Viena no ietekmīgākām grupām smagā metāla vēsturē. 20. gs. 70. un 80. gados būtiski veicinājusi žanra pamatidentitātes izveidi, ievērojamu autoritāti baudījusi arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.

Rokmūzikas pētnieku vidū sastopami atšķirīgi viedokļi gan par Judas Priest dibināšanas brīdi, gan to, kura mūziķu kombinācija uzskatāma par grupas oriģinālsastāvu. Taču ir zināms, ka grupa ar nosaukumu Judas Priest sāka darboties 1969. gadā Birmingemas apkaimē Rietummidlendā – Anglijas reģionā, kura smagās rūpniecības, īpaši metālražošanas tradīcijas bieži minētas kā smagās rokmūzikas rašanos veicinošs faktors (no Rietummidlendas nākuši smagā metāla pionieri Black Sabbath, kā arī Led Zeppelin; Slade u. c. grupu dalībnieki).

1970. gadā, šai grupai izjūkot, tās dziedātājs (arī viens no dibinātājiem) Els Etkinss (Al Atkins, pilnā vārdā Alans Džons Etkinss, Allan John Atkins) iekļāvās citā Birmingemas grupā Freight, ko 1969. gadā bija izveidojuši ģitārists K. K. Daunings (K. K. Downing, pilnā vārdā Kenets Kīts Daunings jaunākais, Kenneth Keith Downing, Jr.) un basģitārists Ians Hils (Ian Hill, pilnā vārdā Ians Frenks Hils, Ian Frank Hill).

Līdz ar E. Etkinsa pievienošanos arī Freight tika pārdēvēta par Judas Priest (no angļu ‘Priesteris Jūda’) – nosaukums aizgūts no Boba Dilana (Bob Dylan) dziesmas The Ballad of Frankie Lee and Judas Priest, kurā apdziedātā priestera Jūdas prototips ir Jēzu Kristu nodevušais Jūda Iskariots (Mateja evaņģēlijs, Jaunā Derība).

1973. gadā par Judas Priest dalībniekiem kļuva dziedātājs Robs Halfords (Rob Halford, pilnā vārdā Roberts Džons Artūrs Halfords, Robert John Arthur Halford), kurš nomainīja grupu nesen pametušo E. Etkinsu, un bundzinieks Džons Hinčs (John Hinch). Sitamo instrumentu mūziķi arī turpmāk bieži mainījās, turklāt pirms debijas albuma sesijām 1974. gadā Judas Priest papildināja vēl viens ģitārists – Glens Tiptens (Glenn Tipton, pilnā vārdā Glens Reimonds Tiptens, Glenn Raymond Tipton).

Ar Black Sabbath producentu Rodžeru Beinu (Rodger Bain) ieskaņotais debijas albums Rocka Rolla (1974) bija ieturēts blūzroka stilā ar progresīvā roka iezīmēm. Nozīmīgāka loma Judas Priest un smagās mūzikas attīstībā bija nākamajiem darbiem, kuros pakāpeniski izstrādāts tiešāks un agresīvāks skanējums ar smagiem rifiem, ātru tempu un virtuozām ģitāru saspēlēm. Albumi Sin After Sin (1977), Stained Class (1978) un Killing Machine (1978), tāpat arī intensīva koncertdarbība ļāva nostiprināt pozīcijas smagās rokmūzikas vidē, savukārt izrāvienu meinstrīma apritē, sasniedzot britu topa 10. pozīciju, nodrošināja Japānā ieskaņotais koncertalbums Unleashed in the East (1979). Tas ievērojams arī kā Judas Priest pirmais darbs ar Tomu Alomu (Tom Allom), kurš producējis vairumu grupas slavenāko ierakstu. 70. gadu nogalē arī uz ilgāku laiku nostabilizējās sastāvs – līdzās K. K. Dauningam, I. Hilam, R. Halfordam un G. Tiptenam tajā desmit nākamos gadus muzicēja bijušais grupas Trapeze bundzinieks Deivids Holends (David Holland).

Izšķirošu pavērsienu iezīmēja sestais albums British Steel (1980). Šajā laikā Judas Priest smagā metāla identitātei centās piešķirt universālāku, meinstrīma radio un publikas prasībām atbilstošāku skanējumu – dziesmas kļuva īsākas, vienkāršākas un melodiskākas, to tekstos mazāk uzsvērta iepriekš raksturīgā nāves, posta un iznīcības tematika. Šo tendenci pārliecinoši demonstrē visi trīs albuma singli ­­(Living After Midnight; Breaking the Law un United), kas Judas Priest ļāva iepazīt arī publikai, kas agrāk par metālmūziku neinteresējās. Aizsākot strauju žanra uzplaukuma un popularitātes periodu, British Steel ierindojās ceturtajā vietā Lielbritānijā (grupas augstākais sasniegums britu tabulā) un pirmo reizi iekļuva arī ASV Top 40.

Starptautisko slavu vairoja arī albumi Point of Entry (1981), Screaming for Vengeance (1982) un Defenders of the Faith (1984), turklāt 1985. gadā Judas Priest kā vienīgā laikmetīgā metāla grupa piedalījās labdarības koncertakcijā Live Aid. Savukārt 1990. gadā klajā nākušo Painkiller daudzi metāla cienītāji uzskata par Judas Priest pēdējo kanonisko darbu. Tas arī bija pirmais albums, kurā piedalījies grupas turpmāk ilggadējais bundzinieks Skots Treviss (Scott Travis, pilnā vārdā Marks Skots Treviss, Mark Scott Travis).

1992. gadā par aiziešanu no grupas paziņoja R. Halfords, kura atraktīvais vizuālais tēls, teatrālā uzstāšanas maniere un tehniski iespaidīgais plašdiapazona dziedājums ilgstoši bija uzskatīts par neatņemamu Judas Priest pamatvērtību.

Pēc ieilgušas pauzes 1996. gadā viņa vietā tika izraudzīts amerikāņu dziedātājs Tims Ouenss (Tim Owens) – būdams ievērojami jaunāks par Judas Priest veterāniem, iepriekš lielāko ievērību viņš bija guvis kā Judas Priest mūziku izpildošas grupas British Steel vokālists. Ar T. Ouensu grupa ieskaņoja divus stilistiskiem meklējumiem bagātus, taču nesaudzīgu kritiku saņēmušus albumus Jugulator (1997) un Demolition (2001). 

2003. gadā, kad Judas Priest popularitātes pozīcijas bija ievērojami vājinājušās, plašu uzmanību izpelnījās ziņa par R. Halforda atgriešanos grupā pēc 11 gadu pārtraukuma (starplaikā dziedātājs darbojās grupās Fight; Two un Halford).

Atjaunotā sastāva debija notika 2004. gada Eiropas koncertturnejā un turpinājās ASV ar līdzdalību ceļojošajā smagās mūzikas festivālā Ozzfest, kur Judas Priest līdz ar Black Sabbath bija galvenās grupas. Ievērojami atzinīgākas atsauksmes nekā iepriekšējie darbi izpelnījās arī pirmais pēc R. Halforda atgriešanas radītais albums Angel of Retribution (2005); tā koncertturnejas maršrutā bija arī Latvija (Rīga, 2005).

Arī vēlāk grupa veikusi vairākas turnejas, kā arī strādājusi studijā. Konceptuālā dubultalbumā Nostradamus (2008), kas balstīts leģendās par 16. gs. franču astrologu un pareģi Mišelu de Notrdamu (Michel de Nostredame), dzirdami eksperimenti ar progresīvā, simfoniskā un spīdmetāla kombinācijām, taču augstāku kritikas vērtējumu izpelnījās Judas Priest raksturīgākās metāla tradīcijās ieturētie Redeemer of Souls (2014) un Firepower (2018), kurā grupa pēc ilga pārtraukuma atkal sastrādājusies ar producentu T. Alomu. Pēc albuma iznākšanas Parkinsona slimības dēļ profesionālās darbības intensitāti nācās samazināt G. Tiptenam, kura dalība koncertturnejās bija atkarīga no bieži mainīga veselības stāvokļa. Tādēļ par grupas koncertģitāristu 2018. gadā kļuva otrs Firepower producents Endijs Snīps (Andy Sneap).

Savukārt jau 2011. gadā grupu dažādu domstarpību dēļ atstāja K. K. Daunings, kura vietu kopš tā laika ieņēmis Ričijs Folkners (Richie Faulkner, pilnā vārdā Ričards Ians Folkners, Richard Ian Faulkner); līdz ar K. K. Dauninga aiziešanu par Judas Priest ilggadējāko dalībnieku kļuva basģitārists I. Hils, kurš grupā bijis kopš 70. gadu sākuma.

1985. gadā Spārksas pilsētā (Nevadas pavalsts, ASV) nošāvās 18 gadus vecais Reimonds Belnaps (Raymond Belknap), bet viņa 20 gadus vecais draugs Džeimss Venss (James Vance), cenšoties veikt pašnāvību, guva smagus savainojumus, kas trīs gadus vēlāk kļuva par viņa nāves cēloni. Iepriekš abi, būdami alus un marihuānas reibumā, bija vairākkārt klausījušies Judas Priest albumu Stained Class un tajā iekļauto skaņdarbu Better by You, Better than Me (grupas Spooky Tooth 1969. gada dziesmas kaverversija).

1986. gadā šo jauniešu ģimenes uzsāka tiesas procesu pret Judas Priest un ierakstu sabiedrību Columbia, apgalvojot, ka uz traģisko soli tos pamudinājis Better by You, Better than Me ieskaņojumā apslēpts vēstījums. 1990. gadā tiesa pieņēma lēmumu, ka Judas Priest mūzikā nav zemapziņu iespaidojošu slepenu vēstījumu, un apsūdzības tika atsauktas.

20. gs. 70. gadu otrajā pusē un 80. gadu sākumā Judas Priest bija viena no spilgtākajām grupām, kas nodrošināja tālāku attīstību metālmūzikas priekšteču un aizsācēju Black Sabbath, Led Zeppelin, Deep Purple u. c. iedibinātajām tradīcijām, liekot pamatus spīdmetāla stilistikai un ievadot žanra uzplaukuma periodu, kas kulminēja ar t. s. britu smagā metāla jaunā viļņa fenomenu (New Wave of British Heavy Metal).

Judas Priest mūzikas agresivitāte un ātrais temps, divu ģitāristu saspēle, tāpat arī divu basbungu uzsvērtais ritms un R. Halforda dziedājums ar dramatiskām pārejām no ķērkšanas uz falsetu sniegusi lielu ietekmi dažādu paaudžu mūziķiem (Iron Maiden; Van Halen; Metallica; Pantera; Def Leppard; Rage Against the Machine; Slipknot u. c.).

Judas Priest bija nozīmīga loma arī žanra vizuālās identitātes iedibināšanā. Tā bija pirmā grupa, kas konsekventi valkāja melnu ādas apģērbu ar masīviem metāla rotājumiem un aksesuāriem (kniedes, dzelkšņi, ķēdes, sprādzes u. tml.), izkopjot ārēju veidolu, kura iezīmes agrāk pārsvarā tika asociētas ar motociklistu un geju kultūru, bet turpmāk strauji izplatījās arī metālmūziķu un viņu cienītāju aprindās.

Par dziesmas Dissident Aggressor ieskaņojumu Judas Priest piešķirta Grammy balva kategorijā Labākais metāla izpildījums (Best Metal Performance, 2010). Grupa uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2022).

Žurnāla Rolling Stone 100 visu laiku ievērojamāko metāla albumu sarakstā (100 Greatest Metal Albums of All Time, 2017) iekļauti trīs Judas Priest darbi: Stained Class, Screaming for Vengeance un British Steel.

Grupa saņēmusi žurnālu Metal Hammer; Classic Rock; Kerrang!, radiostacijas Planet Rock un mūzikas televīzijas VH1 balvas, kā arī citas smagās rokmūzikas vidē prestižas godalgas.

K. K. Daunings (ģitāra, fona vokāls, 1970–2011)

I. Hils (basģitāra, fona vokāls, kopš 1970)

Alans Mors (Alan Moore, sitamie instrumenti, 1971–1972; 1975–1977)

Dž. Hinčs (sitamie instrumenti, 1973–1975; miris 2021)

R. Halfords (vokāls, 1973–1992; kopš 2003)

G. Tiptens (ģitāra, taustiņinstrumenti, fona vokāls, kopš 1974)

Saimons Filipss (Simon Phillips, sitamie instrumenti, 1977)

Less Binkss (Les Binks, sitamie instrumenti, 1977–1979)

D. Holends (sitamie instrumenti, 1979–1989; miris 2018)

S. Treviss (sitamie instrumenti, kopš 1989)

T. Ouenss (vokāls, 1996–2003)

R. Folkners (ģitāra, fona vokāls, kopš 2011)

Pastāvēšanas pirmajos gados grupā īslaicīgi bijuši arī citi dalībnieki. Šeit minēti mūziķi, kas piedalījušies vismaz viena albuma ieskaņošanā.

Angel; Breaking the Law; Electric Eye; Exciter; Freewheel Burning; Green Manalishi (With the Two Pronged Crown); Hell Bent for Leather; Living After Midnight; Metal Gods; Painkiller; The Rage; The Ripper; The Sentinel; You’ve Got Another Thing Comin’.

Rocka Rolla (Gull, 1974); Sad Wings of Destiny (Gull, 1976); Sin After Sin (Columbia, 1977); Stained Class (Columbia, 1978); Killing Machine (Columbia, 1978, ASV izdevums saucas Hell Bent for Leather); Unleashed in the East* (Columbia, 1979); British Steel (Columbia, 1980); Point of Entry (Columbia, 1981); Screaming for Vengeance (Columbia, 1982); Defenders of the Faith (Columbia, 1984); Turbo (Columbia, 1986); Priest... Live!* (Columbia, 1987); Ram It Down (Columbia, 1988); Painkiller (Columbia, 1990); Jugulator (CMC International, 1997); Priest, Live and Rare* (Epic, 1998); ’98 Live Meltdown* (SPV, 1998); Demolition (SPV, 2001); Live in London* (SPV, 2003); Angel of Retribution (Epic, 2005); Nostradamus (Epic, 2008); A Touch of Evil: Live* (Epic, 2009); Redeemer of Souls (Epic, 2014); Battle Cry* (Epic, 2016); Firepower (Epic, 2018).

* koncertieraksti