Buramvārdi tradicionāli saukti arī par apvārdojumiem, burvības vārdiem vai pūšamiem vārdiem, buramvārdu lietotājs – par vārdotāju, burvi, labdari, pesteļotāju, zintnieku.

Latviešu folkloras krātuvē glabājas vairāk nekā 54 000 buramvārdu variantu, lielākā daļa no tiem paredzēti dažādu slimību un traumu ārstēšanai cilvēkiem un mājlopiem, mazāk – ar saimniecisko darbību, mīlas maģiju un kaitniecību saistīti vārdi. Gan pētniecībā, gan buramvārdu lietotāju pierakstos izdalāmas vairāk nekā 180 dažādas buramvārdu funkcionālās grupas, t. i., kādam nolūkam vārdi lietoti: asins vārdi – asins apturēšanai, zagļu vārdi – zagļa “piesiešanai”, sāpju vārdi – sāpju remdēšanai, vīveļu vārdi – zirgu ārstēšanai, uguns vārdi – ugunsgrēka dzēšanai utt. Buramvārdu senākais pieraksts veikts 1584. gadā Rīgas raganu prāvu protokolā, apsūdzētais Īvāns no Alūksnes ar tiem appūtis sāli un apvārdojis ieročus.

Buramvārdi ir cieši saistīti ar citiem folkloras žanriem – tautas medicīnu un ticējumiem, kas sniedz plašāku kontekstuālu informāciju par buramvārdu lietojumu, tomēr buramvārdiem piemīt savas satura un formas īpatnības. Tie izdalāmi buramvārdos, kam raksturīgs tautasdziesmas metrs un stilistika, buramvārdi prozā un palindromi.

Buramvārdi tautasdziesmas formā ir salīdzinoši mazākā daļa latviešu buramvārdu korpusā, taču tā ir piederīga senākajam slānim un saistāma ar vietējo cilmi. Tāpat kā tautasdziesmas, tie pārmantoti mutvārdos. Tiem raksturīga divdaļība un paralēlisms vienas strofas ietvaros. Pirmajā daļā tiek poētiski raksturots dabas tēls vai būtne, otrajā – pieminēta kāda dievība, atainota simboliska darbība, kas tiek asociēta ar reālu situāciju, piemēram, asins tecēšanu.

Melni kraukļi gaisā skrēja,

Melnas asnis laistīdami;

Tēvs aizslēdzu vara vārtus,

Man pilīte neizkrita.

(Asins vārdi, LD 34136)

Līku loku upe tek

No kalniņa lejiņā;

Aiztecēja mīļa Māra

Saturēja straujupīti.

(Asins vārdi, LD 34132)

Vairums no latviešu buramvārdiem pierakstīti prozā un attiecināmi uz rokrakstu tradīciju. Jau 18.–19. gs. mijā līdz ar rakstītprasmes un lasītprasmes apguvi plašākā sabiedrībā populāras kļuva ar roku rakstītas “Debesu grāmatas”, kas tulkotas galvenokārt no vācu valodas. Tajās līdzās vēstījumam par teksta dievišķo izcelsmi (Erceņģelis Mihaels jeb Miķelis to nonesis no debesīm) tika pierakstīti arī buramvārdi. Tādējādi latviešu buramvārdu klāstā nonāca liela daļa Eiropas kristīgo buramvārdu, kas, tulkoti latviešu valodā, ieguva prozas formu. Saturā ierasti aprakstīti Bībelē minētie notikumi un personas – visbiežāk Jēzus Kristus, arī Jaunava Marija, apustuļi Pēteris, Jānis un citi.

“Jēzus Kristus gāja pār jūru. Viņam bija trīs rozes rokā. Tā viena novīta, tā otra nokalta, tā trešā nomira. Un tev [rozei] ar vajaga nomirt. Amen. 9 reiz.” Rozes vārdi.

“Mūsu Kungam Jēzum Kristum bija piecas vātis. Viņam vātis nesāpēja un arī nepampa, nedz asinis tecēja. Tā lai šim cilvēkam asinis nostājas kā tam Kungam Jēzum Kristum. Iekš tā vārda Dieva tā Tēva x Dieva tā Dēla x un Dieva tā Svētā Gara x.” Asins vārdi. 

Palindromi jeb vārdu un burtu virknējumi arī attiecināmi uz rokrakstu tradīciju, jo to pielietojums ir galvenokārt rakstītā formā. Tās ir gan no antīkās pasaules un viduslaiku maģijas aizgūtās formulas, gan katolicismā lietotie lūgšanu saīsinājumi. Rakstāmi uz maizes vai papīra (trakuma vārdi, drudža vārdi), uz ķieģeļa vai šķīvja (uguns vārdi).

S A T O R

A R E P O

T E N E T

O P E R A

R O T A S

Rakstāmi uz maizes vai papīra un dodami cilvēkiem un lopiem ar ūdeni vai sausu.

Trakuma vārdi. [LFK, 150, 206]

a b r a c a d a b r a

a b r a c a d a b r

a b r a c a d a b

a b r a c a d a

a b r a c a d

a b r a c a

a b r a

a b r

a b

a

Drudža vārdi. [LFK, 150, 3031]

Latviešu buramvārdu vākšanu un pētniecību aizsāka Fricis Brīvzemnieks 1869. gada vasarā, kad ar Maskavas Universitātes Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības atbalstu gan kājām, gan zirga pajūgā apceļoja visu Latviju. Ekspedīcijas laikā līdz ar citiem folkloras žanriem tika vākti arī buramvārdi, ko 1881. gadā F. Brīvzemnieks publicēja krājumā “Latviešu tautas etnogrāfiskie materiāli” (Материалы по этнографии латышскова племени, 1881).

Ražīgākais periods buramvārdu krājuma veidošanā un pētniecībā bija 20. gs. 20.–30. gadi, kad, iesaistot skolu jaunatni un folkloras pierakstītājus no visas Latvijas, tika savākti 90 % no Latviešu folkloras krātuvē esošajiem buramvārdiem. Starpkaru periodā tika publicēti nozīmīgi pētījumi – Kārļa Strauberga “Latviešu buramie vārdi” (1939–1941) un Edītes Kurcas “Latviešu ārstniecība vārdos un darbībā” (Heilzauber der Letten in Wort un Tat, 1937–1938), abi darbi balstīti krātuves buramvārdu vākumā.

Padomju okupācijas periodā buramvārdu pētniecība Latvijā līdz pat 80. gadu otrajai pusei nepastāvēja, jo, tematiski saistīta ar tautas reliģiju un māņticību, neatbilda padomju sistēmas ideoloģiskajiem uzstādījumiem.

Pētījumus par buramvārdiem un vārdošanas tradīcijām publicējuši F. Brīvzemnieks, Jēkabs Alksnis, K. Straubergs, E. Kurca, Alvils Augstkalns, Edīte Olupe, Vaira Vīķe-Freiberga, Janīna Kursīte, Toms Ķencis, Ieva Ančevska un Aigars Lielbārdis.

Interese par buramvārdiem nav zudusi arī mūsdienās, sabiedrībā tie aizvien tiek izmantoti, turpinot pastāvēt kā nozīmīga tautas medicīnas daļa.