Radās 20. gs. 60. gadu nogalē Birmingemā un tiek uzskatīta par vienu no smagā metāla žanra pamatlicējām un nozīmīgākajām pārstāvēm.

Grupas pirmais nosaukums bija Earth un to 1968. gadā izveidoja četri jaunieši, kas iepriekš bija muzicējuši citās Birmingemas apkaimes grupās: ģitārists Tonijs Aiomī (Tony Iommi, pilnā vārdā Entonijs Frenks Aiomī, Anthony Frank Iommi), bundzinieks Bils Vords (Bill Ward, pilnā vārdā Viljams Tomass Vords, William Thomas Ward), dziedātājs Ozijs Osborns (Ozzy Osbourne, īstajā vārdā Džons Maikls Osborns, John Michael Osbourne) un basģitārists Gīzers Batlers (Geezer Butler, īstajā vārdā Terenss Maikls Džozefs Batlers, Terence Michael Joseph Butler). Kopš 1969. gada grupa tiek dēvēta tāpat kā tās agrīnā koncertrepertuāra populārākā dziesma Black Sabbath (angļu ‘melnais sabats’), kuras nosaukums savukārt aizgūts no tāda paša nosaukuma šausmu filmas (itāļu oriģinālnosaukums I tre volti della paura, “Baiļu trīs sejas”, režisors Mario Bava, Mario Bava, 1963). Kaut arī kopš 70. gadu 2. puses grupā nomainījušies daudzi mūziķi (vienīgais nemainīgais dalībnieks ir tās radošais līderis T. Aiomī), tieši pirmais sastāvs radīja Black Sabbath unikālo skanējumu un ievērojamākos ierakstus.

Grupas pirmie albumi Black Sabbath un Paranoid (abi 1970) iemiesoja jauna veida rokmūziku – uzbrūkoši skaļu, smagu un primāri neizskaistinātu, masīvos blūzroka ģitārrifos balstītu skaņas vilni ar griezīgu vokālu un populārajai mūzikai agrāk neraksturīgi drūmiem tekstiem, kuros daudz okultu un apokaliptisku motīvu. Kritika šiem ierakstiem pārmeta primitīvismu un vulgaritāti, taču tie izpelnījās ievērojamus komerciālus panākumus, nodrošinot Black Sabbath radikālas “pagrīdes” grupas reputāciju un liekot mūzikas presei pārskatīt sākotnēji iznīcinošos vērtējumus. Pirmos panākumus nostiprināja albumi Master of Reality (1971); Vol. 4 (1972); Sabbath Bloody Sabbath (1973) un Sabotage (1975), kuros grupa pilnveidoja savu drūmo skanējumu, papildinot to ar folka un progresīvā roka elementiem. Šajā laikā Black Sabbath līdz ar Deep Purple un Led Zeppelin bija pasaulē ievērojamākās smagās rokmūzikas grupas, taču ierakstu sesiju un koncertturneju intensitātes (četri pirmie albumi izdoti divu gadu laikā, paralēli uzstājoties daudzās valstīs) izraisītas pārslodzes, ko mūziķi centās kompensēt ar alkoholu un narkotikām, veicināja radošu apsīkumu un savstarpējas nesaskaņas, līdz 1979. gadā grupu atstāja O. Osborns, kurš uzsāka veiksmīgu solo karjeru, kļūstot par vienu no pazīstamākajiem rokmūziķiem pasaulē.

Darbības turpinājumā Black Sabbath nomainīja vairākus vokālistus (t. sk. žanra prominences, agrāko grupas Rainbow dziedātāju Roniju Džeimsu Dio, Ronnie James Dio, un Īanu Gilanu, Ian Gillan, no Deep Purple), kā arī instrumentālistus, un izdeva virkni ierakstu, kas dažreiz (Heaven and Hell, 1980; Dehumanizer, 1992; Cross Purposes, 1994) guva vērā ņemamu atzinību smagā metāla apritē, tomēr neļāva atgūt kādreizējās pozīcijas plašākā muzikālā kontekstā.

1997. gadā, kad grupai jau piemita smagā roka ciltstēvu reputācija, īslaicīgi apvienojās tās dibinātāju sastāvs, kas sniedza dažus koncertus un izdeva koncertalbumu Reunion (1998) – tā singls Iron Man saņēma pirmo Grammy balvu Black Sabbath vēsturē (Labākais metāla izpildījums, Best Metal Performance).

21. gs. pirmajā desmitgadē T. Aiomī un G. Batlers kopā ar grupas kādreizējiem dalībniekiem R. Dž. Dio un Viniju Episu (Vinny Appice) muzicēja projektā Heaven & Hell, bet 2013. gadā, pēc ilgstošām mediju spekulācijām par Black Sabbath oriģinālsastāva apvienošanos studijā, klajā nāca albums 13, ko T. Aiomī, G. Batlers un O. Osborns ierakstījuši ar grupu Rage Against the Machine un Audioslave bundzinieku Bredu Vilku (Brad Wilk). Black Sabbath pirmo studijas albumu ar O. Osbornu kopš 1978. gada pavadīja liela mediju ažiotāža, savukārt tā singls God is Dead? atkal tika novērtēts ar Grammy kategorijā Labākais metāla izpildījums. Kaut arī vēlāk izskanējušas ziņas par vēl viena albuma tapšanu, pēc 2016. un 2017. gada notikušās pasaules turnejas, Black Sabbath dalībnieki paziņoja par grupas darbības izbeigšanu.

Black Sabbath nozīme 20. gs. 60. gadu 2. puses blūzā balstītas smagās rokmūzikas (Džimijs Hendrikss, Jimi Hendrix; Cream; Led Zeppelin; Blue Cheer u. c.) transformācijā par hārdroku un pēc tam arī par  smago metālu ir, iespējams, lielāka nekā jebkurai citai grupai. Atšķirībā no vairuma tālaika mūziķu, kam smagais skanējums bija māksliniecisks līdzeklis dažādu muzikālu ideju īstenošanai, Black Sabbath to padarīja par savas jaunrades pamatkonceptu, patstāvīgu un roka estētikā turpmāk principiāli nozīmīgu estētisku kategoriju. 60. gadu nogalē valdošā hipiju optimisma apsīkuma, Vjetnamas kara krīzes un sociālpolitisko satricinājumu kontekstā viņu iemiesotā skaļuma, masīvu rifu un makabras tematikas kombinācija pieteica ne tikai strauju roka evolūciju, bet arī jaunu identifikācijas iespēju jauniešiem, kurus nesaistīja ne glamroka piedāvātā mūzikas infantilizācija, ne progresīvā roka intelektuālisms, ne dziesminieku formāta introspektīvais romantisms. Darbības pirmajās desmitgadēs grupai tika pārmesta iznīcīgu vīziju un sātanisma propaganda, tomēr mūziķi vairākkārt uzsvēruši, ka viņu kādreizējā interese par okultismu neesot pārsniegusi komiksu un šausmu filmu līmeni (visnopietnāk ar to jaunībā aizrāvies dziesmu vārdu autors G. Batlers), bet attiecīgas tematikas izmantojums dziesmu tekstos kalpojot labā un ļaunā konflikta uzsvērumam nevis iznīcības un ļaunuma slavinājumam.

Black Sabbath albums Paranoid bieži atzīts par pirmo pilnvērtīgo smagā metāla ierakstu un arī citi grupas oriģinālsastāva darbi (īpaši seši pirmie albumi) ir žanra klasika, kas sniegusi iedvesmu vairumam nākamo paaudžu smagā metāla mūziķu, veicinot stounerroka (stoner rock), drūmmetāla (doom metal), grāndža (grunge) un citu apakšžanru rašanos.

Black Sabbath uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2006), un dažādi mūzikas tematikai veltīti plašsaziņas līdzekļi (MTV; VH1; Rolling Stone; Classic Rock; Kerrang!; AllMusic u. c.) to atzinuši par nozīmīgāko grupu smagā roka un smagā metāla vēsturē.

2017. gadā ASV žurnāls Rolling Stone par visu laiku ievērojamāko smagā metāla albumu pasludināja Paranoid, žanra 100 ievērojamāko paraugu (The 100 Greatest Metal Albums of All Time) reitingā iekļaujot vēl piecus grupas darbus; savukārt šā paša žurnāla 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020), kurā apkopoti dažādu žanru ieskaņojumi, minēti trīs Black Sabbath albumi.

T. Aiomī (ģitāras, 1968–2006; 2011–2017)

G. Batlers (bass, 1968–1979; 1980–1985; 1987; 1990–1994; 1997–2006; 2011–2017)

O. Osborns (vokāls, 1968–1977; 1978–1979; 1997–2006; 2011–2017)

B. Vords (bungas, 1968–1980; 1982–1983; 1984–1985; 1994–1995; 1998; 2006; 2011–2012)

R. Dž. Dio (vokāls, 1979–1982; 1991–1992; miris 2010)

Džefs Nikolss (Geoff Nicholls; taustiņi, bass, 1979–2004; miris 2017)

V. Episs (bungas, 1980–1982; 1991–1993; 1998)

Ī. Gilans (vokāls, 1982–1984)

Bevs Bevens (Bev Bevan; bungas, 1983–1984; 1987)

Ēriks Singers (Eric Singer; bungas, 1985–1987)

Deivs Spics (Dave Spitz; bass, 1985–1987)

Glens Hjūzs (Glenn Hughes; vokāls, 1985–1986)

Bobs Deizlijs (Bob Daisley; bass, 1986)

Rejs Gilens (Ray Gillen; vokāls, 1986–1987; miris 1993)

Tonijs Mārtins (Tony Martin; vokāls, 1987–1991; 1993–1997)

Kozijs Pauels (Cozy Powell; bungas, 1988–1991; 1994–1995; miris 1998)

Lorenss Katls (Laurence Cottle; bass, 1988–1989)

Nīls Marejs (Neil Murray; bass, 1989–1991; 1994–1997)

Bobijs Rondinelli (Bobby Rondinelli; bungas, 1993–1994; 1995–1997)

* Oficiālā sastāva mūziķi, kuri piedalījušies vismaz viena albuma ierakstīšanā.

Am I Going Insane (Radio); Black Sabbath; Changes; Children of the Grave; Fairies Wear Boots; Hole in the Sky; Iron Man; Laguna Sunrise; N.I.B.; Neon Knights; Never Say Die; Paranoid; Sabbath Bloody Sabbath; Symptom of the Universe; Snowblind; Sweet Leaf; The Wizard; War Pigs

Black Sabbath (Vertigo/Warner, 1970); Paranoid (Vertigo/Warner, 1970); Master of Reality (Vertigo/Warner, 1971); Vol. 4 (Vertigo/Warner, 1972); Sabbath Bloody Sabbath (Vertigo/Warner, 1973); Sabotage (Vertigo/Warner, 1975); Technical Ecstasy (Vertigo/Warner, 1976); Never Say Die! (Vertigo/Warner, 1978); Heaven and Hell (Vertigo/Warner, 1980); Mob Rules (Vertigo/Warner, 1981); Live Evil* (Vertigo/Warner, 1982); Born Again (Vertigo/Warner, 1983); Seventh Star (Vertigo/Warner, 1986); The Eternal Idol (Vertigo/Warner, 1987); Headless Cross (I.R.S., 1989); Tyr (I.R.S., 1990); Dehumanizer (I.R.S., 1992); Cross Purposes (I.R.S., 1994); Cross Purposes Live* (I.R.S., 1995); Forbidden (I.R.S., 1995); Reunion* (Epic, 1998); Past Lives* (Sanctuary, 2002); Live at Hammersmith Odeon* (Rhino, 2007); 13 (Vertigo/Universal, 2013); Live... Gathered In Their Masses* (Vertigo, 2013); The End: Live in Birmingham* (Eagle Vision, 2017)

* koncertieraksti