Viena no nozīmīgākajām personām populārās mūzikas elektroniskā novirziena vēsturē. Starptautisku ievērību izpelnījās 20. gs. 70. gados kā Donnas Sammeres (Donna Summer) dziesmu līdzautors un producents. Vēlāk sadarbojies ar Blondie, Deividu Boviju (David Bowie), Frediju Merkūriju (Freddie Mercury) un citiem pazīstamiem mūziķiem. Dž. Morodera jaunrades ietekme sastopama arī 21. gs. elektroniskajā deju mūzikā.

Dž. Moroders uzauga provinciālā Ziemeļitālijas Alpu mazpilsētā. Pusaudža vecumā iemācījās spēlēt ģitāru un, izmantojot sadzīves magnetofonus, apguva mūzikas ieskaņošanas pamatprasmes. 60. gadu sākumā spēlēja ģitāru un basģitāru grupā, kas uzstājās deju klubos Šveicē. Nedaudz vēlāk sāka sacerēt dziesmas, ko reizēm arī pats dziedāja. Lielāko ievērību Dž. Morodera šlāgermūzikas tradīcijās ieturētais repertuārs guva Vācijā, tādēļ desmitgades nogalē mūziķis pārcēlās uz Minheni. Šajā laikā lielu iespaidu uz viņu atstāja Vendijas Karlosas (Wendy Carlos) ieraksts Switched-On Bach (1968) – viens no pirmajiem sintezatormūzikas albumiem, kurā ar Moog sintezatoru izpildīti Johana Sebastiana Baha (Johann Sebastian Bach) skaņdarbi. Taču sintezatori bija reti un dārgi, tādēļ savā jaunradē Dž. Moroders turpināja izmantot vieglāk pieejamus elektroakustiskos instrumentus.

1971. gadā Dž. Moroders ar dziedātāju Mihaelu Holmu (Michael Holm) sacerēja M. Holma repertuāram paredzētu dziesmu Nachts scheint die Sonne. Nākamajā gadā Dž. Moroders iedziedāja tās angļu versiju Son on My Father (angļu teksta autors bija vēlāk pastāvīgais sadarbības partneris Pīts Belots, Pete Bellotte) – tas bija viņa pirmais ieskaņojums, kurā būtiska loma ierādīta sintezatoram. Īsi pēc Dž. Morodera singla iznākšanas šo dziesmu, precīzi sekojot oriģinālajam aranžējumam, ieskaņoja angļu popgrupa Chicory Tip, kuras versija kļuva par pirmo sintezatora rifā balstīto Nr. 1 hitu Lielbritānijas singlu tabulā.

Ar Donnu Sammeri

70. gadu 1. pusē Dž. Moroders izveidoja jau drīzā nākotnē ļoti pieprasītu ierakstu studiju Musicland Studios un ierakstu kompāniju Oasis Records, kā arī sāka strādāt ar jaunu un mazpazīstamu amerikāņu dziedātāju D. Sammeri, kura tolaik dzīvoja Minhenē.

1975. gadā par vienu no pirmajiem starptautiskajiem diskohitiem kļuva Love to Love You Baby (autori Dž. Moroders, P. Belots un D. Sammere) erotiski provokatīvā D. Sammeres dziedājumā. Dziesmas pirmais ieskaņojums ilga nepilnas piecas minūtes, taču, tam sākot gūt panākumus singlu tabulās un deju klubos, tika ierakstīta gandrīz 17 minūtes ilga versija, kas aizņēma tāda paša nosaukuma albuma pirmo pusi, radot vēlāk deju mūzikā plaši izplatīto t. s. pagarināto versiju (extended version) agrīnu precedentu.

1977. gadā, producējot D. Sammeres albumu I Remember Yesterday, Dž. Moroders un P. Belots disko ritmus apvienoja ar stilizētiem 20. gs. 40., 50. un 60. gadu populārās mūzikas tendences atspoguļojošiem aranžējumiem. Vēlāk intervijās (arī Daft Punk skaņdarbā Giorgio by Moroder, 2013) producents stāstīja, ka vēlējies albumu noslēgt ar “nākotnes” skanējumu, un sapratis, ka šādam nolūkam piemērotākais instruments ir ārpus progresīvā roka aprites populārajā mūzikā vēl salīdzinoši mazlietotais sintezators. Tādēļ dziesmas I Feel Love ieskaņojumā, atskaitot D. Sammeres balsi un studijas bundzinieka spēlētu basbungu, dzirdamas tikai elektroniski ģenerētas skaņas. I Feel Love bieži atzīts par vienu no sava laika revolucionārākajiem ierakstiem un arī 21. gs. dzirdams gan deju zālēs, gan daudzu radiostaciju programmās. Savukārt 20. gs. 70. gados šīs dziesmas mehāniski monotonās ritmikas un jutekliskā dziedājuma apvienojums aizsāka jaunu tendenci agrāk pārsvarā stīgu orķestra skanējumā balstītās diskomūzikas attīstībā un mainīja priekšstatus par elektronisko instrumentu iespējām un potenciālo lomu populārajā mūzikā.

Ar D. Sammeri komponists sadarbojās arī vēlāk, sacerot un producējot tādus hitus kā Bad Girls; On the Radio un The Wanderer. Dziedātājas panākumi Dž. Moroderam ļāva iekļauties Amerikas Savienoto Valstu (ASV) mūzikas industrijā, savukārt Oasis Records 70. gadu 2. pusē kļuva par amerikāņu ierakstu kompānijas Casablanca Records filiāli.

Dž. Morodera statusu disko un elektroniskās mūzikas vidē nostiprināja virkne soloalbumu, kas, par spīti salīdzinoši nelielai komercrezonansei, guva plašu izplatību dīdžeju un jaunu mūziķu vidū. Īpaši nozīmīgi bija From Here to Eternity (1977) un E=MC2 (1979) – tajos dzirdamo mehāniski robotisko ritmu, vokodera (vocoder, elektronisks balss pārveidotājs) efekta un uzsvērti sintētiskā baslīniju skanējuma kombinācija likusi pamatus vēlāk populārajām eirodisko (Euro disco) un italodisko (Italo disco) stilistikām.

1977. gadā pēc Dž. Morodera un P. Belota iniciatīvas radās deju mūzikas projekts Münich Machine, kurā apvienojās sesijmūziķi, kuri spēlējuši ar Minhenes diskoapriti saistītu izpildītāju (Amanda Līra, Amanda Lear; Boney M; Silver Convention; La Bionda u. c.) ierakstos. Münich Machine ieskaņoja trīs albumus – veiksmīgākais bija debijas darbs Münich Machine (1977), kura pirmo pusi aizpilda Dž. Morodera un P. Belota diskosvīta Get on the Funk Train. Cita starpā šis albums ievērojams arī ar vāka attēlu, kurā redzamo dejojošo robotu futūriskais veidols iedvesmojis franču elektroniskās deju mūzikas dueta Daft Punk publisko tēlu.

Pēc D. Sammeres ierakstu panākumiem Dž. Moroders pārcēlās uz dzīvi Losandželosā (Kalifornijas pavalsts, ASV) un radīja virkni spilgtu 80. gadu hitu, kas vairumā gadījumu sacerēti dažādām spēlfilmām.

Filmā “Amerikāņu žigolo” (American Gigolo, režisors Pols Šrāders, Paul Schrader, 1980) izskanēja Blondie izpildītā diskoroka dziesma Call Me ar Dž. Morodera mūziku un grupas solistes Debija Herijas (Debbie Harry) tekstu. Sešas nedēļas noturoties Billboard topa pirmajā vietā, Call Me kļuva par veiksmīgāko singlu Blondie diskogrāfijā; grupas mūziķi atzinuši, ka arī viņu populārā dziesma Heart of Glass (1978) radīta Dž. Morodera un D. Sammeres ierakstu ietekmē (Blondie koncertrepertuārā bijusi arī I Feel Love). Citai P. Šrādera filmai “Kaķcilvēki” (Cat People, 1982) sacerēto dziesmu Cat People (Putting Out Fire) iedziedāja D. Bovijs, kurš ir arī tās teksta autors. Atšķirīga dziesmas versija dzirdama D. Bovija albumā Let’s Dance (1983).

Sintpopa klasikai pieskaitāma grupas Kajagoogoo solista Limāla (Limahl) dziedātā filmas “Nebeidzamais stāsts” (The Never Ending Story, režisors Volfgangs Petersens, Wolfgang Petersen, 1984) tituldziesma The Never Ending Story (1984), kā arī Dž. Morodera un The Human League līdera Filipa Oukija (Philip Oakey) singls Together in Electric Dreams (1984) no filmas “Elektriskie sapņi” (Electric Dreams, režisors Stīvs Barons, Steve Barron, 1984).

Par savu ievērojamāko sasniegumu pats komponists atzinis jaunā viļņa grupas Berlin izpildīto dziesmu Take My Breath Away (teksta autors Toms Vaitloks, Tom Whitlock), kas dzirdama filmā “Vislabākais” (Top Gun, režisors Tonijs Skots, Tony Scott, 1986) un kā labākā oriģināldziesma godalgota ar ASV Kinoakadēmijas balvu “Oskars” (Oscar) un Zelta globusa balvu (Golden Globe Award).

Dž. Moroders producējis arī Sparks albumus No. 1 in Heaven (1979) un Terminal Jive (1980), Dženetas Džeksones (Janet Jackson) albumu Dream Street (1984), Sigue Sigue Sputnik albumu Flaunt It (1986), kā arī citu mūziķu ierakstus.

Pēc radošas intensitātes un panākumu piesātinātiem 80. gadiem Dž. Moroders atgriezās dzimtajā Dienvidtiroles provincē Itālijā, un divas nākamās desmitgades viņa muzikālā aktivitāte bija minimāla, aprobežojoties ar dažu populāru skaņdarbu remiksēšanu.

2012. gadā, ieskaņojot 70. un 80. gadu deju mūzikas iedvesmotu albumu Random Access Memories (2013), Dž. Moroderu uz sadarbību uzaicināja duets Daft Punk, kura dalībnieki viņu bieži minējuši starp savām autoritātēm. Sadarbības rezultātā radās albumā dzirdamais skaņdarbs Giorgio by Moroder – Dž. Morodera ierunāts autobiogrāfisks monologs (tajā komponists atceras mūzikas gaitu sākumu, interesi par sintezatoriem un to nozīmi savā jaunradē) uz viņa agrākajai mūzikai radniecīga sintezatoru pavadījuma fona. Random Access Memories milzīgie panākumi (Nr. 1 vairāk nekā 20 valstīs, Grammy balva kategorijā Gada albums, Album of the Year) veicināja jaunu intereses pieaugumu arī par Dž. Morodera personību un mūziku.

Nākamajos gados Dž. Moroders pievērsās dīdžeja karjerai, uzstājoties lielākajos deju mūzikas forumos, pēc 23 gadu pārtraukuma ieskaņoja albumu Déjà Vu (2015) ar Sīas (Sia), Kailijas Minogas (Kylie Minogue), Britnijas Spīrsas (Britney Spears), Kelisas (Kelis) un citu populāru dziedātāju līdzdalību, kā arī 79 gadu vecumā veica pirmo koncertturneju mūžā.

20. gs. 70. gadu 2. pusē Dž. Moroders kļuva par vienu no pirmajiem elektroniskās mūzikas komponistiem, kurš guva panākumu arī ar kinomūziku. Viņa pirmais lielais darbs šajā jomā – skaņu celiņš Alana Pārkera (Alan Parker) cietuma drāmai “Pusnakts ekspresis” (Midnight Express, 1977) – tika novērtēts ar “Oskara” balvu kategorijā Labākā oriģinālmūzika (Best Original Score, 1979).

Augstu vērtējumu izpelnījās arī mūzika Braiena De Palmas (Brian De Palma) kriminālfilmai “Seja ar rētu” (Scarface, 1983). Šis skaņu celiņš pretendēja uz Zelta globusa balvu kategorijā Labākā oriģinālmūzika (Best Original Score), tomēr godalgota toreiz tika filmas “Spožā deja” (Flashdance, režisors Edriens Lains, Adrian Lyne, 1983) mūzika, ko sacerējuši vairāki autori, t. sk. arī Dž. Moroders. Savukārt filmā “Spožā deja” dzirdamā dziesma Flashdance... What a Feeling (autori Dž. Moroders, Kīts Forsijs, Keith Forsey, un Airīna Kara, Irene Cara; izpilda A. Kara) tika novērtēta gan ar “Oskara”, gan Zelta globusa balvu kā labākā oriģināldziesma (Best Original Song).

Viens no ambiciozākajiem Dž. Morodera projektiem kinoindustrijā saistīts ar Frica Langa (Fritz Lang) klasisko mēmā kino lenti “Metropole” (Metropolis, 1927). 1984. gadā viņa vadībā šī filma tika restaurēta un pārmontēta, turklāt Dž. Moroders tai sacerēja virkni dziesmu, ko ieskaņoja pazīstami izpildītāji, t. sk. grupas Yes vokalists Džons Andersons (Jon Anderson), Peta Benetera (Pat Benatar), Bonija Tailere (Bonnie Tyler) un Ādams Ants (Adam Ant). Atjaunotās versijas skaņu celiņam sacerētā Love Kills (1984) kļuva par F. Merkūrija pirmo solosinglu (F. Merkūrijs ir arī tās teksta autors).

Elektronisko instrumentu ražotāja Moog Music tīmekļa vietnē komponista un producenta nopelni rezumēti šādi: “Džordžo Moroders pavēra ceļu elektronikas mūziķiem, kuri vēlējās paplašināt savu radošo diapazonu un ietekmi. Un viņš pierādīja – īpaši ar Donnas Sammeres ierakstiem –, ka elektronisko mašīnu mūzikai nav jābūt aukstai, atsvešinātai vai pārlieku eksperimentālai. Tās var papildināt cilvēka balsi tāpat kā tradicionālāki elektroakustiskie instrumenti. [..] viņš mašīnas padarīja cilvēcīgākas.”

Dž. Moroders nebija pirmais plašu ievērību guvušais sintezatormūzikas autors (1977. gadā, kad viņš producēja revolucionāro hitu I Feel Love, starptautiskus panākumus guva arī franču mūziķa Žana Mišela Žāra, Jean-Michel Jarre, albums Oxygène un franču grupas Space debijas skaņuplate Magic Fly; savukārt vācu grupa Kraftwerk jau bija izdevusi vairākus klasiskus ierakstus, kuru ietekmi uz savu jaunradi atzinis arī Dž. Moroders), taču elektroniskā mūzika tolaik tika uztverta kā eksperimentāls un specifiski elitārs mākslas veids, kas adresēts salīdzinoši nelielam klausītāju lokam. Savukārt Dž. Moroders tik pārliecinoši kā vēl neviens pirms viņa nodemonstrēja sintezatoru iespējas popdziesmas formātā. Viņa prasme izmantot modernās tehnoloģijas, lai radītu formā un skanējumā elegantus, plašai publikai saprotamus un pievilcīgus hedoniskas deju mūzikas skaņdarbus, veicināja sintezatoru un citu elektronisko instrumentu izplatību meinstrīma apritē, ļaujot tiem jau drīzā nākotnē kļūt par neatņemamu populārās mūzikas pamatinstrumentārija sastāvdaļu.

Daudzi mūzikas pētnieki Dž. Moroderu uzskata par eirodisko, italodisko un hi-NRG stilistiku aizsācēju, viņa darbībai bijusi nozīmīga loma jaunā viļņa un sintpopa māksliniecisko pamatu izveidē, tā veicinājusi arī hausmūzikas un tehnomūzikas rašanos un attīstību. Savukārt Dž. Morodera kinomūzika samplēta daudzu hiphopa mākslinieku ieskaņojumos.

No 20. gs. 70. gadu nogales līdz 21. gs. pirmajām desmitgadēm nezūdoša viņa mūzikas ietekme sastopama dažādu žanru mākslinieku jaunradē (t. sk. The Human League; Pet Shop Boys; Telex; New Order; Duran Duran; Soft Cell; Bronski Beat; Air; Röyksopp; Goldfrapp; Daft Punk; Hercules & Love Affair; Scissor Sisters; Madonna, Madonna; Kailija Minoga, Kylie Mingue; Ketija Perija, Katy Perry; Lēdija Gaga, Lady Gaga; Tiesto, Tiësto; Deivids Geta, David Guetta; Aviči, Avicii, u. c.).

Dž. Moroders uzņemts Deju mūzikas slavas zālē (Dance Music Hall of Fame, 2004). Saņēmis četras Grammy balvas, trīs "Oskara" balvas un četras Zelta globusa balvas.

Call Me – izpilda Blondie; Cat People (Putting Out Fire) – izpilda Deivids Bovijs; Chase; Flashdance... What a Feeling – izpilda Airīna Kara; From Here to Eternity; I Feel Love – izpilda Donna Sammere; Knights in White Satin; Lost Angeles; Love Kills – izpilda Fredijs Merkūrijs; Love to Love You Baby – izpilda D. Sammere; On the Radio – izpilda D. Sammere; Rush Rush – izpilda Debija Herija; Son of My Father; Take My Breath Away – izpilda Berlin; The Never Ending Story – izpilda Limāls; Together in Electric Dreams – izpilda Dž. Moroders un Filips Oukijs; Tony’s Theme from Scarface; Utopia – Me Giorgio

That’s Bubblegum – That’s Giorgio (Hansa, 1969); Son of My Father (Hansa, 1972); Einzelgänger (Oasis, 1975); From Here to Eternity (Oasis/Casablanca, 1977); Midnight Express* (Casablanca, 1978); E=MC2 (Oasis/Casablanca, 1979); American Gigolo* (Polydor, 1980); Foxes* (Casablanca, 1980); Cat People* (MCA, 1982); Flashdance* (Casablanca, 1983); Scarface* (MCA, 1983); The Never Ending Story* (EMI, 1984, ar Klausu Doldingeru, Klaus Doldinger); Metropolis* (EMI, 1984); Philip Oakey & Giorgio Moroder (Virgin, 1985, ar Filipu Oukiju); Déjà Vu (RCA, 2015)

* mūzika tāda paša nosaukuma filmai