Buramvārdi tradicionāli saukti arī par apvārdojumiem, burvības vārdiem vai pūšamiem vārdiem, buramvārdu lietotājs – par vārdotāju, burvi, labdari, pesteļotāju, zintnieku.
Latviešu folkloras krātuvē glabājas vairāk nekā 54 000 buramvārdu variantu, lielākā daļa no tiem paredzēti dažādu slimību un traumu ārstēšanai cilvēkiem un mājlopiem, mazāk – ar saimniecisko darbību, mīlas maģiju un kaitniecību saistīti vārdi. Gan pētniecībā, gan buramvārdu lietotāju pierakstos izdalāmas vairāk nekā 180 dažādas buramvārdu funkcionālās grupas, t. i., kādam nolūkam vārdi lietoti: asins vārdi – asins apturēšanai, zagļu vārdi – zagļa “piesiešanai”, sāpju vārdi – sāpju remdēšanai, vīveļu vārdi – zirgu ārstēšanai, uguns vārdi – ugunsgrēka dzēšanai utt. Buramvārdu senākais pieraksts veikts 1584. gadā Rīgas raganu prāvu protokolā, apsūdzētais Īvāns no Alūksnes ar tiem appūtis sāli un apvārdojis ieročus.