Elektriskās ģitāras rašanās un attīstība Līdz ar elektrības un lielo džeza orķestru (bigbendu) parādīšanos ASV, radās vajadzība pastiprināt ģitāras skaņu, kura akustiski nespēja konkurēt ar pūšamajiem instrumentiem. Galvenā problēma bija piemērota skaņas uztvērēja radīšana. Uzņēmuma Gibson inženieris Volters Fullers (Walter Fuller) uzskatīja, ka pirmo ģitāras skaņu noņēmēju bija radījis viņa priekštecis – inženieris Loids Loārs (Lloyd Loar) 1924. gadā. Viņš stāstīja, ka atradis L. Loāra izveidotos eksperimentālos skaņu noņēmējus, kuri bijuši apaļi, sudraba dolāra lielumā un pielīmēti pie instrumenta korpusa.
Ģitārists Džordžs Bošamps (George Beauchamp) kopā ar Polu Bārtu (Paul Barth) un uzņēmēju Ādolfu Rikenbekeru (Adolph Rickenbacker) 1931. gadā radīja pirmās divas havajas elektriskās klēpja ģitāras Rickenbacker A22 un A25, kuras spēlējot jātur klēpī ar grifu uz augšu. Tās bija izgatavotas no alumīnija un savas formas dēļ tika dēvētas par “cepamajām pannām” (frying pans).
Drīz vien arī citi uzņēmumi sāka ražot elektriskās ģitāras. Uzņēmums Gibson, kurš bija jau labi pazīstams ar saviem mūzikas instrumentiem, 1936. gadā izlaida elektrisko doba korpusa “spāņu” ģitāru ES-150, kurai bija V. Fullera radīts skaņas noņēmējs. Tas sastāvēja no metāla plāksnes, kurai apkārt bija satīts vienas spoles tinums. Šo ģitāras modeli bija iecienījis izcilais džeza ģitārists Čārlijs Krisčens (Charlie Christian). Rezultātā ES-150 ģitāru sāka dēvēt par Č. Krisčena modeli un šīs ģitāras skaņu noņēmēju par Č. Krisčena skaņu noņēmēju (Charlie Christian pickup).
1951. gadā Leo Fenders (Leo Fender) radīja jaunu ģitāru, ko mūsdienās sauc par Fender Telecaster. Tā bija pilnkorpusa ģitāra, ar diviem vienas spoles skaņu noņēmējiem, ergonomiska, ar lielisku skaņu un ar pie korpusa pieskrūvētu grifu. 1954. gadā tika radīta viena no vispopulārākajām elektriskajām ģitārām pasaulē līdz pat mūsu dienām – Fender Stratocaster. Tās dizains bija aizgūts no Fender Precision basģitāras, noapaļotiem stūriem, ar diviem izgriezumiem grifa pusē (kuri atviegloja piekļuvi augšējām grifa iedaļām), jauna vibrato sistēma ar nosaukumu Synchronized Tremolo un trīs vienspoles skaņu noņēmēji, kuri deva visplašākās tembra regulēšanas iespējas. Turpmākajos gados uzņēmums Fender radīja Jazzmaster, Jaguar, Mustang un citas pilnkorpusa ģitāras, tomēr tās nespēja iegūt tādu popularitāti kā Telecaster un Stratocaster modeļi.

Ēriks Kleptons spēlē elektrisko ģitāru Fender Stratocaster. Roma, Itālija, 1986. gads.
Fotogrāfs Luciano Viti. Avots: Getty Images, 1137510665.
Arī uzņēmums Gibson 1952. gadā prezentēja savu pirmo pilnkorpusa ģitāru Gibson Les Paul. Tās dizains bija tradicionālā “spāņu” stilā, ielīmēts grifs, modernizētie vienspoles P-90 skaņu noņēmēji, kurus vēlāk nomainīja divu spoļu tinuma noņēmēji (humbucker). Šī ģitāra ieguva milzu popularitāti rokmūzikā. 1958. gadā tika izlaista Gibson ES-335 ģitāra ar plānu, pusdobu korpusu, kuram pa vidu zem skaņu noņēmēja bija ievietota kļavas koka serde. Tā samazina atgriezeniskās saites radītās skaņas problēmas uz skatuves, saglabā siltu un dziļu skanējumu, kurš ir raksturīgs doba korpusa ģitārām, gan arī skaņas apjomu, ko piedāvā pilnkorpusa ģitāras. Šo instrumentu iecienījuši visdažādāko mūzikas stilu ģitāristi.
Lai izkonkurētu Fender Stratocaster, 1961. gadā uzņēmums Gibson izlaida SG (Solid Guitar) modeli, kura atšķirībā no Les Paul bija vieglāka, ar diviem izgriezumiem korpusā, kuri nodrošināja ērtāku piekļuvi grifam augšējās pozīcijās. Lai arī tā nespēja izkonkurēt Fender Stratocaster, tomēr to pirka pietiekamā daudzumā un līdz pat mūsdienām Gibson SG ir ražošanā.
Daudzi mūzikas instrumentu uzņēmumi ražo visu šo minēto modeļu kopijas. Lai saglabātu peļņu augošās konkurences apstākļos, uzņēmums Gibson eksperimentēja ar dažādām pilnkorpusa ģitāras formām – Flying V un Explorer (1958), Firebird (1963). Populārajai mūzikai attīstoties un augot pieprasījumam pēc elektriskajām ģitārām, 20. gs. 60. un 70. gados tās sāka ražot daudzi citi uzņēmumi – Jackson, Washburn, Hagström, Hofner u. c. Īpaši kvalitatīvas bija Japānā ražotās ģitāras, tādas kā Ibanez, Yamaha, ESP u. c., kuras sāka konkurēt ar Fender un Gibson ražotajām elektriskajām ģitārām.
70. gadu beigās, saistībā ar rokmūzikas attīstību, parādījās tā saucamās superstrat ģitāras, kuras var uzskatīt par dažādi pārveidotām Stratocaster modeļa ģitārām. Tām ir uzlaboti skaņu noņēmēji, pilnveidotas “tremolo” (vibrato) sistēmas, modificēti grifi ar paplašinātu diapazonu un citi uzlabojumi. 90. tajos gados tās sāka iziet no modes, un notika atgriešanās pie 50. un 60. gadu elektrisko ģitāru modeļiem. 21. gs. ir radītas arī midi ģitāras, kur paralēli elektriskajam skaņas signālam tiek veidots arī midi signāls. 2022. gadā tirgus ir piesātināts ar visdažādāko modeļu instrumentiem, īpaši Ķīnā ražotiem.