I. Ziedonis ir viens no izcilākajiem un visvairāk lasītajiem 20. gs. otrās puses latviešu dzejniekiem un publicistiem, īsās prozas žanra epifānija un literāro pasaku autors. Spilgts dižkoku kustības aizsācējs 20. gs. 80. gados un neatkarības atjaunošanas laika sabiedriskais darbinieks, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, Kultūras fonda un Latvijas institūta vadītājs. Pēc viņa scenārijiem tapušas vairākas dokumentālās filmas. 

Dzimis zvejnieku ģimenē. Mācījās Lapmežciema pamatskolā, 1952. gadā pabeidza Tukuma 1. vidusskolu. No 1952. līdz 1959. gadam neklātienē studēja filoloģiju Latvijas Valsts universitātē. 1964. gadā zināšanas papildināja Maskavā Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūta (Институт мировой литературы имени А.М. Горького) Augstākajos literārajos kursos.

Pirmās I. Ziedoņa publikācijas bija studiju gados, pirmā datēta ar 1956. gadu, regulāri publicējās periodikā kopš 1957. gada. Pamatskolas laikā sarakstīja pirmos pantus par piedzīvojumiem skolā, kas tika publicēti skolas avīzē. Skolotājas aizdomas, ka dzejojumi ir plaģiāts, uz vairākiem gadiem apturēja vēlmi rakstīt. Atsāka rakstīt augstskolas laikā dzejnieka Ojāra Vācieša ietekmē. Studiju gados I. Ziedonis strādāja dažādus darbus, bija bibliotekārs Ķemeros, latviešu valodas un latviešu literatūras skolotājs Ķemeros, Olainē, Jūrmalā. 1964. gadā iestājās Padomju Savienības Komunistiskajā partijā, no 1964. līdz 1965. gadam bija izdevniecības “Liesma” redaktors, no 1966. līdz 1967. gadam bija Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes sekretārs.

Kopš 20. gs. 60. gadu vidus nodarbojās galvenokārt ar rakstniecību. Kopš 1968. gada – profesionāls rakstnieks. No 1961. gada līdz pat mūža beigām izdotas vairāk nekā 40 grāmatas, pēc nāves vēl apmēram 30 atkārtoti izdevumi, izlases, tulkojumi svešvalodās un dienasgrāmatas.

Pirmais I. Ziedoņa dzejoļu krājums “Zemes un sapņu smilts” izdots 1961. gadā. Nenoliedzami, ka pirmie krājumi ieturēti sava laika dzejas tradīcijās, taču iezīmīgi arī ar jauneklīgu temperamentu, īpaši “Sirds dinamīts” (1963) un “Motocikls” (1965), par ko dzejnieks saņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts prēmiju (1967), un kuram pateicoties jau no 60. gadu otrās puses I. Ziedonis strauji izvirzījās par vienu no savas paaudzes izcilākajiem dzejniekiem.

Laika periods no 20. gs. 60. gadu vidus I. Ziedonim bija intensīvs paša daiļradē, jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumos un tematikā, tam ciešs sakars ar ārzemju braucieniem gan uz Padomju Savienības republikām, gan uz Rietumvalstīm, tiekoties arī ar trimdas latviešiem, gan tam laikam eksotiski ceļojumi ar kori “Ave Sol” uz Japānu. Tapušas trīs ceļojumu aprakstu grāmatas: “Dzejnieka dienasgrāmata” (1965) par Altaju, “Pa putu ceļu” (1967) par Karēliju, “Perpendikulārā karote” (kopā ar ukraiņu dzejnieku un žurnālistu Vitāliju Korotiču (Коротич Віталій Олексійович) un fotogrāfu Gunāru Janaiti; 1972. gads) par Tadžikiju. Maz liecību I. Ziedonis atstājis par braucieniem uz Rietumvalstīm. Kopš 1965. gada, kad Valsts drošības komitejas piesegorganizācijai LPSR Komitejai kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs tika dibināta Literatūras sekcija, I. Ziedonis tika iesaistīts tās darbībā, kas pavēra iespēju dibināt kontaktus ar trimdas latviešu rakstniekiem, dzejniekiem un kultūras darbiniekiem un brīvāku pieeju trimdas literatūrai un presei, dalību t. s. Kultūras sakaru komitejas organizētajos braucienos uz Rietumvalstīm, satikt uz Latviju atbraukušos trimdas kultūras, jaunatnes un ne tikai pārstāvjus. Lai gan I. Ziedonim (un arī O. Vācietim) tika piedāvāts sastādīt trimdas dzejas antoloģiju, kas bija būtiska motivācija sadarboties ar šo komiteju, šāda trimdas dzejas antoloģija līdz pat neatkarības atjaunošanai neiznāca, jo trimdas literatūras popularizēšana padomju ideoloģijā neiederējās. Taču kultūras sakaru komitejas darbības ietvaros I. Ziedonis 70. un 80. gados pabija Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Zviedrijā, kur tikās ar trimdas latviešiem, iegūstot sava talanta cienītājus un nodibinot noturīgas profesionālās un cilvēciskās saiknes.

20. gs. 60. gadu beigās I. Ziedonis devās garos pārgājienos pa Kurzemi, pieredzēto aprakstīja grāmatā “Kurzemīte” (1. daļa 1970. gadā, 2. daļa 1974. gadā). Grāmata tika izpirkta zibenīgi, jo tā grodi un jēgpilni stāstīja par ieraudzīto Latvijā, latviešu cilvēkiem, viņu paražām, sadzīvi, kultūru. Savukārt 2012. gadā iznāca kopā ar dēlu Rimantu sarakstītā grāmata “Leišmalīte”, kas veidota kā I. Ziedoņa grāmatas “Kurzemīte” turpinājums par Augšzemi jeb Leišmalīti. Šajā dokumentālo grāmatu sērijā iederas arī grāmata “Tik un tā” (1985) par vienas lauku saimniecības (sovhoza “Madliena”) direktoru Jūliju Beļavnieku, kas reizē ir grāmata par veselu novadu.

1968. gadā iznāca dzejoļu krājums “Es ieeju sevī”, tam sekoja par visharmoniskāko atzītais krājums “Kā svece deg” (1971), tad “Caurvējš” (1975) un meditatīvām pārdomām cauraustie krājumi “Man labvēlīgā tumsā” (1979) un “Re, kā” (1981). Pie 20. gs. 70., 80. gadu latviešu lirikas augstākajām virsotnēm jāmin arī I. Ziedoņa poēmas “Poēma par pienu” (1977) un “Vidvidvārpa” (1982), kas daļēji folklorizējušās. Tāpat I. Ziedoņa vārds nesaraujami saistīts ar paša radīto savdabīgo īsās prozas žanru – epifānijām (Epifānijas 1–2, 1971–1974; 3, 1994). Epifānijas tulkotas arī lietuviešu, angļu, vācu, zviedru un ukraiņu valodā. Līdzīgi epifānijām ar krāsainību un lirisko valodu izceļas I. Ziedoņa pasakas – “Krāsainās pasakas” (1973), “Lāču pasaka” (1976), “Blēņas un pasakas” (1980), “Pasaka par bizi” (1999). Vairākas no tām tapušas par animācijas filmām. Literāro pasaku grāmata “Krāsainās pasakas” tulkota rumāņu, franču, bulgāru, krievu, vācu, poļu, armēņu, gruzīnu u. c. valodās, saņēmusi Starptautiskās jauniešu grāmatu padomes (International Board on Books for Young People) Hansa Kristiana Andersena Goda diplomu (The Hans Christian Andersen Award) 1976. gadā, izdevums vācu valodā iekļauts Minhenes starptautiskās bērnu un jaunatnes literatūras bibliotēkas (Die Internationale Jugendbibliothek) kolekcijā u. c.

Bērniem I. Ziedonis sarakstīja arī enciklopēdiskas grāmatas – “Kas tas ir – kolhozs” (1984), “Sākamgrāmata”(1985) un “Es, cilvēks, pasaule” (1993). Tāpat sakārtoja tautasdziesmu izlases “Kas jāzina meitiņām” (1981) un “Puisīts augu” (1984), sarakstīja apceri par folkloru “Tu dzīvoji dižu darbu” (1985).

Latvijas Republikas laikā iznākuši dzejoļu krājumi “Viegli” (1993), “Ceļa sentiments” (2000), “Gaismas parāds”, “Gaismas trioletas” (abi 2003. gadā). Kopš 1995. gada I. Ziedonis apkopoja materiālus saviem “Rakstiem”, kas līdz 2002. gadam iznāca 12. sējumos. Pēc smadzeņu infarkta 2005. gadā zaudēja runas spējas, tomēr turpināja rakstīt dienasgrāmatu. Bet 2013. gadā tika izdota neparasta grāmata – “Nenoteiktā bija” –, kuru uzrakstīja Nora Ikstena; tā tapa, I. Ziedonim un N. Ikstenai sarunājoties/sarakstoties par viņa bērnību, saknēm un dzejnieka būtību.

Kopš 60. gadiem I. Ziedonis atdzejoja 20. gs. krievu, baltkrievu un lietuviešu autoru dzeju. No krievu valodas atdzejoja Liviu Damiana (Liviu Damian), Vladimira Majakovska (Владимир Владимирович Маяковский), Grigores Vieru (Grigore Vieru) u. c. autoru dzeju.

I. Ziedonis rakstīja scenārijus vairākām dokumentālajām filmām: “Gada reportāža” (kopā ar režisoru Hercu Franku, 1965), “Es esmu latvietis” (1990), “Gājiens ar krokodilu” (1995), “Ardievu, divdesmitais gadsimt!” (2005) u. c. Arī spēlfilmām “Pūt, vējiņi!” (kopā ar režisoru Gunāru Piesi, 1973), “Puika” (kopā ar Aivaru Freimani, 1977) un Imanta Kalniņa operai “Spēlēju, dancoju” (1976), un animācijas filmai “Man vienai māsiņai” (1984). Arī paša I. Ziedoņa darbi ir pamats vairākām latviešu multiplikācijas filmām, piemēram, “Taureņi” (2005).

I. Ziedoņa sabiedriskās aktivitātes rezultātā dibinātas dažādas neformālas un valstiskas institūcijas, kuru darbība vērsta uz Latvijas un tās tautas unikalitātes, vēstures, identitātes saglabāšanu un attīstības veicināšanu. 1976. gadā I. Ziedonis izveidoja un līdz pat 90. gadu vidum vadīja Dižkoku atbrīvotāju grupu, kas uzskatāma par zaļās kustības aizsākumu Latvijā, par simbolisku pretpolitisko darbību, kas stiprina tautas vēsturisko atmiņu, pašapziņu, patriotismu, vienlaikus veicinot jaunas latviešu inteliģences veidošanos. I. Ziedonim raksturīgi, ka savu ieinteresētību sociālos jautājumos viņš izvērsa kā kampaņas, piemēram, šo dižkoku atbrīvotāju grupu viņš nodibināja, iedvesmojoties no Staņislava Saliņa 1974. gadā iznākušās grāmatas par dižkokiem “Latvijas dižkoki un retie koki”. Ar grāmatas iznākšanu sākās vesela sabiedrības kustība: dižkoku meklēšana, mērīšana, pētīšana, publicēšana, sakopšana un cīņa par dižkoku dzīvību. Divus gadus pēc dižkoku grāmatas iznākšanas apzināto dižkoku skaits bija dubultojies. I. Ziedoņa aizsāktā dižkoku meklētāju kustība turpinās arī mūsdienās. Savukārt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, laikā, kad laukos notika pāreja no kolektīvās uz individuālo saimniecību, I. Ziedonis sāka braukt pa visu Latviju un meklēt sakoptāko lauku sētu. 1991. gada Latvijas Kultūras fonda paspārnē aizsākās konkurss “Sakoptākā lauku sēta Latvijā”, kas norisinājās teju 15 gadus un apsekoja (kopā ar Ēriku Hānbergu un Aivaru Berķi) vairākus simtus saimniecību un savā ziņā motivēja daudzus zemniekus tiekties pēc estētiskas harmonijas.

20. gs. 80. gadu beigās tika dibināts Latvijas Kultūras fonds un I. Ziedonis bija tā priekšsēdētājs līdz 1993. gadam. Šajā laikā I. Ziedoņa vadībā tika izveidota Spīdolas balvas stipendija, Daugavas krasta sakopšanas programma, bērnu folkloras kustība “Pulkā eimu, pulkā teku”, kā arī veicināta Latgales podnieku skolas dibināšanās. 1990. gadā I. Ziedonis tika ievēlēts Augstākajā Padomē un kā tās deputāts 4. maijā balsoja par deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Bija Augstākās Padomes Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas loceklis, taču 1991. gadā nolika deputāta mandātu. 1997. gadā I. Ziedonis bija Ministru prezidenta Guntara Krasta padomnieks kultūras, Latvijas tēla, nacionālās identitātes un citos jautājumos. 1998. gadā dzejnieku ievēlēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta fonda uzticības padomē. Tajā pašā gadā viņš iesaistījās partijas TB/LNNK kampaņā par pilsonības likuma grozījumu atcelšanu. Pēdējā darbavieta bija Latvijas institūts, kuru I. Ziedonis vadīja no 1998. līdz 2000. gadam.

Lielu un tūlītēju popularitāti iemantoja I. Ziedoņa dzejoļu krājums “Motocikls”. Tajā dzejnieks pauž trauksmi, izraušanos no ierastības, aicina iet patstāvīgi izraudzītus ceļus, pauž pārliecību par cilvēka attīstības bezgalīgajām iespējām, kas ar savu jauneklīgo aizrautību piesaistīja lasītājus, sabiedrības jūsmu vairoja arī izrāde ar tādu pašu nosaukumu Dailes teātrī. Krājums vērtēts arī kā uzdrošināšanās, jo tā laika dzejai netipiski daudz dzejoļu par bremzēm, riteņiem, motocikla sastāvdaļām, un šīs motocikla detaļas uzlūkotas kā eksistenciālas metaforas, no kurām katrai veltīts kāds teksts un kuras kopumā veido veselumu.

Būtisks pavērsiens ir krājums “Es ieeju sevī”, kur jau virsraksts raksturo pārmaiņas, kādas nākamajā desmitgadē noritēja visā latviešu dzejā, no progresa triecientempa apdzejošanas uz “ieiešanu sevī”. Šim procesam raksturīgs mēģinājums vairīties no konkrētā laika un telpas, un caur sevis sapratni sasniegt jaunu kvalitāti gan dzejā, gan personības attīstībā. Spilgti tas caur pretrunu saspēlēm risināts krājuma dzejoļu ciklā “Tēze – antitēze” un “Pieturas zīmes”. Šajā un tālākajos krājumos spilgti parādās ceļa motīvs, kur ceļš ir kā pašmērķis, process, kas būtiskāks par rezultātu gan radošā un filozofiskā līmenī, gan ikdienas darbībā, sadzīviskos rituālos.

Likumsakarīgi, ka 20. gs. 70.–80. gados I. Ziedoņa jaunrade ieguva milzu popularitāti Latvijā. 70. gados I. Ziedonis radīja jaunu īsās prozas veidu – epifānijas, kas ir īpaši atskārsmju brīži, uzplaiksnījumi, kur savijas esejisks apcerīgums, publicistika, ironija un filozofiskas atziņas. Šos dzejoļus prozā, līdzīgi Džeimsa Džoisa (James Joyce) epifānijām, caurauž filozofiska dzīves uztvere, dziļš skatījums uz pasauli, kā arī spilgta, neparasta tēlainība un I. Ziedonim raksturīgā bagātīgā un krāšņā latviešu valoda. Pats autors par epifānijām teicis: “Tie ir impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti.” I. Ziedoņa paradoksu meistarība, uztveres stereotipu laušana un labi pazīstamu motīvu un simbolu interpretācijas padarījusi epifānijas populāras un daudz citētas, atsevišķi citāti pat folklorizējušies. Epifānijas arī tulkotas angļu, krievu, ukraiņu, zviedru, lietuviešu, vācu valodās.

I. Ziedoņa daiļradē viscaur vijas ceļa motīvs, ideja par personības un nācijas neatkarību, pašapziņas veidošanu, kā arī tieksme uz cilvēka garīgās brīvības meklējumiem un bezgalīgu izaugsmi. Viņa sākotnējos darbos jaušama nesamierināšanās ar šķietamām patiesībām, tāpēc tiek mesti intelektuāli noformulēti izaicinājumi dogmu un ierobežojumu pasaulei. Laika gaitā, iespaidojoties no latviešu tautasdziesmām, senindiešu upanišadām, kā arī Raiņa darbiem, centieni pasauli lauzt un pārveidot pāraug tieksmē to izprast un mēģināt dzīvot saskaņā ar kosmiskajiem ritmiem. I. Ziedonis dzejas krājumā “Taureņu uzbrukums” (1988) asociatīvā un meditatīvā manierē risina filozofiskas un nacionāli nozīmīgas tēmas. Grezni izdotajā, Kurta Fridrihsona bagātīgi rotātajā sējumā sakopoti dzejoļi, kas rakstīti laikā no 1978. līdz 1986. gadam, tātad lielākā daļa vēl pirms straujo sabiedrisko un politisko pārmaiņu brāzmas, taču to tuvumu vietām var jaust. I. Ziedonis rakstīja par brīvību, ko rada atsacīšanās no stingra pamata un taisna virziena, par brīvību, ko iegūst, vairs neko negaidot, bet pieņemot katru brīdi, kāds tas ir, un pierādot, ka droša pamata un taisna ceļa zudums nav drauds, drīzāk atvieglojums, kas paver jaunu skatu uz mūžam mainīgo pasauli.

Krājums “Viegli” (1993) aizsāka jaunu I. Ziedoņa daiļrades posmu. Liriskais varonis atrada harmoniju sevī un pasaulē, kā arī atrada ceļu pie Dieva, un pietāti pret pasauli un cilvēku. Skaļo vārdu, patosa, agresivitātes, ārdīt spējas un ārdīt gribas vietā liriskā varoņa dzīvē ienāca apziņa par viegluma nepieciešamību un iespējamību.

I. Ziedonim rūpēja aktuālais literatūras process, viņš aktīvi tajā iesaistījās caur publicistiku. Piemēram, 1968. gadā I. Ziedonis uzrakstīja apceri “Par dzejas popularitāti un ogu lasīšanu”, kur visai atklāti sacīja, ka jāaptur milzīgā dzejas grāmatu tirāža, lai tikai apmierinātu it kā visas sabiedrības interesi un ziņkārību, jo lasītāju liela daļa to nenovērtē. Kā piemēru I. Ziedonis minēja tieši citu republiku dzejnieku atdzejojumu krājumus, kas ilgi nostāvējuši grāmatnīcu plauktos, liecinot, ka dzejas masveida popularizācija daudz nepalīdz dzejas izpratnei iet dziļumā. I. Ziedoņa grāmata “Mūžības temperaments” ar apakšvirsrakstu “Studijas par Raini” (1991) literatūras vēsturē ir neparasts gadījums, kā viens dzejnieks tuvojas otram un izceļ sabiedrībai viņa domas. I. Ziedonis jau 20. gs. 80. gadu beigās centās akcentēt Raini kā laikmetīgu autoru, atbrīvojot viņu no padomju laika ideoloģijas radītiem mītiem un uzslāņojumiem. Meklējot Raiņa darbu filozofisko centru un atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem, I. Ziedoņa uzmanību saistīja galvenokārt Raiņa drāmas “Spēlēju, dancoju” (1915), “Zelta zirgs” (1909), “Uguns un nakts” (1905) un “Jāzeps un viņa brāļi” (1919), arī dzejoļu krājums “Gals un sākums” (1912) un Raiņa piezīmes jeb “radāmās domas”.

I. Ziedonis ir viens no izcilākajiem un populārākajiem latviešu dzejniekiem, spilgtākajām radošajām individualitātēm un ievērojamākajām personībām 20. gs. latviešu literatūrā un kultūrā. Viņam ir bijusi liela nozīme latviešu literatūrvēsturiskā procesa virzībā 20. gs. otrajā pusē, viņa dzeja, publicistika, īsā proza guvusi spēcīgu rezonansi arī ārpus literārās vides. Laikabiedrs un dzejnieks Jānis Peters atzīmējis, ka “Imanta Ziedoņa precīzi teiktie vārdi dzejā, prozā, esejās, publicistikā, kinoscenārijos, teātrī, runās un uzrunās it kā noteica alternatīvu ideoloģiju sistēmas oficiālajai līnijai”. Viņa daiļrade, izteikumi, dzīves stils, paustās idejas joprojām iemanto lielu interesi un rezonansi plašā mūsdienu sabiedrības daļā. Kultūras kanonā dzejnieks iekļuva ar dzejoļu krājumiem “Es ieeju sevī” un “Taureņu uzbrukums”, kā arī ar epifāniju grāmatām. Dzejā I. Ziedonis pievērsās gan aktuāliem sociāliem jautājumiem, gan garīgās izaugsmes meklējumiem un personības attīstības ceļam, viņa izteiksme un mākslinieciskie paņēmieni ietekmēja gan sava laika dzeju, gan mūsdienu dzejas standartus, guva kritikas atzinību, kā arī izpelnījās milzu popularitāti un saviļņojumu sabiedrībā.

I. Ziedonis saņēmis valsts un starptautiska līmeņa apbalvojumus gan padomju otrreizējās okupācijas laikā, gan neatkarīgās Latvijas laikā: LPSR Valsts prēmiju (1967. un 1987. gadā), LPSR Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības prēmiju (1972), Tautu Draudzības ordeni (1983) un titulus – LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1972), LPSR Tautas dzejnieks (1977), Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balvu (2002), Atzinības krustu (2008), Autortiesību bezgalības balvu (2012), 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi un Ministru kabineta balvu par mūža ieguldījumu latviešu kultūrā un izcilu veikumu latviešu literatūrā.

Tāpat I. Ziedonim piešķirtas dažādas Latvijas un ārvalstu literārās prēmijas: Eduarda Veidenbauma literārā prēmija par aprakstu grāmatu “Kurzemīte” (1974), Hansa Kristiana Andersena balva par grāmatu “Krāsainas pasakas” (1976), Januša Korčaka (Janusz Korczak) zelta medaļa par ābeci “Sākamgrāmata” (1982), Pastariņa prēmija (1983), Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu dzejā (2001) un Literatūras gada balva prozā kopā ar N. Ikstenu par grāmatu “Nenoteiktā bija” (2007), Egona Līva piemiņas balva ''Krasta ļaudis'' par dokumentālās prozas grāmatu “Leišmalīte”, nominēts prestižajai Astrīdas Lindgrēnas piemiņas balvai (Litteraturpriset till Astrid Lindgrens minne) bērnu literatūrā (2011).

Jāatzīmē, ka 20. gs. 80. gadu sākumā I. Ziedonis tika virzīts Nobela prēmijas (Nobelpriset) kandidatūrai, kur nopelni Zviedrijas latviešiem, atdzejotāja Jura Kronberga centieniem Zviedrijā padarīt pieejamu un popularizēt gan I. Ziedoņa, gan latviešu dzeju kopumā. I. Ziedoņa viesošanos Zviedrijā 1980. gada nogalē zviedru prese atzīmēja kā izcilu notikumu, piebilstot, ka Nobela prēmijas komisijas locekļu dzejnieku Juhannesa Edfelta (Johannes Edfelt) un Estena Šēstranda (Östen Sjöstrand) piedalīšanas dzejas vakarā apliecināja nopietno interesi par latviešu literatūru.

Būtisks pavērsiens dzejnieka daudzveidīgā veikuma popularizēšanā ir 2010. gadā, kad kopā ar pašu dzejnieku tika izveidots Imanta Ziedoņa fonds “Viegli”. Fonda galvenie mērķi ir veicināt jaunradi Latvijā, veidojot dažādus kultūras attīstības projektus, kas balstīti I. Ziedoņa idejās.

2015. gadā fonds “Viegli” nodibināja Imanta Ziedoņa muzeju, kas daļēji atrodas Rīgā, daļēji I. Ziedoņa vasaras mājā “Dzirnakmeņi” Murjāņos. I. Ziedoņa muzeja vasarnīca saglabāta tāda, kā to iekārtojis pats I. Ziedonis kopā ar dzīvesbiedri aktrisi Ausmu Kantāni. Muzejs veidots, balstoties uz dzejnieka vēlēšanos par muzeju, kā iedvesmas vietu jeb mūzu māju. Muzejā iespējams iepazīt I. Ziedoni un viņam tuvās idejas – latviskuma stiprināšanu, jaunrades veicināšanu, ierosmi uz sevis un pasaules izziņu. Muzejā var aplūkot arī vienu no garākajām Lielvārdes jostām Latvijā, kā arī I. Ziedoņa vākto plakātu kolekciju.

2019. gada oktobrī atklāta I. Ziedoņa muzeja veidotā Imanta Ziedoņa bibliotēka. Mūsdienās Rīgā, Sporta ielas 2 kvartālā ikviens interesents var iepazīties un pētīt I. Ziedoņa daiļradi. I. Ziedoņa bibliotēkas lasītavā īpaši veidotā interaktīvā “Atklājumu skapī” apkopotas teju visas no vairāk nekā 200 izdotajām grāmatām ar I. Ziedoņa darbiem.

2013. gada 8. un 9. maijā Rīgas Latviešu biedrībā norisinājās pirmā I. Ziedonim un viņa 80. dzimšanas dienai veltīta starptautiska zinātniska konference “Imants Ziedonis. Piederības meklējumi, brīvības treniņš”.

No 2014. līdz 2018. gadam Imanta Ziedoņa fonds “Viegli” organizēja apbalvojumu “Laiks Ziedonim”, kur ik gadu tika apbalvotas tās personības, kuras ar savu izcilību, degsmi, sūtību, veiksmi, stāju un savpatību iedvesmojušas labāku Latviju, katrā kategorijā balvas nosaukumā veidojot atsauci ar I. Ziedoņa darbiem (zinātnē “Taureņu uzbrukums”, novadpētniecībā “Kedas”, tautsaimniecībā “Zemi es mācos”, nominācijā Bērni un jaunieši “Rabarbers”, nominācijā Dzīve literatūrā “Bize”).

I. Ziedoņa daiļrade iedvesmojusi vairākus veiksmīgus un pat ārkārtīgi populārus teātra uzvedumus. 1967. gadā, par pamatu ņemot krājumā “Motocikls” publicētos un nepublicētos dzejoļus, Dailes teātra režisors Pēteris Pētersons uzveda leģendāro dzejas kompozīciju “Motocikls” (1967) un iedibināja Latvijā dzejas teātri. I. Ziedoņa dzeja un I. Kalniņa mūzika te savijās poētiskā un simboliski vizuālā stāstā, ko papildināja mākslinieks K. Fridrihsons. 2010. gadā I. Ziedoņa personība un viņa dzeja devusi ierosmi Jaunā Rīgas teātra režisoram Alvim Hermanim izveidot ļoti populāru izrādi – “Ziedonis un Visums”, kas bija Teātra balvas Spēlmaņu nakts 2009./2010. gada sezonas laureāte: nominācijās Labākais latviešu autora darba iestudējums un Gada labākais aktieris (Kaspars Znotiņš – Ziedoņa lomas tēlotājs izrādē).

2016. gadā Mūzikas namā “Daile” režisora Pētera Krilova vadībā tika iestudēts koncertuzvedums “Citādas debesis, tā pati dvēsele”, kurā fragmentus no I. Ziedoņa iepriekš nepublicētajām dienasgrāmatām lasīja dzejnieka dzīvesbiedre, aktrise A. Kantāne un aktieris Vilis Daudziņš. I. Ziedoni un viņa dzeju mūzikā atspoguļoja ģitārists Kaspars Zemītis ar improvizācijām, kas savijas ar lasītā tēmām.

I. Ziedoņa dzeja ir viena no visvairāk komponētajām latviešu mūzikā. 20. gs. 70. gados vairākus tekstus izmantoja komponists I. Kalniņš – gan oratorijai “Dzejnieks un nāra”, gan arī citām populārām dziesmām, piemēram, “Mīlestība divreiz neatnāk”. I. Ziedoņa dzeja izmantota Pētera Plakida dziesmu ciklam “Trejžuburis” (1967), Imanta Zemzara dziesmu ciklam “Ķemeri baritona balsij un soprānsaksofonam”, Jura Karlsona “Trīs monologiem mecosoprānam un klavierēm” (1974). Neatkarības atjaunošanas laikā populāra kļuva Jāņa Lūsēna dziesma “Tautas laiks”, kuru 1988. gadā, ar sarkanbalstsarkanā karodziņa piespraudi pie krekla, izpildīja Zigfrīds Muktupāvels Vissavienības jauno izpildītāju konkursā “Jūrmala”. Sākot no 20. gs. 70. gadu vidus tapis Raimonda Paula dziesmu cikls ar I. Ziedoņa vārdiem (“Dziesmiņa par prieku”, “Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc”, “Meitene ar kallu ziediem” u. c.). Daļa šo dziesmu jaunās versijās apkopotas albumā “Visas taisnības” (2018). Koncerts un izstāde – “Visas Taisnības” norisinājās 2018. gada martā, koncertā uzstājās I. Ziedoņa fonda “Viegli” mūziķi un draugi. Savukārt Imanta Ziedoņa muzeja organizētā izstāde deva ieskatu kultūras norisēs 20. gs. 70. gadu otrajā pusē, kad tapis R. Paula dziesmu cikls ar I. Ziedoņa vārdiem. 2008. gadā komponists Raimonds Tiguls izdeva audiodisku “Epifānijas”, kurā mūziku papildina I. Ziedoņa paša ierunātas epifānijas.

Kopš 2011. gada I. Ziedoņa dzeju melodijās pārvērš muzikāla apvienība – fonda “Viegli” mūziķi Renārs Kaupers, Goran Gora, Māra Holšteina-Upmane, Raimonds Gusarevs un citi.

2014. gadā I. Ziedoņa piemiņai viņa vārdā nosaukta jaunuzceltās Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāva zāle.

Pateicoties I. Ziedoņa muzeja aktīvai darbībai, atzīmējami dažādi veiksmīgi pasākumi, taču īpašu uzmanību izpelnās 2019. gadā Rīgā, Sporta ielā 2, izglītības programmas Ziedoņa klase ietvaros veidotā izlaušanās istaba, kas balstīta I. Ziedoņa grāmatā “Blēņas un pasakas”. Ziedoņa klase saņēma Latvijas sabiedrisko mediju balvu Kilograms kultūras 2019 kategorijā “Pārsteigums”.

Tukumā, Katrīnas laukumā uz ēkas sienas ir dzejniekam I. Ziedonim veltīts vides objekts “Imanta Ziedoņa dzejolis “Tukums”” (atklāts 18.05.2013., autors mākslinieks Visvaldis Asaris). 06.01.2014. Latvijas Pasta rīkotajā pastmarku dizaina konkursā uzvarēja pastmarka “Imants Ziedonis ziedēs mūžīgi” (autore Andra Pētersone). Portreta pamatā ir Leonīda Tugaļeva dzejnieka fotogrāfija, kas 1982. gadā Spānijā ieguva pirmo vietu starptautiskā fotokonkursā (Salon Internacional De Navidad De Fotografia 1982).