Grupa dibināta 1981. gadā. Līdz 1987. gadam tikpat kā nekoncertēja, tās mūziku neraidīja radio, tā kļuva pazīstama tikai no ierakstiem, bez saiknes ar klausītāju, kas ir unikāla situācija ne tikai Latvijas kontekstā.

Ingus Baušķenieks un Viesturs Slava, Rīgas 1. vidusskolas klasesbiedri, ar skaņām eksperimentēt sāka pusaudža gados, abi apguva ģitārspēli un vidusskolas pēdējā klasē nolēma dibināt grupu. Sākot ar 1974. gadu, magnetafonā tika iemūžināti pašu priekšnesuma ieraksti, kuros izmantotas ģitāras, vēlāk arī sintezatori, sitamie instrumenti un vokāls.

1975. gadā Lielupes kultūras namā tika izveidots ansamblis, kurā no studijām brīvajā laikā muzicēja I. Baušķenieks, V. Slava, Mārtiņš Rutkis (ģitāra), Arnis Rutkis (sitamie instrumenti), Andris Kalniņš (elektriskās ērģeles). Grupa darbojās Jūrmalas estrādes biroja paspārnē, spēlēja t. s. firmas repertuāru – kopēja aktuālos rietumu rokmūzikas skaņdarbus (Led Zeppelin, King Crimson u. c.), uzstājās deju vakaros. 1980. gadā grupa pārcēlās uz zvejnieku kolhoza “Uzvara” klubu, aizgāja A. Rutkis, un viņa vietā uz laiku tika pieņemts Vilnis Strods. Karadienestā tika iesaukts A. Kalniņš, taustiņinstrumentus sāka spēlēt Zigmunds (Zigis) Streiķis, pie bungām sēdās viņa klasesbiedrs Ilgvars Rišķis. Mūziķi iedvesmojās no jaunā viļņa stilistikas (UB 40; Japan; The Police) repertuāra, radās vēlme ko līdzīgu sacerēt pašiem.

Līdz 1981. gadam grupa meklēja savu stilu, nolemjot, ka viņu mūzikas valoda būs jaunais vilnis. Mūziķi atteicās no rokgrupas tradicionālā skanējuma, uzsvaru liekot uz sintezatoru tembriem. Pie sava oriģinālrepertuāra tā tika, daļēji pateicoties avangarda grupas “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca” (NSRD) līderim Hardijam Lediņam. Viņa vadītajā diskotēkā “Kosmoss” radās nepieciešamība pēc jaunā viļņa stila kompozīcijām latviešu valodā, notika pirmā ierakstu sesija “Madonas galerts”, kur sacerēta pirmā “Dzelteno pastnieku” oriģināldziesma “Zaļais garais vilciens”. H. Lediņš kopā ar savu partneri no NSRD Juri Boiko sacerēja vēl vairākas jaunā viļņa stilā ieturētas dziesmas: “Līnas dziesma par salauzto kafejnīcu”, “Nāc ārā no ūdens” un citas, kuras “Dzeltenie pastnieki” iekļāva repertuārā. 1981. gadā radošās jaunatnes nometnē Gaujienā notika pirmā grupas uzstāšanās; grupas nosaukums aizgūts no dziesmas “Dzeltenais viltus pastnieks” (V. Slava, M. Rutkis – mūzika, H. Lediņš – vārdi).

Grupas “Dzeltenie Pastnieki” mūzika bija kolektīvās daiļrades rezultāts, katra dziesma tapa pakāpeniski, sākotnējam idejas kodolam – akordiem, tekstam vai melodijai apaugot ar aranžējumu, struktūru. Galvenie solisti bija I. Baušķenieks, V. Slava.

Dziesmas nepierakstīja notīs, to forma veidojās vispirms mēģinājumu, tad ierakstu procesā, kas notika bez profesionālas aparatūras, lietojot pašu praksē iegūtās zināšanas un iemaņas. “Dzelteno pastnieku” ieraksti radīti unikālā tehnoloģijā: dziesmai ierakstīja vairākus variantus, tad salīmēja kopā no tiem izvēlētos fragmentus. Par orientieriem kalpoja parasti takts sākumu uzsvērtās, perkusīvās skaņas, kuru frontesvietas ar marķieri atzīmē uz lentas.

Savu pirmo dziesmu albumu “Bolderājas dzelzsceļš” (1981) mūziķi aiznesa uz Emīļa Melngaiļa tautas nama estrādes sekciju, kur no 10 dziesmām tekstuāli apstiprināja trīs, muzikāli – vienu “Par dzelteno viltus pastnieku”. Tekstus atzina par vulgāriem, mākslinieciski mazvērtīgiem, pat kaitīgiem, dziesmas kopumā – par muzikāli nabadzīgām. Nākamo albumu “Man ļoti patīk jaunais vilnis” (1982) Estrādes sekcijas metodiķi paturēja, lai rādītu citiem populārās mūzikas autoriem, kā nevajag rakstīt dziesmas. Togad “pastniekiem” pievienojās dīdžejs, vokālists Roberts Gobziņš, uz gadu atgriezās A. Kalniņš (taustiņinstrumenti, saksofons). Dienestā tika iesaukts I. Rišķis, vienīgais ansambļa dalībnieks ar muzikālu izglītību; viņu aizstāja bungmašīna.

Mūziķi skaņdarbiem nelietoja aprobētu, publicētu literāru liriku, atzītu dzejnieku darbus, bet dziesmas veltīja it kā triviālām sadzīves lietām (“Čemodāns”), sacerēja pasakas (“Sliktā dziesma par Zaķusalu”). Jau ar pirmo “pastnieku” albumu radās šīs neformālās grupas piekritēju loks, ierakstiem magnētiskajās lentēs ejot no rokas rokā. Divas dziesmas no “Bolderājas dzelzsceļa” (“Nāc ārā no ūdens” un “Sliktā dziesma par Zaķusalu”) iekļautas Rietumvācijā izdotajā Latvijas rokgrupu izlasē “Vēl ir laiks” (1984).

1983. gadā ansamblis bija spiests pamest kolhoza “Uzvara” kultūras namu un turpmāk divus gadus strādāja kultūras namā “Oktobris”, vēlāk mājas apstākļos, dalībnieku dzīvokļos, kur arī notika ieraksti. 1984. gadā tika radīts konceptuālais albums “Alise” – oriģināla fantāzija par Luisa Kerola (Lewis Carroll) tekstiem no grāmatas “Alise brīnumzemē” (Alice's Adventures in Wonderland, 1865), vienīgais tematiski vienotais “pastnieku” albums svītas formā. Albums tapa, kad režisors un dramaturgs Andris Zeibots plānoja iestudēt amatierteātrī “Alise Brīnumzemē” dramatizējumu un uzaicināja “Dzeltenos pastniekus” radīt tam mūziku, izmantojot L. Kerola tekstus Dagnijas Dreikas un A. Zeibota atdzejojumos. “Alises” tapšanas laikā “Dzeltenos pastniekus” pameta M. Rutkis, lai turpmāk strādātu ar NSRD.

1984. mūziķi ieskaņoja vēl vienu magnetalbumu – “Vienmēr klusi” ar grāvējiem “Sliekutēva vaļasprieks” un beidzot ieskaņoto dziesmu “Milžu cīņa”. Rotaļīgo muzikālo naivismu nomainīja liriskā stīga “Kāpēc tu man saki ''jā''?”, “Svešā malā”, “Mēness deja”.

1986. gadā tika pabeigts albums “Depresīvā pilsēta”, kurā jūtami iezīmējās grupas muzikālo līderu radošās attīstības atšķirības: I. Baušķenieks deva priekšroku konceptuālismam, tehnoloģiskiem risinājumiem, tekstuāliem rēbusiem, V. Slava savā skaņraža daiļradē virzījās uz popmūzikas pusi, veidojot izteiktas, attīstītas liriskas melodijas (“Mākoņu sniegs”). Kolektīvajā darbībā iezīmējās divu personību pretrunas, kas jo vairāk izteiktas 1987. gada albumā “Naktis”, kuru ansambļa dalībnieki definēja kā I. Baušķenieka soloalbumu “Dzelteno pastnieku” priekšnesumā. Tā ieraksts tapa I. Rišķa dzīvoklī Rīgā, Ģertrūdes ielā.

1986. gadā no dienesta atgriezās bundzinieks I. Rišķis, televīzijas pārraidē “Varavīksne” tika parādīts dziesmas “Sliekutēva vaļasprieks” neparastais videoklips, pēc kura plašāka publika Latvijā beidzot uzzināja, ka eksistē grupa “Dzeltenie pastnieki” un kā izskatās tās dalībnieki. Tā gada rudenī iepriekš tikai no ierakstiem pazīstamā grupa sniedza dzīvo koncertu, piedaloties R. Gobziņam, mūzikas un mākslas festivālā “Bildes”, gūstot skaļu publikas atzinību.

1987. gada martā “Dzeltenie pastnieki” pārstāvēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) poļu studentu organizācijas Almart rīkotā alternatīvās mūzikas festivālā Carrot (“Burkāns”) Varšavas sporta manēžā. Uztājās 15 grupas no astoņām valstīm, to vidū avangarda mūzikas zvaigznes Cabaret Voltaire un Pere Ubu. Tā bija pirmā reizē, kad Latvijas grupa kā līdzīgs ar līdzīgu uzstājas uz vienas skatuves ar rietumu mūziķiem. Kā goda viesi “Dzeltenie pastnieki” uzstājās festivālā “Liepājas dzintars ‘87”, kur saņēma balvu par ieguldījumu latviešu padomju mūzikas attīstībā, kuru pasniedza alternatīvā žūrija. Tovasar grupa piedalījās vairāku pilsētu estrādes svētkos. Iezīmējās jūtamas problēmas koncertsniegumā, jo, iepriekš darbojušies kā studijas grupa, ansambļa dalībnieki savā individuālajā meistarībā jūtami atpalika no aktīvāko Latvijas grupu mūziķu snieguma, tas jo sevišķi attiecās uz vokālo priekšnesumu. Koncertdarbības galvenais princips bija – bez improvizācijas atskaņot dziesmu pēc iespējas tuvāk tās fiksētajam skanējumam, kas tika veidots pēc vairākslāņu pārklājuma principa. Jau radītajai mūzikai tika veidots analogs “dzīvajam” priekšnesumam, pretēji tradicionāli izplatītajam mūzikas radīšanas procesam – melodija, vārdi, aranžējums, atskaņojums un fiksācija.

1988. gadā I. Baušķenieks ieskaņo soloalbumu “Mājas dzīve”, divi no “pastniekiem” – V. Slava un I. Rišķis iesaistījās grupā “19 Gadi Pirms Sākuma”. Gada nogalē sākās darbs pie “Dzelteno pastnieku” koncertprogrammas, 1989. gada vasarā notika kopīga koncertturneja pa Latvijas estrādēm kopā ar Jura Riekstiņa vadīto grupu “K. Remonts”, pat spēlējot dejas ar tradicionālo šlāgerrepertuāru. Tika izdota labāko dziesmu izlase magnetofona lentes formātā “Sliekutēva vaļasprieks”. Pēc turnejas grupas darbībā iestājās pārtraukums. 1989. gadā Toms Vītiņš un Agnis Buda izveidoja “Dzelteno Pastnieku” fanklubu.

90. gadu sākumā I. Baušķenieks darbojās individuāli, sacerot un ieskaņojot mūziku, kas izdota vairākos albumos: “Klusais okeāns” (1990), “Burvju pusdienas” (1995), “Digitālā ziema” (1998). V. Slava ar Kasparu Rolšteinu eksperimentēja savā mājas studijā, 1996. gadā tika izdots viņu albums “Šūpoles”. I. Rišķis muzicēja ar Ufo (Kaspars Upacieris) grupu “Ansamblis Ansamblis”, vēlāk spēlēja ritmblūza apvienībā “Fortress”.

1992. gadā “Dzeltenie pastnieki” savā pēdējo gadu sastāvā sapulcējās uz “Mikrofona” aptaujas 25. gadu jubilejas koncertiem. 1995. gadā mūziķi satikās studijā, lai piedalītos U. Vītiņa producētajā “pastnieku” dziesmu izlasē “Mēness dejas” ar dziesmu jaunām versijām. 1998. gadā grupas dziesma “Milžu cīņa” iekļauta izlasē “Latvju roka tautasdziesmas” (“Upe”).

2003. gadā “Dzeltenie pastnieki” izdeva divu gadu laikā ieskaņotu jaunu albumu “Kaķis” un atjaunoja koncertdarbību trijatā – bez Z. Streiķa, par svarīgu mūzikas instrumentu kļuva dators. Togad I. Baušķenieks savā izdevniecībā “I. Baušķenieka Ieraksti” pakāpeniski sāka digitalizēt “Dzelteno pastnieku” ierakstu, procesu noslēdzot 2010. gadā.

21. gs. “Dzeltenie pastnieki” koncertēja reti, bet regulāri klubos un festivālos, gan oriģinālajā sastāvā, gan ar bundzinieku Didzi Erru, taustiņinstrumentālistu, saksofonistu U. Vītiņu u. c. papildspēkiem. 2010. gadā festivālā “Laba daba” “Dzeltenie pastnieki” koncertvariantā pirmoreiz atskaņoja albuma “Alise” (1984) mūziku. 2012. gadā “Palladium” zālē grupa sniedza vienu no garākajiem koncertiem savas pastāvēšanas vēsturē. 2017. gadā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) mūzikas izdevniecība Dark Entries publicēja “Dzelteno pastnieku” 80. gadu dziesmu izlasi “Lentu gabaliņi”. 2018. gadā “Dzeltenie pastnieki” izdeva albumu “Nepieklājīgā meitene”, tā septiņās kompozīcijās izmantotas 80. gadu pirmās puses instrumentālās sagataves un tā paša laika J. Boiko un H. Lediņa tekstus, kas līdz galam noslīpēti mūsdienās.

Savas darbības laikā grupa “Dzeltenie pastnieki” neguva uzvaras festivālos un konkursos, viņu kompozīcijas 80. gados neraidīja radio, tās neplūca laurus dziesmu aptaujās, tomēr šīs muzikālās formācijas daiļrade ir plaši pazīstama, jo ir unikāla. Ar savu sākotnēji jaunā viļņa stilā ieturēto mūziku “Dzeltenie pastnieki”, kuras dalībnieki lielākoties bija autodidakti mūzikā, nonāca līdz patstāvīgai, ne tikai Latvijas kontekstā oriģinālai muzikālajai izteiksmei, atšķiroties ar unikālu, neatkārtojamu skanējumu un dziesmu tēmām. Tā principiāli bijusi nekomerciāla, apolitiska, atspoguļojot cilvēciskās esības šķautnes, attiecību aspektus, nevis konkrēto sava radīšanas laika sociālo vai vēsturisko situāciju. Tas sakrīt ar ansambļa politiku – strādāt bez 80. gados padomju sistēmā obligātajiem “saimniekiem”, iestādēm, kas nodrošinātu materiāli tehnisko bāzi, kas arī bija viens no iemesliem koncertdarbības neesamībai.

Unikāla bija arī “Dzelteno pastnieku” albumu radīšanas tehnoloģija, jo no ierakstu sesijas lielās lenšu kaudzes kompozīcijas tika piegrieztas, montējot dziesmas no dažkārt mikroskopiskiem gabaliņiem. Pakāpeniski tika atlasīts pēc grupas domām labākais, to veicot mājas apstākļos sākotnēji ar vienkāršiem, sadzīves četrceļu magnetofoniem.

“Dzelteno pastnieku” daiļrade atstājusi jūtamu ietekmi uz 90. gadu Latvijas neatkarīgajiem mūziķiem. Vairākas grupas dziesmas pārskaņoja trimdas latviešu grupa “Akacis” (“Svešā malā”, “Kāpēc tu mani negribi?”), 2008. gadā – dziedātāja Aija Eriņa (“Milžu cīņa”).

I. Baušķenieks (vokāls, bass, kopš 1981)

V. Slava (taustiņinstrumenti, ģitāra, vokāls, kopš 1981)

M. Rutkis (ģitāra, 1981–1984)

Z. Streiķis (taustiņinstrumenti, 1981–2018)

I. Rišķis (sitamie instrumenti, 1981–2014)

R. Gobziņš (vokāls, 1982–1983; 1986)

“Milžu cīņa”, “Sliekutēva vaļasprieks”, “Sliktā dziesma par Zaķu salu”, “Līnas dziesma par salauzto kafejnīcu”, “Svešā malā”, “Kāpēc tu mani negribi”, “Nāc ārā no ūdens”, “Kur mana mīlestība aiziet”.

ML*, Bolderājas dzelzsceļš, 1981; CD**, “Ingus Baušķenieka ieraksti”, Rīga, 2003.

ML, Man ļoti patīk jaunais vilnis, 1982; CD, “Ingus Baušķenieka ieraksti”, Rīga, 2003.

ML, Alise, 1984; CD, “Ingus Baušķenieka ieraksti”, Rīga, 2004.

ML, Vienmēr klusi, 1984; CD, “Ingus Baušķenieka ieraksti”, Rīga, 2004.

ML, Depresīvā pilsēta, 1986; CD, “Ingus Baušķenieka ieraksti”, Rīga, 2007

ML, Naktis, 1987; CD, “Ingus Baušķenieka ieraksti”, Rīga, 2010.

ML, Sliekutēva vaļasprieks (izlase), 1989.

CD, Mēness dejas. “Dzeltenie pastnieki” Uģa Vītiņa versijā. MicRec, Rīga, 1995.

CD, Kaķis. “Ingus Baušķenieka ieraksti”, Rīga, 2003.

LP***, Nepieklājīgā meitene. ”Ingus Baušķenieka ieraksti”, Rīga, 2018.

* magnetafona lente

** kompaktdisks

*** vinilplate