Leģendārs mūziķis latvju roka vēsturē, izcēlās ar emocionālu, savam laikam neparasti ekspresīvu ģitārspēli.
Ēriks Ķiģelis
latviešu ģitārists, dziesmu autors, dziedātājs, grupas “Līvi” dalībnieks, grupas “Corpus” dibinātājs
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Bērnība, muzikālo gaitu sākums un ģimene
Tēvs Jēkabs Ķiģelis bija Brocēnu cementa un šīfera kombināta meistars, māte Emīlija Ķiģele – adītāja, dziedāja korī. Jau bērnudārzā Ēriks dziedāja un dejoja, vecākā brāļa Jura ietekmē interesējās par populāro mūziku. Tāpat kā Juris Ēriks mācījās Saldus mūzikas skolā – akordeona klasē. 3. klasē pievienojās skolas pūtēju orķestrim, kur spēlēja helikonu. Juris Ķiģelis spēlēja ģitāru Saldus grupā “Forte”, kur iesaistījās arī Ēriks; vispirms bija bundzinieks, tad ģitārists – pirmo instrumentu nopirka divpadsmit gadu vecumā.
7. klasē atstāts uz otru gadu, Ēriks pārgāja mācīties uz Gaiķiem, kur arī pabeidza pamatskolu. Mācības turpināja vakarskolā, strādāja mēbeļu kombināta “Vulkāns” Saldus filiālē, kur cieta nelaimes gadījumā – salūzusi virpa sadragāja augšstilba kaulu. Sekoja pusgads slimnīcā. Ieģipsēts, bez iespējām pārvietoties, Ēriks cītīgi vingrinājās ģitārspēlē, sacerēja pirmās dziesmas, arī instrumentālu skaņdarbu “Mazais sapnītis”. Ē. Ķiģeļa iedvesmas avots rokmūzikā bija ģitārists Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix), tika kopēti Led Zeppelin un Deep Purple skaņdarbi.
Atveseļojies Ē. Ķiģelis turpināja muzicēt “Forte” sastāvā, īslaicīgi muzicēja citā Saldus grupā “Cantus”. Jau tolaik sacerēja dažas vēlāk grupas “Līvi” repertuārā iekļautas dziesmas – “Zušu dziesma” un citas.
1976. gada sākumā Ē. Ķiģelis kopā ar sievu dziedātāju Zigrīdu Ķiģeli pārcēlās uz Liepāju, kur spēlēja ģitāru restorānos. Rokmūzikā aktīvi darbojas Ērika dēls Fēlikss Ķiģelis. Otrajā laulībā ar sievu Ritu dzimusī meita Agate Ķiģele-Ābele ir māksliniece.
Profesionālā darbība
1976. gadā, Jurim Pavītolam izveidojot grupu pie Liepājas Metalurga kultūras pils, Ē. Ķiģelis kļuva par “Līvu” dalībnieku. Mūziķis bija raksturā emocionāls un atklāts, kas nereti izraisīja domstarpības ar pārējiem dalībniekiem. Ansambļa repertuārā bija galvenokārt J. Pavītola dziesmas, bet Ē. Ķiģelis vēlējās darboties izteikti smagāka roka virzienā. Viņa ģitārspēle bija ļoti oriģināla, spilgta, Ē. Ķiģelis no citiem ģitāristiem atšķīrās ar visai emocionālu skatuves priekšnesumu, viņš arī dziedāja. Paralēli darbam grupā pasniedza ģitārspēles privātstundas.
Nevarēdams pilnībā “Līvos” īstenot savas muzikālās ieceres, Ē. Ķiģelis 1978. gadā grupu pameta un Grobiņas kultūras namā izveidoja ansambli “Corpus”. Tajā muzicēja Vilnis Krieviņš (sitamie instrumenti), Eduards Glotovs (bass), dziedāja Harijs Cinkmanis un Inga Akmene, vēlāk – Andra Gudrupe. Gadu kolektīvs uzstājās tikai deju vakaros, repertuārā bija Ē. Ķiģeļa, Imanta Kalniņa, latviešu un ārzemju hiti.
Mainoties sastāvam, uz “Corpus” muzicēt atnāca Ilgvars Sāmeitis (bass), Aivars Kupšis (sitamie instrumenti), dziedāt sāka septiņpadsmitgadīgais dziedātājs un vijolnieks Rodrigo Fomins (Igo). Šādā sastāvā “Corpus” uzvarēja Liepājas rajona grupu tarifikācijas skatē, iegūstot tiesības aktīvi koncertēt. Turpmāk apceļota liela Latvijas daļa, notika koncerti Lietuvā. Grupa ieguva popularitāti ar savu tam laikam neierasti kvalitatīvo, enerģisko un smago spēles stilu, tika atskaņotas arī Ē. Ķiģeļa dziesmas “Zīlīte” un “Vēju muzikants”, kas vēlāk nonāca “Līvu” repertuārā. 1980. gadā A. Kupša vietā atgriezās V. Krieviņš.
1980. gada pavasarī Ē. Ķiģelis no “Corpus” aizgāja, to atstājot sava ģitārspēles audzēkņa Ainara Virgas pārziņā. Reizē prom devās Igo, V. Krieviņš, skaņu operators Jānis Jakovļevs, lai apvienotos ar J. Pavītola “Līviem” un kopīgi piedalītos politiskās dziesmas festivālā Latvijas Valsts universitātē. Rezultātā tapa supergrupa, taču turpinājās domstarpības abu līderu – J. Pavītola un Ē. Ķiģeļa – starpā. Pirmais bija oficiālais grupas vadītājs, otrais – muzikālais līderis, turpinot “audzināt” no “Corpus” atnākušos jauniešus.
1981. gadā Ē. Ķiģeli atzina par labāko ģitāristu Republikāniskajā pašdarbības ansambļu skatē. Pēc J. Pavītola aiziešanas no grupas (1982) viņš kļuva par “Līvu” līderi. Grupas stilu turpmāk noteica tieši Ē. Ķiģeļa gaume, tās ietekmē “Līvu" izpildījuma maniere kļuva arvien smagāka un agresīvāka, vienlaikus nezaudējot pievilcīgu melodiskumu. Pateicoties Ē. Ķiģeļa “Zīlītei”, “Līvi” attālinājās no savas reizēm traucējošās dumpinieku slavas, un arī turpmāk mūziķis sacerēja virkni ļoti veiksmīgu, spilgti melodisku skaņdarbu (“Zem svēteļa spārna”, “Saldus saule” u. c.), sadarbojās ar dzejnieku Māri Čaklo, piedalījās viņa autorvakaros.
1983. gadā mūziķis iestājās Liepājas mūzikas vidusskolas tautas instrumentu nodaļas ģitāras klasē, taču mācības nepabeidza. Ar laiku, pārdzīvodams grupas iekšienē radušos konkurenci un nesaskaņas, Ē. Ķiģelis centās sevi apliecināt lielākas formas skaņdarbos. Tapa piecpadsmit minūšu gara kompozīcija “Veltījums Liepājai” (M. Čaklā dzeja) – iecerēta kā skaņdarbs rokgrupai un simfoniskajam orķestrim, taču realizēta tikai grupas versijā.
1984. gadā Latvijas Televīzijas (LTV) videofilmai “Abrakadabra” Ē. Ķiģelis sacerēja bērnu dziesmu ciklu “Aprīļa pilieni”, filma tika parādīta tikai vienreiz, 1. aprīlī, jo tika novērtēta kā “atkāpšanās no sociālistiskā reālisma”, veidotāji saņēma rājienus. Līdz ar to plauktā tika noliktas arī Ē. Ķiģeļa dziesmas “Ko prot peles pieliekamā”, “Jumti”, “Padēklis”, “Divi redīsi” un citas. Iepriekš LTV Jaungada uzvedumā “Fantastisks notikums” skanēja Ē. Ķiģeļa “Laika dziesmiņa”.
Vienlaikus saasinājās domstarpības grupas “Līvi” iekšienē, solista Igo aiziešanai sekoja citu jaunās paaudzes mūziķu demisija. 1985. gadā Ē. Ķiģelis izveidoja jaunu sastāvu ar solistu Aivaru Brīzi, Elmāru Cielavu (taustiņi) un Valdi Štarku (sitamie instrumenti). Sekoja darbs pie dziesmu cikla “Kurzemei – saules ceļš” (Olafa Gūtmaņa dzeja). Naktī pēc tā pirmatskaņojuma notika traģiska avārija pusceļā starp Rīgu un Liepāju. Tieši tolaik ar Ē. Ķiģeļa četrām dziesmām no cikla “Abrakadabra” (“Elektriskā zivs”, “Slimības”, “Durvis”, “Jānītis pīpē”) klajā nāca mazā skaņuplate, kuru māte mūziķim zārkā nolika pagalvī.
Novērtējums, nozīme
1987. gadā Ē. Ķiģeļa piemiņai Saldū pirmoreiz tika sarīkots festivāls “Saldus saule”. Piektā festivāla laikā 1991. gadā pie Liepājas šosejas, vietā, kur mūziķis gāja bojā, tika novietots Alfrēda Lapetrova darinātais akmens. Ē. Ķiģeļa piemiņa godināta arī ar zvaigzni Liepājas rokmūzikas Slavas alejā.
Ē. Ķiģelis savā daiļradē realizēja rietumu rokmūzikā saklausītus rokmūzikas standartus, izpelnīdamies virtuoza un ekstrēmista slavu. Ļoti būtiska Ē. Ķiģeļa daiļradē bija Dž. Hendriksa ietekme ne tikai ģitārspēlē, bet arī kompozīcijā. Mūziķis centās sakausēt spilgtas melodijas ar tehniski augstvērtīgiem aranžējumiem smagā roka manierē, kur liela loma bija paša ģitāras solo. Ē. Kiģeļa spēles maniere ir izteikti individuāla, atpazīstama, tāpat kā viņa dziedāšanas stils – dabisks, neforsēts. Tiešs un karstasinīgs, ļoti jūtīgs pret kritiku, Ē. Ķiģelis kā ansambļu (“Corpus”, “Līvi”) vadītājs centās kolēģus pakļaut savai autoritātei, kas ne vienmēr izdevās. Tikmēr viņa sacerētās dziesmas ir neapstrīdami labas un atkārtoti iestudētas dažādu izpildītāju sniegumā.
Ievērojamākie darbi
Apmēram 30 dziesmu autors, ciklu “Kurzemei saules ceļš”, “Abrakadabra” autors, ir arī virkne neieskaņotu dziesmu, piemēram, “Lauku kluba piemiņai”; “Klusa, bet dzilga balss” (M. Čaklā vārdi) un citas. Ē. Ķiģeļa dziesmas izdotas grupas “Līvi” albumos, dziesmu izlasēs.
“Mikrofona” aptaujā iegūtās vietas:
“Zīlīte” (Eduards Treimanis-Zvārgulis) – 3. vieta (1982)
“Laika dziesmiņa” (Viktors Kalniņš) – 8. vieta (1984)
“Aprīļa pilieni” (M. Čaklais) – 14. vieta (1984)
Diskogrāfija
MP*, Aprīļa pilieni. “Melodija“, Rīga, 1985
LP**, Iedomu pilsēta. “Melodija“, Rīga, 1986.
CD***, Rudens vēju muzikants (izlase). Platforma Rec, Rīga, 1999.
CD, Iedomu pilsēta/Aprīļa pilieni. MicRec, Rīga, 2006.
CD, Rudens vēju muzikants (izlase, 2. daļa). Platforma Rec, Rīga, 2015.
* mazā skaņuplate
** vinilplate
*** kompaktdisks