populārās mūzikas žanrs

Jaunais vilnis radās pankroka estētikai saplūstot ar regeja, elektroniskās mūzikas, popmūzikas, disko un citu novirzienu ietekmēm, un lielāko uzplaukumu piedzīvoja 70. gadu 2. un 80. gadu 1. pusē Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Nosaukums “jaunais vilnis” aizgūts no modernistiskas 20. gs. 50. un 60. gadu franču kino kustības, kam raksturīgi jaunas kinovalodas meklējumi.

Mūzikas prese šo terminu 70. gadu 2. pusē sākotnēji izmantoja pankroka apzīmēšanai, taču jau drīz vien kā “jauno vilni” sāka identificēt stilistiski daudzpusīgāku mūzikas estētiku, kas veidojās pankmūzikas ietekmētajā mūzikas vidē. Īpaši ASV, kur, atšķirībā no Lielbritānijas, pankroka komerciālais un mākslinieciskais statuss bija zems, mūzikas industrija bija ieinteresēta skaidrā dalījumā starp pankiem un ar lielāku meinstrīma potenciālu apveltītiem jaunajiem mūziķiem. Jaunā žanra agrīnajā periodā to reizēm dēvēja arī par “moderno mūziku” (modern music), tā uzsverot “laikmetīgumu” un nošķīrumu no “vecā” roka (šajā kontekstā reizēm lietots arī apzīmējums “korporatīvais roks”, corporate rock, ar to saprotot pirms pankroka izplatības dominējušus un mūzikas industrijas atbalstītus rokmūzikas apakšžanrus un to pārstāvjus) un popmūzikas. Raksturīga laikmeta detaļa – grupas Duran Duran albums Rio (1982) ASV tirgū tika pieteikts ar devīzi “Modernā laikmeta muzikālie piedzīvojumi” (Musical adventures for the Modern Age).

Reizēm termins “jaunais vilnis” lietots arī kā sinonīms apzīmējumiem “sintpops” un “postpanks”, tomēr “sintpops” biežāk traktēts kā jaunā viļņa elektroniskās popmūzikas novirziens, savukārt ar “postpanku” tiek saprasta par jauno vilni eksperimentālāka un idejiski daudzslāņaināka muzicēšana (tomēr šis dalījums neizslēdz atsevišķu mūziķu piederību gan postpankam, gan jaunajam vilnim).

Jaunā viļņa stilistiskā daudzveidība (īpaši žanra veidošanās stadijā par tam piederīgiem tika klasificēti gan eksperimentāla pankroka, gan elektroniskā roka un popa, gan ska, regeja un popmūzikas pārstāvji, reizēm arī tādi roka dziesminieki kā Toms Petijs, Tom Petty, un Brūss Springstīns, Bruce Springsteen, un pat rokabilī grupa Stray Cats) to padara grūti definējamu. Bieži izplatītas, bet ne obligātas jaunā viļņa pazīmes ir norobežošanās no “vecā” roka  izteiksmes līdzekļiem (dramaturģiski izvērstām kompozīcijām, garām instrumentu solopartijām, kompleksiem aranžējumiem, izsmalcināta producējuma), elektronisko mūzikas instrumentu (īpaši sintezatoru) izmantojums, straujāks (nekā rokmūzikā) temps, melodiskas, plašam klausītāju lokam viegli uztveramas un dejošanai piemērotas dziesmas, kas stilistiski tuvākas popmūzikai nekā rokam un pankrokam. Dziesmu tematika bija saistīta ar jaunatnes dzīvesveidu, taču bez pankroka sociālpolitiskās neiecietības.

Par spīti uzsvērtam laikmetīguma un novitātes aspektam, daudzi jaunā viļņa mākslinieki ietekmējās no 50. un 60. gadu mūzikas intonācijām, ritmikas un skanējuma, kā arī tādu mūziķu kā The Velvet Underground; Roxy Music; Kraftwerk; Joko Ono (Yoko Ono) un Deivids Bovijs (David Bowie) jaunrades. Būtisks pirmavots bija arī Lielbritānijā izplatītā krogu roka jeb pabroka (pub rock) stilistika (Dr. Feelgood; Brinsley Schwarz; Niks Lavs, Nick Lowe; Graham Parker & the Rumour u. c.), kuras pārstāvji līdzīgi pankiem distancējās no roka mākslinieciskās un intelektuālās pretenciozitātes, koncentrējoties uz formā vienkāršām dziesmām nepastarpināti tiešā un enerģiskā izpildījumā, taču iztika bez pankroka nihilistiskās agresijas.

Mūzikas industrijas interesei par jauno novirzienu bija arī ekonomiska motivācija – jaunā viļņa ieskaņojumu pašizmaksa bija ievērojami zemāka nekā rokmūzikas ierakstiem. Mūzikas vēstures pētnieks Teo Keteforiss (Theo Cateforis) grāmatā “Vai mēs neesam jaunais vilnis?” (Are We Not New Wave?, 2011) raksta, ka rokalbumu pašizmaksa 70. gadu 2. pusē parasti bijusi 70 000–100 000 ASV dolāru, bet tādu slavenību kā The Eagles un Fleetwood Mac albumi izmaksājuši sešas un septiņas reizes vairāk. Savukārt jaunā viļņa albuma ierakstīšana nereti izmaksājusi vien 2000–4000 ASV dolāru.

Jaunā viļņa mūziķiem bieži piemita eksotiski futūrisks vizuālais tēls un, atšķirībā no daudzu rokgrupu uzsvērti maskulīnās ārienes un panku šokējoši huligāniskā veidola, bija raksturīgs izsmalcināti elegants apģērbs, īss un kārtīgs matu griezums (vīriešiem) un bagātīgs kosmētikas pielietojums (gan vīriešiem, gan sievietēm). Spilgti izteiktā vizualitāte jaunajam vilnim ļāva kļūt par vienu no mūzikas televīzijas MTV iecienītākajiem žanriem – 1981. gadā, MTV sākot darbību, pirmais tās ēterā demonstrētais videoklips bija jaunā viļņa grupas The Buggles hits Video Killed the Radio Star, un arī turpmāk MTV ievērojami veicināja daudzu jaunā viļņa mūziķu popularitāti, vienlaikus dodot iemeslu to kritikai par ārišķību, kas nereti aizēnojusi muzikālo saturu.

Starp jaunā viļņa pirmajiem ievērojamiem darbiem Lielbritānijā minams pabroka tradīcijā balstītais Elvisa Kostello (Elvis Costello) debijas albums My Aim Is True (1977), grupas The Police pirmais albums Outlandos d’Amour (1978), kurā pankroka spontanitāte apvienota ar regeja, popmūzikas un džeza ietekmēm, elektroniskās rokmūzikas pioniera Gerija Ņūmena (Gary Numan) un grupas Tubeway Army albums Replicas (1979), kā arī tādu grupu kā XTC; Squeeze; Orchestral Manoeuvres in the Dark; Ultravox; Visage; Soft Cell un The Human League 70. gadu nogales un 80. gadu sākuma ieraksti. Jau drīz par nozīmīgiem žanra pārstāvjiem kļuva arī Depeche Mode; Talk Talk; Pet Shop Boys; Duran Duran; Erasure; Yazoo; Spandau Ballet; Madness; Culture Club; Greisa Džounsa (Grace Jones); New Order; Eurythmics un citi.

ASV žanra pirmsākumi saistīti ar garāžroka dziesminieka Džonatana Ričmena (Jonathan Richman) darbību grupā The Modern Lovers, kā arī avangardisku pankgrupu Devo, eksperimentālu elektroniskās mūzikas duetu Suicide, 50. gadu popmūzikas harmonijas, sintezatorus un deju ritmus apvienojošu grupu The B-52’s un tādām ar Ņujorkas klubu CBGB saistītām grupām kā Blondie; Television un Talking Heads.

Viens no pirmajiem globālajiem jaunā viļņa hitiem bija Blondie dziesma Heart of Glass – diskoroka skaņdarbs, kas 1978. gadā tika iekļauts grupas trešajā albumā Parallel Lines, bet nākamajā gadā, izdots singlā, sasniedza 1. vietu gan ASV, gan Lielbritānijā, veicinot disko prestižu rokmūzikas publikā. Savukārt par 1979. gada pieprasītāko dziesmu ASV kļuva grupas The Knack retroroka stilistikā ieturētais debijas singls My Sharona, kas, sešas nedēļas noturoties Nr. 1 pozīcijā, mūzikas industriju pilnībā pārliecināja par jaunā viļņa komercpotenciālu; Knack vēlākie ieraksti šim rezultātam tuvoties nespēja un ilgākā skatījumā grupas lielākais devums populārajā kultūrā izrādījās tās dalībnieku šaurās melnās kaklasaites, kas pēc My Sharona panākumiem kļuva par izplatītu jaunā viļņa mūziķu vizuālā stila elementu.

Citi nozīmīgi amerikāņu jaunā viļņa mūziķi: Berlin; The Cars; The Go-Go’s; The Pretenders (Anglijā dibināta grupa ar amerikāņu vokālisti Krisiju Haindu, Chrissie Hynde); The Motels; Tuxedomoon.

Kaut arī žanra rašanās un attīstība visciešāk saistīta ar ASV un Lielbritāniju, starptautisku ievērību guvuši arī citu valstu mūziķi, kas darbojās dažādās jaunā viļņa stilistikās: INXS; Icehouse un Men at Work no Austrālijas, Indochine un Les Rita Mitsouko no Francijas, beļģu grupa Telex un norvēģu a-ha. Vērā ņemamu izplatību jaunais vilnis guva Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR), kur darbojās tādi mūziķi kā Deutsch Amerikanische Freundschaft; Nina Hāgena (Nina Hagen); Nena (Nena); Trio; Hubert Kah; Propaganda; Alphaville un citi.

Latvijā ievērojamas jaunā viļņa grupas bija “Dzeltenie pastnieki”, “Elpa” un “K. Remonts”.

70. gadu nogalē un 80. gadu sākumā jaunais vilnis piedzīvoja strauju attīstību, kļūstot par vienu no vadošajiem populārās mūzikas žanriem, kura ietekme neaprobežojās ar jaunās paaudzes mūziķiem, bet iesniedzās arī Led Zeppelin; Queen; Genesis; Yes; Pola Makartnija (Paul McCartney) un citu roka veterānu jaunradē.

80. gadu 2. pusē, saplūstot ar citām aktuālās mūzikas tendencēm, kā arī augot alternatīvā roka popularitātei, jaunais vilnis zaudēja sākotnējo savdabību un arī popularitāti, taču daudzi no žanra ievērojamākiem mūziķiem (Depeche Mode; Blondie; Pet Shop Boys; Pretenders; grupu Talking Heads; Police; Eurythmics dalībnieki u. c.) veiksmīgi darbojušies arī vēlāk.