Mākslinieciski nozīmīgākais darbības periods bija 20. gs. 80. gados, taču pastāvēšanu turpinājusi arī trīs nākamajās desmitgadēs.

Human League pirmsākumi datējami ar 1977. gadu, kad kopā sāka muzicēt divi kompjūtertehnoloģijās un elektroniskajā mūzikā ieinteresēti jaunieši no Šefīldas – Mārtins Vērs (Martyn Ware) un Ians Kreigs Māršs (Ian Craig Marsh). Pēc neilga radošu meklējumu perioda par vokālistu (dažreiz arī taustiņinstrumentālistu) viņi pieaicināja Filipu Oukiju (Philip Oakey) – vēl vienu vienaudzi gandrīz bez jebkādas muzikālas pieredzes, toties ar spilgtu un modernu ģērbšanās stilu. Šajā laikā grupa, kas sākumā saucās The Future, pieņēma nosaukumu Human League (angļu ‘cilvēku līga’), kas aizgūts no 70. gados iecienītas galda spēles.

Nozīmīgs Human League līdzgaitnieks bija Eidrians Raits (Adrian Wright, pilnā vārdā Filips Eidrians Raits, Philip Adrian Wright), kurš vispirms rūpējās par apgaismojumu un diapozitīvu projekcijām koncertos, bet vēlāk kļuva par taustiņinstrumentālistu un grupas vizuālās identitātes autoru.

70. gadu 2. pusē Human League izdeva vairākus eksperimentālus ierakstus, kas radīti elektroniskās populārās mūzikas pionieru Kraftwerk un Džordžo Morodera (Giorgio Moroder) ietekmē. Otrais albums Travelogue (1980) iekļuva britu Top 20, taču, par spīti šim sasniegumam, savstarpēju nesaskaņu dēļ grupu pameta tās dibinātāji M. Vērs un I. K. Māršs.

Mūzikas prese šajā situācijā jau prognozēja Human League galu, taču tā piedzīvoja negaidītu atdzimšanu F. Oukija vadībā. Vispirms sastāvs tika papildināts ar divām vidusskolniecēm – Sūzenu Ennu Salliju (Susan Ann Sulley) un Džoannu Keterālu (Joanne Catherall), kuras kļuva par grupas dejotājām un fona vokālistēm, vēlāk pievienojās taustiņinstrumentālists Ians Bērdens (Ian Burden, pilnā vārdā Ians Čārlzs Bērdens, Ian Charles Burden) un ģitārists Džo Keliss (Jo Callis, pilnā vārdā Džons Viljamss Keliss, John Williams Callis). Savukārt muzicēšanas stilistika, vienkāršas, eleganti lakoniskas melodijas apvienojot ar sintezatoru skanējumā balstītiem aranžējumiem un jaunatnes ikdienas tematikai veltītiem tekstiem, tuvinājās popmūzikai.

1981. gadā klajā laistie singli Love Action (I Believe in Love) un Open Your Heart, ievērojami pārspējot Human League agrākos rezultātus, ierindojās Top 10, savukārt albums Dare (1981) sasniedza topa virsotni. Īpaši veiksmīgs izrādījās ierakstu kompānijas Virgin izraudzītais albuma singls Don’t You Want Me – dziesma, ko F. Oukijs vērtēja kā nenozīmīgu, piecas nedēļas noturējās topa 1. vietā (t. sk. Ziemassvētku nedēļā, kas mūzikas industrijā tiek uzskatīts par īpašu panākumu), vēlāk vadošo pozīciju ieņemot arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un citur; britu Top 20 tā atgriezusies vēl divas reizes – 1995.  gadā (nr. 16) un 2014. gadā (nr. 19).

Pēc straujās izvirzīšanās jaunā viļņa estētikas līderos grupa ilgstoši nespēja pabeigt nākamo albumu Hysteria. Tas tapa gandrīz trīs gadus (pēc tā laika standartiem – neparasti ilgi), saspringtā gaisotnē, mainot producentus un ievērojami pārsniedzot budžetu, līdz 1984. gadā, visbeidzot nācis klajā, tā arī nespēja tuvoties Dare radošajam un komerciālajam triumfam (Hysteria sasniedza 3. vietu Lielbritānijā, bet neviens no albuma singliem, ieskaitot Human League klasiskajam repertuāram turpmāk piederīgo Louise, neiekļuva Top 10). Laikā starp Dare un Hysteria sintpopa stilistika bija strauji attīstījusies, un Human League vairs nebija viegli konkurēt ar Duran Duran; Orchestral Manoeuvres in the Dark; Depeche Mode u. c. jaunajām slavenībām.

Kopš 80. gadu vidus grupas darbību sarežģīja radošas, finansiālas un organizatoriskas problēmas, kas noveda pie vairākām sastāva izmaiņām. Par spīti atsevišķiem panākumiem (1986. gadā izdotais singls Human sasniedza 1. vietu ASV), stagnāciju nespēja kavēt arī repertuāra dažādošana ar soula elementiem un deju mūzikas ritmiem. Zīmīgi, ka Human League turpmākās darbības laikā plašāko ievērību izpelnījies albums Octopuss (1995), kurā grupa atteikusies no aktuālā, digitālo tehnoloģiju noteiktā skanējuma, atgriežoties pie analogo sintezatoru izmantojuma un agrīnā sintpopa estētikas.

21. gs. pirmajās desmitgadēs Human League galvenokārt nodevusies koncertdarbībai (t. sk. 2007. gadā, veicot pastāvēšanas trīsdesmitgades turneju, kuras koncertos pilnā apjomā izpildīja Dare materiālu), kā arī izdevusi divus jaunu dziesmu albumus Secrets (2001) un Credo (2011). Grupas oficiālie dalībnieki kopš 90. gadu sākuma ir F. Oukijs, S. E. Sallija un Dž. Keterāla.

Deivids Bovijs (David Bowie) pēc Human League koncerta noskatīšanās 1978. gadā nedēļrakstā New Musical Express izteicās, kas redzējis “popmūzikas nākotni”, un tas izrādījās precīzs prognozējums. Kaut radniecīgas muzikālas idejas tolaik īstenoja arī citi mūziķi un Human League tā arī neizdevās atkārtoti tuvoties albuma Dare mākslinieciskajai novitātei, grupai bija liela nozīme 20. gs. 80. gadu muzikālā klimata izveidē. Tās savdabīgi pievilcīgā muzicēšana un dziesmveide (F. Oukijs u. c. grupas dalībnieki vairākkārt atzinuši, ka viņu profesionālās spējas slavas kulminācijas laikā bijušas pieticīgas un kompensētas vien ar mūzikas mīlestību), lielā mērā pateicoties Mārtina Rašenta (Martin Rushent, viens no pirmajiem producentiem, kurš specializējās elektroniskajā popmūzikā) producējumam, Dare ļāva kļūt par pirmo kanonisko sintpopa ierakstu, piesaistot plašu ievērību jaunajai stilistikai, kas jau drīz sāka dominēt ne tikai Lielbritānijā. Turklāt Dare un albuma singls Don’t You Want Me aizsāka strauju britu mūzikas starptautiskās popularitātes pieaugumu, liekot presei runāt par otro britu invāziju.

Turpinot Gerija Ņūmena (Gary Numan) aizsāktu tendenci, Human League par pašsaprotamu jaunrades instrumentu arī neprofesionālu mūziķu vidū padarīja sintezatoru, kas, līdzīgi kā elektriskā ģitāra iepriekšējo paaudžu pieredzē, ļāva bez īpašas sagatavotības radīt laikmeta un paaudzes izjūtu izsakošu mūziku. Šajā kontekstā interesanti, ka Human League savdabība apsīka līdz ar tuvināšanos mūzikas industrijas standartiem un arvien lielāku producenta lomas pieaugumu radošajā procesā, kas nodrošināja profesionāli izstrādātu skanējumu, bet nonivelēja grupas sākotnējo individualitāti.

80. gadu populārās kultūras kontekstā ievērojams bija arī Human League vizuālais tēls – F. Oukija ģērbšanās stils, asimetriskās frizūras un bagātīgais kosmētikas pielietojums, tāpat krāšņie videoklipi, albumu un singlu noformējums būtiski veicināja jaunā viļņa, kā arī t. s. jauno romantiķu kustības vizuālās identitātes izveidi.

Human League mūzika sniegusi lielu ietekmi daudziem 80. gadu sintpopa, kā arī nākamo paaudžu elektroniskās popmūzikas māksliniekiem (Pet Shop Boys; Duran Duran; Depeche Mode; Erasure; ABC; Soft Cell; Bronski Beat; a-ha; White Town; Camouflage; Alphaville; The Postal Service; Ladytron; Chicks on Speed; Daft Punk; Mobijs, Moby, u. c.).

M. Vērs un I. K. Māršs pēc šķiršanās no Human League izveidoja grupu un producentu kompāniju British Electric Fundation (B.E.F.), taču lielāko atpazīstamību abi guvuši, muzicējot sintpopa grupā Heaven 17. M. Vērs producējis Tīnas Tērneres (Tina Turner); Terensa Trenta D’Ārbija (Terence Trent D’Arby); Erasure un citu mākslinieku ierakstus.

F. Oukijs sadarbojies ar Pet Shop Boys; Little Boots un citiem mūziķiem, plašāko ievērību izpelnoties ar filmai “Elektriskie sapņi” (Electric Dreams, režisors Stīvs Barons, Steve Barron, 1984) paredzētu singlu Together in Electric Dreams, kas sacerēts un ieskaņots kopā ar Dž. Moroderu. Abi mūziķi izdevuši arī albumu Philip Oakey & Giorgio Moroder (1985).

Human League saņēmuši BRIT balvu (BRIT Award) kategorijā Labākais britu mākslinieka izrāviens (Best British Breakthrough Act, 1982), kā arī bijuši nominēti Grammy balvai kategorijā Labākais jaunais mākslinieks (Best New Artist, 1983).

2000. gadā klajā laistā albumā Reproductions: Songs of the Human League grupas dziesmas interpretē Stefins Merits (Stephin Merritt); Ladytron; Lali Puna; The 6ths; Lloyd Cole and the Commotions un citi mūziķi.

M. Vērs (sintezators, 1977–1980)

I. K. Māršs (sintezators, 1977–1980)

F. Oukijs (vokāls, sintezators, kopš 1977)

E. Raits (sintezators, 1978–1986)

S. E. Sallija (fona vokāls, kopš 1980)

Dž. Keterāla (fona vokāls, kopš 1980)

I. Bērdens (sintezators, basģitāra, 1980–1987)

Dž. Keliss (ģitāra, sintezators, fona vokāls, 1981–1985)

Džims Rasels (Jim Russell; sitamie instrumenti, ģitāra, 1983–1987)

* minēti oficiālā sastāva dalībnieki; ierakstos un koncertos piedalījušies arī citi mūziķi

Being Boiled; Don’t You Want Me; Empire State Human; Human; (Keep Feeling) Fascination; Louise; Love Action (I Believe in Love); Mirror Man; Open Your Heart; Tell Me When; The Lebanon; The Sound of the Crowd; The Things That Dreams Are Made Of; The Word Before Last

Reproduction (Virgin, 1979); Travelogue (Virgin, 1980); Dare (Virgin, 1981); Hysteria* (Virgin, 1984); Crash (Virgin, 1986); Romantic? (Virgin, 1990); Octopus (EastWest, 1995); Secrets (Papillon, 2001); Live at the Dome** (Secrets, 2005); Credo (Wall of Sound, 2011)

* dažos izdevumos saucas Hysteria!

** koncertieraksti