R.E.M. ir lieli nopelni alternatīvā roka (alternative rock) māksliniecisko pamatu konsolidācijā un žanra izplatības veicināšanā. Viena no populārākajām rokgrupām pasaulē 20. gs. 90. gados.

R.E.M. 1980. gadā Atēnās, Džordžijas pavalstī, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) izveidoja četri Džordžijas Universitātes (University of Georgia) studenti: dziedātājs Maikls Staips (Michael Stipe, pilnā vārdā Džons Maikls Staips, John Michael Stipe), bundzinieks Bills Berijs (Bill Berry, pilnā vārdā Viljams Tomass Berijs, William Thomas Berry), basģitārists Maiks Millss (Mike Mills, pilnā vārdā Maikls Edvards Millss, Michael Edward Mills) un ģitārists Pīters Baks (Peter Buck, pilnā vārdā Pīters Lorenss Baks, Peter Lawrence Buck). Šis sastāvs radījis vairumu grupas ievērojamāko darbu 80. un 90. gados.

Nosaukums R.E.M. ir medicīnā, psiholoģijā un citur lietots akronīms no angļu rapid eye movements 'ātrās acu kustības’, kas apzīmē miega fāzi, kurā cilvēks redz sapņus.

1983.–1987. gadā grupa sadarbībā ar neatkarīgu ierakstu kompāniju I.R.S. Records laida klajā piecus albumus, kuros 20. gs. 60. gadu folkroka (īpaši grupas The Byrds ietekme) skanējums un melodisms apvienots ar nākamās desmitgades protopanka un postpanka (Petija Smita, Patti Smith, The Modern Lovers, Television) estētiku. Šie ieraksti izpelnījās kritikas atzinību un koledžu radiostaciju atbalstu, kas līdz ar intensīvu koncertdarbību grupu padarīja populāru studentu vidū; žurnāls Rolling Stone grupas debiju Murmur (1983) pasludināja par “Gada ierakstu”, bet pēc albuma Document un pirmā lielā hita The One I Love (abi 1987. gadā), nosauca R.E.M. par “Amerikas labāko rokenrola grupu”. Tomēr komerciālie panākumi un atpazīstamība masu publikā palika salīdzinoši pieticīgi.

1988. gadā R.E.M. noslēdza līgumu ar lielo ierakstu kompāniju Warner Bros. – kaut arī viens no vienošanās priekšnoteikumiem bija pilnīgas radošas brīvības garantija, daļa sākotnējo fanu, grupai pārmeta “pārdošanos” un t. s. neatkarīgās mūzikas ideālu nodevību. Tomēr pirmais Warner Bros. izdotais albums Green (1988) apliecināja uzticību agrākajai stilistikai, ļaujot R.E.M. darbības pirmo desmitgadi beigt kā vienai no prominentākajām ASV nekomerciālās rokmūzikas grupām.

Strauja un pārsteidzoša panākumu mēroga maiņa notika 90. gadu sākumā, kad R.E.M. uz vairākiem gadiem atteicās no koncertturnejām un ierakstīja albumus Out of Time (1991) un Automatic for the People (1992), kuros eksperimentēja ar akustiskiem instrumentiem un izsmalcinātāku skanējumu, kas dažbrīd tuvāks popmūzikai (īpaši Out of Time) nevis R.E.M. veco ierakstu askētiskajam producējumam. Out of Time bija grupas pirmais Nr. 1 albums gan ASV, gan Anglijā, savukārt tā singls Losing My Religion kļuva par vienu no desmitgades populārākajām dziesmām, padarot R.E.M. par daudzu FM radiostaciju un mūzikas televīzijas kanālu MTV un VH1 favorītiem. Melanholisku noskaņu caurstrāvotajā albumā Automatic for the People dominēja folkmūzikas skanējums (vairākās dziesmās dzirdami bijušā Led Zeppelin dalībnieka Džona Pola Džonsa, John Paul Jones, stīgu aranžējumi) un tajā iekļautas dažas no R.E.M. populārākajām dziesmām: Drive; Everybody Hurts; Man on the Moon; Nightswimming. Savukārt nākamajos albumos (Monster, 1994; New Adventures in Hi-Fi, 1996) grupa deva priekšroku smagākam un agresīvākām grāndža ietekmētam skanējumam.

Minēto ierakstu, īpaši Out of Time un Automatic for the People, milzīgie panākumi R.E.M. izvirzīja starp pieprasītākajiem mūziķiem pasaulē, ļaujot kopā ar U2 kļūt par desmitgades iecienītāko rokgrupu. 1996. gadā šo statusu apliecināja jauns līgums ar Warner Bros. – tobrīd vērienīgākais šāda veida darījums mūzikas industrijas vēsturē. Pēc plašsaziņas līdzekļu informācijas tas par pieciem nākamajiem albumiem grupai garantēja 80 mlj ASV dolāru lielu avansu (R.E.M. pārstāvji gan šo summu novērtējuši kā preses pārspīlējumu). Taču slava bija komerciālu panākumu apliecinājums, nevis grupas dalībnieku akceptēta izvēle – mūziķi, jo īpaši M. Staips, no sabiedrības un mediju uzmanības allaž centušies distancēties, izvēloties savrupu, no ierastā mūzikas prominenču tēla atšķirīgu antizvaigžņu lomu.

1997. gadā B. Berijs beidza profesionālu karjeru, bet atlikušie grupas dalībnieki darbību turpināja trijatā, ierakstu sesijās un koncertturnejās izmantojot pieaicinātus mūziķus. B. Berija aiziešana iezīmēja R.E.M. radoši un komerciāli nozīmīgākā perioda beigas, tomēr arī vēlāk grupa laidusi klajā augstvērtīgus ierakstus, kuros gan eksperimentējusi ar elektroniskiem instrumentiem (Up, 1998; Reveal, 2001), gan atgriezusies pie ierastāka ģitārroka skanējuma (Accelerate, 2008). Joprojām būdama starp savas paaudzes intriģējošākām rokgrupām, īpaši aktīvi R.E.M. šajā laikā pievērsās koncertdarbībai (2005. un 2008. gadā uzstājās arī Latvijā).

2011. gadā R.E.M. paziņoja par pastāvēšanas beigām; turpmāk tās dalībnieki iesaistījušies dažādos alternatīvās mūzikas projektos, P. Baks darbojies arī kā ierakstu, bet M. Staips kā kino producents.

Apvienojot iepriekšējo desmitgažu nosacīti nekomerciālās stilistikas (folkroks, kantrīroks, protopanks, postpanks u. c.), R.E.M. radīja oriģinālu skanējumu un daudzas savu desmitgadi pārdzīvojušas dziesmas, kas pirmkārt “reabilitēja” 80. gadu populārās mūzikas kontekstā salīdzinoši neaktuālo ģitārmūziku, otrkārt atjaunoja dziesmas un melodijas prioritāri alternatīvajā rokā. Kaut arī R.E.M. nebija pirmie alternatīvā roka mūziķi, tieši viņiem izdevās žanra idejas iznest ārpus ierobežotām t. s. kulta aprindām, ar savu ierakstu un koncertturneju globālajiem panākumiem apliecinot, ka, arī neielaižoties mākslinieciskos kompromisos, ar šāda veida mūziku iespējams izraisīt plašu rezonansi masu publikā. Šis precedents paplašināja alternatīvā roka auditoriju, sniedza jauna līmeņa motivāciju daudziem mūziķiem (90. gadu sākuma grāndža kustībai, arī tādām grupām kā 10, 000 Maniacs; Pavement; The Replacements; Sonic Youth; Radiohead u. c.) un sekmēja mūzikas industrijas interesi par t. s. nekomerciālajiem žanriem.

R.E.M. ieraksti novērtēti ar trīs Grammy balvām, grupa uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2007).

Murmur un Automatic for the People ierindoti Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020). 

P. Baks (ģitāras, mandolīna, bandžo, 1980–2011)

B. Berijs (sitamie instrumenti, fona vokāls, 1980–1997)

M. Millss (basģitāra, taustiņinstrumenti, fona vokāls, 1980­–2011)

M. Staips (vokāls, 1980–2011)

Airportman; All the Way to Reno (You’re Gonna Be a Star); At My Most Beautiful; Daysleeper; Drive; Driver 8; E-Bow the Letter; Electrolite; Everybody Hurts; Fall on Me; Find the River; Finest Worksong; It’s the End of the World as We Know It (And I Feel Fine); Losing My Religion; Man on the Moon; Nightswimming; Orange Crush; Perfect Circle; Radio Free Europe; So. Central Rain (I’m Sorry); Stand; Swan Swan H; The Great Beyond; The One I Love; The Sidewinder Sleeps Tonite; What’s the Frequency, Kenneth?

Murmur (I.R.S., 1983); Reckoning (I.R.S., 1984); Fables of Reconstruction (I.R.S., 1985); Lifes Rich Pageant (I.R.S., 1986); Document (I.R.S., 1987); Green (Warner Bros., 1988); Out of Time (Warner Bros., 1991); Automatic for the People (Warner Bros., 1992); Monster (Warner Bros., 1994); New Adventures in Hi-Fi (Warner Bros., 1996); Up (Warner Bros., 1998); Reveal (Warner Bros., 2001); Around the Sun (Warner Bros., 2004); R.E.M. Live* (Warner Bros., 2007); Accelerate (Warner Bros, 2008); Live at the Olympia* (Warner Bros., 2009); Collapse Into Now (Warner Bros., 2011); Unplugged: The Complete 1991 and 2001 Sessions* (Rhino, 2014); R.E.M. at the BBC* (UMC/Concord, 2018)

* koncertieraksti