Viens no starptautiski pazīstamākajiem brazīliešu mūziķiem. Vairāk nekā piecas desmitgades saglabājis māksliniecisku aktualitāti, radot stilistiski daudzveidīgus un nereti novatoriskus darbus, kuros Brazīlijas mūzikas tradīcijas sintezētas ar starptautiski izplatītām aktuālās populārās mūzikas tendencēm. 20. gs. 60. gados kā viens no neformālās kultūras kustības Tropikālija (Tropicália, reizēm arī Tropikālisms, Tropicalismo) līderiem tika pakļauts valstī valdošā militārā režīma represijām, bet no 2003. līdz 2008. gadam bija Brazīlijas kultūras ministrs.

Piedzima un uzauga vidusšķiras ģimenē. Jau bērnībā spēlēja vairākus mūzikas instrumentus un aizrāvās ar ievērojamā brazīliešu mūziķa, t. s. bajāu stila (baião, 19. gs. nogalē radusies brazīliešu deju mūzika) slavenākā pārstāvja Luisa Gonzaga (Luiz Gonzaga) dziesmām, ko līdz ar bosanovas (bossa nova, 20. gs. 50. gados uz sambas bāzes radusies romantisku dziesmu stilistika) pamatlicēja Žuāu Žilbertu (João Gilberto) jaunradi atzinis par savu galveno muzikālo ietekmi. 18 gadu vecumā, sākot uzņēmējdarbības vadības studijas Baijas Federālajā universitātē (Universidade Federal da Bahia), iesaistījās grupā Os Desafinados. Šajā laikā iepazinās ar universitātes filozofijas studentu un vēlāko brazīliešu mūzikas izcilību Kaetanu Velozu (Caetano Veloso) – abu draudzība un radošā sadarbība turpinājusies līdz mūsdienām. Pirmo plašāka mēroga ievērību Ž. Žils izpelnījās 1965. gadā, kad viņa sacerēto dziesmu Louvação iedziedāja tobrīd jaunā brazīliešu mūzikas zvaigzne Elisa Režina (Elis Regina).

Ž. Žila agrīnā mūzika, t. sk. debijas albums Gilberto Gil (1967) balstījās bajāu un citu vietējo stilistiku ietekmē, taču 60. gadu 2. pusē viņš iekļāvās domubiedru grupējumā, kas Baijas provinču un citu Brazīlijas nomaļu kultūras tradīcijas centās apvienot ar lielpilsētu intelektuāļu un ārvalstu jaunatnes kontrkultūras idejām, kā arī anglomerikāniskās popmūzikas, roka un džeza ietekmēm. Šo gados jauno mūziķu aizsāktā kustība kļuva pazīstama kā Tropikālija (sīkāk skatīt šķirklī “Kaetanu Velozu”), savukārt tās galvenie idejiskie iedvesmotāji bija Ž. Žils un K. Velozu.

Tropikālistu mērķis bija jauna veida nacionālā kultūra, kas, saglabājot brazīlisku mentalitāti, spētu iekļauties starptautiski aktuālos procesos, mazinātu brazīliešu sabiedrības sadrumstalotību, veicinātu tās modernizāciju un nepakļāvību valdošajai militārajai diktatūrai. 2018. gadā intervijā angļu žurnālam Songlines Ž. Žils kustības centienus raksturojis šādi: “Mēs teicām – darīsim ko jaunu, radīsim jaunu mūziku un dziesmas, kas runā par jaunām lietām. [..] Un mēs negrasījāmies aprobežoties ar mūziku, tādēļ šajā procesā iejaucām arī proletāriskās un lauku Brazīlijas ikdienas kultūru, politiku un sociālas tēmas. Mēs gribējām apšaubīt Brazīlijas sabiedrības pamatus, tās etnisko kārtību.”

Tropikālijai bija tālejoša ietekme uz brazīliešu kultūru, taču kustības pastāvēšanas laiks bija īss. 1968. gadā tās redzamākie pārstāvji ieskaņoja programmatisku albumu Tropicália: ou Panis et Circencis, kas ieturēts psihedēliskā sambas un bosanovas stilistikā, taču kustības darbībai izraisot augošu varas aprindu neapmierinātību, tropikālistu līderi – Ž. Žils un K. Velozu – tika arestēti. Kaut oficiālas apsūdzības netika uzrādītas, mūziķi divus mēnešus pavadīja ieslodzījumā, līdz tika atbrīvoti ar nosacījumu, ka tuvākajā laikā pametīs Brazīliju. Lai iegūtu valsts atstāšanai nepieciešamos līdzekļus, varasiestādes tiem atļāva sniegt atvadu koncertu, kura ieraksts vēlāk izdots albumā Barra 69 (1972). 1969. gadā abi devās trimdā uz Angliju, taču pirms tam Ž. Žils, esot stingrā izolācijas režīmā, ieskaņoja brazīliešu psihedēliskās mūzikas klasikai pieskaitāmu albumu Gilberto Gil (Cérebro Eletrônico) ar dziesmām portugāļu un angļu valodā.

Anglijā Ž. Žils aizvadīja gandrīz trīs gadus, kuru laikā iekļāvās t. s. pagrīdes kultūras vidē, koncertēja un ieskaņoja 1971. gadā izdotu albumu Gilberto Gil (Nêga). 1970. gadā viņš ar K. Velozu uzstājās Vaitas salas festivālā (Isle of Wight Festival), starp kura dalībniekiem bija arī Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix); The Doors; The Who; Mailzs Deiviss (Miles Davis); Emerson, Lake & Palmer un citi ievērojami mūziķi. 1971. gadā Ž. Žils piedalījās (bija iesaistīts arī organizēšanā) vienā no pirmajiem Glastonberijas festivāliem (Glastonbury Festival). Anglijā dziesminieks arī iepazina regeju un Boba Mārlija (Bob Marley) ierakstus, kam bija liela ietekme uz viņa vēlāko jaunradi.

1972. gadā, atgriežoties dzimtenē, Ž. Žils ieskaņoja ļoti veiksmīgu albumu Expresso 2222, kurā iekļautas arī vairākas trimdā sacerētas dziesmas. Piecās nākamajās desmitgadēs gandrīz ik gadu laižot klajā vienu, bet nereti arī vairākus albumus (t. sk. daudz koncertierakstu), dziesminieks radījis plašu un daudzveidīgu ieskaņojumu kopumu, kura mākslinieciskajam mērogam un kvalitātei nav daudz līdzinieku ne vien Brazīlijas, bet arī Latīņamerikas populārajā mūzikā. Visas radošās darbības laikā Ž. Žils palicis uzticīgs Tropikālijas idejām, sambas, bosanovas un citas brazīliešu mūzikas stilistikas kombinējot ar džezu, roku, soulu, regeju un disko; 70. gadu 2. pusē viņš apceļoja vairākas Āfrikas valstis un turpmāk savās dziesmās bieži akcentējis Brazīlijas un Āfrikas mūzikas radniecību.

1976. gadā izveidotā tropikālistu supergrupā Doces Bárbaros Ž. Žils muzicēja ar citiem kustības veterāniem Mariju Betāniju (Maria Bethânia), Galu Kostu (Gal Costa) un K. Velozu; grupa veica lielas intereses pavadītu turneju, kurā ieskaņoja koncertalbumu Doces Bárbaros (1976). Īpaši aktīva sadarbība Ž. Žilam bijusi ar K. Velozu – abi kopā daudz koncertējuši (arī Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV, un Eiropā), kā arī izdevuši albumus Tropicália 2 (1994) un Dois Amigos (2016). Viņš veicis ieskaņojumus arī ar Ž. Žilbertu, Žorži Benu (Jorge Ben), Miltonu Nasimentu (Milton Nascimento) un citiem ievērojamiem brazīliešu mūziķiem. 1980. gadā plašus panākumus Brazīlijā guva Ž. Žila un Jamaikas regeja slavenības Džimija Klifa (Jimmy Cliff) duets B. Mārlija dziesmā No Woman, No Cry (portugāļu nosaukums Não Chore Mais); B. Mārlija repertuāru Ž. Žils regulāri interpretējis arī vēlāk.

Par koncertalbumu Quanta Live (1998) saņēmis Grammy balvu kategorijā Labākais pasaules mūzikas albums (Best World Music Album), bet 2004. gadā izdotais Eletracústico novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Labākais mūsdienu pasaules mūzikas albums (Best Contemporary World Music Album).

Viens no spilgtākajiem darbiem dziesminieka karjeras vēlīnajā periodā ir Gilbertos Samba (2014), kurā līdzās divām oriģināldziesmām apkopoti skaņdarbi, kas vēsturiski saistīti ar Ž. Žilbertu. Apvienojot 20. gs. 30. un 40. gadu sambas, 50. un 60. gadu bosanovas un Tropikālijas tradīcijas, šis albums sniedz ieskatu brazīliešu populārās mūzikas vēsturē un sava autora jaunrades pirmavotos.

Mūziķis ir ilggadējs Brazīlijas Zaļās partijas (Partido Verde) biedrs un pēc militārā režīma beigām (1985) darbojies arī aktīvajā politikā. 1987. gadā viņš kļuva par dzimtās Salvadoras pilsētas kultūras sekretāru; dažādus, pārsvarā ar kultūras un ekoloģijas problemātiku saistītus amatus pilsētas pašvaldībā ieņēmis arī vēlāk.

2003.–2008. gadā Ž. Žils, nepārtraucot muzikālo darbību, bija Brazīlijas kultūras ministrs. Viņa galvenās prioritātes šajā amatā saistītas ar kultūras demokratizāciju, daudzveidību un vispārēju pieejamību, kā arī kultūras procesu modernizāciju, veicinot digitālo tehnoloģiju un prasmju izplatību visos sabiedrības slāņos. Ministra posteni Ž. Žils atstāja veselības problēmu dēļ.

Ž. Žils saņēmis septiņas Latīņamerikas Ierakstu akadēmijas (Latin Recording Academy) Latīņu Grammy balvas (Latin Grammy Award) un divas ASV Ierakstu akadēmijas (The Recording Academy) Grammy balvas (Grammy Award). 2003. gadā Latīņamerikas Ierakstu akadēmija viņu atzina par Gada cilvēku (Person of the Year).

Dziesminieka radošā darbība novērtēta arī ar Polar mūzikas balvu (Polar Music Prize, 2005) un Francijas Goda leģiona ordeni (Légion d’honneur, 2005).

Andar com Fé; Aquele Abraço; Back in Bahia; Cérebro Eletrônico; Domingo no Parque; Oriente; Procissão; Realce; Sítio do Pica Pau Amarelo; The Three Mushrooms; Toda Menina Baiana; Vamos Fugir; Volkswagen Blues.

Louvação (Philips, 1967); Gilberto Gil (Philips, 1968); Gilberto Gil (Cérebro Eletrônico) (Philips, 1969); Gilberto Gil (Nêga) (Famous, 1971); Barra 69* (Philips, 1972, ar Kaetanu Velozu); Expresso 2222 (Philips, 1972); Gil e Jorge: Ogum Xangô (Verve, 1975, ar Žorži Benu); Refavela (Warner, 1977); Ao Vivo: Montreux International Jazz Festival* (Warner, 1978); Nightingale (Warner, 1979); Luar (A Gente Precisa Ver o Luar) (Warner, 1981); Extra (Warner, 1983); Raça Humana (Warner, 1984); Parabolicamará (Warner, 1991); Acoustic (Warner, 1994); Tropicália 2 (Philips, 1994, ar Kaetanu Velozu); Quanta Live* (Warner, 1998); Kaya N’Gan Daya (Warner, 2002); Eletracústico (Warner, 2004); Fé Na Festa (Universal, 2010); Gilbertos Samba (Sony, 2014); Dois Amigos* (Sony, 2016, ar Kaetanu Velozu); OK OK OK (Biscoito Fino, 2018).

* koncertieraksti