Latviešu folklora, agrāk literatūrā dēvēta arī par tautas tradīciju, tautas gara mantām, tautas dzeju, tautas mutvārdu daiļradi, ir latviešu tradicionālās kultūras mutvārdu (arī rakstveida) formas, uzvedība un priekšstati, kas mantoti no paaudzes paaudzē un kurām piemīt sava poētika, uzbūve un variatīvums. Folkloru pētī folkloristikā, taču tā ir pētniecības avots arī citās humanitāro zinātņu nozarēs – mitoloģijā, valodniecībā, literatūrzinātnē, etnoloģijā, etnogrāfijā, mutvārdu vēstures pētījumos un citur. Folkloristikā nav vienotas folkloras definīcijas un jēdziena izpratnes.
Folklora ir nemateriālā kultūras mantojuma izpausme un kā tāda aizsargāta starptautiskās un Latvijas tiesībās (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas, UNESCO, Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, 2003. gadā; Latvijas Republikas Nemateriālā kultūras mantojuma likums, 2016. gadā). Folklora nereti tiek aplūkota kā viena no nacionālās identitātes pazīmēm. Latviešu folkloras vērtības iekļautas Latvijas Kultūras kanona (2008) tautas tradīciju izlasē.