Lai gan reizēm tiek runāts arī par dziesminieku žanru, biežāk ar šo apzīmējumu raksturo muzikālas jaunrades formātu (metodi), nevis konkrētiem kritērijiem atbilstošu mūziku. Dziesminieki darbojas dažādos žanros, bet visbiežāk to mūzikas saknes sniedzas folkmūzikā, kas saplūdusi ar citiem populārās mūzikas žanriem – džezu, roku, popu, soulu, kantri un citiem. Dziesminieki uzstājas vienatnē ģitāras, klavieru vai arī neliela instrumentāla vai vokāli instrumentāla ansambļa pavadījumā. Instrumentālais pavadījums parasti ir atturīgs, ļaujot dominēt dziedājumam un nenomācot tekstu, kura vēstījums nereti ir priekšnesuma būtiskākā sastāvdaļa. Dziesmu teksti mēdz būt personiskāki un poētiskāki nekā populārās mūzikas vairumam, un tie stāsta par sabiedriski politiskām aktualitātēm, eksistenciālām vispārcilvēcīgām problēmām, autora dzīves pieredzi un citu tematiku.

Dziedošo autoru tradīcija ir pazīstama jau kopš viduslaiku bardiem un trubadūriem, savukārt 20. gs. 40. un 50. gados par dziesminiekiem reizēm dēvēja tādus mūziķus kā Vudijs Gatrijs (Woody Guthrie), Pīts Sīgers (Pete Seeger), Henks Viljamss (Hank Williams) un citi. Mūsdienu mūzikas industrijas un preses izpratnē šis apzīmējums tiek lietots kopš laikmetīgās folkmūzikas popularitātes uzplaukuma 20. gs. 60. gadu sākumā, kad Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pilsoņtiesību kustības iedvesmoti mūziķi sāka sacerēt tautas mūzikā balstītas dziesmas par politiskām aktualitātēm, radot t. s. protesta dziesmas tradīciju. Ievērojamākais protesta dziesminieks bija Bobs Dilans (Bob Dylan), kura daiļradē 60. gadu vidū folkmūzikas akustisko skanējumu nomainīja elektriski pastiprināts rokenrols, bet sociālpolitisku kritiku aizstāja asociatīvi piesātināta apziņas plūsmas poēzija, tā ievērojami paplašinot priekšstatus par dziesminieku jaunrades stilistiskajām iespējām.

Starp daudzajiem B. Dilana sekotājiem īpaši nozīmīgi bija kanādieši Leonards Koens (Leonard Cohen), Nīls Jangs (Neil Young) un Džonija Mičela (Joni Mitchell) – sākusies 20. gs. 60. gadu otrajā pusē, visu triju darbība turpinājās arī 21. gs. L. Koens debijas albumu izdeva 1967. gadā, jau būdams atzīts dzejnieks un rakstnieks, un viņa romantiskās, bieži vien Eiropas valstu tautas mūzikas ietekmē radītās dziesmas un to introspektīvie teksti ievērojami ar populārajā mūzikā reti sastopamu poētisku smalkumu un dziļumu. N. Janga eklektiskā daiļrade grupās Buffalo Springfield un Crosby, Stills, Nash & Young, kā arī ilggadējā solokarjera atstājusi tālejošu ietekmi, kas tuva B. Dilana iespaidam uz vairāku paaudžu mūziku. Savukārt Dž. Mičelas pašanalītiskā lirika populāro mūziku bagātināja ar iepriekš reti sastopamu sievišķīgu pasaules skatījumu, dziesminieku tradīcijai pievēršot daudz sieviešu – gan mūziķes, gan klausītājas.

Starp mūziķiem, kas veidojuši dziesminieku formāta mākslinieciskos pamatus ir arī amerikānis Pols Saimons (Paul Simon), kurš 20. gs. 60. gados guva plašus panākumus duetā ar Ārtu Gārfunkelu (Art Garfunkel), bet pēc tam radījis daudzus augstvērtīgus solo ierakstus, stilistiski daudzveidīgais skots Donovans (Donovan) un Ziemeļīrijas mūziķis Vens Morisons (Van Morrison), kurš roka, džeza, blūza, soula un ķeltu folkloras inspirācijas apvienoja ar modernisma un bītu literatūras un citām ietekmēm.

Dziesminieku darbība nereti bijusi saistīta ar sociālpolitisku protestu un kreisās politikas idejām, tādēļ autoritāros režīmos mūziķi, kas identificējušies ar sabiedrības marginālajiem, materiāli un tiesiski nenodrošinātajiem slāņiem un kritizējuši oficiālo eliti, tikuši pakļauti dažādām represijām – katalonieši Žuāns Manuels Serats (Joan Manuel Serratt) un Luīss Laks (Lluís Llach) Spānijā, Žuzē Afonso (José Afonso) Portugālē, Kaetanu Velozu (Caetano Veloso) un Žilbertu Žils (Gilberto Gil) Brazīlijā, Viktors Hara (Víctor Jara) Čīlē, Mersēdesa Sosa (Mercedes Sosa) Argentīnā, Silvio Rodrigess (Silvio Rodríguez) un Pablo Milāness (Pablo Milanés) Kubā un citi.

Ar politiskām represijām kritiski noskaņoti mākslinieki saskārās arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, PSRS (Aleksandrs Galičs, Александр Аркаьевич Галич, Jūlijs Kims, Юлий Черсанович Ким, u. c.; neviennozīmīgs oficiālais statuss bija arī diviem populārākajiem padomju dziesminiekiem Bulatam Okudžavam, Булат Шалвович Окуджава, un Vladimiram Visockim, Владимир Семёнович Высоцкий), kā arī citās sociālistiskajās Austrumeiropas valstīs (Karels Krils, Karel Kryl, un Jaroslavs Hutka, Jaroslav Hutka, Čehoslovākijā; Jaceks Kačmarskis, Jacek Kaczmarski, un Jans Petržaks, Jan Pietrzak, Polijā; Volfs Bīrmans, Wolf Biermann, un Štefans Kravčiks, Stephan Krawczyk, Vācijas Demokrātiskajā Republikā u. c.). Latvijā dziesminieku kustībai bija ievērojama loma nacionālpatriotiskā noskaņojuma veicināšanā un sabiedrības vienošanā Dziesmotās revolūcijas laikā 20. gs. 80. gados. Arī 21. gs. dziesminieku tradīcija ir nozīmīga populārās mūzikas procesa sastāvdaļa visa pasaulē.

Džoana Baeza (Joan Baez); B. Dilans; Donovans; Niks Dreiks (Nick Drake); V. Gatrijs; N. Jangs; Niks Keivs (Nick Cave); Džonijs Kešs (Johnny Cash); L. Koens; Bobs Mārlijs (Bob Marley); Dž. Mičela; V. Morisons; Lū Rīds (Lou Reed); P. Saimons; P. Sīgers; Petija Smita (Patti Smith); Brūss Springstīns (Bruce Springsteen); Toms Veitss (Tom Waits); Džastins Vernons (Justin Vernon); H. Viljamss un citi.