(angļu, vācu un franču bossa nova, krievu босанова) 

Bosanova radās 20. gs. 50. gadu otrajā pusē Brazīlijā sambas un džeza saplūsmes rezultātā - reizēm tā klasificēta arī kā sambas paveids. Strauju starptautisku popularitāti stilistika ieguva 60. gados, galvenokārt pateicoties brazīliešu mūziķiem Antoniu Karlušam Žobimam (Antônio Carlos Jobim) un Žuāu Žilbertu (João Gilberto), bet pēc tam arī Stenam Gecam (Stan Getz), Frenkam Sinatram (Frank Sinatra) u. c. amerikāņu džeza un popmūzikas izpildītājiem. Nosaukums bossa nova brīvā tulkojumā no portugāļu valodas nozīmē ‘jaunais stils’, ‘jaunais vilnis’. 

Bosanovas pamatā ir brazīliešu tradicionālās mūzikas (sambas) ritmu apvienojums ar Rietumu klasiskās mūzikas un džeza harmoniju, džeza improvizācijas tehniku un portugāļu valodas fonētiskajām īpatnībām – brazīļu mūziķu starpā ir izplatīts uzskats, ka bosanovas melodisko un ritmisko uzbūvi lielā mērā nosaka tieši valodas specifika (īpaši lielais šņāceņu īpatsvars), tādēļ dziesmu tulkojumi angļu u. c. valodās parasti ir mazāk labskanīgi nekā oriģinālās, portugāliski dziedātās versijas. Mūzikai raksturīgs 2/4 taktsmērs, plūdena ritmika, sinkopēti akordi un maigi juteklisks skanējums, nostalģiski melanholiska un komfortabli atslābināta noskaņa. Savukārt dziesmu tekstiem piemīt optimistiska bezrūpība, tie bieži stāsta par sauli, vasaru, pludmali un mīlestību. Instrumentārijs mēdz atšķirties, taču parasti t. s. klasisko bosanovu izpilda neliels ansamblis, kurā ietilpst klasiskā ģitāra, berimbau (vienstīgas instruments, dēvēts arī par muzikālo loku), daži perkusiju instrumenti un klavieres; skanējumu var papildināt čells vai vijole, bieži izmantots arī saksofons. Būtiska nozīme ir specifiskai akustiskās ģitāras pirkstu spēles tehnikai un neilona stīgu izmantojumam, kas nodrošina maigāku skaņas toni nekā metāla stīgas. Vokālista dziedātā melodija parasti ir vienkārša, savukārt instrumentālistu harmonijas mēdz būt visai komplicētas.

Bosanova nereti traktēta kā Ipanemas, Kopakobanas u. c. Riodežaneiro (Riodežaneiro pavalsts, Brazīlija) pludmaļu kultūras izpausme, un tās rašanās bieži skaidrota kā reakcija uz ekonomisko augšupeju un demokrātisko procesu izplatību, kas 20. gs. 50. gadu otrajā pusē veicināja Brazīlijas kultūras un mākslas procesus, kā arī nacionālās pašapziņas un sabiedrības optimisma pieaugumu. 

Kaut arī stilistikas izveidi sekmēja vairāku mūziķu jaunrades meklējumi (ģitāristi Luiss Bonfā (Luiz Bonfá) un Robērtu Meneskals (Roberto Menescal), pianists Seržiu Mendiss (Sérgio Mendes) u. c.), izšķiroša nozīme bija ģitārista, dziedātāja (reizēm arī dziesmu autora) Ž. Žilbertu un komponista (arī ģitārista, pianista un dziedātāja) A. K. Žobima darbībai. Kā vairums savas paaudzes brazīļu mūziķu, Ž. Žilbertu bija audzis sambas ietekmē, taču bija arī džeza cienītājs un 50. gadu otrajā pusē izstrādāja principiāli jaunu izpildījuma manieri. Nozīmīgākie Ž. Žilbertu ieviestie jauninājumi bija sambas ritma vienkāršošana un atteikšanās no bagātīgā perkusiju instrumentu izmantojuma – sambas tradīcijā ierasti enerģisko ritma grupas sniegumu viņš aizstāja ar ģitārspēli, kurā sinkopēti akordi apvienoti ar dažādām bīta variācijām; būtībā Ž. Žilbertu ģitārspēles tehnika ļāva aizvietot visu sambas ansambli, tādēļ mūziķis bieži uzstājās vienatnē. Svarīgs jauninājums bija arī viņa dziedāšanas maniere – atšķirībā no sambas vokālistu uzsvērti ekspresīvā priekšnesuma, Ž. Žilbertu dziedāja nazālā, emocionāli nosvērtā, nereti uz čuksta robežas skanošā balsī, pilnībā atsakoties no vibrato efekta. 

50. gadu nogalē Ž. Žilbertu sāka sadarboties ar A. K. Žobimu – jaunu komponistu, kura radošais rokraksts veidojies brazīliešu tradicionālās un klasiskās mūzikas, kā arī Eiropas mūzikas, īpaši franču impresionistu Kloda Debisī (Claude Debussy) un Morisa Ravela (Maurice Ravel) darbu ietekmē. Nacionāla mēroga atzinību A. K. Žobims izpelnījās ar mūziku Vinisiusa de Moraisa (Vinicius de Moraes) lugai “Ieņemtais Orfejs” (Orfeu da Conoceição, 1956), bet starptautisku ievērību viņam nodrošināja mūzika pēc šīs lugas motīviem uzņemtai filmai “Melnais Orfejs” (Orfeu Negro, režisors Marsels Kamī (Marcel Camus)), kas 1959. gadā tika novērtēta ar Kannu filmu festivāla (Cannes Film Festival) galveno balvu. Savukārt gadu iepriekš Brazīlijā par pirmo lielo bosanovas hitu kļuva Ž. Žilbertu izpildītā A. K. Žobima dziesma Chega de Saudade, un turpmāk abi kļuva par jaunās stilistikas ievērojamākajiem pārstāvjiem, ierindojoties starp 20. gs. nozīmīgākajiem latīņamerikāņu mūziķiem. A. K. Žobims sacerējis (bieži ar V. de Moraisa tekstiem) vairumu stilistikas kanonam piederīgo dziesmu (Garota de Ipanema; Corcovado; Desafinado; Águas de Março u. c.), bet Ž. Žilbertu bieži bijis to pirmais izpildītājs, turklāt vairāk nekā jebkurš cits mūziķis noteicis bosanovas izpildījuma un skanējuma standartus. 

50. gadu beigās un 60. gadu sākumā Brazīliju apmeklēja virkne ievērojamu amerikāņu vokālistu (Sāra Vona (Sarah Vaughan); Nets Kings Kouls (Nat King Cole); Samijs Deiviss jaunākais, Tonijs Benets (Tony Bennett) u. c.) un instrumentālistu (ģitārists Čārlijs Bērds (Charlie Byrd); flautists Hērbijs Manns (Herbie Mann) u. c.). Šie mūziķi novērtēja bosanovas skaņdarbu melodisko eleganci, harmonisko izsmalcinātību un improvizācijas potenciālu un labprāt tos iekļāva savā repertuārā. Ievērojams notikums ar tālejošām sekām bija koncerts Kārnegīholā (Carnegie Hall), Ņujorkā (Ņujorkas pavalsts, ASV), 1962. gadā. Tajā ar Ž. Žilbertu, A. K. Žobimu, L. Bonfā, S. Mendisu u. c. brazīliešu mūziķiem uzstājās arī Č. Bērds, saksofonists S. Gecs u. c. amerikāņu džezmeņi. Savukārt koncerta publikā bija Mailzs Deiviss (Miles Davis), Dizijs Gilespijs (Dizzy Gilespie), Pegija Lī (Peggy Lee) un citas amerikāņu prominences, kas turpmāk būtiski veicināja bosanovas starptautisko izplatību.

Par pirmo ievērojamo amerikāņu mūziķu bosanovas ierakstu kļuva Č. Bērda un S. Geca albums Jazz Samba (1962), kurā galvenokārt dzirdami brazīliešu skaņdarbi Č. Bērda aranžējumos. Tas sasniedza Billboard popmūzikas tabulas pirmo vietu, aizsākot bosanovas popularitātes vilni, ko prese dēvēja par “bosanovas trakumu” jeb “māniju”. Dažos turpmākajos gados bosanovas ierakstus (turklāt bieži vien ne tikai atsevišķas dziesmas, bet veselus albumus) laida klajā daudzi ievērojami amerikāņu mākslinieki: Ella Ficdžeralda (Ella Fitzgerald), Dorisa Deja (Doris Day), Oskars Pītersons (Oscar Peterson), Erols Gārners (Errol Garner), Kvinsijs Džounss (Quincy Jones), Džimijs Smits (Jimmy Smith), Vess Montgomerijs (Wes Montgomery), Kenenbols Aderlijs (Cannonball Adderley) un citi. 

Mānijas kulmināciju iezīmēja 1963. gadā Ņujorkā ieskaņotais un nākamajā gadā izdotais S. Geca un Ž. Žilbertu albums Getz/Gilberto, kas pārsvarā veltīts A. K. Žobima dziesmu interpretācijām (tajā dzirdama arī autora klavierspēle). Getz/Gilberto ir ne tikai viens no komerciāli veiksmīgākajiem darbiem džeza vēsturē, bet arī pirmais džeza ieraksts, kas godalgots ar Grammy balvu kategorijā Gada albums (Album of the Year). Savukārt tajā iekļautais Ž. Žilbertu un Astrudes Žilbertu (Astrud Gilberto) duets The Girl from Ipanema kļuva par vienu no desmitgades populārākajām dziesmām (tās oriģinālversiju Garota de Ipanema 1959. gadā Brazīlijā iedziedāja Perijs Ribeiro (Pery Ribeiro)). Arī mūsdienās šis A. K. Žobima un V. de Moraisa sacerējums ir viens no pasaulē pazīstamākiem bosanovas skaņdarbiem, ko interpretējuši Lūiss Ārmstrongs (Louis Armstrong); Šērlija Besija (Shirley Bassey); Eimija Vainhausa (Amy Winehouse) u. c. izpildītāji. Cita starpā The Girl from Ipanema ieskaņojums bija A. Žilbertu debija dziedātājas ampluā – Ž. Žilbertu toreizējā dzīvesbiedre studijā veica tulka funkcijas, bet viņas dalība dziesmas ierakstā bija spontāns lēmums, jo Ž. Žilbertu radās problēmas ar angliskā teksta izdziedāšanu. Oriģinālajā albuma ierakstā Ž. Žilbertu dzied portugāliski, bet A. Žilbertu – angliski. Savukārt saīsinātajā singla versijā saglabāts tikai A. Žilbertu sapņaini meitenīgais dziedājums, kas izpelnījās tūlītēju ievērību; karjeras turpinājumā viņa kļuva par vienu no starptautiski iecienītākajām bosanovas izpildītājām.

The Girl from Ipanema dzirdama arī F. Sinatras un A. K. Žobima albumā Francis Albert Sinatra & Antônio Carlos Jobim (1967), kas 1968. gadā pretendēja uz Grammy balvu kategorijā Gada albums, un arī mūsdienās bieži minēts starp populārākajiem un nozīmīgākajiem bosanovas paraugiem.

Stilistikas popularitāti būtiski veicināja arī S. Mendisa darbība ar Brasil ‘66 u. c. izpildītājkolektīviem, kas bosanovu papildināja ar stīgu orķestra skanējumu un fanka ietekmēm un līdzās brazīļu autoru sacerējumiem izpildīja arī angloamerikāniskā roka un popmūzikas dziesmas atbilstošos aranžējumos. Ievērojamus ieskaņojumus 60. gados klajā laida arī Markuss Vāli (Marcos Valle), Elisa Redžina (Elis Regina), Žorži Bens (Jorge Ben) u. c. mūziķi. 

60. gadu sākumā bosanova bija pati populārākā brazīliešu mūzikas izpausme, taču Brazīlijā attieksme pret to bija neviennozīmīga. Nacionālistiski noskaņotas aprindas tajā saklausīja kūldžeza atdarinājumu, ko uztvēra kā nacionālo vērtību profanāciju un pakļaušanu ASV mūzikas ietekmei; A. K. Žobims šos pārmetumus noraidīja, uzsverot, ka – tieši otrādi – bosanova radījusi retu precedentu, kad Brazīlija sniegusi būtisku kultūrietekmi ASV. Savukārt citi kritiķi norādīja, ka vairums ievērojamāko bosanovas izpildītāju un autoru ir no pārtikušām ģimenēm nākuši baltādainie, kas saistīti ar Riodežaneiro pludmaļu naktsklubiem, tādēļ tā vērtējama kā vidusšķiras mēģinājums ekspluatēt afrobrazīliešu kultūru (bosanovas, tāpat kā sambas pamatā ir afrikāņu ritma struktūras), atraujot mūziku no tās tautiskajām saknēm un pārnesot elitāras lielpilsētu publikas dzīvesveida kontekstā. Savukārt pēc 1964. gadā notikušā militārā apvērsuma kreisi noskaņoti intelektuāļi bosanovas izpildītājiem pārmeta apolitiskumu un šķiriskas apziņas trūkumu, kas neesot savienojams ar Brazīlijas jauno sociālpolitisko realitāti.

Šo procesu ietekmē desmitgades otrajā pusē bosanova, joprojām gūstot arvien plašāku izplatību citviet pasaulē, savā dzimtenē popularitāti pamazām zaudēja. Stilistikas tālākā attīstība galvenokārt bija saistīta ar Kaetanu Velozu (Caetano Veloso), Žilbertu Žilu (Gilberto Gil), Tomu Zē (Tom Zé) un citiem t. s. Tropikālijas kustības pārstāvjiem, kuri to sintezēja ar roku un folkmūziku, un dažreiz arī politiskas ievirzes tekstiem.

Mūsdienās bosanova un dažādi tās novirzieni ir neatņemama brazīliešu un citu valstu populārās mūzikas procesa sastāvdaļa, kas kopš 20. gs. nogales galvenokārt attīstījusies mijiedarbībā ar citiem žanriem. Gadsimtu mijas periodā deju klubos iecienīta kļuva t. s. elektrobosas (electro-bossa) vai jaunās bosas (nu bossa) stilistika, kurā bosanova apvienota ar elektroniskiem hausmūzikas bītiem. Redzamākie šā novirziena pārstāvji ir Bossacucanova, Bebele Žilbertu (Bebel Gilberto, Ž. Žilbertu meita), Fernanda Portu (Fernanda Porto), Sēu (Céu) un Sabrina Maleirusa (Sabrina Malheiros).

Kanoniskus A. K. Žobima u. c. brazīliešu autoru skaņdarbus un to tradīcijās ieturētas oriģināldziesmas 21. gs. pirmajās desmitgadēs izpildījuši arī Stings (Sting), Džordžs Maikls (George Michael), Daiena Krāla (Diana Krall), E. Vainhausa, Devendra Benharts (Devendra Banhart), Maks Demarko (Mac DeMarco) un citi starptautiski pazīstami mūziķi. Savukārt 2006. gadā Lielbritānijas singlu Top 10 iekļuva brazīļu bosanovas veterāna S. Mendisa 60. gadu hita Mas, que Nada jauna versija, ko viņš ieskaņojis ar amerikāņu popgrupu The Black Eyed Peas. 

Autentisku bosanovas ierakstu fragmenti izmantoti vairāku hiphopa mākslinieku ieskaņojumos. Piemēram, Juice WRLD 2019. gada singlā Make Believe samplēts S. Geca un L. Bonfā 1963. gada ieraksts Saudade Vem Correndo; tā sampls dzirdams arī The Pharcyde 1995. gada skaņdarbā Runnin. 

Latvijā ievērojamākais bosanovas ietekmē radītais darbs ir albums “Klusums starp mums” (1990) ar Aivara Hermaņa un Igo dziesmām Ievas Akurateres un Igo izpildījumā.