King Crimson radās 1968. gadā Londonā, neilgi pastāvējušās grupas Giles, Giles and Fripp ģitāristam Robertam Fripam (Robert Fripp) un bundziniekam Maiklam Džailsam (Michael Giles) apvienojoties ar taustiņinstrumentālistu Ianu Makdonaldu (Ian McDonald) un basģitāristu un vokālistu Gregu Leiku (Greg Lake). Tās idejiskais līderis un vienīgais pastāvīgais dalībnieks visas darbības laikā ir R. Frips, taču agrīnajā jaunradē liela nozīme bija arī tekstu autoram (dažreiz arī taustiņistrumentālistam) Pīteram Sinfīldam (Peter Sinfield). Nosaukums King Crimson (angļu ‘tumši sarkanais, arī asiņainais, karalis’) aizgūts no grupas debijas albumā iekļautās kompozīcijas The Court of the Crimson King.

Grupas debija plašas publikas priekšā notika 1969. gada vasarā, kā iesildītājiem uzstājoties The Rolling Stones bezmaksas koncertā Londonas Haidparkā, kuru apmeklēja apmēram 500 tk skatītāju. 1969. gada rudenī klajā nāca albums In The Court of the Crimson King – revolucionārs roka, džeza, folka un klasiskās mūzikas hibrīds ar izvērstām instrumentālām pasāžām un melotrona orķestrālo skanējumu. Albums, kurā ir dažas no grupas slavenākajām kompozīcijām (21st Century Schizoid Man; I Talk to the Wind; Epitaph), sasniedza 5. vietu Apvienotās karalistes topā (Top 30 ASV), kļuva par vienu pirmajiem plašu ievērību guvušajiem progresīvā roka ierakstiem un atstāja lielu ietekmi uz žanra attīstību. Sekoja vairāki sākotnēji ne tik viennozīmīgi uzņemti, bet laika gaitā progresīvā roka klasikai pieskaitīti ieraksti (In the Wake of Poseidon, 1970; Lizard, 1970; Islands, 1971). Grupas dalībnieki pastāvīgi mainījās, taču tā saglabāja augsti profesionāla, tehniski virtuoza un daudzpusīga kolektīva reputāciju.

Nozīmīga stilistiska transformācija notika 1972. gadā, par King Crimson pamatkodola mūziķiem līdzās R. Fripam kļūstot agrākajam grupas Family basģitāristam un vokālistam Džonam Vetonam (John Wetton), kā arī grupas Yes bijušajam bundziniekam Bilam Brafordam (Bill Bruford). Albumi Larks' Tongues in Aspic (1973), Starless and Bible Black (daļēji ierakstīts studijā, daļēji koncertturnejā) un Red (abi 1974. gadā) izcēlās ar improvizatorisku muzicēšanu, kurā līdzšinējo stilistisku papildinājusi smagāka un agresīvāka roka identitāte, kas mūziku tuvina smagā metāla skanējumam.

1974. gada rudenī, neilgi pēc albuma Red (par spīti pieticīgiem komercpanākumiem tiek uzskatīts par vienu no grupas mākslinieciskajām virsotnēm) ieskaņošanas R. Frips paziņoja par vilšanos mūzikas industrijā un grupas pastāvēšanas galu.

1981. gadā pavasarī progresīvā roka cienītāju uzmanību piesaistīja jaunizveidota grupa Discipline, kurā King Crimson veterāni R. Frips un B. Brafords apvienojušies ar diviem amerikāņu mūziķiem – vokālistu un ģitāristu Eidrienu Beljū (Adrian Belew) un basģitāristu Toniju Levinu (Tony Levin, pilnā vārdā Entonijs Frederiks Levins, Anthony Frederick Levin); rudenī, iznākot grupas albumam Discipline, tās nosaukums jau bija nomainīts uz King Crimson. Jaunais, divu avangardisku ģitāristu saspēlē un afrikāņu poliritmijā balstītais postpanka un pasaules mūzikas ietekmētais repertuārs būtiski atšķīrās no King Crimson 70. gadu jaunrades, tajā daudz izmantoti laikmetīgi tehnoloģiskie risinājumi un skaņu efekti. Par spīti daudzu veco cienītāju neizpratnei, King Crimson 80. gadu modelis ievērojams ar grupai agrāk neraksturīgu ilgstpēju. Neviens no tās iepriekšējiem sastāviem nebija ieskaņojis vairāk par vienu albumu, bet šis laida klajā trīs stilistiski radniecīgus ierakstus – Discipline sekoja bīta literatūras klasiķiem veltītais Beat (1982) un Three of a Perfect Pair (1984). 1984. gadā grupa atkal pārtrauca savu pastāvēšanu.

Grupas darbība tika atsākta ar minialbumu Vroom (1994) un tam sekojošu albumu THRAK (1995) – tos ieskaņojis 80. gadu sastāvs, kas papildināts ar vēl diviem amerikāņiem: ģitāristu Treju Ganu (Trey Gunn) un bundzinieku Petu Mesteloto (Pat Mastelotto, iepriekš grupā Mr. Mister); R. Frips King Crimson jauno modifikāciju ar diviem ģitāristiem, diviem basģitāristiem un diviem bundziniekiem dēvēja par dubulttrio. Šā perioda mūzikai raksturīgs džeza, smagā metāla un popmūzikas intonāciju sajaukums studijas ieskaņojumos un improvizatoriska augstas intensitātes muzicēšana koncertos, tāpat arī bagāts moderno tehnoloģiju izmantojums.

Desmitgades otrajā pusē King Crimson jaunradē kārtējo reizi iestājās pārtraukums, kad tās mūziķi nodevās radošiem eksperimentiem mazākās sastāva konfigurācijās, dēvētās par ProjeKcts; 2000. gadā grupa laida klajā alternatīvā smagā metāla stilistikā ieturēto albumu The Construkction of Light, kas ieskaņots četratā – bez ilggadējiem dalībniekiem B. Broforda un T. Levina.

Pagaidām pēdējo studijas ierakstu The Power to Belive, kurā smagais metāls apvienots ar industriālo mūziku, grupa laida klajā 2003. gadā; tam sekojošās koncertturnejas ietvaros King Crimson uzstājās arī Latvijā (Rīgā).

Turpmāk King Crimson jaunu mūziku nav publiskojuši, koncentrējoties uz koncertieskaņojumu, agrāk netiražētu arhīva ierakstu un pārmiksētu veco albumu izdevumiem, kā arī koncertdarbību. Sekojot R. Fripa postulātam, ka “visa mūzika ir jauna, neatkarīgi no tā, kad sacerēta”, koncertos grupa izpilda savus klasiskos skaņdarbus jaunās versijās.

2012. gadā R. Frips paziņoja par profesionālās darbības beigšanu, taču jau nākamajā gadā sapulcināja jaunu King Crimson sastāvu, kas īpaši ievērojams ar triju bundzinieku – P. Mesteloto un  Gevins Herisons (Gavin Harrison) no grupas Porcupine Tree, kā arī Bils Rīflins (Bill Rieflin), kurš strādājis ar R.E.M.; Ministry; Swans; Nine Inch Nails – līdzdalību; tā skatuviskais līderis ir ģitārists un dziedātājs Džako Džakziks (Jakko Jakszyk), kurš agrāk muzicējis vairākās grupās, t. sk. King Crimson mūziku izpildošajā 21st Century Schizoid Band. Turpmāk King Crimson, apliecinot progresīvā roka patriarhu reputāciju, veikusi vairākas cildinošas atsauksmes guvušas koncertturnejas. 2019. gada vasarā uzsāka pastāvēšanas 50. jubilejas turneju.

Visi grupas sastāva varianti izcēlušies ar augstu profesionālu meistarību, kas ievērojami pārsniedz vidusmēra rokgrupas tehniskās iemaņas, tādēļ daudzi tās bijušie dalībnieki turpinājuši veiksmīgu karjeru arī pēc šķiršanās no King Crimson.

Iespējams, visplašāk pazīstams karjeras turpinājumā bija tās sākumsastāva basģitārists un vokālists G. Leiks, kurš 70. gados muzicēja progresīvā roka grupā Emerson, Lake & Palmer, bet pēc tās izjukšanas pārsvarā nodevās individuālai darbībai. R. Barels pēc šķiršanās no King Crimson bija viens no supergrupas Bad Company dibinātājiem, savukārt I. Makdonalds kļuva par angļu-amerikāņu hārdroka vienības Foreigner oriģinālsastāva dalībnieku. Dž. Vetons un B. Brafords 1977. gadā izveidoja supergrupu U. K.; vēlāk Dž. Vetons ar citām progresīvā roka prominencēm nodibināja grupu Asia, tāpat spēlējis grupās Roxy Music (epizodiski) un Uriah Heep; B. Brafords muzicējis arī džeza un džezroka ansambļos Bruford un Earthworks, 80. gadu nogalē iesaistījies grupas Yes bijušo dalībnieku projektā Anderson Bruford Wakeman Howe, 90. gados īslaicīgi atgriezies Yes sastāvā, piedalījies arī Genesis koncertturnejās. E. Beljū izdevis soloalbumus, kā sesiju un turneju mūziķis strādājis ar Frenku Zapu (Frank Zappa); Loriju Andersoni (Laurie Anderson); Talking Heads; Deividu Boviju (David Bowie), Polu Saimonu (Paul Simon) un citiem māksliniekiem. T. Levins vairākas desmitgades ir viens no pieprasītākajiem sesiju basģitāristiem, bijis Pītera Geibriela (Peter Gabriel) grupas dalībnieks un izdevis soloalbumus.

R. Frips laidis klajā soloalbumu, kā arī kopīgus ierakstus ar Braienu Īno (Brian Eno), Deividu Silvienu (David Sylvian) un citiem mūziķiem, kā sesijģitārists piedalījies nozīmīgos P. Geibriela; B. Īno; D. Bovija; Van der Graaf Generator; Blondie; Talking Heads un citu mākslinieku ieskaņojumos; izveidojis eksperimentālās mūzikas projektu League of Gentlemen.

Vairāki kādreizējie grupas dalībnieki darbojušies izpildītājkolektīvos (21st Century Schizoid Band; Stick Men; The Adrian Belew Power Trio), kas atskaņo King Crimson mūziku. 2014. gadā arī Latvijā (Rīgā) koncertēja grupa The Crimson ProjeKCt, kurā muzicēja E. Beljū, P. Mesteloto un T. Levins.

King Crimson vienmēr bijusi rokmūzikas pamatstraumē neiederīga grupa, kas nevis sekojusi žanra attīstības tendencēm, bet vairākkārt tās noteikusi un veicinājusi, pilnībā ignorējot masu gaumes prasības un mūzikas industrijas komerciālos aspektus. Šīs savrupības dēļ tā tikpat kā nav saņēmusi ierastos rokmūziķu statusa apliecinājumus (industrijas balvas, uzņemšana Rokenrola slavas zālē, Rock and Roll Hall of Fame, u. tml.), toties ir baudījusi nemainīgu autoritāti nopietnās rokmūzikas klausītāju un mūziķu vidū. Tā nereti dēvēta par progresīvā roka nozīmīgāko kolektīvu, ilgstošās un daudzveidīgās ietekmes dēļ izpelnoties apzīmējumu “progroka institūcija”.

Darbības agrīnajā periodā King Crimson bija nepārvērtējami nopelni progresīvā roka žanrisko pamatu izveidē un popularizēšanā, tās mūzika un mākslinieciskais ideālisms sniedza ierosmi daudziem žanra pirmā viļņa pārstāvjiem: Yes; Genesis; Van der Graaf Generator; Gong; Jethro Tull un citiem. Savukārt tās vēlākie darbi iedvesmojuši smagā metāla, postpanka, industriālā roka un citu žanru mūziķus: Rush; Black Flag; Rollins Band; Wire; Mastodon; Voivod; Marillion; Neurosis; Porcupine Tree; Godspeed You! Black Emperor; Primus; Tool; At the Drive-In; Mars Volta; Dillinger Escape Plan un citus.

Arī 21. gs. King Crimson ietekme sastopama gandrīz visos nosacīti nekomerciālās rokmūzikas žanros, reizēm iesniedzoties arī meinstrīma mūzikā. Populārais reperis Kanje Vests (Kanye West, kopš 2018. gada Ye) dziesmas Power (2010) ierakstā izmantojis King Crimson skaņdarba 21st Schizoid Man samplu, bet grupas The Flaming Lips un Stardeath and White Dwarfs, piedaloties arī citiem alternatīvā roka un eksperimentālā roka mūziķiem, ieskaņojušas albumu Playing Hide and Seek with the Ghosts of Dawn (2012), kurā interpretēts King Crimson debijas albums.

R. Frips (ģitāra, taustiņinstrumenti, skaņu efekti, 1969–1974; 1981–1984; 1994–2004; 2007–2008; kopš 2013)

M. Džailss (sitamie instrumenti, 1969)

I. Makdonalds (taustiņinstrumenti, pūšamie instrumenti, 1969; miris 2022)

P. Sinfīlds (teksti, taustiņinstrumenti, 1969–1972)

G. Leiks (basģitāra, vokāls, 1969–1970; miris 2016)

Gordons Haskels (Gordon Haskell; basģitāra, vokāls, 1970; miris 2020)

Endijs Makkaloks (Andy McCulloch; sitamie instrumenti, 1970)

Mels Kolinss (Mel Collins; pūšamie instrumenti, melotrons, 1970–1972; kopš 2013)

Ians Volliss (Ian Wallace; sitamie instrumenti, fona vokāls, 1979–1972; miris 2007)

Reimonds “Bozs” Barels (Raymond “Boz” Burrell; basģitāra, vokāls, 1971–1972; miris 2006)

Dž. Vetons (basģitāra, vokāls, 1972–1974; miris 2017)

B. Brafords (sitamie instrumenti, 1972–1974; 1981–1984; 1994–1997)

Džeimijs Mjūirs (Jamie Muir; perkusijas, 1972–1973)

Deivids Kross (David Cross; vijole, taustiņinstrumenti, 1972–1974)

E. Beljū (ģitāra, vokāls, 1981–1984; 1994–2004; 2007–2008)

T. Levins (basģitāra, fona vokāls, 1981–1984; 1994–1998; 2003–2004; 2007–2008; kopš 2013)

P. Mesteloto (sitamie instrumenti, 1994–2004; 2007–2008; kopš 2013)

T. Gans (ģitāras, basģitāra, fona vokāls, 1999–2003)

G. Herisons (sitamie instrumenti, 2007–2008; kopš 2013)

B. Rīflins  (sitamie instrumenti, taustiņinstrumenti, 2013–2020; miris 2020)

Dž. Džakziks (ģitāra, flauta, vokāls, kopš 2013)

Džeremijs Steisijs (Jeremy Stacey; sitamie instrumenti, taustiņinstrumenti, kopš 2016)

21st Century Schizoid Man; Cadence and Cascade; Cat Food; Discipline; Elephant Talk; Epitaph; I Talk to the Wind; Islands; Ladies of the Road; Matte Kudasai; Red; Sleepless; Starless; The Court of the Crimson King; The Night Watch; Three of a Perfect Pair; Trio; Walking on Air

In the Court of the Crimson King (Island, 1969); In the Wake of Poseidon (Island, 1970); Lizard (Island, 1970); Islands (Island, 1971); Earthbound* (Island, 1972); Larks' Tongues in Aspic (Island, 1973); Starless and Bible Black (Island, 1974); Red (Island, 1974); USA* (Island, 1975); Discipline (E.G., 1981); Beat (E.G., 1982); Three of a Perfect Pair (E.G., 1984); The Great Deceiver* (Virgin, 1992); B’Boom: Live in Argentina* (DGM, 1995); THRAK (E.G., 1995); Thrakattak* (DGM, 1996); The Night Watch* (DGM, 1997); Absent Lovers: Live in Montreal* (DGM, 1998); Heavy Construkction* (DGM, 2000); The Construkction of Light (Virgin, 2000); Vroom Vroom* (DGM, 2001); Ladies of the Road* (DGM, 2002); EleKtrik: Live in Japan* (DGM, 2003); The Power to Believe (Sanctuary, 2003); Live at the Orpheum* (DGM, 2015); Live in Toronto* (DGM, 2016); Live in Chicago* (DGM, 2016); Live in Vienna* (DGM, 2018); Meltdown: Live in Mexico City* (DGM, 2018)

* koncertieraksti