20. gs. 50. gados Antoniu Karlušs Žobims bija viens no brazīliešu mūzikas jaunā novirziena – bosanovas – aizsācējiem un turpmāk kļuva par žanra pazīstamāko autoru, veicinot Brazīlijas un tās mūzikas atpazīstamību pasaulē. Sacerējis daudz populārās mūzikas klasikai piederīgu skaņdarbu, ko interpretējuši ievērojami izpildītāji: Ella Ficdžeralda (Ella Fitzgerald), Frenks Sinatra (Frank Sinatra), Daiena Krola (Diana Krall) un citi.

A. K. Žobims piedzima respektablā vidusšķiras ģimenē (tēvs bija diplomāts, žurnālists, dzejnieks un literatūras kritiķis), taču vecāki izšķīrās jau zēna dzīves pirmajos gados, un turpmāk viņš auga mātes un tās otrā vīra ģimenē Riodežaneiro, Ipanemas pludmales apkaimē, kurai vēlāk veltījis vairākas dziesmas. Patēvs veicināja viņa aizraušanos ar mūziku, mudinot apgūt klavierspēli un izglītoties pie autoritatīviem komponistiem un mācībspēkiem. Lai arī A. K. Žobima pirmā profesionālā izvēle bija arhitektūra, 20 gadu vecumā viņš intensīvi pievērsās mūzikai: spēlēja klavieres naktsklubos un sacerēja pirmās kompozīcijas, bet 50. gadu sākumā kļuva par aranžētāju vienā no Brazīlijas lielākajām ierakstu kompānijām Odeon Records, nedaudz vēlāk kā ansambļa vadītājs sākot piedalīties dažādu dziedātāju ierakstos.

Savu jaunradi A. K. Žobims balstīja Brazīlijas mūzikas, īpaši sambas, tradīcijās, līdz ar vairākiem citiem savas paaudzes mūziķiem cenšoties to ievirzīt laikmetīgā kontekstā; viena no viņa lielākajām autoritātēm bija komponists Eitors Vilja-Loboss (Heitor Villa-Lobos), kurš brazīliešu folkloras melodiskos un ritmiskos elementus bieži apvienoja ar rietumu klasiskās mūzikas inspirācijām.

Nacionāla mēroga ievērību A. K. Žobims pirmoreiz izpelnījās ar mūziku lugai “Ieņemtais Orfejs” (Orfeu da Conceição, 1956), kurā sengrieķu mīts par Orfeju un Eiridīki pārcelts mūsdienu Riodežaneiro karnevāla vidē; lugas autors Vinīsiuss de Moraiss (Vinícius de Moraes) turpmāk sacerēja daudzu A. K. Žobima dziesmu tekstus (tostarp Brigas, Nunca Mais; Chega de Saudade; Garota de Ipanema; Samba da Benção; Água de Beber). Iekļauties starptautiskajā apritē ļāva ar vēl vienu bosanovas pionieri Luisu Bonfā (Luiz Bonfá) sacerētā mūzika šīs lugas kinoekranizējumam “Melnais Orfejs” (Orfeu Negro, režisors Marsels Kamī, Marcel Camus, 1959), kas izpelnījās “Oskara” (Oscar) un “Zelta Globusa” (Golden Globe) balvas kategorijā “Labākā ārzemju filma” (Best Foreign Language Film).

Izšķiroši nozīmīga komponista jaunradē un bosanovas žanra izveidē bija 20. gs. 50. otrajā pusē aizsāktā sadarbība ar ģitāristu un dziedātāju Žuāu Žilbertu (João Gilberto). A. K. Žobima melodijas un harmonijas izjūta un Ž. Žilbertu novatoriskā akustiskās ģitāras spēle, kurā sambas uzsvērti aktīvā ritmika aizstāta ar vienkāršākiem, bagātīgi sinkopētiem ritmiem un džezam raksturīgām akordu progresijām, kā arī viegli jutekliskais, gandrīz rečitējoši čukstošais dziedājums ļāva rasties skanējumam, kas drīz kļuva pazīstams kā bosa nova (no portugāļu ‘jaunais stils’, ‘jaunais vilnis’). Nozīmīga loma tā izveidē bija arī aranžētājam Klausam Ogermanam (Claus Ogerman).

60. gadu sākumā A. K. Žobims kļuva par pašu populārāko dienvidamerikāņu komponistu un ieskaņoja virkni soloalbumu, kā arī sadarbojās ar pazīstamiem brazīliešu un amerikāņu mūziķiem (Seržiu Mendiss, Sergio Mendes; Herbijs Manns, Herbie Mann, un citi), viņa skaņdarbus izpildīja ievērojami džeza vokālisti (tostarp Sāra Vona, Sarah Vaughan, un E. Ficdžeralda, kura A. K. Žobima sacerējumus dziedāja kopš 20. gs. 60. gadiem, bet 1982. gadā to interpretācijām veltīja albumu Ella Abraça Jobim) un instrumentālisti (Mailzs Deiviss, Miles Davis; Dizijs Gilespijs, Dizzy Gillespie; Oskars Pītersons, Oscar Peterson; Kvinsijs Džonss, Quincy Jones, un citi). Desmitgades otrajā pusē, mainoties bosanovas reputācijai dažādos Brazīlijas sabiedrības slāņos, sevi piesakot disidentiskajai tropikālijas (Tropicália) kustībai, kas nacionālās kultūras (arī sambas un bosanovas) nākotni saskatīja mijiedarbībā ar globāliem procesiem, bet mūzikas tirgū arvien izteiktāk dominējot angloamerikāņu māksliniekiem, A. K. Žobims samazināja publisko aktivitāti, pārsvarā strādājot ar kino un televīzijas mūziku.

Savukārt 80. gados, augot vispārējai interesei par pasaules mūziku un dažādām nacionālajām mūzikas tradīcijām, komponists atsāka veiksmīgu koncertdarbību ar grupu, kurā ietilpa arī viņa dzīvesbiedre Ana Lontra (Ana Lontra), meita Elizabete Žobima (Elizabeth Jobim) un dēls Paulu Žobims (Paolo Jobim).

1994. gada janvārī A. K. Žobims beidza ieskaņot kārtējo albumu Antônio Brasileiro (dziesmas How Insensitive ierakstā piedalījās Stings, Sting), kura izdošana aizkavējās viņa veselības sarežģījumu dēļ. Albums iznāca 1994. gada decembrī, dažas dienas pēc autora nāves urīnpūšļa vēža operācijas izraisītas sirdslēkmes rezultātā; Antônio Brasileiro tika novērtēts ar Grammy balvu kategorijā “Labākais latīņu džeza albums” (Best Latin Jazz Album).

1958. gadā Ž. Žilbertu ieskaņoja A. K. Žobima un V. de Moraisa dziesmu Chega de Saudade. Dažus mēnešus iepriekš tā bija izdota Elizetas Kardozu (Elizeth Cardoso) izpildījumā, kas palika nepamanīts, taču Ž. Žilbertu interpretācija guva tūlītēju ievērību, tā tiek uzskatīta par pirmo spilgto bosanovas paraugu, kas šai dziesmai ļāvis kļūt par daudz interpretētu populārās mūzikas standartu. 1959. gadā A. K. Žilbertu arī producēja Ž. Žoāo debijas albumu Chega de Saudade, kurā dzirdama vēl viena no viņa slavenākajām dziesmām Desafinado (Ņūtona Mendonsas, Newton Mendonça, teksts); 1962. gadā to ieskaņoja amerikāņu saksofonists Stens Gecs (Stan Getz) un ģitārists Čārlijs Bērds (Charlie Byrd) – šī interpretācija aizsāka plašu bosanovas popularitātes vilni ASV.

Par starptautiski slavenāko žanra albumu kļuva S. Geca un Ž. Žoāo  1963. gadā izdotais albums Getz/Gilberto, kurā lielākoties dzirdamas A. K. Žobima kompozīcijas (arī klavierspēle), tostarp Corcovado (Quiet Nights of Quiet Stars) ar Džīna Līsa, Gene Lees, tekstu; Vivo Sonhando ar paša komponista tekstu un viens no pasaulē pazīstamākiem bosanovas skaņdarbiem The Girl from Ipanema (oriģinālnosaukums Garota de Ipanema) – 2016. gadā Riodežaneiro Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā to izpildīja komponista mazdēls, arī profesionāls mūziķis Daniels Žobims (Daniel Jobim). Arī mūsdienās Getz/Gilberto ir starp populārākajiem darbiem ne tikai bosanovas, bet arī džeza vēsturē, savukārt 1965. gadā tas tika godalgots ar trim Grammy balvām, tostarp kļūstot par pirmo džeza ierakstu, kas atzīts par Gada albumu (Album of the Year). Tas ievērojams arī ar dziedātājas Astrudes Žilbertu (Astrud Gilberto) debiju – turpmāk viņa kļuva par vienu no pazīstamākajām bosanovas un A. K. Žobima dziesmu izpildītājām.

1967. gadā klajā nāca A. K. Žobima un F. Sinatras albums Francis Albert Sinatra & Antonio Carlos Jobim ar dažiem bosanovas stilā aranžētiem Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas skaņdarbiem un septiņām A. K. Žobima kompozīcijām (dažādu autoru teksti). Šis albums, kurā komponists spēlēja klavieres un akustisko ģitāru, kā arī dziedāja fona balsi, izpelnījās Grammy nomināciju kategorijā “Gada albums”. Vairākas A. K. Žobima dziesmas F. Sinatra iedziedājis arī albumā Sinatra & Company (1971), kam sākotnēji bija paredzēts nosaukums Sinatra–Jobim.

1974. gadā komponists ieskaņoja albumu Elis & Tom ar vienu no visu laiku iecienītākajām brazīliešu dziedātājām Elisu Režinu (Elis Regina), bet viens no viņa pēdējiem koncertierakstiem ar Herbija Henkoka (Herbie Hancock), Džo Hendersona (Joe Henderson), Šērlijas Hornas (Shirley Horn) un citu džeza prominenču līdzdalību fiksēts 1993. gada Sanpaulu (Brazīlija) džeza festivālā un pēc autora nāves izdots albumā Antonio Carlos Jobim and Friends (1996).

Apvienojot sambas, džeza un Eiropas klasiskās mūzikas tradīcijas un tekstus, kuros bezrūpīgi pludmales un mīlestības motīvi mijas ar romantisku atmiņu un dabas tēlojumiem, A. K. Žobimam izdevās radīt dziesmu un instrumentālu skaņdarbu kopumu, kura maigi plūdenais, eleganti minimālistiskais skanējumus un nostalģiski eiforiskā noskaņa 20. gs. 60. gadu sākumā viegli iekļāvās plašā Brazīlijas sabiedrībā, īpaši lielajās pilsētās, valdošajā optimistiskajā gaisotnē, ko veicināja valdības īstenotā daudzveidīgu reformu un vispārējas modernizācijas politika.

Paradoksāli, bet, augot bosanovas starptautiskajai popularitātei, žanra dzimtenē gan šī mūzika, gan tās ievērojamākais komponists saņēma nacionāli noskaņotu aprindu pārmetumus par brazīliešu kultūras ekspluatāciju un distancēšanu no tautas masu ikdienas – šis iebildums tika pamatots ar A. K. Žobima un daudzu citu bosanovas mūziķu piederību Riodežaneiro vidusšķirai un tā dēvētajai pludmaļu kultūrai. Kritika īpaši pieņēmās spēkā pēc 1964. gada apvērsuma, kurā 50. un 60. gadu mijas perioda Brazīlijas liberāli demokrātisko valdību nomainīja militāri autoritārs režīms. Kreisi noskaņoti intelektuāļi, tostarp mūzikas kritiķi, vērsās pret daudzu dziesmu eskeipiskajiem tekstiem un idillisko atmosfēru, kas, viņuprāt, veicināja Brazīlijai nevēlamu stereotipu izplatību, neatbilda valstī valdošajai sociālpolitiskajai situācijai un veicināja ASV kultūrinvāzijas izplatību. Autors šos pārmetumus uzskatīja par nepamatotiem, uzsverot, ka bosanova nebūt nav kūldžeza imitācija, bet mūzika ar ļoti brazīliskām saknēm, savukārt tās specifisko harmonisko struktūru, pretēji kritiķu vienkāršotajiem traktējumiem, vairāk nekā amerikāņu džezs ietekmējusi viņam tuvā franču impresionistu Kloda Debisī (Claude Debussy) un Morisa Ravela (Maurice Ravel) jaunrade; tāpat A. K. Žobims uzstāja, ka ASV džezmeņu plašā aizraušanās ar bosanovu liecina par brazīliešu kultūras ietekmi uz globālajiem mūzikas procesiem, nevis otrādi.

Mūsdienās A. K. Žobima devums Brazīlijas kultūrā, tās starptautiskajā prestižā un pasaules populārās mūzikas attīstībā sen vairs netiek apšaubīts. Uzsverot mūzikas melodisko, harmonisko un ritmisko izsmalcinātību, kā arī izplatību vairāku paaudžu džeza un popmūzikas apritē, viņš dēvēts gan par brazīliešu Džordžu Gēršvinu (George Gershwin), gan Koulu Porteru (Cole Porter), bet Brazīlijas kultūras ministrs Luiss Robertu Nasimentu Silva (Luiz Roberto Nascimento Silva) pēc komponista nāves rezumēja, ka viņš “universalizēja mūsu mūziku”.

Arī 21. gs. A. K. Žobima dziesmas repertuārā iekļāvuši dažādu valstu un žanru izpildītāji: D. Krola, Eimija Vainhausa (Amy Winehouse), Gloria Estefana (Gloria Estefan), Čiks Koria (Chick Corea), Eliane Eliasa (Eliane Elias), Pets Metenijs (Pat Metheny); Andrea Bočelli (Andrea Bocelli); Patriša Bārbere (Patricia Barber); Breds Meldous (Brad Mehldau) un citi.

A. K. Žobims uzņemts Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 1991), kā arī godalgots ar divām Grammy balvām, ieskaitot balvu par “Mūža sasniegumiem” (Lifetime Achievement Award, 2012).

Džordžs Maikls (George Michael) komponistam veltījis albumu Older (1996), norādot, ka A. K. Žobims “izmainīja veidu, kā es klausos mūziku”, savukārt amerikāņu mūziķis Maikls Frenks (Michael Franks) viņam veltījis albumu Abandoned Garden (1995). A. K. Žobimam veltīta arī Stinga albumā Mercury Falling (1996) dzirdamā dziesma La Belle Dame Sans Regrets.

Água de Beber; Águas de Março; Brigas Nunca Mais; Chega de Saudade; Children’s Games; Corcovado; Demais; Desafinado; Dindi; Garota de Ipanema; Insensatez; Meditação; O Amor em Paz; Por Causa de Você; Samba de Uma Nota Só; Só Danço Samba; Triste; Vivo Sonhando; Vou Te Contar

The Composer of Desafinado, Plays (Verve, 1963); The Wonderful World of Antônio Carlos Jobim (Warner Bros., 1965); Love, Strings and Jobim (Warner Bros., 1966); A Certain Mr. Jobim (Warner Bros., 1967); Francis Albert Sinatra & Antonio Carlos Jobim (Reprise, 1967, ar Frenku Sinatru); Wave (CTI, 1967); Stone Flower (CTI, 1970); Tide (A&M, 1970); Matita Perê (Philips, 1973); Jobim (MCA, 1973); Elis & Tom (Philips, 1974, ar Elisu Režinu); Urubu (Warner Bros., 1976); Terra Brasilis (Warner Bros., 1980); Passarim (Verve, 1987); Antônio Brasileiro (Columbia, 1994); Inédito (Ariola, 1995); Antonio Carlos Jobim and Friends* (Verve, 1996)

* koncertieraksti