Radies 20. gs. 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā, Amerikas Savienotajās valstīs (ASV), pateicoties grupas Nirvana panākumiem, neilgu laiku bija populārākais rokmūzikas žanrs pasaulē.

Mūzika balstīta enerģiskos ģitāras rifos, distortētā ģitāru skanējumā un kontrastējošos skaļuma līmeņos, izpildījums ir robusti neizsmalcināts, uzbrūkoši agresīvs, ar skaļi izkliegtu vokālu. Tekstos dominē jaunatnes nihilisms, vientulība, nomāktība, sabiedrības vairākuma morāles un patērētāju dzīvesveida noliegums, tomēr netrūkst arī sociālas līdzjūtības, īpaši marginālo un maznodrošināto slāņu ikdienas atainojumā. Izplatītas mūziķu ārējā veidola pazīmes: gari mati, uzsvērti ikdienišķs, apvalkāts un noskrandis apģērbs – džinsi, flaneļa krekli, izstaipīti džemperi, kedas, masīvi zābaki.

Apzīmējums grunge (angļu ‘netīrums’, ‘atkritums’, arī ‘nekvalitatīvs’) rokmūzikas presē sporādiski lietots arī agrāk, taču 80. gadu nogalē to savas mūzikas raksturošanai sāka izmantot Sietlas un Vašingtonas apkaimes grupas, tā uzsverot skaļo, distortēti “netīro” skanējumu, piederību nekomerciālas mūzikas apritei un nonkoformistiskai dzīves izjūtai.

Arī grāndža žanrisko izcelsmi parasti saista ar Sietlas alternatīvās mūzikas vidi (reizēm grāndžs dēvēts par “Sietlas skaņu”, Seattle sound), kurā jauni mūziķi (Green River; Mudhoney; Soungarden; Nirvana; Alice in Chains; Mother Love Bone; Pearl Jam; Screaming Trees u. c.), kuri uzauguši ar 70. un 80. gadu hārdroka, smagā metāla, pankroka un postpanka mūziku, šīs ietekmes apvienoja brutāli skanošās dziesmās, kas izteica viņu ikdienas vides realitāti. 80. gadu nogalē daudzi no šiem mūziķiem grupējās ap neatkarīgu ierakstu kompāniju Sub Pop.

Globālu ievērību grāndžroks ieguva 1991. gadā līdz ar gupas Nirvana albuma Nevermind sensacionālajiem panākumiem, kas pavēra ceļu uz masu apriti arī citiem, mūsdienās par žanra klasiku uzskatītiem ierakstiem: grupas Pearl Jam albumam Ten, Soundgarden albumam Badmotorfinger (abi 1991), Alice in Chains albumam Dirt, Stone Temple Pilots albumam Core (abi 1992) un citiem.

Kaut arī radies kā izteikti nekomerciāls t. s. pagrīdes mūzikas fenomens, par plaši izplatītu mūziku grāndžroks kļuva, vadošajām grupām uzsākot sadarbību ar lielām ierakstu kompānijām Geffen, Columbia, Atlantic un citām. Savukārt mūzikas industrijas masveidīgā pievēršanās grāndžam noveda pie straujas komercializācijas, mazinot skanējuma autentiski dumpīgo enerģiju un attālinot to no žanra sociālajām un muzikālajām saknēm.

Dažu gadu maksimālās popularitātes periodam un par grāndža simbolisko līderi uzskatītā Nirvana mūziķa Kurta Kobeina (Kurt Cobain) nāvei (1994) sekoja popularitātes kritums. Kaut arī dažas no žanra slavenākajām grupām (Alice in Chains; Pearl Jam; Stone Temple Pilots; Smashing Pumpkins u. c.) veiksmīgu darbību turpināja arī 21. gs., tā mākslinieciskā un sociālā ietekme vairs nekad nebija tik stipra kā 20. gs. 90. gadu sākumā.

Nozīmīgi grāndža muzikālās estētikas avoti ir smagās mūzikas grupas Black Sabbath; Led Zeppelin; AC/DC; Motörhead; Kiss un citas, pankroka, hārdkora un alternatīvā roka mūziķi The Stooges; The Sex Pistols; Hüsker Dü; Black Flag; The Replacements; Sonic Youth; Dinosaur Jr.; Pixies un citi, kā arī atsevišķi iepriekšējo paaudžu glamroka un psihedēliskā roka mūziķi (Nirvana debijas singls Love Buzz, 1988, bija 60. un 70. gadu holandiešu grupas Shocking Blue dziesmas kaverversija). Par grāndža krusttēvu (godfather of grunge) reizēm tiek dēvēts kanādiešu dziesminieks Nīls Jangs (Neil Young), kura ieraksti ar grupu Crazy Horse likuši pamatus t. s. proto-grāndža skanējumam.

Pārņemot hārdroka un smagā metāla rifos balstīto smago skanējumu, grāndža mūziķi norobežojās no iepriekšējo paaudžu rokgrupu tehniskās virtuozitātes, to aizstājot ar pankmūzikai raksturīgo primitīvo izpildījumu, kurā svarīgāka par profesionālu meistarību ir nepastarpināta enerģija un nepakļāvīga attieksme. Tāpat grāndža grupas atteicās no smagajā mūzikā sastopamās mačo mentalitātes, seksisma un hedonisma slavinājuma, kā arī panku antisociālā un nereti anarhistiskā patosa, tā vietā alternatīvajā rokmūzikā ienesot eksistenciāli jutīgāku un empātiskāku dzīves uztveri, un dziesmu tekstos bieži skarot sabiedriski aktuālas tēmas – varmācību ģimenē, seksuālu vardarbību, feminismu (grāndža subkultūrai raksturīgs salīdzinoši liels mūziķu-sieviešu īpatsvars), piepilsētu pusaudžu ielu dzīvi, jauniešu izglītības nepietiekamību, dažādas atkarības, atsevišķu sabiedrības slāņu sociālo nolemtību u. tml.

Kaut arī grāndža mākslinieciskās un komerciālās aktualitātes laiks bija īss, žanra nozīme ir paliekoša un tālejoša. Pēc intensīva roka komercializācijas perioda 80. gados, grāndžs rokmūzikai atdeva emocionālu, ideālistiski dumpīgas attieksmes un enerģijas piesātinātu skanējumu, kura iezīmes turpmāk kļuvušas par postgrāndža (post-grunge), numetāla (nu metal) un citu smagās un alternatīvās mūzikas stilistiku pašsaprotamu sastāvdaļu. Savukārt žanra sociālā motivētība to padarīja par “grāndža paaudzes” dzīvesveida izpausmi, sniedzot identifikācijas iespēju, kādu iepriekšējā desmitgadē rokmūzika savai auditorijai piedāvāt nespēja.

Grāndža panākumi 90. gadu sākumā mūzikas industrijas un masu auditorijas uzmanību pievērsa alternatīvajai rokmūzikai, masu apritē, populāru radiostaciju, televīzijas kanālu programmās un ierakstu pārdošanas topos ļaujot ienākt iepriekš par nekomerciālām vai komerciāli mazspējīgām uzskatītu stilistikām un to pārstāvju mūzikai.

Alice in Chains; Babes in Toyland; Green River; Hole; L7; Melvins; Mother Love Bone; Mudhoney; Nirvana; Pearl Jam; Screaming Trees; Soundgarden; Stone Temple Pilots; Tad; Temple of the Dog; The Smashing Pumpkins.