Pēc Hornbostela-Zaksa (Hornbostel–Sachs) mūzikas instrumentu klasifikācijas: akustiskā ģitāra ir hordofons (chordophone) (321.) Pastāv divas interpretācijas par terminu “akustiskā ģitāra”:

1. mūsdienās izšķir divus galvenos akustisko ģitāru paveidus – klasisko ģitāru (classical guitar) un metāla stīgu ģitāru (steel string, western, folk guitar); šķīrums radies no termina “akustisks instruments – tāds mūzikas instruments, kam nav elektriskā pastiprinājuma”;
2. instrumenta ražotāji un tirgotāji par akustisko ģitāru dēvē tieši metāla stīgu akustiskās ģitāras (steel string, western, folk guitar).

Termins “akustiskā ģitāra” radies tikai pēc elektriskās ģitāras parādīšanās, lai akcentētu to atšķirību.

Strinkšķināmo stīgu instrumentu vēsture ir ļoti sena. Pētniekiem ir dažādi viedokļi par ģitāras pirmsākumiem. Jau no 13. gs. Ibērijas pussalā bez lautas parādījās strinkšķināmie stīgu instrumenti, kurus latīniski dēvēja par cithara. Drīz vien Francijā un Anglijā parādījās giternas (angļu gittern, spāņu guiterne, franču guiterre). Pārsvarā šos instrumentus izmantoja laicīgās mūzikas atskaņošanai. Tiem bija 3 vai 4 stīgu pāri, kuri bija izgatavoti no aitu zarnām. Senās mūzikas pētnieks Īans Pitavejs (Ian Pittaway) uzskata, ka ģitāra faktoloģiski attēlos pirmo reizi konstatēta 15. gs. beigās. 17. gs.  radās spāņu baroka ģitāra, kurai jau bija lielāks korpuss. 17. gs. beigās ģitāras basa stīgas visā garumā sāka aptīt ar metāla stieplīti, kas uzlaboja skanējumu. 18. gs. spāņu ģitāra ieguva 6 stīgas.

Instruments tika pilnveidots, līdz 19. gs. spāņu meistars Antonio de Torress (Antonio de Torres) radīja to ģitāru, kura pazīstama mūsdienās ar nosaukumu “klasiskā ģitāra”. Tā ieguva lielu popularitāti Eiropā, un daudzi mūzikas instrumentu izgatavotāji to sāka atdarināt. Šis instruments drīz vien nokļuva Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur bieži vien šai ģitārai neilona stīgu vietā tika uzliktas metāla stīgas. Lielāka nospriegojuma dēļ tās instrumentu sabojāja. Nav skaidri zināms, kad radītas pirmās ģitāras ar metāla stīgām. No 1840. līdz 1845. gadam Kristiāns Frederiks Mārtins (Christian Frederick Martin) veica uzlabojumus, radot jauna veida ģitāru, paredzētu tieši metāla stīgām, kuru mūsdienu ražotāji dēvē par “akustisko ģitāru”. Viņa mazdēls Frenks Henrijs Martins (Frank Henry Martin) 1902. gadā palielināja akustiskās ģitāras korpusu, un tā ieguva nosaukumu auditorium. 1916. gadā tika radīta tā dēvētā dreadnoght ģitāra pēc uzņēmuma Oliver Ditson Company pasūtījuma. 1931. gadā šai ģitārai tika uzlabots dizains, un tā beidzot ieguva sava autora zīmolu – Martin. Pirmie divi modeļi ieguva nosaukumus D1 un D2. To korpusi bija izgatavoti no sarkankoka un rožkoka. Šīs ģitāras sāka lietot kantrī un blūgrāsa izpildītāji. Dreadnoght veida akustiskās ģitāras joprojām ir visizplatītākās pasaulē.

1934. gadā, sekojot tirgus pieprasījumam, uzņēmums Gibson Company sāka ražot Round-shouldered Jumbo akustiskās ģitāras. Savukārt Francijā uzņēmums Selmer (Henri Selmer Paris), sadarbojoties ar ģitāristu, lautistu un uzņēmēju Mario Makaferi (Mario Maccaferri), 1932. gadā sāka ražot savdabīga dizaina akustiskās ģitāras, kuras vēlāk ieguva lielu popularitāti gypsy manoche stila mūziķu vidū. Lai arī Selmer un Makaferi sadarbība ilga tikai divus gadus (līdz 1934), divi radītie akustiskās  ģitāras modeļu veidi – viens ar D formas, otrs ar ovālo rezonanses atvērumu – joprojām ir manouche jazz neatņemama daļa. 

Akustiskās ģitāras galvenās daļas ir korpuss, grifs un stīgas. 

Korpuss (body) akustiskajām ģitārām  sastāv no rezonējošas koka kārbas, kurai ir augšējā, sānu un apakšējā apmale jeb deka (deck). Augšējo deku (soundboard) mēdz izgatavot no divdaļīgi salīmēta egles vai ciedra koka. Ir divu veidu augšējās dekas – ar plakano virsmu (flat top) un ar izliektu virsmu (arch top). Visbiežāk sastopamas ģitāras ar plakano virsmu. Apakšējo deku (back) izgatavo no cietāka koka: kļavas, palisandra, cipreses. Lētām ģitārām korpusu izgatavo no finiera saplākšņa. Skaņas tembru visvairāk ietekmē tieši augšējā deka. Augšējās dekas centrā visbiežāk ir apaļš rezonanses atvērums (sound hole), kura malas izrotātas ar dekoratīvu zīmējumu (rosette). Metāla stīgu ģitārām zem rezonanses atvēruma parasti atrodas plastikāta aizsargplāksne (pickquard), kura spēles laikā pasargā korpusu no labās rokas radītiem mehāniskiem bojājumiem. Akustiskās ģitāras korpusi ir krāsoti un lakoti. Korpusa rezonansi un skaņas tembru ietekmē tā iekšpusē esošā koka stiprinājumu  konstrukcija. Tā ir ļoti nozīmīga ģitāras daļa, no kuras atkarīga korpusa izturība un skanējums. Visbiežāk satopami trīs veidu stiprinājumi:

1. X veida (X bracing) stiprinājumi;
2. vēdekļa veida (fan bracing) stiprinājumi;
3. kāpņveida (ladder bracing) stiprinājumi.

Mūsdienās sastopama liela  daudzveidība akustisko ģitāru korpusa uzbūvē, stiprinājumu veidos un materiāla izvēlē.

Grifs (neck) sastāv no grifa kakla (heel), grifa galvas (headstock), kurā iestiprināti stīgu spriegotāji (machine heads), un darba virsmas (fingerboard, fretboard) ar grifa iedaļām. Grifa darba virsma var būt gan plakana, gan nedaudz izliekta. Tā garums parasti ir 60–70 cm, platums 4–5 cm, biezums 2–3 cm. To mēdz izgatavot no skābarža, kļavas, sarkankoka, darba virsmu – no ebena, rožkoka, kļavas, oša. Metāla stīgām paredzētiem grifiem ir iebūvēta regulējama skrūve visā grifa garumā, ar kuru kompensē stīgu spriegumu (truss rod). Tā pasargā grifu no deformācijas un dod iespēju to regulēt. Uz grifa ir pustoņiem atbilstošas iedaļas, kas tiek precīzi fiksētas ar īpašiem, darba virsmā iestiprinātiem metāla stienīšiem (fret). Latvijā tos bieži dēvē par ladām (no krievu лады). Grifa iedaļu skaits uz dažādām akustiskajām ģitārām ir sākot no 12 līdz 23.

Stīgas (strings) akustiskajām ģitārām ir izgatavotas no metāla. Stīgas tiek numurētas pēc resnuma. Vistievākā ir pirmā stīga. Basa stīgas ir aptītas ar alumīnija, bronzas, niķeļa vai cita materiāla stieplīti. Par ģitāras menzūru sauc stīgas rezonējošo daļu. Akustiskajām ģitārām stīgas aiz apakšējā slieksnīša (nut) nostiprina ar tapām, ieķīlējot tās slieksnīša paliktnī. Uz grifa galvas aiz augšējā slieksnīša stīgas ir ietītas spriegotājos, ar kuru palīdzību tās uzskaņo. Slieksnīši var būt izgatavoti no plastmasas, kaula, koka, grafīta vai metāla. Ģitārai ir sešas stīgas, kuru skaņojums parasti ir e¹, b, g, d, A, E (pirmās oktāvas mi, mazās oktāvas si, sol, re, lielās oktāvas la, mi).  Stīgu vibrāciju ar gaisa svārstību palīdzību caur rezonanses atvērumu gan tieši, gan caur abiem slieksnīšiem uztver ģitāras korpuss, kas darbojas kā akustisks skaņas pastiprinātājs. Akustiskās ģitāras, kurām stīgu vibrāciju uztver arī skaņu noņēmēji (guitar pickups), kuri pārraida uztverto signālu caur vadu uz ģitāras skaņas pastiprinātāju (guitar ampiflier), dēvē par elektroakustiskajām ģitārām.

Akustikās ģitāras klasifikācija

Akustiskās ģitāras var klasificēt pēc korpusa konstrukcijas un izmēra:

1. auditorijas ģitāra (Auditorium);
2. baritona ģitāra (Bariton);
3. drednauta ģitāra (Drednought);
4. džambo  ģitāra (Jumbo);
5. ģitāra ar apaļu muguru (Roundback).
6. koncerta ģitāra (Concert);
7. salona ģitāra (Parlour).

Pēc stīgu skaita: 6 stīgu, 7 stīgu, 12 stīgu un citādas akustiskās ģitāras.

Pēc kopējā instrumenta izmēra: 1/8 ģitāra, 1/4 ģitāra, 1/2 ģitāra, 3/4 ģitāra, 4/4 ģitāra (mazākās paredzētas bērniem).

Akustiskās ģitāras spēles laikā mūziķis ar kreisās rokas pirkstiem piespiež stīgas pie grifa iedaļas un ar labās rokas pirkstiem ieskandina stīgas, izmantojot dažādus ģitāras spēles paņēmienus. Ģitāra atrodas sēdoša ģitārista priekšā, novietota uz labās kājas, atbalstot korpusu arī pret ķermeni. Ģitāru var spēlēt arī stāvus, pakārtu siksnā pār plecu. Visbiežāk ar akustisko ģitāru spēlē akordu pavadījumus, retāk vienbalsīgus solo vai daudzbalsīgus aranžējumus.

Labās rokas stāvoklis ir atkarīgs no mūzikas stila un ģitāras veida. Roka tiek atbalstīta uz korpusa sānu dekas zem elkoņa tā, lai pirkstu gali var pieskarties stīgām. Reizēm plaukstas pamatne tiek novietota uz apakšējā slieksnīša, lai slāpētu liekās stīgas vai arī lai panāktu daļēji slāpētu skanējumu. Galvenais labās rokas spēles paņēmiens ir stīgu ieskandināšana, ko var veikt ar:

1. nagiem;
2. pirkstu spilventiņiem;
3. mediatoru;
4. apvienoto tehniku (hybrid picking, chicken picking), izmantojot gan mediatoru, gan labās rokas pirkstus.

Labās rokas pirkstiem notācijā izmanto šādus apzīmējumus: 

• īkšķis – p (spāņu pulgar);
• rādītājpirksts – i (spāņu indice);
• vidējais pirksts – m (spāņu medio);
• zeltnesis – a (spāņu anular);
• mazais pirksts – 1) c (spāņu chiquito); 2) e (spāņu extremo).

Kreisās rokas stāvoklis. Ģitāras grifs tiek turēts no apakšas, atbalstot grifu no aizmugures ar īkšķi. Reizēm īkšķis tiek izmantots, lai noslāpētu basa stīgas. Pārējie kreisās rokas pirksti spēles laikā tiek likti uz grifa darbavirsmas, lai piespiestu stīgas pie grifa iedaļām. Spiedienu var veikt ar pirksta galiņu (naga falangas stāvoklis pret grifu perpendikulārs), pirksta spilventiņu (naga falangas stāvoklis pret grifu veido šauru leņķi, noslāpējot blakus esošo stīgu). Paņēmienu, kad ar vienu pirkstu piespiež vairākas stīgas, sauc par barē (barre). Rokas stāvokli noteiktā grifa vietā sauc par pozīciju un tās pārvietošanu – par pozīcijas maiņu. 

Kreisās rokas pirkstiem notācijā izmanto šādus apzīmējumus: 

• īkšķis – Th. (thumb);
• rādītājpirksts – 1.;
• vidējais pirksts – 2.;
• zeltnesis – 3.;
• mazais pirksts – 4.

Ģitāras nošu pierakstā parasti tiek veikta transpozīcija. Notis ar vijoles atslēgu tiek pierakstītas oktāvu augstāk nekā tās atskaņo, lai izvairītos no liela skaita apakšējo palīglīniju. Ar romiešu ciparu apzīmē kreisās rokas pozīciju, ar arābu ciparu – kreisās rokas pirkstu, bet aplītī ietverts cipars nozīmē stīgu. Izpildot gammu pasāžas, parasti katra pirksta novietojums pozīcijā uz grifa atbilst vienas grifa iedaļas attālumam. Lielāko skaņu daļu no pieejamajām notīm uz ģitāras var nospēlēt vairākos veidos. Piemēram, otrās oktāvas mi var spēlēt uz 1. brīvās stīgas, 2. stīgas 5. grifa iedaļas, 3. stīgas 9. grifa iedaļas, 4. stīgas 14. grifa iedaļas, 5. stīgas 19. grifa iedaļas un 6. stīgas 24. grifa iedaļas. Turklāt katra stīga šai notij dod citu tembru. Tāpēc vienu un to pašu mūziku var spēlēt dažādās pozīcijās. Pirkstu izvietojums mūzikas izpildījuma laikā tiek saukts par skaņdarba aplikatūru. 

Pateicoties savai pieejamībai, izmēriem un universālai funkcionalitātei, akustiskā ģitāra ir kļuvusi par vienu no izplatītākajiem mūzikas instrumentiem pasaulē. Bez tās nav iedomājama tādu populārās mūzikas žanru pastāvēšana kā estrādes mūzika, blūzs, rokmūzika, pasaules mūzika, tautas mūzika un visa profesionālā mūzikas izklaides industrija. Biežāk akustisko ģitāru izmanto pavadījumam, tomēr tā var būt arī spilgts solo instruments. Daudzi populārās mūzikas pārstāvji, kuri spēlē akustisko ģitāru, kļuvuši par iedvesmas avotu plašām sabiedrības grupām. Tādēļ vēl lielāku popularitāti akustiskā ģitāra ieguvusi mājas muzicēšanā. Lai arī apgūt šī instrumenta spēli tehniski augstā līmenī nav viegli, tomēr spēlēt gribētāju ir daudz. Daudzi ģitārspēli apgūst pašmācības ceļā; lai spēlētu dziesmu pavadījumus pēc akordu simboliem, tiek izdomāti un attīstīti arvien jauni ģitārspēles tehniskie paņēmieni, pats instruments joprojām tiek pilnveidots. 

Pasaulē nozīmīgi akustiskās ģitāras spēlētāji – džezā, rokā un pasaules mūzikā: Els Di Meola (Al Di Meola), Ēriks Kleptons (Eric Clapton), Tomijs Emanuels (Tommy Emmanuel), Stočelo Rozenbergs (Stochelo Rosenberg), Džošo Stefans (Joscho Stephan), Roberts Džonsons (Robert Johnson), Džango Reinharts (Django Reinhardt), Endijs Makijs (Andy Mckee), Doks Vatsons (Doc Watson), Džimmijs Peidžs (Jimmy Page), Pīts Hatlingers (Pete Huttlinger), Maikls Hedžs (Michael Hedges), Pepīno Dagostīno (Peppino D’Agostino), Kekijs Kings (Kaki King), Džons Goms (Jon Gomm), Antuāns Difūrs (Antoine Dufour), Dons Ross (Don Ross), Kelams Greiems (Calum Graham), Jūens Dobsons (Ewan Dobson), Aleksandrs Misko (Alexander Misko), Marčins Patšaleks (Marcin Patrzałek) un citi.

Latvijā nozīmīgi akustiskās ģitāras spēlētāji: Aivars Hermanis, Dzintars Vītols, Edgars Rubenis, Ēriks Upenieks, Gints Smukais, Ilze Grunte, Ivars Štubis, Jānis Bērziņš, Kaspars Zemītis, Mārcis Auziņš, Normunds Ņērbulis, Reinis Jaunais, Rihards Lībietis, Vjačeslavs Mitrohins un citi.