Būtiski veicinājusi smagā roka un smagā metāla žanrisko pamatu izveidi. Ilggadējās pastāvēšanas laikā tās sastāvs vairākkārt mainījies, saglabājot nemainīgi virtuozas koncertvienības reputāciju. Nozīmīgākais radošās darbības periods bija 70. gadu 1. pusē. Grupas nosaukums aizgūts no populāras 20. gs. 30. gadu dziesmas Deep Purple (‘Tumšais purpurs’).

Deep Purple radās 1968. gadā Hertfordā, Hertfordšīrā, apvienojoties jauniem, bet jau pieredzējušiem mūziķiem – elektroērģelniekam Džonam Lordam (Jon Lord), ģitāristam Ričijam Blekmoram (Ritchie Blackmore), basģitāristam Nikam Simperam (Nick Simper), vokālistam Rodam Evansam (Rod Evans) un bundziniekam Īanam Peisam (Ian Paice). Muzikālo virzību visvairāk noteica Dž. Lords un R. Blekmors.

Sākumā spēlēja pašu sacerētas dziesmas un populāru skaņdarbu kaverversijas, kas aranžētas progresīvā roka un psihedeliskā roka stilistikā ar klasiskās mūzikas elementiem. Pirmie albumi Shades of Deep Purple un The Book of Taliesyn (abi 1968. gadā), kā arī singli Hush un Kentucky Woman guva mērenu ievērību Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), bet ne grupas dzimtenē.

Pēc trešā albuma Deep Purple (1969) R. Evansu un N. Simperu nomainīja grupas Episode Six mūziķi Īans Gilans (Ian Gillan) un Rodžers Glovers (Roger Glover), izveidojoties grupas slavenākajam sastāvam. Kaut dalībnieku maiņa tika veikta ar mērķi spēlēt smagu rokmūziku, jaunā sastāva debija notika ar Dž. Lorda sacerētu koncertu rokgrupai ar orķestri – vienu no pirmajiem roka un simfoniskās mūzikas apvienošanas paraugiem. Albums Concerto for Group and Orchestra (1969), kurā ieskaņots tā koncertizpildījums Londonas Karaliskajā Albertholā (Royal Albert Hall) kopā ar Karalisko filharmonijas orķestri (Royal Philharmonic Orchestra, diriģents Melkolms Arnolds, Malcolm Arnold), izpelnījās pretrunīgus vērtējumus, taču beidzot pievērsa grupai angļu publikas un mediju uzmanību. To vairoja arī Ī. Gilana līdzdalība Endrū Loida Vēbera (Andrew Lloyd Webber) un Tima Raisa (Tim Rice) rokoperas “Jēzus Kristus superzvaigzne” (Jesus Christ Superstar) oriģinālalbuma (1970) ierakstā, kur dziedātājs atveidoja Jēzus lomu.

Albumā In Rock (1970) grupa pirmo reizi demonstrēja oriģinālu smagā roka skanējumu, kam raksturīga virtuoza ģitāras saspēle ar Hammond ērģelēm un spēcīgs, kliedzošs vokāls uz ļoti stabila un precīza ritma tandēma fona. Albuma slavenākās dziesmas Speed King un Child In Time pieteica divus galvenos Deep Purple turpmākā repertuāra virzienus – agresīvas ātra tempa rokenrola dziesmas un dramaturģiski izvērstas kompozīcijas ar progresīvā roka iezīmēm, kas sniedza plašas improvizāciju iespējas koncertos.

Tehniski virtuozais, emocionāli piesātinātais izpildījums un iespaidīgās, ģitāras rifos balstītās kompozīcijas (visu dalībnieku kopdarbi) Deep Purple padarīja par vienu no populārākajām grupām pasaulē un atstāja lielu ietekmi uz rokmūzikas tālāko attīstību. Hārdroka identitāti grupa pilnveidoja koncertturnejās un albumos Fireball (1971), Machine Head (1972) un Made in Japan (1972. gads, Japānā ieskaņots koncertalbums).

Par Deep Purple radošo un komerciālo virsotni kļuva Machine Head, kurā līdzās citām hrestomātiskiem hārdroka skaņdarbiem (Highway Star; Lazy; Space Truckin’ u. c.) iekļauta arī grupas vispopulārākā dziesma Smoke on the Water. Tās tekstā aprakstīts ugunsgrēks, kas 1971. gada nogalē  Frenka Zapas (Frank Zappa) un grupas Mothers of Invention koncerta laikā izcēlās Montrē (Šveicē) pilsētas kazino, kur pēc dažām dienām bija paredzēts sākt Machine Head ierakstīšanu (albuma sesijas tika pārceltas uz tobrīd nefunkcionējošas viesnīcas gaiteni).

Intensīvā slodze studijā un koncertos (trīs pirmajos pastāvēšanas gados Deep Purple izdeva sešus albumus un veica sešas turnejas), kā arī dalībnieku personiskās un radošās ambīcijas noveda pie iekšējas šķelšanās. Pēc albuma Who Do We Think We Are (1973) pabeigšanas un ilgstošām domstarpībām ar R. Blekmoru grupu atstāja Ī. Gilans (vēlāk dziedāja grupās Ian Gillan Band un Gillan), neilgi pēc tam arī R. Glovers (nodevās solokarjerai, kā arī producenta darbam). Viņu vietā tika pieņemts iepriekš mazpazīstams vokālists Deivids Kaverdeils (David Coverdale) un agrākais grupas Trapeze basģitārists un vokālists Glens Hjūzs (Glenn Hughes). Jaunais sastāvs debitēja ar veiksmīgu albumu Burn (1974), kurā grupas stilistiku papildinājušas fanka, blūza un soula ietekmes. Līdzīga muzikālā attīstība turpinājās arī albumā Stormbringer (1974), novedot pie tālākām pārējo dalībnieku nesaskaņām ar R. Blekmoru, kurš neilgi pēc albuma iznākšanas Deep Purple atstāja (nodibināja grupu Ritchie Blackmore’s Rainbow, vēlāk – Rainbow, kurā muzicējis arī R. Glovers).

Par R. Blekmora pēcteci kļuva amerikāņu ģitārists Tomijs Bolins (Tommy Bolin), kurš pirms tam muzicējis James Gang un citās grupās, kā arī piedalījies Billija Kobema (Billy Cobham) slavenā džezroka albuma Spectrum (1973) tapšanā, bet, iekļaujoties Deep Purple sastāvā, bija stiprā narkotiku atkarībā. Ar viņu Deep Purple ierakstīja Come Taste the Band (1975) – kvalitatīvu albumu, kurā vēl vairāk progresējusi aizraušanās ar fanku, kas to padarīja ievērojami atšķirīgu no grupas agrākajiem darbiem un, veicinot tālākas nesaskaņas kolektīvā, samulsināja gan kritiku, gan fanus.

1976. gada vasarā grupa paziņoja par pastāvēšanas beigām. D. Kaverdeils, Dž. Lords un Ī. Peiss turpmāk muzicēja grupā Whitesnake, savukārt T. Bolins pievērsās solo darbībai, bet 04.12.1976. gāja bojā pārdozējot narkotikas.

1984. gadā lielu mūzikas preses un roka cienītāju uzmanību piesaistīja Deep Purple otrā sastāva atkalapvienošanās, kam sekoja pārliecinoši albumi Perfect Strangers (1984) un The House of the Blue Light (1987) un panākumiem bagātās koncertturnejas. Tomēr mūziķu, īpaši R. Blekmora un Ī. Gilana senās domstarpības izrādījās nesamierināmas un noveda pie jauniem sarežģījumiem, kuru dēļ albumā Slaves and Masters (1990) un tam sekojošā turnejā Ī. Gilanu aizstāja grupas Rainbow agrākais vokālists Džo Linns Tērners (Joe Lynn Turner). Savukārt neilgi pēc Ī. Gilana atgriešanās un albuma The Battle Rages On... (1993) no grupas aizgāja R. Blekmors (vispirms atjaunoja Rainbow, bet kopš 90. gadu 2. puses darbojas folkmūzikas duetā Blackmore’s Night ar dzīvesbiedri Kendisu Naitu, Candice Night).

Par Deep Purple jauno ģitāristu kļuva amerikāņu mūziķis, grupu Dixie Dregs, Steve Morse Band un Kansas bijušais dalībnieks Stīvs Morss (Steve Morse), un turpmāk Deep Purple pārsvarā nodevās vērienīgām koncertturnejām, periodiski arī nākot klajā ar jaunas mūzikas ierakstiem, kuros apliecināja uzticību savam tradicionālajam skanējumam.

2000. gadā grupa pirmoreiz koncertēja arī Latvijā (Rīgā) – vēlāk tā šeit uzstājusies vēl vairākkārt.

2002. gadā pēc kājas traumas Deep Purple atstāja viens no tās dibinātājiem Dž. Lords (turpmāk nodevās individuāliem klasiskās mūzikas un blūza projektiem). Dž. Lorda vietu pie Hammond ērģelēm turpmāk ieņēma cits smagā roka veterāns Dons Eirijs (Don Airey, bijušais Rainbow, Whitesnake u. c. dalībnieks) – līdz ar viņa atnākšanu izveidojās grupas ilglaicīgākais sastāvs, kas palika nemainīgs līdz 2022. gadam, kad sievas slimības dēļ to atstāja S. Morss, kuru nomainīja ziemeļīru mūziķis Saimons Makbraids (Simon McBride).

Deep Purple, kā arī grupas Led Zeppelin un Black Sabbath bieži dēvētas par 70. gadu hārdroka lielo trīsvienību, kuras nozīme žanra māksliniecisko pamatu definēšanā un ietekme vispirms uz 70. gadu 2. puses t. s. britu smagā metāla jaunā viļņa (New Wave of British Heavy Metal, NWOBHM) grupām un pēc tam arī uz visu turpmāko smago rokmūziku nav pārvērtējama. Albumi In Rock; Fireball; Machine Head un Burn arī 21. gs. ir bieži pieminēti un tiešāk vai netiešāk citēti arvien jaunu grupu iedvesmas avoti, bet Made in Japan tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākiem roka koncertierakstiem. Deep Purple dalībnieki joprojām tiek iekļauti starp visu laiku virtuozākajiem rokmūziķiem, savukārt grupas intensīvā koncertdarbība arī piecas desmitgades pēc tās dibināšanas apliecina roka klasisko tradīciju dzīvotspēju.

Bieži uzsvērti arī Deep Purple nopelni, roku bagātinot ar klasiskās mūzikas elementiem – kaut arī tā nebija pirmā grupa ar interesi par baroka un romantisma estētiku, tieši Deep Purple (galvenokārt pateicoties Dž. Lorda un vēlāk arī R. Blekmora muzikālajai erudīcijai un spēles tehnikai) radīja jauna līmeņa adaptācijas paraugus, iedibinot turpmāk smagajā rokmūzikā plaši izplatītu tendenci.

2012. gadā, atzīmējot skaņuplates Machine Head četrdesmitgadi, klajā tika laists albums Re-Machined: A Tribute to Deep Purple’s Machine Head, kurā grupas slavenāko darbu interpretējuši daudzi pazīstami mūziķi: Black Label Society; Džo Bonamasa (Joe Bonamassa); The Flaming Lips; Iron Maiden; Metallica; Papa Roach; Karloss Santana (Carlos Santana); grupu Van Halen; Def Leppard; Guns N’Roses dalībnieki un citi.

Deep Purple (otrais sastāvs, kā arī R. Evanss, D. Kaverdeils un G. Hjūzs) uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2016) – inaugurācijas runā grupas Metallica mūziķis Larss Ulrihs (Lars Ulrich) uzsvēra, ka pēdējos četrdesmit gados gandrīz katra smagā roka grupa turpina muzikālu tradīciju, ko iedibinājuši Black Sabbath, Led Zeppelin un Deep Purple.

Dž. Lords (taustiņinstrumenti, 1968–1976; 1994–2002; miris 2012)

R. Blekmors (ģitāra, 1968–1975; 1984–1993)

Ī. Peiss (sitamie instrumenti, 1968–1976; kopš 1984)

N. Simpers (basģitāra, 1968–1969)

R. Evanss (vokāls, 1968–1969)

Ī. Gilans (vokāls, 1969–1973; 1984–1989; kopš 1992)

R. Glovers (basģitāra, 1969–1973; kopš 1984)

D. Kaverdeils (vokāls, 1973–1976)

G. Hjūzs (basģitāra, vokāls, 1973–1976)

T. Bolins (ģitāra, basģitāra, 1975–1976; miris 1976)

Dž. L. Tērners (vokāls, 1989–1992)

S. Morss (ģitāra, 1994–2022)

D. Eirijs (taustiņinstrumenti, kopš 2002)

S. Makbraids (ģitāra, kopš 2022) 

Black Night; Bloodsucker; Burn; Child In Time; Demon’s Eye; Fireball; Highway Star; Into the Fire; You Keep On Moving; Knocking at Your Back Door; Lady Double Dealer; Lazy; Mistreated; Never Before; Perfect Strangers; Pictures of Home; Smoke on the Water; Soldier of Fortune; Space Truckin’; Speed King; Stormbringer; Strange Kind of Woman; Vavoom: Ted the Mechanic; When a Blind Man Cries; Woman from Tokyo

Shades of Deep Purple (Parlophone, 1968); The Book of Taliesyn (Harvest, 1968); Deep Purple (Harvest, 1969); Concerto for Group and Orchestra* (Harvest, 1969); In Rock (Harvest, 1970); Fireball (Harvest, 1971); Machine Head (Purple, 1972); Made in Japan* (Purple 1972); Who Do We Think We Are (Purple, 1973); Burn (Purple, 1974); Stormbringer (Purple, 1974); Come Taste the Band (Purple, 1975); Made in Europe* (Purple, 1976); Deep Purple in Concert* (Harvest, 1980); Live in London* (Harvest, 1982); Perfect Strangers (Polydor, 1984); The House of the Blue Light (Polydor, 1987); Nobody’s Perfect* (Polydor, 1988); Slaves and Masters (BMG, 1990); The Battle Rages On... (BMG, 1993); Gemini Suite Live* (RPM, 1993); Come Hell or High Water* (BMG, 1994); Purpendicular (BMG, 1996); California Jamming* (Eagle, 1996); Live at the Olympia ’96* (EMI, 1997); Abandon (EMI, 1998); Total Abandon: Australia ’99* (Eagle, 1999); In Concert with the London Symphony Orchestra* (Eagle, 2000); Bananas (EMI, 2003); Rapture of the Deep (Edel, 2005); Now What?! (earMusic, 2013); Infinite (Edel, 2017); The Infinite Live Recordings, Vol. 1* (earMusic, 2017); Whoosh! (earMusic, 2020); Turning to Crime (earMusic, 2021)

* koncertieraksti