Elektriskā ģitāra ir ģitāras paveids, kuras stīgu vibrācija ar elektromagnētiskajiem skaņu noņēmējiem tiek pārvērsta elektriskā signālā, un atskaņota ar ārēju skaņas pastiprinātāju.

Tipiskākie elektrisko ģitāru modeļi ir Telecaster (no 1951) un Stratocaster (no 1954), kurus radīja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) uzņēmums Fender, kā arī Les Paul (no 1952), ES-335 (no 1958), SG (no 1961) modeļi, kuru radīja ASV uzņēmums Gibson. Šīs ģitāras tiek uzskatītas par etalonu. Daudzi mūzikas instrumentu uzņēmumi ražo šo modeļu kopijas. Tomēr arī citi ražotāji Ibanez, Yamaha, PRS, Gretsch, Eastwood, Jackson u. c. ir radījuši savas ģitāru modeļu sērijas, kuras ir kļuvušas ļoti populāras dažādos mūzikas žanros.

Elektriskās ģitāras daļas ir korpuss, grifs, stīgas un elektromagnētiskie skaņu noņēmēji.

Korpuss kalpo stīgu, elektronisko elementu, ģitāras furnitūras nostiprināšanai. Uz korpusa ir regulējams tilts (bridge) un metāla stīgturis (tailpiece) stīgu nostiprināšanai. Tie var būt veidoti arī kā dažādas vibrato sistēmas, kuras ar īpašas sviras palīdzību ļauj mainīt skaņas augstumu. Korpusā bez elektromagnētiskajiem skaņu noņēmējiem ir arī kontroles bloks signāla skaļuma un tembra regulēšanai, slēdzis skaņu noņēmēju pārslēgšanai un kontaktligzda elektriskā signāla izvadei. Korpusa sānos ir stiprinājumi ģitāras siksnai un plastikāta vairogs (pickguard), kurš sargā korpusu no mediatora (plectrum) radītajām skrambām spēles laikā.

Eksistē trīs galvenie elektrisko ģitāru veidi, kurus nosaka pēc korpusa uzbūves:

1. pilnkorpusa (solid body);
2. doba korpusa (hollow-body);
3. pusdoba korpusa elektriskās ģitāras (semi-hollow body, semi-acoustic).

Pilnkorpuss ir paredzēts, lai izvairītos no skaņas atgriezeniskās saites uz skatuves (feedback). Reizēm šis korpuss ir līmēts no vairākiem dažādas šķirnes koka gabaliem, lai paildzinātu stīgas skaņu (sustain). Daudziem elektriskās ģitāras modeļiem šādā korpusā ir iebūvēti tilti, kuri pilda vibrato sistēmas funkciju. Vēsturiska pārpratuma dēļ (patenti) daudzi ražotāji tos sauc par tremolo sistēmām (tremolo system, tremolo bridge). Pilnkorpuss nepilda akustiskās rezonanses funkciju. Tam izmanto alksni, osi, sarkankoku, kļavu u. c. Šīs ģitāras der jebkuram mūzikas stilam. Arī korpusa izmērs un dizains var būt ļoti dažāds.

Dobs korpuss ir līdzīgs akustiskās ģitāras korpusam. Atšķirība no tā ir tāda, ka augšējā deka nav plakana, bet nedaudz izliekta uz āru un apaļā rezonanses atvēruma vietā, virsmas sānos ir izveidotas ∫ veida skaņas spraugas, kuras ierobežo skaņas atgriezenisko saiti. Šāda korpusa ģitārām ir arī neliela akustiskā rezonanse. Doba korpusa ģitārām stīgas parasti tiek iestiprinātas trapecveida stīgturī (trapeze tailpiece), kurš stiprinās pie sānu dekas korpusa galā. Šādām ģitārām ir brīvi stāvošs tilts, kurš pie korpusa piespiests ar nospriegotu stīgu palīdzību. Doba korpusa ģitāras ir daudz grūtāk izgatavot nekā pilnkorpusa, tādēļ no tīra koka (egle, kļava u. c.) izgatavotas, tās maksā ļoti dārgi. Bieži augšējās dekas izgatavošanai izmanto saplāksni vai kompozītmateriālus. Šādas ģitāras dēvē arī par archtop ģitārām vai džeza ģitārām.

Pusdobs korpuss ir līdzīgs dobam korpusam, bet daudz plānāks, un tajā pa vidu ir ievietota koka serde (sustain block). Tā korpusa telpu sadala divās daļās un palīdz samazināt skaņas atgriezenisko saiti uz skatuves. Arī šajā korpusā parasti ir ∫ formas skaņas spraugas un neliela akustiskā rezonanse. Visbiežāk tiem izmanto stop stīgturus (stop tailpiece), kuri ir ieskrūvēti īpašās ligzdās uz korpusa augšējās dekas. Arī regulējamais tilts ar stīgu segliem (bridge saddle) ir ar divām skrūvēm nostiprināts uz korpusa, un tam var regulēt stīgu augstumu un menzūras garumu.

Nozīmīga loma elektriskās ģitāras skaņveidē ir elektromagnētiskajiem skaņu noņēmējiem (guitar pickups). Ar magnētiskā lauka palīdzību tie uztver metāla stīgu vibrāciju, pārvēršot to elektriskā signālā, kurš ārpus ģitāras parasti tiek apstrādāts ar dažādiem skaņu efektiem. Šo modificēto skaņu pastiprina un atskaņo ar ģitāras skaņas pastiprinātāju (guitar ampiflier). No tā būtiski ir atkarīga skaņas kvalitāte.

Skaņu noņēmēji sastāv no magnētiem, kuriem apkārt ir vara stieples spoles tinums. Tie ir divu veidu:

1. viena tinuma (single coil);
2. divu tinuma spoles noņēmēji (humbucker).

Viena tinuma spoles noņēmēji visprecīzāk uztver un pārraida elektriskās ģitāras skaņas nianses, dodot spilgtu un skanīgu toni augšējās frekvencēs. Tomēr tam ir arī savi trūkumi. Viena tinuma skaņu noņēmējs veido salīdzinoši vājāku signālu un kā antena uztver un kopā ar stīgu signālu pārraida dažādus elektromagnētiskos fona trokšņus.

Divu tinuma skaņu noņēmējiem ir dubulta magnētu rinda, kuriem tinumi saslēgti pretfāzē. Tiek uztverts spēcīgāks signāls, un fona trokšņi tiek neitralizēti. Trūkums – šie skaņu noņēmēji tik labi neuztver skaņas augšējās frekvences.

Gan viena tinuma, gan divu tinuma spoles skaņu noņēmējus var sadalīt vēl divās grupās – pasīvie un aktīvie skaņas noņēmēji. Aktīvajiem skaņas noņēmējiem ir daudz mazāks stieples tinums, nekā pasīvajiem. Tas palielina skaņas frekvenču diapazonu, bet samazina dabisko signāla jaudu. Tādēļ tiem ir iebūvēts diferenciāls signāla priekšpastiprinātājs, kurš visbiežāk darbojas ar 9 V bateriju.

Skaņu noņēmēji uz elektriskās ģitāras korpusa var būt no viena līdz trijiem. Liela nozīme ir to novietojumam uz korpusa. Visbiežāk ir divi skaņu noņēmēji – viens pie tilta (bridge pickup), otrs blakus grifam (neck pickup). No grifa skaņu noņēmēja veidojas dziļa un maiga skaņa, kura piemērota ritmam un spēlei ar pirkstiem. Savukārt no tilta noņēmēja veidojas spalga un asa skaņa, kura labi skan ar modificētu skaņu kā solo melodija. Ar īpašu slēdzi šos skaņu noņēmējus var pārslēgt no viena uz otru, kā arī saslēgt kā vienlaicīgi skanošus. Vēl ģitāras korpusā ir iebūvēti potenciometri, ar kuriem spēles laikā var regulēt signāla skaļumu un tembru. Reizēm kopā ar elektromagnētiskajiem skaņu noņēmējiem elektriskajās ģitārās tiek lietoti pjezoelektriskie skaņu noņēmēji (piezo electric pickups), kuri uztver korpusa mehānisko vibrāciju.

Grifs (neck) tiek izmantots, lai ar kreiso roku pārvaldītu nošu skanēšanas augstumus. Tas parasti ir izgatavots no koka un sastāv no četrām daļām:

1. grifa galvas (headstock), kurā iestiprināti stīgu spriegotāji (machine heads). Stīgu spriegotāji var būt manuāli lietojami un automātiskie, kuri paši uzskaņo stīgas ar elektronikas palīdzību;
2. grifa kakla (heel), kurš veido savienojumu ar korpusu. Savienojuma veidi var būt dažādi. Ar skrūvēm pieskrūvēts pie korpusa, ielīmēts korpusā un caurlaistais grifs, kad grifs ir daļa no ģitāras korpusa;
3. grifa pamatnes, kurai var būt dažādas profila formas (neck profile, contour). Tās apzīmē ar latīņu burtiem C, V, D, U, kuru formai līdzinās konkrētā grifa šķērsgriezums. Reizēm grifa pamatne virzienā no grifa galvas uz grifa kaklu maina profilu. Šāds grifs tiek apzīmēts ar formu kombināciju, piemēram, CV, VU u. c. Šīs formas dod izvēles iespēju katram mūziķim piemeklēt savai kreisajai rokai visērtāko ģitāru;
4. grifa darba virsmas pārklājuma (fingerboard, fretboard) ar grifa iedaļām. To izgatavo no cieta koka – ebena, rožkoka, kļavas, oša u. c. Grifa darba virsma var būt gan plakana, gan nedaudz noapaļota. Tā garums dažādām ģitārām var būt 60,96–64,77 cm, platums 4–5 cm, biezums 2–3 cm. Uz grifa ir pustoņiem atbilstošas iedaļas, kas tiek precīzi fiksētas ar īpašiem, darba virsmā iestiprinātiem metāla stienīšiem (fret). Latvijā tos bieži dēvē par ladām (no krievu лады). Grifa iedaļu skaits uz dažādām ģitārām var būt sākot no 20 līdz 36. Sastopamas elektriskās ģitāras, kurām šī pārklājuma nav, un grifs sastāv no viena vesela koka.

Grifa darba virsmā starp grifa iedaļām mēdz būt iestrādātas dažādas formas figūras no plastmasas vai perlamutra (fretboard inlays), kuras palīdz ģitāristam labāk pārskatīt grifu, kā arī ir daļa no ģitāras dizaina.

Elektriskajām ģitārām ir iebūvēta regulējama skrūve visā grifa garumā, ar kuru kompensē stīgu spriegumu (truss rod). Tā pasargā grifu no deformācijas un dod iespēju to regulēt. Pie grifa galvas ir ievietots augšējais slieksnītis (nut), kurš var būt no plastmasas, kaula, metāla, grafīta vai melnkoka. 

Stīgas (strings) elektriskajai ģitārai izgatavo no tērauda. Tās tiek numurētas pēc resnuma, kurš var būt no 0,8 mm līdz 0,58 mm. Pirmā stīga ir vistievākā. 4., 5. un 6. basa stīga ir aptīta ar alumīnija, bronzas, niķeļa vai cita materiāla stieplīti. Stīgas rezonējošo daļu sauc par ģitāras menzūru. Elektriskajām ģitārām korpusa pusē stīgas balstās uz regulējama metāla tilta, aiz kura tās ir ieāķētas stīgturī. Uz grifa galvas, aiz augšējā slieksnīša stīgas ir uztītas uz spriegotājiem, ar kuru palīdzību tās uzskaņo. Ģitārai visbiežāk ir sešas stīgas, kuru skaņojums parasti ir e¹, b, g, d, A, E (pirmās oktāvas mi, mazās oktāvas si, sol, re, un lielās oktāvas la, mi). Sastopami arī citi skaņojuma veidi.

Līdz ar elektrības un lielo džeza orķestru (bigbendu) parādīšanos ASV, radās vajadzība pastiprināt ģitāras skaņu, kura akustiski nespēja konkurēt ar pūšamajiem instrumentiem. Galvenā problēma bija piemērota skaņas uztvērēja radīšana. Uzņēmuma Gibson inženieris Volters Fullers (Walter Fuller) uzskatīja, ka pirmo ģitāras skaņu noņēmēju bija radījis viņa priekštecis – inženieris Loids Loārs (Lloyd Loar) 1924. gadā. Viņš stāstīja, ka atradis L. Loāra izveidotos eksperimentālos skaņu noņēmējus, kuri bijuši apaļi, sudraba dolāra lielumā un pielīmēti pie instrumenta korpusa.

Ģitārists Džordžs Bošamps (George Beauchamp) kopā ar Polu Bārtu (Paul Barth) un uzņēmēju Ādolfu Rikenbekeru (Adolph Rickenbacker) 1931. gadā radīja pirmās divas havajas elektriskās klēpja ģitāras Rickenbacker A22 un A25, kuras spēlējot jātur klēpī ar grifu uz augšu. Tās bija izgatavotas no alumīnija un savas formas dēļ tika dēvētas par “cepamajām pannām” (frying pans).

Drīz vien arī citi uzņēmumi sāka ražot elektriskās ģitāras. Uzņēmums Gibson, kurš bija jau labi pazīstams ar saviem mūzikas instrumentiem, 1936. gadā izlaida elektrisko doba korpusa “spāņu” ģitāru ES-150, kurai bija V. Fullera radīts skaņas noņēmējs. Tas sastāvēja no metāla plāksnes, kurai apkārt bija satīts vienas spoles tinums. Šo ģitāras modeli bija iecienījis izcilais džeza ģitārists Čārlijs Krisčens (Charlie Christian). Rezultātā ES-150 ģitāru sāka dēvēt par Č. Krisčena modeli un šīs ģitāras skaņu noņēmēju par Č. Krisčena skaņu noņēmēju (Charlie Christian pickup).

1951. gadā Leo Fenders (Leo Fender) radīja jaunu ģitāru, ko mūsdienās sauc par Fender Telecaster. Tā bija pilnkorpusa ģitāra, ar diviem vienas spoles skaņu noņēmējiem, ergonomiska, ar lielisku skaņu un ar pie korpusa pieskrūvētu grifu. 1954. gadā tika radīta viena no vispopulārākajām elektriskajām ģitārām pasaulē līdz pat mūsu dienām – Fender Stratocaster. Tās dizains bija aizgūts no Fender Precision basģitāras, noapaļotiem stūriem, ar diviem izgriezumiem grifa pusē (kuri atviegloja piekļuvi augšējām grifa iedaļām), jauna vibrato sistēma ar nosaukumu Synchronized Tremolo un trīs vienspoles skaņu noņēmēji, kuri deva visplašākās tembra regulēšanas iespējas. Turpmākajos gados uzņēmums Fender radīja Jazzmaster, Jaguar, Mustang un citas pilnkorpusa ģitāras, tomēr tās nespēja iegūt tādu popularitāti kā Telecaster un Stratocaster modeļi.

Arī uzņēmums Gibson 1952. gadā prezentēja savu pirmo pilnkorpusa ģitāru Gibson Les Paul. Tās dizains bija tradicionālā “spāņu” stilā, ielīmēts grifs, modernizētie vienspoles P-90 skaņu noņēmēji, kurus vēlāk nomainīja divu spoļu tinuma noņēmēji (humbucker). Šī ģitāra ieguva milzu popularitāti rokmūzikā. 1958. gadā tika izlaista Gibson ES-335 ģitāra ar plānu, pusdobu korpusu, kuram pa vidu zem skaņu noņēmēja bija ievietota kļavas koka serde. Tā samazina atgriezeniskās saites radītās skaņas problēmas uz skatuves, saglabā siltu un dziļu skanējumu, kurš ir raksturīgs doba korpusa ģitārām, gan arī skaņas apjomu, ko piedāvā pilnkorpusa ģitāras. Šo instrumentu iecienījuši visdažādāko mūzikas stilu ģitāristi. 

Lai izkonkurētu Fender Stratocaster, 1961. gadā uzņēmums Gibson izlaida SG (Solid Guitar) modeli, kura atšķirībā no Les Paul bija vieglāka, ar diviem izgriezumiem korpusā, kuri nodrošināja ērtāku piekļuvi grifam augšējās pozīcijās. Lai arī tā nespēja izkonkurēt Fender Stratocaster, tomēr to pirka pietiekamā daudzumā un līdz pat mūsdienām Gibson SG ir ražošanā.

Daudzi mūzikas instrumentu uzņēmumi ražo visu šo minēto modeļu kopijas. Lai saglabātu peļņu augošās konkurences apstākļos, uzņēmums Gibson eksperimentēja ar dažādām pilnkorpusa ģitāras formām – Flying V un Explorer (1958), Firebird (1963). Populārajai mūzikai attīstoties un augot pieprasījumam pēc elektriskajām ģitārām, 20. gs. 60. un 70. gados tās sāka ražot daudzi citi uzņēmumi – Jackson, Washburn, Hagström, Hofner u. c. Īpaši kvalitatīvas bija Japānā ražotās ģitāras, tādas kā Ibanez, Yamaha, ESP u. c., kuras sāka konkurēt ar Fender un Gibson ražotajām elektriskajām ģitārām.

70. gadu beigās, saistībā ar rokmūzikas attīstību, parādījās tā saucamās superstrat ģitāras, kuras var uzskatīt par dažādi pārveidotām Stratocaster modeļa ģitārām. Tām ir uzlaboti skaņu noņēmēji, pilnveidotas “tremolo” (vibrato) sistēmas, modificēti grifi ar paplašinātu diapazonu un citi uzlabojumi. 90. tajos gados tās sāka iziet no modes, un notika atgriešanās pie 50. un 60. gadu elektrisko ģitāru modeļiem. 21. gs. ir radītas arī midi ģitāras, kur paralēli elektriskajam skaņas signālam tiek veidots arī midi signāls. 2022. gadā tirgus ir piesātināts ar visdažādāko modeļu instrumentiem, īpaši Ķīnā ražotiem. 

Elektriskā ģitāra, atšķirībā no klasiskās ģitāras, visbiežāk ir viens no ansambļa instrumentiem un pilda:

1. pavadošā ritma funkciju;
2. melodisku solo funkciju.

Vēl elektrisko ģitāru var spēlēt kā pilnvērtīgu solo instrumentu, līdzīgi klasiskajai ģitārai. To var spēlēt turot gan uz labās, gan kreisās kājas, gan stāvus, turot pakārtu siksnā pār kreiso plecu. Elektrisko ģitāru biežāk spēlē ar mediatoru (plecktrum), bet to var spēlēt arī ar labās rokas pirkstiem un apvienoto tehniku (chicken, hybrid picking), vienlaikus izmantojot gan mediatoru, gan labās rokas pirkstus. Kreisās rokas spēles tehnika ir līdzīga akustiskās ģitāras tehnikai, daudz lielāku uzmanību pievēršot lieko stīgu slāpēšanai un elektriskās ģitāras spēles paņēmieniem. Tos nosaka atskaņojamās mūzikas stilistika.

Hammer on – augšupejošs legato, kad ar ātru kreisās rokas pirksta kustību jau ieskandinātu stīgu piespiež pie citas grifa iedaļas, turpinot tās skaņu.

Pull of – lejupejošs legato, kad atraujot kreisās rokas pirkstu no stīgas, to viegli aizķerot, veidojas skaņa.

Slide – skanošas nots augstuma maiņa uz vienas stīgas ar slīdošu pirksta kustību. Vēl ar slide apzīmē spēles paņēmienu, kad kreisā roka skaņas augstumus maina ar pie stīgas piespiesta stikla vai metāla caurulīti, to pārvietojot horizontālā virzienā uz skanošas stīgas.

Bend – ar kreisās rokas pirkstiem stīgas stiepšana perpendikulāri grifa iedaļai maina tās nostiepumu, tādējādi izmainot nots skanēšanas augstumu.

Vibrato – nelielas skaņas svārstības, kuras rada ar kreisās rokas pirkstu vai ar vibrato ierīci.

Tapping – skaņas iegūšana ar ātru un precīzu kreisās rokas pirksta galu uzsitieniem pa stīgu, tādējādi to piespiežot pie grifa iedaļas.

Palm muting – ar labās rokas delnu daļēji slāpēta skaņa uz ģitāras tilta.

Sweep – arpedžio skaņas veidošanas paņēmiens ātrā tempā, kad mediators slīd vienā virzienā pār stīgām, kamēr kreisā roka veido akorda formu.

Ģitāras skaņas pastiprinātājs (electric guitar amps) – galvenais elements elektriskās ģitāras skaņas radīšanā, kur vienā korpusā ir iebūvēts pastiprinātājs un skaļrunis. Mediators, plektrs ir labajā rokā turams neliels plastikāta priekšmets, ar kuru ieskandina ģitāras stīgas. Divu dzīslu vadi ir tie, ar kuriem ģitāru pieslēdz pie skaņas efektu pedāļiem un pastiprinātāja ar jack veida spraudņiem. Skaņas efektu pedāļi – ierīces, kuras apstrādā un maina elektriskās ģitāras skaņu.

Elektriskā ģitāra 20. gs. uz populāro mūziku un sabiedrību ir atstājusi vienu no vislielākajiem iespaidiem. Otrā pasaules kara laikā un pirmajā pēckara desmitgadē to sāka lietot arī blūzā; tās ietekmē radās rokabilī un rokenrola stili, kuri kā deju žanrs pamazām izkonkurēja svingu. Pateicoties mūzikas ierakstu tehnoloģiju, radio un televīzijas attīstībai, populārā mūzika kļuva pieejama visplašākajai auditorijai. Mūzikas industrijā šie ieraksti sāka nest lielu peļņu. Radās mūzikas stili, kuru skanējumā elektriskā ģitāra sāka ieņemt nozīmīgu lomu – ritmblūzs, kantrī, rokabilī, rokenrols, džezroks, visa veida rokmūzika, regejs u. c. Raksturīgi bija dziesmās iekļaut ģitāras solo partiju. Kulmināciju šajā procesā sasniedza grupa The Beatles, kuras ietekme uz pasaules populāro kultūru un sabiedrību bija grandioza. No tā, kāda ražojuma elektrisko ģitāru izvēlējās slaveni mūziķi, bija atkarīga instrumenta ražotāja peļņa. Bieži vien uzņēmumi slēdza līgumus ar ģitāristiem, ka tie izmantos tikai viņu ražotās elektriskās ģitāras. Atsevišķiem elektrisko ģitāru modeļiem tika doti populāru ģitāristu vārdi (signature). Lai arī 21. gs. elektriskās ģitāras skaņa aktuālajā pasaules popmūzikā ir izgājusi no modes, džeza un rokmūzikas stilos tās ietekme ir nozīmīga. 2020. gadā elektrisko ģitāru pārdošanas apjomi pasaulē ir auguši. Joprojām izcili mūziķi, kuri spēlē elektrisko ģitāru un savu karjeru sākuši 20. gs., dodas koncertturnejās, un viņiem ir sava auditorija.

Vairums no elektriskajiem ģitāristiem ir arī savas izpildītās mūzikas un ģitāras partiju autori.

Džeza mūzikā nozīmīgākie ģitāristi ir Č. Krisčens, Džango Reinhards (Django Rienhardt), Bārnijs Kīsells (Barney Kessell), Vess Montgomerijs (Wess Montgomery), Džims Holls (Jim Hall), Džo Pāss (Joe Pass), Pets Metinī (Pat Metheny), Pets Martīno (Pat Martino), Bireli Lagrīns (Bireli Lagrene), Kērts Rouzenvinkels (Kurt Rosenwinkel), Paskvāle Graso (Pasquale Grasso), Less Pols (Les Paul) u. c.

Blūza mūzikā nozīmīgākie ģitāristi – Džons Lī Hukers (John Lee Hooker), Alberts Kings (Albert King), Badijs Gajs (Buddy Guy), B. B. Kings (B. B. King), Stīvijs Rejs Vons (Stevie Ray Vaughan), Dereks Trakss (Derek Trucks) u. c.

Rockabilī un rokenrola mūzikā nozīmīgākie ģitāristi – Skotijs Mors (Scotty Moore), Karls Pērkinss (Carl Perkins), Klifs Galups (Cliff Gallup), Džeimss Bērtons (James Burton), Čaks Berijs (Chuck Berry), Bo Didlijs (Bo Diddley), Braians Setzers (Brian Setzer) u. c.

Rokmūzikā nozīmīgākie ģitāristi – Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix), Ēriks Kleptons (Eric Clapton), Džimijs Peidžs (Jimmy Page), Ričijs Blekmors (Ritchie Blackmore), Džordžs Harisons (George Harrison), Džerijs Garsija (Jerry Garcia), Frenks Zapa (Frank Zappa), Karloss Santana (Carlos Santana), Deivids Gilmors (David Gilmour), Braiens Mejs (Brian May), Džefs Beks (Jeff Beck), Edijs Van Heilens (Eddie Van Halen), Džo Satriani (Joe Satriani), Stīvs Vejs (Steve Vai), Gerijs Mors (Gary Moore), Džeks Vaits (Jack White) u. c.

Smagā roka nozīmīgākie ģitāristi – Tonijs Aiomī (Tony Iommi), Čaks Šuldiners (Chuck Schuldiner), Daimbegs Darels (Dimebag Darrell), Rendijs Roudss (Randy Rhoads), Džeimss Hetfīlds (James Hetfield), Zaks Vailds (Zakk Wylde), Mārtijs Frīdmens (Marty Friedman), Nuno Betenkorts (Nuno Bettencourt) u. c.

Džezroka (fusion) nozīmīgākie ģitāristi – Džons Maklaflins (John MacLaughlin), Džons Skofīlds (John Scofield), Alans Holdsvorts (Allan Holdsworth), Lerijs Karltons (Larry Carlton), Maiks Sterns (Mike Stern), Skots Hendersons (Scott Henderson), Toms Kveils (Tom Quayle), Mateo Mankūso (Matteo Mancuso) u. c.

Latvijā nozīmīgi ģitāristi: Zigmunds Lorencs, Ēriks Ķiģelis, Aivars Hermanis, Vjačeslavs Mitrohins, Aivars Gudrais, Igors Novikovs, Ainars Virga, Džonijs Salamanders (Jānis Gūža), Armands Alksnis, Harijs Zariņš, Andrejs Jevsjukovs, Artūrs Kutepovs, Aleksejs Ļapko, Vīgants Murelis, Jānis Misiņš, Jānis Bukovskis, Mārcis Auziņš, Matīss Čudars, Jānis Kalniņš, Āris Ozols, Kristens Kupčs u. c.