O. Gūtmanis ir viens no nozīmīgākajiem un savdabīgākajiem Liepājas un Kurzemes dzejniekiem, aktīvs neatkarības atgūšanas procesa dalībnieks.

O. Gūtmanis dzimis Liepājā, mācījies Liepājas Jāņa Čakstes pamatskolā (1934–1940). 1941. gada 14. jūnijā padomju okupācijas vara Gūtmaņu ģimeni (māti un dēlu) izsūtīja uz Krasnojarskas novadu (tēvs pievienojās vēlāk no Kirovas soda nometnes). 1947. gada vasarā Gūtmaņi pārbēga mājās uz Latviju. O. Gūtmanis mācījās Liepājas Darba jaunatnes vakarskolā un arī Liepājas Mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā. 1950. gada rudenī Gūtmaņus vēlreiz deportēja uz Krasnojarskas apgabala Tjuhtetas rajonu. Otrā izsūtījuma laikā O. Gūtmanis mācījās un absolvēja vidusskolas 10. klasi. 1956. gada novembrī O. Gūtmanis kopā ar vecākiem atgriezās Liepājā. Vēlākajos gados O. Gūtmanis vairākkārt devās uz Sibīriju kā ceļotājs un mednieks. No 20. gs. 80. gadu vidus vasaras galvenokārt pavadīja lauku mājās "Šeiri" Jūrmalciemā, kur 90. gados strādāja par piekrastes zvejnieku.

Izsūtījuma gados O. Gūtmanis strādāja dažādus darbus, bija krāvējs, kurinātājs, zvejnieks un mednieks. Pēc atgriešanās Latvijā O. Gūtmanis dziedāja Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra korī (1959–1962), bija transportstrādnieks, strādāja par dispečeru zvejnieku artelī "Boļševiks" (1964–1966). No 20. gs. 60., 70. gadiem līdz 1981. gada beigām vairākos posmos strādāja par korektoru un korespondentu Liepājas rajona laikrakstā “Ļeņina Ceļš” un Liepājas pilsētas laikrakstā “Komunists”. Neatkarības atgūšanas laikā O. Gūtmanis piedalījās Vides aizsardzības kluba rīkotajās akcijās, bija Latvijas Tautas frontes (LTF) biedrs, arī LTF Liepājas nodaļas priekšsēdētājs (1990–1991). Ievēlēts par Liepājas Domes deputātu (1994–1997).

Dzejas mēģinājumi aizsākās abu izsūtījuma periodu starplaikā Liepājā, dzeju turpināja rakstīt izsūtījuma otrajā posmā 20. gs. 50. gados un pēc atbrīvošanas. Pirmā dzejas publikācija – dzejolis "Martā" – ir 1960. gada 6. martā laikrakstā "Komunists". Pirmā grāmata tika izdota 1964. gadā. O. Gūtmanis bija Rakstnieku savienības biedrs kopš 1973. gada. Ilgus gadus dzejnieks strādāja par literāro konsultantu. Nodibinot Rakstnieku savienības Liepājas nodaļai, bija tās vadītājs (1988–1992).

Ir izdoti septiņi O. Gūtmaņa dzejoļu krājumi: “Stiprie mezgli” (1964), “Zilā glūda” (1972), “Disonanse” (1977), “Atgriešanās ceļš” (1981), “Saulgrieži” (1985), “Godavārti” (1996), “Visa laba jāņuzāle” (2001). Iznākusi arī dzejas izlase “Pēdu puķes” (1987) un O. Gūtmaņa dzejas grāmata krievu valodā Тост за гребцов 1988. gadā Maskavā. Dzejoļi ārpus krājumiem publicēti daudzos preses izdevumos un palikuši arī rokrakstos nepublicēti.

O. Gūtmaņa dzeju caurstrāvo kurzemnieciskums gan tematiski, gan leksiski un stilistiski. Baudījumu sagādā bagātā dzejas valoda, novadnieciski iekrāsotā izteiksme, kursisko izlokšņu īpatnību izpausmes.

Dzejas tematiskajā spektrā nozīmīga vieta dabas motīviem, cilvēka un dabas attiecību nesaraujamo saikņu problemātikai. Ar dabas priekšstatiem saistīta tēlainība plaši izmantota arī citas tematikas dzejoļos. Dzejnieks ir saudzīgas attieksmes popularizētājs cilvēka un dabas attiecībās. Ekoloģiskās konsekvences ir viena no aktuālākajām O. Gūtmaņa daiļrades īpatnībām. O. Gūtmaņa dzejā svarīga vieta ierādīta telpiskajiem orientieriem, kas ļauj šo dzejas daļu dēvēt par topogrāfisko dzeju. Prāva dzejas daļa veltīta dzimtās Liepājas daudzināšanai (cikls “Liepāja”, “Liepājai”, “Rožu laukums” u. c.) un Kurzemes piekrastes savdabās vides attēlošanai. Dzejas vārsmās spilgti attēlota Baltijas jūras piekrastes ainava ar tai raksturīgo atribūtiku (smilšainais jūras krasts, vētras strīpas, sīksti kāpu kārkli un dzelkšņu zāle, kumpās cūku priedes, vēja brāzmas, kaijas, dzintars). Bieži pieminētais dzintars kļūst arī par vienu no baltu identitātes zīmēm. Dzejniekam svarīga ir kurzemnieciskās piederības izjūta un baltu vienotības apziņa. Vairāk par citiem latviešu poētiem O. Gūtmanis dzejojis par jūru. Viņa jūras dziesmas izceļas ar asprātīgu tēlainību, noskaņu daudzveidību, cieņpilnas pietātes izjūtām. Dzejnieks ir arī intonatīvi daudzveidīgas, visai jutekliskas mīlas dzejas autors, kaislību un sievietes iedvesmojošās būtības apdziedātājs. Daiļrades brieduma laikā dzejā arvien jūtamāk ieskanas atmiņu motīvi, Sibīrijas trimdas dramatiskās pieredzes tematika. Savdabīga parādība O. Gūtmaņa dzejā ir daudzās (vairāki desmiti) variācijas par tautasdziesmu tēmām. Pazīstamos tautasdziesmu motīvus dzejnieks personalizējis, sasaistot ar savu dzīves pieredzi, vai arī iekļāvis tautas likteņgaitu kontekstā, panākot zināmo motīvu svaigu un aktuālu skanējumu. Visplašāk variēti tautasdziesmu “Pūt, vējiņi!” un “Jūriņ prasa smalku tīklu” motīvi. O. Gūtmanis ir viens no redzamākajiem neatkarības atgūšanas procesa dzejniekiem, kura patriotiskās vārsmas modina nacionālās piederības izjūtu, ceļ godā latvietības apziņu, iedrošina un iedvesmo pašnoteikšanās un valstiskuma atgūšanas ceļu (“Augšāmcelšanās”, “Pie pleca plecs kā ierindnieki”, “Ķēžu rāvēji” un citi). Atgūtās neatkarības apstākļos tapušas O. Gūtmaņa variācijas par Latvijas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju”, kurās uzsvērta doma, ka līdz laimē diešanai vēl tāls ceļš ejams.

O. Gūtmanis rakstīja arī prozas darbus – stāstus, tēlojumus, ceļojumu aprakstus, esejveida pārspriedumus un miniatūrtipa apceres. Prozas darbi apkopoti vairākās grāmatās – “Mednieku zemē” (1969), “Aiz ziemeļblāzmas” (1971), “Tur, Haijarlika ciedru silos” (1982), “Tundras un taigas stāsti” (1984), “Dzīves grāmata” (1992), “Jūrmalciems” (2001), “Dzērvju dejas” (2003), “Iekoptā Kurzeme” (2004), “No klaidoņa par svētceļnieku” (2005), “Dzintars” (2006).

O. Gūtmaņa prozai raksturīgs augsts autobiogrāfiskuma līmenis, tajā dominē paša pieredzētais un pārdzīvotais visa mūža garumā gan Sibīrijā, gan dzimtenē. Prozas darbos nozīmīga vieta arī dokumentālajiem elementiem, kas apvienojumā ar autobiogrāfiskumu ir pamats tam, ka šie darbi iegūst arī laikmeta liecību statusu. Stāstos par Sibīriju pievienojas arī dēku un piedzīvojumu noskaņas un pirmatnīgas dabas varenības fascinējošās izjūtas. O. Gūtmanis, tāpat kā Imants Ziedonis, krustām šķērsām izstaigājis un izbraukājis Kurzemi, lieliski iepazinis un iemīlējis dzimto novadu, rakstos iedzīvinājis daudzu apdzīvoto vietu, īpaši Lejaskurzemes, vides specifisko kolorītu, kultūrvēsturiskās vērtības un ļaužu dzīvi un raksturus.

O. Gūtmaņa literatūras darbi ir latviešu rakstniecības un Kurzemes literatūras vērtīgs mantojums kā etnoģeogrāfiskā un kultūrvēsturiskā novada dabas vides un ļaužu dzīves mākslinieciski spilgts atspoguļojums un kā tautas kolektīvās atmiņas par latviešu dramatiskās vēstures likteņgaitām stiprinātājs. Dabas pašvērtīguma apzināšanās un saudzīgas attieksmes kultivēšana cilvēka attiecībās ar dabu ļauj O. Gūtmani atzīt par latviešu ekoliteratūras raksturīgu pārstāvi.

2006. gadā O. Gūtmanim piešķīra apbalvojumu un titulu “Goda liepājnieks”. Viņš bija pirmais Egona Līva balvas “Krasta ļaudis” laureāts (2012). Daudzi O. Gūtmaņa dzejoļi rosinājuši komponistus gan roka, gan kora dziesmu radīšanai. Piemēram, rokgrupas "Līvi" izpildītais Ērika Ķiģeļa dziesmu cikls "Kurzemei – saules ceļš", Jura Pavītola "Augšāmcelšanās", Imanta Kalniņa "Kas jūs esat, priežu sili...", "Nesteidzini – kāds es esmu...", "Veltījums LTF"; Agra Engelmaņa kora dziesmas "Liepu taka" un "Dzērvju deja"; Jāņa Lūsēna kantāte "Liiv" un daudzi citi.