūziķu (parasti viņi bija saistīti ar t. s. Filadelfijas soula, Philadelphia soul vai Philadelphia sound, stilistiku vai ierakstu kompāniju Motown) repertuārā. Šie skaņdarbi regulāri tika atskaņoti Ņujorkas latīņu, afroamerikāņu un geju klubos (diskotēkās), līdz mūzikas industrija sāka masveidā producēt tieši šo klubu prasībām atbilstošus ierakstus, tā padarot disko par patstāvīgu mūzikas žanru. Būtībā disko kā primāri dejošanai paredzētas mūzikas dzimšana bija reakcija uz deju zālēm daudz mazāk piemērotā roka dominanci populārās mūzikas vidē.

Pirmie disko izpildītāji bija melnādainie fanka un soula mākslinieki no ASV, bet 70. gadu vidū šajā žanrā sāka specializēties arī citu valstu mūziķi, kas iepriekš nereti bija darbojušies popmūzikā; starp veiksmīgākajiem disko izpildītājiem bija grupas The Bee Gees (angļu izcelsmes austrālieši), ABBA (zviedri) un Boney M. (Karību salās dzimuši dziedātāji no Rietumvācijas).

70. gadu otrajā pusē disko izplatība strauji auga un tas uz brīdi kļuva par vienu no populārākajiem mūzikas žanriem pasaulē. Ievērojamākie izpildītāji žanra klasiskajā periodā (70. gadu 2. puse, 80. sākums): Chic; Maikls Džeksons (Michael Jackson); Greisa Džounsa (Grace Jones); Glorija Geinora (Gloria Gaynor); Endijs Gibs (Andy Gibb); Rafaela Kara (Raffaella Carrà); Rose Royce; Daiena Rosa (Diana Ross); Donna Sammere (Donna Summer); Eimija Stjuarte (Amii Stewart); Berijs Vaits (Barry White); ABBA; Baccara; Bee Gees; Boney M.; Earth, Wind & Fire; Eruption; KC & The Sunshine Band; Kool & The Gang; Amanda Līra (Amanda Lear); Ottawan; Silver Convention; Sister Sledge; The Tavares; The Three Degrees; The Trammps; Village People un citi.

Atšķirībā no, piemēram, rokmūzikas un fanka, diskomūzikas skanējums biežāk bija producentu un aranžētāju nevis izpildītāju nopelns. Starp nozīmīgākajiem producentiem 70. un 80. gados minami Bidu (Biddu), Marks Serons (Marc Cerrone), Franks Farians (Frank Farian), Meko Monardi (Meco Monardi), Džordžo Moroders (Giorgio Moroder), Nails Rodžerss (Nile Rodgers), Toms Moltons (Tom Moulton) un citi. Svarīga loma bija arī klubu dīdžejiem, kuri ne vien atskaņoja plates, bet arī ietekmēja mūzikas skanējumu ar īpaši izkoptu miksēšanas tehniku apvienojot vairākus skaņdarbus, tiem pievienojot papildu instrumentus, ritmiskus risinājumus, skaņu efektus u. tml.

Disko un ar to saistīta dzīvesveida globālo izplatību būtiski veicināja filma “Sestdienas nakts drudzis” (Saturday Night Fever, režisors Džons Bedhems, John Badham, ASV, 1977) – tās galvenais varonis ir proletāriskas ikdienas nomākts jauneklis (lomā Džons Travolta, John Travolta), kura dzīve iegūst jaunu jēgu nedēļas nogales diskotēkās. Filmai bija milzīgi panākumi daudzās valstīs, savukārt albums ar tajā skanošo mūziku (pārsvarā grupas Bee Gees izpildījumā) ir viens no visu laiku komerciāli veiksmīgākajiem kinomūzikas ierakstiem.

Žanra maksimālās popularitātes laikā disko ietekmētus skaņdarbus izpildīja arī tādi roka, popa, kantrīmūzikas, elektroniskās mūzikas un džeza mūziķi un grupas kā Džordžs Bensons (George Benson); Rods Stjuarts (Rod Stewart); Eltons Džons (Elton John); Pols Makartnijs (Paul McCartney); Klifs Ričards (Cliff Richard); Deivids Bovijs (David Bowie); Barbra Streisanda (Barbra Streisand); Konija Smita (Connie Smith); Žans Mišels Žārs (Jean Michel Jarre); Herbijs Henkoks (Herbie Hancock); The Rolling Stones; Kiss; Electric Light Orchestra; Roxy Music; Blondie; Queen un citi.

Par spīti straujai izplatībai, disko saskārās arī ar opozīciju, kas šai mūzikai pārmeta māksliniecisku primitīvismu, emocionālu seklumu un vienpusīgi hedonisku ievirzi. Īpaši izteikts antidisko noskaņojums bija ASV (galvenokārt rokmūzikas cienītāju un radiostaciju vidū), kur pat notika pret disko kultūru vērstas masu manifestācijas. Šī iemesla dēļ jau gadu pēc ieviešanas (1980) tika anulēta Grammy balvas nominācija “Labākais disko ieraksts” (Best Disco Recording); vienīgā šīs balvas saņēmēja bija G. Geinora par dziesmu I Will Survive.

Pēc plašiem panākumiem 70. gadu otrajā pusē, desmitgades izskaņā disko popularitāte ASV kritās, bet Eiropā un citur žanrs saglabāja stipras pozīcijas, pateicoties eirodisko (Eurodisco vai Euro disco), italodisko (Italo disco) un citām stilistikām – dziesmu uzbūve kļuva vienkāršāka, bet to temps – straujāks, stīgu grupas bieži aizstāja sintezatori, savukārt dziedāts tika ne vien angļu, bet arī franču, itāļu, vācu un citās valodās.

Savulaik daudz kritizēts kā merkantili radīts un idejiski aprobežots industrijas produkts, laika gaitā disko kļuva par nozīmīgu mūzikas parādību ar būtisku ietekmi uz citiem populārās mūzikas novirzieniem un būtiski veicināja tādu žanru rašanos kā hauss (house), Hi-NRG, tehno (techno), deju pops (dance-pop), hiphops (hip hop), elektro (electro), postpanks (post-punk), nu-disko (nu-disco) un citi. Disko klātbūtne jūtama arī 21. gs. popmūzikā, ritmblūzā un rokā.

Populāri 21. gs. mākslinieki, kuru mūziku ietekmējusi disko estētika: Madonna (Madonna); Bruno Marss (Bruno Mars); Džastins Timberleiks (Justin Timberlake); Lēdija Gāga (Lady Gaga); Kelvins Heriss (Calvin Harris); Marks Ronsons (Mark Ronson); Kailija Minoga (Kylie Minogue); Mika (Mika); Robina (Robyn); Rošīna Mērfija (Róisín Murphy); Robins Siks (Robin Thicke); Keitija Perija (Katy Perry); Jamiroquai; Daft Punk; Basement Jaxx; Röyksopp; Pet Shop Boys; Scissor Sisters; LCD Soundsystem un citi.