B. Dilanam bijusi liela ietekme uz laikmetīgās folkmūzikas un roka attīstību, kā arī 20. gs. 60. gadu Rietumu jaunatnes kultūru, pilsoņtiesību un pretkara kustību.

Sešas desmitgades ilgās muzikālās darbības laikā radījis daudz nozīmīgu dziesmu un albumu, kas ievērojami paplašinājuši populārās mūzikas idejiskās un mākslinieciskās robežas, piešķirot tai gan sociālpolitiski aktīvu pozīciju, gan agrāk nebijušu muzikālu, literāru un humānistisku dziļumu.

Piedzima un uzauga vidēji turīgā no Austrumeiropas (Ukrainas un Lietuvas) izceļojošu ebreju emigrantu pēcteču ģimenē, pusaudža vecumā aizrāvās ar blūzu un kantrī, vidusskolas laikā dziedāja un spēlēja klavieres paša dibinātā rokenrola grupā, līdz pievērsās folkmūzikai, jo tai raksturīgais reālistiskais dzīves atspoguļojums labāk atbilda jaunā mūziķa pasaules uztverei. 18 gadu vecumā iestājās Minesotas Universitātē (University of Minnesota), sāka dziedāt kafejnīcās un pieņēma skatuves vārdu Bobs Dilans (1962. gadā veica oficiālu vārda maiņu uz Roberts Dilans).

1961. gada sākumā B. Dilans, pametis studijas, pārcēlās uz Ņujorku, iekļāvās tobrīd aktuālās folkmūzikas izpildītāju kopienā, un dziedot, spēlējot akustisko ģitāru un mutes harmonikas, uzstājās Grīničvilidžas klubos un kafejnīcās, kur atskaņoja gan tradicionālas folkdziesmas, gan pašsacerētus skaņdarbus. 1962. gadā pēc talantu atklājēja un producenta Džona Hemonda (John Hammond) piedāvājuma noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Columbia, kura izdevusi gandrīz visus B. Dilana ieskaņojumus.

Otrais albums The Freewheelin’ Bob Dylan (1963), kurā folka tradīcijās ieturētas melodijas apvienotas ar sabiedriski un politiski aktuāliem un kritiskiem tekstiem (rasu situācija, kodolbruņošanās, Kubas raķešu krīze, pretkara kustība) B. Dilanu padarīja par t. s. protesta dziesmas (protest song) tradīcijas spilgtāko pārstāvi un ar folkmūzikas apriti cieši saistītās pilsoņtiesību kustības ievērojamāko dziesminieku.

1963. gadā lielus panākumus guva viņa dziesma Blowin’ In the Wind folkpopa grupas Peter, Paul & Mary izpildījumā un turpmāk B. Dilana sacerējumus izpildīja daudzi mūziķi, kuru interpretācijas bieži vien bija plašai publikai vieglāk uztveramas nekā autora nepieradināti dabiskā izpildījuma maniere. Savukārt pats B. Dilans bieži uzstājās kopā ar laikmetīgās folkmūzikas pirmo lielo slavenību, “folka karalieni” Džoanu Baezu (Joan Baez). Abi mūziķi piedalījās daudzos pilsoņtiesību kustības pasākumos, arī t. s. Vašingtonas maršā, 1963. gadā, kur uzstājās pirms ASV mācītāja, pilsoņtiesību kustības aktīvista Martina Lutera Kinga (Dr. Martin Luther King) leģendārās runas “Man ir sapnis” (I Have a Dream).

Protesta tematiku B. Dilans turpināja skaņuplatē The Times They Are a-Changin’, bet jau nākamajā albumā Another Side of Bob Dylan (abi 1964. gadā) no tās atteicās.

1965. gadā amerikāņu grupa The Byrds savā debijas albumā iekļāva četras B. Dilana dziesmas – starp tām arī albuma titulkompozīciju Mr. Tambourine Man, kuras aranžējumā folka skanējumu apvienoja ar grupas The Beatles ietekmētu elektroģitāru spēli – dziesma guva lielus panākumus, sasniedza 1. vietu Billboard topā un aizsāka jaunu stilistiku – folkroku.

Būtiskas pārmaiņas šajā laikā piedzīvoja arī paša B. Dilana mūzika. Albumā Bringing It All Back Home (1965) līdzās akustiskām folkdziesmām (t. sk. Mr. Tambourine Man oriģinālversijai) pirmo reizi bija iekļauti skaņdarbi ar elektriski pastiprinātu roka skanējumu; savukārt sociālpolitiski motivētos dziesmu tekstus aizstāja neparastas tēlainības piesātināta, asociācijām un paradoksālām vārdu spēlēm bagāta apziņas plūsmas lirika, kurā vēsturiski un bibliski motīvi apvienoti ar aktuālās jaunatnes kultūras noskaņojumu. Vēl izteiktāk roka stilistika dominēja albumos Highway 61 Revisited (1965) un Blonde on Blonde (1966).

Daļa dziesminieka agrākās jaunrades cienītāju šo pavērsienu uztvēra kā folka un pilsoņtiesību kustības ideālu nodevību un pakļaušanos komercmūzikas vilinājumam. B. Dilana pirmā publiskā uzstāšanās ar rokgrupu notika 1965. gadā Ņūportas folkfestivālā un izpelnījās krasi neiecietīgu folka autoritāšu reakciju; 1965. gadā B. Dilans uzsāka koncertturneju, kurā muzicēja gan solo formātā ar akustisko ģitāru un mutes harmonikām, gan grupas The Hawks (vēlāk pazīstama kā The Band) pavadībā – elektriski pastiprinātais priekšnesums daudzviet izpelnījās publikas sašutumu. Vēlāk bieži pieminēts incidents notika 1966. gadā Mančestrā, Lielbritānijā, kur skaļās rokgrupas saniknots koncerta apmeklētājs B. Dilanu nosauca par Jūdu.

Par spīti sākotnējai publikas neizpratnei, B. Dilana “elektriskajiem” ierakstiem bija milzīga ietekme gan uz sava laika, gan nākamo paaudžu rokmūziku, un tās muzikālā un liriskā satura izpratni, savukārt viņu pašu tie padarīja par 60. gadu jaunatnes kultūras idejisko līderi.

1966. gada vasarā B. Dilans piedzīvoja motocikla avāriju netālu no savas ārpilsētas mājas Vudstokā (Ņujorkas pavalsts). Neskaidros apstākļos notikušajam negadījumam sekoja radikāla dzīvesveida un muzikālās darbības intensitātes maiņa. Dziesminieks norobežojās no fanu un masu mediju uzmanības, uz septiņiem gadiem pārtrauca koncertdarbību, mazāk strādāja ierakstu studijā un piekopa noslēgtu dzīvesveidu ģimenes lokā Vudstokā. 1967. gadā viņš šeit uzsāka neformālas mājas muzicēšanas sesijas ar The Band – mūziķi izpildīja gan savas kompozīcijas, gan tradicionālus folka un kantrī skaņdarbus. Sesiju ieraksti bija paredzēti iekšējai lietošanai, taču tika plaši piratizēti (oficiāls izdevums albumā The Basement Tapes, 1975), atjaunojot rokmūzikas cienītāju interesi par seno kantrī un folkmūziku. Arī B. Dilana nākamie albumi John Wesley Harding (1967) un Nashville Skyline (1969) apliecina atgriešanos pie klusinātāka un melodiskāka skanējuma un folka un kantrī vēsturiskajās tradīcijās balstītas stilistikas.

Kaut arī visplašāko rezonansi B. Dilana mūzika guva 20. gs. 60. gados, tā saglabāja aktualitāti arī turpmāk. Starp nozīmīgākajiem darbiem 70. gados ir Planet Waves (1974) – vienīgais studijas albums ar The Band; Blood on the Tracks (1975) – nereti atzīts par B. Dilana ievērojamāko sasniegumu pēc 60. gadiem; Desire (1976) – albumā iekļautā dziesma Hurricane, kas veltīta par trīskāršu slepkavību netaisnīgi notiesātajam bokserim Rubinam Kārteram (Rubin ‘Hurricane’ Carter), ir retais šā laika precedents, kad B. Dilans atgriezies pie sabiedriski aktuālas tematikas.

Desmitgades izskaņā mūziķis pievērsās kristīgai tematikai, kas guvusi izpausmi albumos Slow Train Coming (1979); Saved (1980) un Shot of Love (1981) – šajā periodā B. Dilans folku un roku apvienoja ar gospeli, bet koncertos atteicās izpildīt savas populārākās dziesmas un starp skaņdarbiem uzstājās ar evaņģēliskiem sprediķiem.

20. gs. 80. un 90. gadu mijas laikā B. Dilans (ar pseidonīmiem Lakijs Vilburijs, Lucky Wilbury, un Madijs Vilburijs, Muddy Wilbury) muzicēja roka veterānu supergrupā The Traveling Wilburys. Savukārt viņa individuālā darbība agrāko kvalitāti un autoritāti atguva ar diviem albumiem, kas tapuši sadarbībā ar producentu Danielu Lanuā (Daniel Lanois) – Oh Mercy (1989) un Time Out of Mind (1997, Grammy balva kategorijā Gada albums, Album of the Year). Turpmāk mūziķis laida klajā vairākus paša producētus (ar pseidonīmu Džeks Frosts, Jack Frost) ierakstus, kuros variētas amerikāņu populārās mūzikas tradīcijas (blūzs, ritmblūzs, rokabilī, folks, kantrī, roks, svinga balādes u. c.): Love and Theft (2001); Modern Times (2006, Grammy balva Labākajam mūsdienu folka/amerikana albumam, Best Contemporary Folk/Americana Album); Together Through Life (2009, ierindojās Billboard topa 1. vietā, padarot 67 gadus veco B. Dilanu par vecāko mūziķi, kurš  šādu sasniegumu guvis ar jaunu dziesmu albumu); Tempest (2010). Šie ieraksti guva ievērojamu kritikas atzinību un komerciālus panākumus, apliecinot B. Dilanu par vienu no 20. gs. 60. gadu rokmūzikas pionieriem, kurš saglabājis ietekmi arī 21. gadsimtā.

Pēdējos gados B. Dilans galvenokārt pievērsies citu autoru skaņdarbu interpretācijām, izdodot vairākus albumus – Shadows in the Night (2015); Fallen Angels (2016); Triplicate (2017) – ar savas bērnības un jaunības laika amerikāņu populārās mūzikas repertuāru. Savukārt 2020. gadā iznākušais Rough and Rowdy Ways pēc ilgāka pārtraukuma bija jaunu B. Dilana oriģināldziesmu albums, ko daudzi mūzikas mediji (Mojo; Uncut; Rolling Stone; Pitchfork u. c.) ierindoja starp gada labākajiem ierakstiem.

1971. gadā klajā nāca B. Dilana eksperimentālas prozdzejas krājums “Tarantuls” (Tarantula), bet 2004. gadā – trīs sējumos iecerētās autobiogrāfijas pirmā daļa “Hronikas. Pirmā grāmata” (Chronicles: Volume One). Izdoti arī vairāki viņa dziesmu tekstu krājumi.

Klajā laisti vairāki B. Dilana zīmējumu un dažādās tehnikās veiktu gleznu reprodukciju albumi, kā arī notikušas viņa gleznu un metāla objektu izstādes ASV, Vācijā, Lielbritānijā un citās valstīs. Gleznojumi reproducēti arī uz viņa skaņuplašu Self Portrait (1970) un Planet Waves (1974) vākiem, kā arī uz The Band albuma Music from Big Pink (1968) vāka.

Mūziķis filmējies vairākās spēlfilmās. Nozīmīgākās lomas filmās “Pets Gerets un Billijs Mazulis” (Pat Garrett and Billy the Kid, režisors Sems Pekinpā, Sam Peckinpah, ASV, 1973) un “Maskēti un anonīmi” (Masked and Anonymous, režisors Lerijs Čārlzs, Larry Charles, ASV, 2003), kurai B. Dilans (ar pseidonīmu Sergejs Petrovs, Sergei Petrov) bijis arī scenārija līdzautors. Režisējis spēlfilmu “Rinaldo & Klāra” (Renaldo & Clara, ASV, 1978), kas uzņemta pēc viņa un Sema Šeparda (Sam Shepard) scenārija. B. Dilana režijā tapusi arī dokumentāla filma “Apēst dokumentu” (Eat the Document, ASV, 1972) par viņa un The Hawks 1966. gada koncertturneju.

Sešu desmitgažu laikā B. Dilans radījis darbu kopumu, kam muzikālās un poētiskās kvalitātes, kā arī sabiedriskās ietekmes ziņā nav līdzvērtīga visā populārās mūzikas vēsturē.

Profesionālās darbības pirmajos gados iepriekšējo paaudžu blūza (Roberts Džonsons, Robert Johnson; Blainds Villijs Maktels, Blind Willie McTell, u. c.), folka (Vudijs Gatrijs, Woody Guthrie; Pīts Sīgers, Pete Seeger, u. c.) un kantrī (Henks Viljamss, Hank Williams, u. c.) mūziķu iedibinātās muzikālās tradīcijas apvienojot ar sociālpolitiski aktuāliem tekstiem, B. Dilans sacerēja virkni dziesmu, ko savā repertuārā iekļāva daudzi citi izpildītāji. Tādējādi B. Dilans kļuva par 60. gados visvairāk interpretēto dziesmu autoru līdzās Džonam Lenonam (John Lennon) un Polam Makartnijam (Paul McCartney).

60. gadu vidū B. Dilana pievēršanās elektriskajam skanējumam, folkmūzikas melodismu apvienojot ar agrīnā rokenrola enerģiju un tādu autoru kā Viljams Bleiks (William Blake); Viljams Barouzs (William Burroughs); T. S. Eliots (T. S. Eliot); Alens Ginsbergs (Allen Ginsberg); Džeks Keruaks (Jack Kerouac); Džons Kītss (John Keats); Arturs Rembo (Arthur Rimbaud) un citu dzejas ietekmi, veicināja modernās rokmūzikas dzimšanu un jaunatnes kultūras konsolidāciju, padarot viņu par desmitgades nozīmīgāko mūziķi līdzās The Beatles, The Rolling Stones un Džimijam Hendriksam (Jimi Hendrix).

Arī turpmāk B. Dilans nodevās mākslinieciskiem meklējumiem, kas ne vienmēr raduši tūlītēju publikas un kritikas izpratni. Īpaši nesaudzīgu kritiku saņēmuši viņa 70. gadu sākuma albumi, kristīgie ieraksti 70. un 80. gadu mijā, kā arī vairums 80. gadu ieskaņojumu, taču ilgtermiņa skatījumā kritika reabilitējusi gandrīz visus viņa darbības periodus, katrā izceļot augstvērtīgus skaņdarbus.

Par spīti stilistikām transformācijām B. Dilans vienmēr palicis uzticīgs blūza un folkmūzikas tradīcijai, kas pieļauj senu skaņdarbu un tekstu adaptāciju jaunā kontekstā, tādēļ viņam reizēm veltīti pārmetumi par citu autoru muzikālo tēmu, kā arī tekstu frāžu un motīvu patvaļīgiem aizguvumiem – īpaši dziesminieka vēlīnajos tekstos sastopami daudzi sengrieķu dzejas citāti (bez atsaucēm). Savukārt citi pētnieki šos aizguvumus uzskata par virtuoziem intertekstualitātes paraugiem, kas veicinājuši populārās mūzikas intelektuālo un saturisko izaugsmi. B. Dilana dziesmu vārdi un to nozīme ir daudz analizēti, taču pats autors tos gandrīz nekad neskaidro un vairumu interpretāciju ir atzinis par maldīgām un nepamatotām. Piemēram, daudzi viņa jaunrades eksperti uzskata, ka albuma Blood on the Tracks dziesmas iedvesmojusi dziesminieka laulības šķiršana, taču autors apgalvojis, ka to ierosmi guvis no krievu rakstnieka Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) īsajiem stāstiem. Kaut arī literatūras kritiķi viņa tekstus vērtējuši atšķirīgi, B. Dilana nopelni populārās mūzikas poētisko standartu celšanā nav apšaubāmi.

B. Dilana nozīme mūzikas attīstībā neaprobežojas ar autora devumu – tikpat plaša un svarīga bijusi arī viņa izpildītājtalanta un dziedājuma ietekme uz dažādu paaudžu un žanru vokālistiem. Žurnāla Rolling Stone ekspertu sastādītajā 100 visu laiku ievērojamāko dziedātāju (100 Greatest Singers of All Time, 2010) reitingā B. Dilans ierindots septītajā vietā, uzsverot, ka viņš izmainījis “populāro dziedāšanu”.

B. Dilana personībai un jaunradei, tās ietekmei uz mūziku un sabiedrību veltīti vairāki desmiti grāmatu, kurās viņa darbība analizēta no biogrāfiska, muzikoloģiska, literatūrkritiska, socioloģiska, sociālpolitiska un citiem skatpunktiem: Maikla Greja (Michael Gray) “Dziesmu un deju vīrs III: Boba Dilana māksla” (Song & Dance Man III: The Art of Bob Dylan, 2000); Greila Markusa (Greil Marcus) “Bobs Dilans. Raksti 1968–2010” (Bob Dylan. Writings 1968-2010, 2010); Ričarda F. Tomasa (Richard F. Thomas) “Kādēļ Bobs Dilans ir svarīgs?” (Why Bob Dylan Matters, 2017) un citas.

Par mūziķi stāstīts dokumentālās filmās “Neskaties atpakaļ” (Don’t Look Back, režisors D. A. Penibeikers, D. A. Pennebaker, ASV, 1967); “Prom no mājām” (No Direction Home, režisors Mārtins Skorsēze, Martin Scorsese, ASV, 2005); “Otrpus spogulim: Bobs Dilans Ņūportas folkfestivālā” (The Other Side of the Mirror: Bob Dylan Live at the Newport Folk Festival, režisors Marejs Lerners, Murray Lerner, ASV, 2007) un citās, kā arī muzikālā spēlfilmā “Manis tur nav” (I’m Not There, režisors Tods Heinss, Todd Haynes, ASV un Vācija, 2007).

B. Dilana radošā darbība novērtēta ar daudziem mūzikas industrijas, plašsaziņas līdzekļu un valstu atzinības apliecinājumiem. Viņš uzņemts Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 1982) un Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1988), saņēmis 11 Grammy balvas (t. sk. par Mūža ieguldījumu, Grammy Lifetime Achievement Award, 1991), vienu Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu "Oskars" (Oscar) un vienu Zelta globusa (Golden Globe) balvu – abas par dziesmas Things Have Changed izmantojumu filmā “Brīnumzēni” (Wonder Boys, režisors Kērtiss Hensons, Curtis Hanson, ASV, Lielbritānija, Vācija, Japāna, 2000).

Mūziķis godalgots ar Polar mūzikas balvu (Polar Music Prize, Zviedrija, 2000), Astūrijas prinča Mākslas balvu (Prince of Asturias Award, Arts category, 2007) un ASV Nacionālo mākslas medaļu (National Medal of Arts, 2009), ASV prezidents Baraks Obama (Barack Obama) viņam piešķīris vienu no augstākajiem civilajiem apbalvojumiem – Prezidenta brīvības medaļu (Presidential Medal of Freedom, 2012), bet Francijas valdība – Mākslas un literatūras ordeni (Commandeur des Arts et des Lettres, 1990) un Goda leģiona ordeni (Officier de la Légion d’honneur, 2013). Pulicera prēmijas žūrija viņu godinājusi ar speciālbalvu (Pulizer Prize special citation, 2008) “par dziļu ietekmi uz populāro mūziku un Amerikas kultūru”.

Žurnāls Time B. Dilanu iekļāvis starp  20. gs. 100 nozīmīgākajiem cilvēkiem (Time 100: The Most Important People of the Century, 1999), bet žurnāls Rolling Stone atzinis par visu laiku izcilāko dziesmu autoru (100 Greatest Songwriters of All Time, 2015), savukārt viņa dziesma Like a Rolling Stone žurnāla ekspertu aptaujā atzīta par visu laiku ievērojamāko dziesmu (500 Greatest Songs of All Time, 2010). Astoņi dziesminieka darbi iekļauti Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

2016. gadā B. Dilans kļuva par pirmo mūziķi, kuram Zviedrijas Akadēmija (Svenska Akademien) piešķīrusi Nobela prēmiju literatūrā par “jaunas poētiskās izteiksmības iedibināšanu amerikāņu dziesmu bagātīgajā tradīcijā”.

A Hard Rain’s a-Gonna Fall; All Along the Watchtower; Ballad of a Thin Man; Beyond Here Lies Nothin’; Blowin’ In the Wind; Boots of Spanish Leather; Chimes of Freedom; Death is Not the End; Desolation Row; Don’t Think Twice, It’s All Right; Duquesne Whistle*; Early Roman Kings; Every Grain of Sand; Everything is Broken; Forever Young; Gates of Eden; Girl from the North Country; Gotta Serve Somebody; Highway 61 Revisited; Hurricane; I Shall Be Released; I Want You; I’ll Be Your Baby Tonight; Idiot Wind; If Not For You; You Ain’t Goin’ Nowhere; You’re a Big Girl Now; It Ain’t Me Babe; It’s All Over Now, Baby Blue; It’s Alright, Ma (I’m Only Bleeding); Jokerman; Just Like a Woman; Knockin’ on Heaven’s Door; Lay, Lady, Lay; Like a Rolling Stone; Love Sick; Masters of War; My Back Pages; Mississippi; Most of the Time; Mr. Tambourine Man; Not Dark Yet; One More Cup of Coffee; Positively 4th Street; Señor (Tales of Yankee Power); Shelter from the Storm; Simple Twist of Fate; Someday Baby; Stuck Inside of Mobile with the Memphis Blues Again; Subterranean Homesick Blues; Tangled Up in Blue; Tempest; The Times They Are a-Changin’; Things Have Changed; Thunder on the Mountain; Visions of Johanna; Watching the River Flow; When I Paint My Masterpiece; With God on Our Side

* autori ir B. Dilans un Roberts Hanters (Robert Hunter)

Bob Dylan (Columbia, 1962); The Freewheelin’ Bob Dylan (Columbia, 1963); The Times They Are a-Changin’ (Columbia, 1964); Another Side of Bob Dylan (Columbia, 1964); Bringing It All Back Home (Columbia, 1965); Highway 61 Revisited (Columbia, 1965); Blonde on Blonde (Columbia, 1966); John Wesley Harding (Columbia, 1967); Nashville Skyline (Columbia, 1969); Self Portrait (Columbia, 1970); New Morning (Columbia, 1970); Pat Garrett & Billy the Kid* (Columbia, 1973); Before the Flood**• (Asylum/Columbia, 1974); Planet Waves•• (Columbia, 1974); Blood on the Tracks (Columbia, 1975); The Basement Tracks•• (Columbia, 1975); Hard Rain** (Columbia, 1976); Desire (Columbia, 1976); Street-Legal (Columbia, 1978); Bob Dylan at Budokan** (Columbia, 1979); Slow Train Coming (Columbia, 1979); Saved (Columbia, 1980); Shot of Love (Columbia, 1981); Infidels (Columbia, 1983); Real Live** (Columbia, 1984); Empire Burlesque (Columbia, 1985); Knocked Out Loaded (Columbia, 1986); Down in the Groove (Columbia, 1988); Dylan & the Dead**•• (Columbia, 1989); Oh Mercy (Columbia, 1989); Under the Red Sky (Columbia, 1990); Good As I Been to You (Columbia, 1992); World Gone Wrong (Columbia, 1993); The 30th Anniversary Concert Celebration**••• (Columbia, 1993); MTV Unplugged** (Columbia, 1995); Time Out of Mind (Columbia, 1997); “Love and Theft” (Columbia, 2001); Live at the Gaslight 1962** (Columbia, 2005); Live at Carnegie Hall** 1963 (Columbia, 2005); Modern Times (Columbia, 2006); Together Through Life (Columbia, 2009); Christmas in the Heart (Columbia, 2009); In Concert – Brandeis University 1963** (Columbia, 2011); Tempest (Columbia, 2012); Shadows in the Night (Columbia, 2015); Fallen Angels (Columbia, 2016); The Real Royal Albert Hall 1966 Concert** (Columbia, 2016); Triplicate (Columbia, 2017); Rough and Rowdy Ways (Columbia, 2020); Shadow Kingdom* (Columbia, 2023)

* mūzika tāda paša nosaukuma filmai

•• ar The Band

** koncertalbumi

** • koncertalbums ar The Band

** •• koncertalbums ar Grateful Dead

** ••• koncertalbums ar dažādiem izpildītājiem