Viena no radošiem un komerciāliem sasniegumiem bagātākām grupām smagā metāla vēsturē. Veiksmīgākais darbības periods bija 20. gs. 80. gados, taču kritikas un publikas atzinību guvusi arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.

Iron Maiden 1975. gadā Londonā nodibināja basģitārists un vēlāk arī galvenais dziesmu autors Stīvs Heriss (Steve Harris, pilnā vārdā Stīvens Persijs Heriss, Stephen Percy Harris), kurš bija tās vienīgais pastāvīgais dalībnieks agrīnajā periodā. 1976. gadā grupai pievienojās otrs ilggadējākais mūziķis  ģitārists Deivs Marejs (Dave Murray, pilnā vārdā Deivids Maikls Marejs, David Michael Murray), bet 1979. gadā nogalē izkristalizējās kvintets, kas ieskaņoja pirmo albumu Iron Maiden (1980). Bez S. Herisa un D. Mareja tajā ietilpa vokālists Pols Di’Anno (Paul Di’Anno, īstajā vārdā Pols Endrūss, Paul Andrews), ritmģitārists Deniss Stretons (Dennis Stratton, pilnā vārdā Deniss Viljams Stretons, Dennis William Stratton) un bundzinieks Klaivs Bērs (Clive Burr).

70. gadu nogalē Iron Maiden iekļāvās gados jaunu rokmūziķu lokā, kas grupējās ap Londonas klubu Bandwagon Heavy Metal Soundhouse, un mūzikas presē tika dēvēts par britu smagā metāla jauno vilni (New Wave of British Heavy Metal, NWOBHM). Vairumu NWOBHM grupu vienoja mīlestība uz 70. gadu smagās rokmūzikas klasiku (Black Sabbath; Led Zeppelin; Deep Purple u. c.), taču, atšķirībā no iepriekšējās paaudzes mūziķu aizraušanās ar blūzu, tās deva priekšroku agresīvākam skanējumam ar vairāk vai mazāk izteiktām pankroka ietekmēm, t. sk. ātrāku tempu. Savukārt Iron Maiden aizrāvās ne vien ar smago mūziku, bet arī progresīvo roku (Genesis; Jethro Tull; Wishbone Ash u. c.), kura ietekme sastopama gandrīz visā vēlākajā grupas jaunradē.

Nosaukums Iron Maiden (no angļu valodas ‘Dzelzs jaunava’) ir aizgūts no viduslaiku spīdzināšanas rīka.

1980. gada pavasarī izdotais debijas albums Iron Maiden, kurā smagā metāla ekspresija apvienota ar progresīvā roka virtuozitāti, sasniedza britu topa 4. vietu, apliecinot spēju uzrunāt auditoriju arī ārpus smagā metāla cienītāju aprindām. Pēc tā iznākšanas D. Stretonu grupas otrā ģitārista postenī nomainīja Edrians Smits (Adrian Smith, pilnā vārdā Edrians Frederiks Smits, Adrian Frederick Smith), un turpmāk par neatņemamu grupas skanējuma pazīmi kļuva viņa un D. Mareja virtuozā saspēle.

Otrajā albumā Killers (1981) aizsākās Iron Maiden sadarbība ar vēlāk pastāvīgo producentu Mārtinu Bērču (iepriekš strādājis ar Deep Purple; Rainbow; Whitesnake u. c. smagā roka un metāla grupām) – viņa vadībā tapuši grupas klasiskie 80. gadu albumi. Savukārt pēc Killers koncertturnejas grupa šķīrās no vokālista P. Di’Anno, kura hedoniskais dzīvesveids izrādījās nesavienojams ar tās slavas mēroga maiņu un augošajām radošajām ambīcijām.

1981. gadā par Iron Maiden dziedātāju kļuva Brūss Dikinsons (Bruce Dickinson) no grupas Samson (tajā muzicējis arī Iron Maiden bundzinieks K. Bērs). Jaunā vokālista balss diapazons ļāva repertuārā iekļaut episki vērienīgas un dramaturģiski izvērstas kompozīcijas, grupas stilistikā arvien izteiktāk ienākot progresīvā roka iezīmēm. Jau pirmajā ar B. Dikinsonu ieskaņotajā albumā The Number of the Beast (1982) dzirdami daži no Iron Maiden repertuāra slavenākajiem skaņdarbiem (The Number of the Beast; Run to the Hills; Hallowed Be Thy Name). Izvirzoties britu topa pirmajā vietā, The Number of the Beast aizsāka ļoti veiksmīgu darbības periodu, kurā Iron Maiden kļuva par vienu no desmitgades populārākajām rokgrupām. Albuma nosaukums (atsauce uz Bībeles Jāņa atklāsmes grāmatas “zvēra zīmi”) un tituldziesma, kuras varonis sapnī redz sātanisku rituālu, grupai sagādāja apsūdzības sātanismā. Mūziķi tās noraidīja kā pārpratumu, uzsverot, ka dziesma radusies šausmu filmas “Damjēns: zīme II” (Damien: Omen II, rež. Dons Teilors, Don Taylor, 1978) iespaidā, un nepauž atbalstu tekstā aprakstītajiem notikumiem, bet uztverama kā murgu nakts šausmu atstāsts; tas gan grupai vēlāk netraucēja repertuārā iekļaut vairākas kompozīcijas, ko iedvesmojuši par okultisma klasiķi uzskatītā Elistera Kraulija (Aleister Crowley) teksti.

Turpmāk Iron Maiden laida klajā virkni smagā metāla klasikai pieskaitāmu darbu ar mitoloģisku nostāstu, reliģijas, zinātniskās fantastikas literatūras un šausmu filmu iedvesmotiem sižetiem. Tostarp arī vēl vienu britu Nr. 1 albumu – pēc Orsona Skota Kārda (Orson Scott Card) vēsturiskā fantāzijas romāna “Septītais dēls” (Seventh Son, 1987) motīviem radīto Seventh Son of a Seventh Son (1988), kura skanējumu pirmoreiz grupas vēsturē papildinājuši taustiņinstrumenti. 1988. gadā Iron Maiden, kas šajā laikā regulāri koncertēja lielos stadionos, pirmo reizi bija Kāstldoningtonā (Anglija) notiekošā festivāla Monsters of Rock galvenā grupa.

Metālmūzikai neraksturīgu komercpotenciālu apliecināja arī Can I Play with Madness; The Evil That Men Do; The Clairvoyant; Holy Smoke; Be Quick or Be Dead u. c. singli, kas 80. un 90. gadu mijas periodā regulāri ierindojās vairāku valstu tabulu pirmajā desmitniekā. Savukārt albuma No Prayer for the Dying (1990) singls Bring Your Daughter... to the Slaughter kļuva par reto smagā metāla dziesmu, kas pabijusi britu topa virsotnē; tās oriģinālversiju, kas dzirdama filmā “Elmstrītas murgi 5: sapņu bērns” (A Nightmare on Elm Street 5: The Dream Child, rež. Stīvens Hopkinss, Stephen Hopkins, 1989), sacerējis un ieskaņojis B. Dikinsons, kuram tas bija pirmais soloieraksts.

Arī šajā periodā grupa piedzīvoja sastāva izmaiņas. Jau pēc The Number of the Beast par tās bundzinieku kļuva Niko Makbraiens (Nicko McBrain, īstajā vārdā Maikls Henrijs Makbraiens, Michael Henry McBrain), 1990. gadā ģitāristu E. Smitu nomainīja Janiks Gērss (Janick Gers, pilnā vārdā Janiks Roberts Gērss, Janick Robert Gers; iepriekš grupas Gillan dalībnieks), bet 1993. gadā Iron Maiden atstāja B. Dikinsons, kurš vēlējās vairāk uzmanības veltīt solokarjerai.

Pēc vairāku desmitu pretendentu izvērtēšanas 1994. gadā Iron Maiden par jauno vokālistu izvēlējās Bleizu Beiliju (Blaze Bayley) no grupas Wolfsbane. Dziedātāju maiņai bija straujš un nelabvēlīgs iespaids uz grupas statusu rokmūzikas hierarhijā. Divi ar B. Beiliju ieskaņotie albumi – The X Factor (1995) un Virtual XI (1998) – bija paši neveiksmīgākie un kritikas visnesaudzīgāk vērtētie darbi grupas diskogrāfijā; īpaši krass popularitātes kritums bija Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur tie nespēja ierindoties Top 100 (iepriekš Iron Maiden ASV bija stabila Top 20 grupa). Savukārt koncertos B. Bleizijam bija grūtības ar B. Dikinsona balss specifikai paredzēto skaņdarbu izpildījumu, tādēļ grupas klasiskais repertuārs skanēja bez ierastās jaudas un dinamikas.

1999. gadā Iron Maiden šķīrās no B. Bleizija, un, izraisot lielu ažiotāžu rokmūzikas preses un cienītāju starpā, vienojās par B. Dikinsona atgriešanos grupā. Reizē ar B. Dikinsonu pēc gandrīz 10 gadu pārtraukuma atgriezās arī E. Smits, tā izveidojoties Iron Maiden ilglaicīgākajam sastāvam (sekstets ar trīs ģitāristiem), kurš vairs nav mainījies. Seksteta debija notika īpaši vērienīgā koncertturnejā The Ed Hunter Tour, kas līdz ar albumu Brave New World (2000) atkal izpelnījās plašu ievērību un atzinīgas atsauksmes.

Arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs grupa laidusi klajā virkni albumu (t. sk. Lielbritānijas Nr. 1 pozīcijā pabijušos The Final Frontier, 2010, un The Book of Souls, 2015, kā arī Senjutsu, ko žurnāls Classic Rock atzina par 2021. gada labāko albumu) un veikusi vērienīgas pasaules koncertturnejas ar tehnoloģiski iespaidīgu koncertiestudējumu, pilnībā attaisnojot tai bieži piedēvēto smagā metāla klasiķu statusu un piesaistot vairāku paaudžu klausītājus. 2022. gadā grupa Iron Maiden koncertēja arī Lavijā, Rīgā.

Plašu ievērību guvis arī fakts, ka vairākās turnejās grupa pārvietojās ar B. Dikinsona pilotētu pasažieru lidmašīnu Boeing 757 (arī Boeing 747). B. Dikinsons ir aviācijas tehnikas entuziasts un licencēts pasažieru pārvadājumu pilots, un viņa ietekmē aviācijas tematika pārstāvēta arī koncertuzvedumos; 2014. gadā pirms grupas Lielbritānijas turneju noslēdzoša koncerta Sonisfēras festivālā (Sonisphere Festival) Nebvērsā dziedātājs ar kaujas lidmašīnu Fokker Dr. I piedalījās Pirmā pasaules kara gaisa cīņas izspēlē.

Smagā metāla apritē labi pazīstams ir grupas talismans – zombijs Edijs (arī Eds, Ed; Edijgalva, Eddie the Head; Edvards Lielais, Edward the Great, u. tml.), viens no žanra ikonogrāfijas spilgtākajiem iemiesojumiem, kas radīts šausmu kino un komiksu estētikas ietekmē, un daudzu grupas cienītāju uztverē kļuvis par pilnvērtīgu grupas dalībnieku. Plašāka publika Ediju pirmoreiz ieraudzīja Iron Maiden debijas albuma vāka zīmējumā (autors Dereks Rigss, Derek Riggs); īsi pirms tam Edijs bija redzams arī uz Iron Maiden debijas singla Running Free vāka. Turpmāk Edijs bijis uz visu Iron Maiden albumu (arī vairuma singlu) vākiem, kā arī kļuvis par neiztrūkstošu koncertiestudējumu tēlu, kura mumificētais veidols piedzīvojis konkrēta albuma vai dziesmas tematikai atbilstošas pārvērtības (psihiatriskās dziednīcas pacients uz albuma Piece of Mind; kaujas lidmašīnas pilots uz singla Aces High; senās Ēģiptes faraons uz albuma Powerslave; futūristisks kiborgs uz albuma Somewhere In Time; japāņu samurajs uz albuma Senjutsu u. c.). Edija vārdā nosauktas grupas ierakstu izlases Ed Hunter (1999) un Edward the Great (2002), viņš bijis arī videospēļu Ed Hunter un Iron Maiden: Legacy of Beast varonis. Edijam piešķirta britu žurnāla Metal Hammer Zelta dievu balva (Metal Hammer Golden Gods Award) kategorijā Ikona (Icon Award, 2008).

Ātru tempu un agresīvus rifus apvienojot ar melodisku divu ģitāru saspēli un tālāk attīstot iepriekšējās desmitgades smagās rokmūzikas tradīcijas, 20. gs. 80. gadu sākumā Iron Maiden līdz ar tādām grupām kā Judas Priest; Saxon; Motörhead un AC/DC veicināja gan smagā metāla vispārējo popularitāti, gan muzikālu evolūciju, kuras rezultātā tika definēta līdz pat mūsdienām izplatītā žanra identitāte. Jau grupas pirmie albumi kļuva par iedvesmas avotu daudziem spīdmetāla, trešmetāla un pauermetāla mūziķiem, bet vēlākie darbi, kas izcēlās ar bagātīgu progresīvā roka izteiksmes līdzekļu pielietojumu, sniedza nozīmīgu impulsu progresīvā metāla stilistikas izveidei un fundamentālu ietekmi nākamo desmitgažu smagās rokmūzikas attīstībai.

Par kompozīcijas El Dorado ieskaņojumu Iron Maiden saņēmusi Grammy balvu kategorijā Labākais metāla izpildījums (Best Metal Performance, 2011). Grupai piešķirta Britu Komponistu un dziesmu autoru akadēmijas Aivora Novello balva (Ivor Novello Award) par starptautiskiem sasniegumiem (International Achievement Award, 2001) un britu mūzikas industrijas balva Brit kategorijā Labākie britu koncertmākslinieki (Best British Live Act, 2009).

Žurnāla Rolling Stone 100 visu laiku ievērojamāko metāla albumu sarakstā (100 Greatest Metal Albums of All Time, 2017) minēti trīs Iron Maiden darbi: The Number of the Beast (Nr. 4), Iron Maiden (Nr. 13) un Powerslave (Nr. 38). 

Grupa saņēmusi gandrīz visas nozīmīgākās smagās rokmūzikas godalgas, t. sk. žurnālu Classic Rock; Kerrang!; Metal Hammer un radiostacijas Planet Rock balvas.

S. Heriss (basģitāra, taustiņinstrumenti, fona vokāls, kopš 1975)

D. Marejs (ģitāra, kopš 1976)

P. Di’Anno (vokāls, 1978–1981)

D. Stretons (ģitāra, ritmģitāra, fona vokāls, 1979–1980)

K. Bērs (bungas, 1979–1982)

E. Smits (ģitāra, taustiņinstrumenti, fona vokāls, 1980–1990, kopš 1999)

B. Dikinsons (vokāls 1981–1993, kopš 1999)

N. Makbraiens (bungas, kopš 1982)

J. Gērss (ģitāra, kopš 1990)

B. Beilijs (vokāls, 1994–1999)

Pastāvēšanas pirmajos gados (līdz debijas albumam) grupā nomainījās 19 dalībnieki. Šeit minēti tikai mūziķi, kas piedalījušies vismaz viena albuma ieskaņošanā.

2 Minutes to Midnight; Aces High; Flight of Icarus; Hallowed Be Thy Name; Phantom of the Opera; Powerslave; Run to the Hills; Running Free; Seventh Son of a Seventh Son; The Book of Souls; The Number of the Beast; The Trooper; The Wicker Man; Wrathchild.

Iron Maiden (EMI, 1980); Killers (EMI, 1981); The Number of the Beast (EMI, 1982); Piece of Mind (EMI, 1983); Powerslave (EMI, 1984); Life After Death* (EMI, 1985); Somewhere in Time (EMI, 1986); Seventh Son of the Seventh Son (EMI, 1988); No Prayer for the Dying (EMI, 1990); Fear of the Dark (EMI, 1992); A Real Live One* (EMI, 1993); A Real Dead One* (EMI, 1993); Live at Donington* (EMI, 1993); The X Factor (EMI, 1995); Virtual XI (EMI, 1998); Brave New World (EMI, 2000); Rock in Rio* (EMI, 2002); BBC Archives* (EMI, 2002); Beast over Hammersmith* (EMI, 2002); Dance of Death (EMI, 2003); Death on the Road (EMI, 2005); A Matter of Life and Death (EMI, 2006); Flight 666* (EMI, 2009); The Final Frontier (EMI, 2010); En Vivo!* (EMI, 2012); Maiden England ‘88* (EMI, 2013); The Book of Souls (Parlophone, 2015); The Book of Souls: Live Chapter* (Parlophone, 2017); Nights of the Dead, Legacy of the Beast: Live in Mexico City* (Parlophone, 2020); Senjutsu (Parlophone, 2021).

* koncertieraksti