Nosaukums “kristieši” (koinē Χριστιανόι, Khristianoi) pirmoreiz tiek minēts Apustuļu darbos 11:26 (sarakstīti ap 70.–90. g. m. ē). Tas radies no vārda “Kristus” (koinē Xριστός, Khristos), kas ir senebreju vārda mashiah ekvivalents ar nozīmi ‘svaidītais’. Par kristiešiem sauc Jēzus Kristus sekotājus. Liecības par šī vārda lietojumu atrodamas arī laikmetīgajā nekristīgajā literatūra. Ap 90. gadu sarakstītajā Jozefa Flāvija (Titus Flavius Josephus) “Jūdu senatnē” (Ἰουδαϊκὴ ἀρχαιολογία, Ioudaikē archaiologia) tiek pieminēta “Kristiešu cilts” (το Χριστιανών φυλον, to Khristianõn fulon), norādot, ka nosaukums ceļas no Jēzus Kristus.

Kristiešu kopienas saista savu izcelsmi, mācību un praksi ar Jēzus no Nācaretes dzīvi un viņa mācību, kas aprakstīta kanoniskajos (Jaunajā Derībā iekļautajos) evaņģēlijos, kā arī ar mācību, kas izklāstīta apustuļa Pāvila vēstulēs un pārējās Jaunās Derības grāmatās. Teoloģiski Jaunā Derība ir saistīta ar Jūdu Bībeli jeb Veco Derību, no kurām veidojas Rietumu protestantu Bībeles kanons. Vairākas kristiešu konfesijas lieto arī citas grāmatas (atkarībā no konfesijas tās dēvētas par deiterokanoniskām vai nekanoniskām grāmatām) līdzās šim Bībeles kanonam, kas lielākoties sarakstītas starpposmā starp Vecās un Jaunās Derības grāmatām. Kristietība ir kopienā balstīta reliģija, kam raksturīgas pārsvarā regulāras (katru nedēļu vai biežāk) sapulces ar dažāda veida rituāliem, Bībeles tekstu lasīšanu un skaidrošanu, vai ar citām garīgām praksēm.

Kristietības pamatkoncepcijas, no kurām izriet tās teoloģija, ir saistītas ar Jēzus Kristus dzīves un nāves nozīmi. Kaut arī Trīsvienības doktrīna nav formulēta Bībeles tekstos tiešā veidā, kopš to formulēja kristietības ortodoksijas veidošanās laikmeta autori un apstiprināja Pirmā Nīkajas (325) un Pirmā Konstantinopoles (381) koncila izsludinātās ticības apliecības, tā kļuva par kristiešu teoloģijas tradicionālo mācību. Inkarnācijas doktrīna paredz, ka Jēzus Kristus dzimšana ir Trīsvienības otrās personas – Dieva dēla jeb dievišķā vārda (logosa) – iemiesošanās caur piedzimšanu cilvēka ķermenī no Jaunavas Marijas, Dievmātes, paliekot pilnīgi dievišķam un pilnīgi cilvēciskam. Augšāmcelšanās doktrīna paredz, ka Dievs trešajā dienā pēc Jēzus nāves pie krusta atgrieza to dzīvē kā pirmo no visiem mirušajiem un iecēla to par pasaules Kungu. Pestīšanas doktrīna paredz, ka Jēzus nāve pie krusta un augšāmcelšanās atbrīvo cilvēci no grēka un tā sekām – nāves un atšķirtības no Dieva. Ne visi kristieši ir trinitāri (piemērām, unitārieši) un versijas par kristietības kodolu gadsimtu gaitā ir mainījušās.

Pamata rituāls lielajā daļā kristiešu kopienu ir Dieva Vārda lasīšana un skaidrošana, kā arī Jēzus Kristus krusta upura atcere un dievgalds jeb komūnija (no latīņu communio ‘kopība’). Šis rituāls radies no Jēzus pēdējā vakarēdiena mielasta, kas aprakstīts Jaunajā Derībā, kurā Jēzus dod mācekļiem ēst maizi un dzert vīnu kā savu miesu un asinis, norādot šādi pieminēt viņu. Jēzus klātbūtne maizē un vīnā kristiešu kopienās tiek izprasta dažādos veidos. Vairākas kristiešu konfesijas vīna vietā lieto bezalkoholiskos dzērienus un bezglutēna maizi. Vakarēdiena rituāla biežums (kopienās, kuras to praktizē) ir atkarīgs no konfesijas (Romas katoļiem – pat ikdienas vakarēdiens, daudzām protestantu konfesijām tas notiek svētdienā reizi mēnesī vai retāk).

Pamatprakse lielākajā daļā kristiešu kopienu ir arī Bībeles vai citu autoritatīvu tekstu lasīšana un/vai interpretēšana, saistot to saturu ar mūsdienu klausītāju pieredzi un vajadzībām. Liela daļa kristiešu kopienu iesaistās evaņģelizācijas (kristietības sludināšanā tiem, kuri nepieder kristiešu kopienai) vai cita veida misijas darbā, materiāli, ar izglītību, vai cita veida palīdzību atbalstot sabiedrības neaizsargātos cilvēkus.

Jauno kristiešu iniciācija kristiešu kopienā jeb savstarpējā sadraudzībā visbiežāk notiek veicot kristību rituālu, vienlaicīgi izrunājot kristības rita vārdus. Tā laikā, atsaucoties uz Jēzus kristīšanu Jordānas upē, kuru veica Jānis Kristītājs, ticīgie tiek apslacīti ar ūdeni vai iegremdēti tajā. Svarīgākie ikgadējie kristiešu svētki, kurus svin lielākā daļa kopienu, ir Lieldienas (Jēzus nāves un augšāmcelšanās piemiņa), Ziemassvētki (Jēzus dzimšanas piemiņa) un Vasarsvētki (Svēta Gara nolaišanās piemiņa).

Kristietība veidojas no vairākām lielajām pasaules baznīcām jeb konfesijām, mazākām denominācijām, kā arī no neatkarīgām kopienām. Lielajā iedalījumā šīs kopienas var iedalīt katoļu, pareizticīgā un protestantu baznīcās. Pamatjēdziens šeit ir komūnija jeb kopība, kas paredz, ka vienas lielās kopienas ietvaros vai starp divām vai vairākām kopienām nodibinātas oficiālas vienlīdzīgas attiecības. Piemēram, visas Romas katoļu draudzes un to locekļi ir savstarpējā kopībā un arī kopībā ar Romas pāvestu, un Romas katoļu garīgais personāls un draudžu locekļi var piedalīties rituālos visās Romas katoļu draudzēs pasaulē ar vienlīdzīgām tiesībām. Savukārt Porvo līgums (Porvoo Agreement, parakstīts Porvo, Somijā, 1992) starp Anglijas baznīcu un daļu no Eiropas luterāņu baznīcām nodrošina vienlīdzīgas attiecības starp šīm neatkarīgām baznīcām un to piederīgajiem.

No lielām pasaules baznīcām visciešāk vienotā kopiena ir Romas katoļu baznīca, kurā ikviena atsevišķa draudze caur saviem garīdzniekiem ir tieši saistīta ar Romas pāvestu kā baznīcas galvu. Tajā pastāv reliģiskie ordeņi, kas bieži vien nav pakļauti vietējam bīskapam, bet tik un tā atbild pāvesta priekšā. Tas nenozīmē, ka Romas katoļu baznīcas prakse un paražas ir homogēnas visā pasaulē, jo bīskapiem ir tiesības iespēju robežās pieņemt lēmumus savās provincēs atkarībā no vietējiem apstākļiem.

Pārējās lielās pasaules baznīcas ir kā kopienu apvienības ar brīvāku piederības un subordinācijas pakāpi (Anglikāņu kopība, Anglican Communion, Pareizticīgo ekumeniskais patriarhāts, Pasaules Luterāņu federācija). Tām ir nomināla baznīcas galvenā amatpersona, bet piederīgo baznīcu līderi ir neatkarīgi un nav tām formāli pakļauti.

Par svarīgāko kristietības atšķirību no jūdaisma, no kura vides tā cēlusies, tiek uzskatīta pārliecība par Dieva inkarnāciju miesā jeb cilvēciskajā būtnē. Kaut arī vēsturē pastāvējušas kristiešu grupas, kuras noliedza Kristus dievišķību vai pakārtoja to Dieva Tēva dievišķībai (piemēram, ariānisms), mūsdienu kristiešu kopienas uzskata Kristu par Dievu un vienlīdzīgo Trīsvienības personu. Kaut arī kristieši ir pārliecināti, ka Kristus ir Mesija, kura nākšana pasludināta Jūdu Bībelē, saskaņā ar jūdu priekšstatiem tā nav dievišķība un nav arī Mesijas īpašība.

Kristiešu Svētie Raksti ietver sevī lielu daļu jūdaisma literatūras, it sevišķi to, kas pazīstama kā Vecā Derība (protestantismā), bet daļa konfesiju (Romas katoļi, pareizticīgie, arī vairākas austrumu baznīcas) izmanto arī grāmatas, kas nāk no jūdaisma vides, bet ir sarakstītas vēlāk par Veco Derību – deiterokanoniskās jeb nekanoniskās grāmatas. Savukārt kristiešu galvenais reliģiskais teksts ir Jaunā Derība grieķu valodā, kuru ar dažām atšķirībām, kas saistītas ar rokrakstu tradīcijas izvēli, izmanto visas kristiešu baznīcas.

Šī pārliecība par Kristus dievišķību atšķir kristietību no islāma, kur Jēzus Kristus tiek saprasts kā viens no lielo vēsturisko praviešu rindas līdzās jūdu praviešiem. Islāmā un jūdaismā cilvēka pielīdzināšana Dievam ir grēks un Jēzus dievišķības pasludināšana tiek uzskatīta par kristiešu maldiem. Kaut arī Korāns pārstāsta daļu no jūdaisma un kristietības sižetiem (Vecās un Jaunās Derības elementus) un Jēzus tiek uzskatīts par pēdējo un svarīgāko islāma pravieti pirms Muhammeda (arābu محمد, Muḥammad), kurš dzimis no Jaunavas un darīja brīnumus, Jēzum nav dievišķa daba un Vecās un Jaunās Derības teksti pretstatā Korānam ir cilvēku sagrozīti un nepilnīgi.

Kristietība atšķiras arī no reliģijām, kas pauž politeistisku vai henoteistisku skatījumu uz dievišķo. Hinduismā, budismā un citās reliģijās, kurās pastāv vairākas dievības, tās var būt centrālās kādās lokālās vietās vai noteiktās tradīcijās, vai arī var pastāvēt Dievs radītājs, bet to pielūgsme nav ikviena reliģijai piederīgā pienākums un tās dievības nekļūst par universāliem principiem. Tāpat no islāma un jūdaisma kristietība teoloģiski atšķiras ar Trīsvienības koncepciju, kuras ietvaros vienīgais Dievs (monoteisms) pastāv trīs personās.

Dogmatiskā pieeja jeb pestīšanas vēstures perspektīva paredz, ka kristietība ir piepildījums Dieva dotai atklāsmei un derībai, kas sākotnēji tika dāvāta ebreju tautai notikumos, kas aprakstīti Jūdu Bībelē. Saskaņā ar to kristietības rašanās ir nepieciešama Dieva vadītās vēstures daļa. Šī pieeja skatās uz kristietību kā uz absolūti unikālu mācību, pretnostatot to citām reliģijām un laikmetīgai helēnistiskai filozofijai. Reliģiju vēstures skola 19. gs. beigās apšaubīja šo tēzi, atrodot paralēles kristietības mācības elementiem un reliģiskiem sižetiem citās reliģijās un filozofiskās skolās. Saskaņā ar šo pieeju kristietība nav vienīgi Jūdu Bībeles turpinājums, bet ietekmējusies no helēnistiskā jūdaisma un helēnistiskās vides kopumā, ieskaitot Romas Impērijā pastāvošos mistēriju kultus. Šī pieeja uzskata kristietību par vienu no mācībām bagātīgajā reliģiskajā vidē, ietekmējoties no tās. Vēsturiskā Jēzus pētnieks Gerds Taisens (Gerd Theissen) aizstāvēja viedokli, ka Jēzus darbība un nāve ir saistīta ar nabadzīgo un marginalizēto Jūdejas zemnieku konfliktu ar ietekmīgām Jeruzalemes reliģiskām autoritātēm.

Kristietība aizsākās ar vēsturiskā Jēzus no Nācaretes sludināšanas sākumu, kas tiek datēta ar 30.–33. g. m. ē. Kristietība radās Palestīnā, kas kopš 63. g. p. m. ē. bija Romas province. Jēzus dzimšanas laikā pār to valdīja Hērodu (ivritā הוֹרְדוֹס‎, Horodos, grieķu Ἡρῴδης, Hērōdēs) dinastija Romas klientu (vasaļu) statusā, bet jau 6. g. m. ē. tā atkal kļuva par Romas provinci. Pēc Jēzus nāves viņa mācekļu u. c. sludinātāju darbības rezultātā kristietība izplatījās Romas Impērijas teritorijā un ārpus tās robežām. 1. gs. kristietība nepastāvēja kā homogēns ideoloģiskais kopums. Tā radās jūdaisma vidē un sākotnēji pastāvēja ciešākās attiecībās un konfliktā ar to. Jaunās Derības literatūrā (sevišķi apustuļa Pāvila vēstulēs) aprakstīti konflikti agrīnās kopienās, kas cēlās no atšķirīgas senāko tekstu interpretācijas, noteiktas kopienas kultūrvides vai dažādu kristietības sludinātāju ietekmes. 2. gs. tapa pirmo heresiologu jeb maldu mācību atspēkotāju literatūra (Irenejs, Eirēnaios; Aleksandrijas Klements, Klēmēs ho Aleksandreus), kā arī t. s. apoloģētu literatūra (Justīns Martīrs, Iustinus Martyr; Aristīds Markiāns, Aristeidēs Markianos), kas tika iekļauta vēlīnākas kristiešu ortodoksijas autoritatīvo tekstu krājumos. Irenejs ir arī pirmais autors, kurš min četrus Jaunajā Derībā iekļautos evaņģēlijus (Mateja, Marka, Lūkas, Jāņa), kā arī savos darbos atsaucas uz 21 no 27 Jaunās Derības grāmatām.

 2.–3. gs. notika pirmās teoloģiskās un eklesioloģiskās debates, kas skāra lielāko daļu kristiešu kopienu un iezīmēja proto-ortodoksijas veidošanās sākumu. Kristiešu ortodoksijas formulēšana un vienotas doktrīnas iedibināšana, kā arī no tā izrietošās šķelšanās un paralēlu baznīcas struktūru veidošanās saistīta ar pirmajiem septiņiem ekumeniskiem konciliem (sākot ar Nīkajas koncilu 325. gadā). Par pamatu vēlīnākām valsts un baznīcas attiecībām bija arī 313. gada Romas imperatoru Konstantīna (Constantinus) un Licīnija (Licinius) Milānas edikts, kas iedibināja reliģisku brīvību Romas Impērijā un tās ietvaros arī kristiešu brīvību praktizēt savu reliģiozitāti bez vajāšanām. 380. gadā imperatoru Teodosija I (Theodosius), Graciāna (Gratianus) un Valentiniāna II (Valentinianus) Tesaloniku ediktā Pirmā Nīkajas koncilā formulētā kristietības mācība tika pasludināta par impērijas reliģiju.

Koncili panāca vairāku ticības apliecību (credo) formulēšanu, kas izteica pamatdoktrīnas, kas aktuālas lielākai kristiešu baznīcu daļai līdz mūsdienām. Koncilu rezultātā notika arī vairākas ievērojamas šķelšanās: no ortodoksālās baznīcas ar pārvaldes centriem Konstantinopolē, Romā, Aleksandrijā, Antiohijā un Jeruzalemē sakarā ar teoloģiskām un eklesioloģiskām nesaskaņām atdalījās ariāņu kopienas, miafizīti un nestoriāņi.

Teoloģijas, kultūras, politikas un valodas nesaskaņas 1054. gadā veicināja t. s. Lielo šķelšanos, kas iedibināja Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo baznīcu atdalīšanos līdz pat mūsdienām. 15. gs. ar Amerikas kontinenta atklāšanu aizsākās Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets, kas stimulēja kristietības izplatīšanos jaunatklātajās zemēs. 16. gs. aizsākās Reformācija(s): Protestantu reformācija kontinentālajā Eiropā, kuras pazīstamākās kustības ir luterisms un kalvinisms, un Angļu reformācija, kas skar Anglijas baznīcas atdalīšanos no Romas katoļu baznīcas un sekojošo Anglijas baznīcas vēršanos pie protestantisma idejām un prakses. Līdzās tam veidojās arī t. s. radikālās reformācijas kustības, kas neguva valsts institūciju atbalstu. Protestantisma un apgaismības laikmeta (17.–18. gs.) ietekmē veidojās valsts un baznīcas šķirtības mācība, kas līdzās antiklerikālajai Franču revolūcijai bija par pamatu modernajai sekulārai sabiedrībai.

19. gs. ir liberālās teoloģijas laikmets, kuru iezīmē ciešāka sasaiste starp zinātni un teoloģiju un mēģinājumi racionāli definēt kristietības saturu. 19. gs. beigās aizsākās arī kristīgā fundamentālisma kustība, reaģējot uz modernā laikmeta liberālo teoloģiju un vēsturiski kritisko pieeju Bībelei, kas radās liberālās teoloģijas paspārnē.

20. gs. otrā puse bija ekumenisma laikmets, kurā attīstījās starptautiskās kristiešu organizācijas un tika stiprinātas kristiešu kopienu savstarpējās attiecības ar mērķi veicināt mierpilnu un saticīgu pasauli. 20. gs. beigās kristiešu kopienas pievērsa uzmanību arī starpreliģiju dialogam kā miera veicināšanas līdzeklim.

Mūsdienās kristietība ir lielākā pasaules reliģija. Tai pieder 2,3 miljardi cilvēku. Tiek uzskatīts, ka tās noriets Rietumos iesākās 20. gs. 60. gados sakarā ar pieaugušo sabiedrības sekularizāciju, lai gan ir teorijas, kurās sekularizācijas sākumu saista ar agrāku periodu, piemēram, 19. gs. urbanizāciju un vēl agrāk – ar apgaismību. Toties kaut arī tās ietekme ir mazinājusies un samazinājies tās piekritēju skaits, kristietība paliek pasaules politiskā diskursa daļa, piedaloties diskusijās par svarīgajiem sabiedrības jautājumiem. Kristīgās kopienas Rietumos un pasaulē nepārstāv šajā diskursā vienotu viedokli. Tās ieņem gan konservatīvas, gan liberālas pozīcijas, un vienas kopienas pārstāvjiem var būt atšķirīgi viedokļi. Šīs pozīcijas var tikt izteiktas gan publisko paziņojumu veidā, gan arī rīkojot sabiedriskas akcijas, kuru mērķis ir ietekmēt sabiedrības viedokli. Kristiešu kopienas ir aktīvas arī interneta vidē un izmanto mūsdienu medijus, lai sasniegtu sekotājus un izplatītu savu mācību.

Pasaulē ir ap 2,3 miljardiem kristiešu. Kristiešu kopienas ir klātesošās visās pasaules valstīs. Lielākā daļa pasaules kristiešu dzīvo ASV (213 mlj), Brazīlijā (175 mlj), Meksikā (122 mlj), Krievijā (117 mlj), Filipīnās (110 mlj), Nigērijā (92 mlj), Kongo (68 mlj), Etiopijā (54 mlj), Itālijā (54 mlj), Vācijā (47 mlj) un Ķīnā (60–30 mlj). Pjū pētnieciskā centra (Pew Research Center, dibināts 2004. gadā Vašingtonā) dati liecina, ka Eiropā kristiešu skaits sarūk, bet pieaug Āfrikā, Dienvidamerikā un Āzijā.

Pēc Otrā pasaules kara no jauna kļuvusi aktuāla ekumenisma kustība, kuras mērķis ir veicināt atšķirīgu baznīcu un to locekļu vienotību. Nozīmīgākā starptautiskā organizācija, kas vieno lielāko daļu pasaules kristiešu kopienu ir 1948. gadā dibinātā Pasaules Baznīcu padome (World Council of Churches), kurai pieder 350 baznīcas. Tās mērķis ir kristiešu vienotība un ceļš uz kopību dievgalda rituālā, kopīga liecība misijas darbā, kristīga kalpošana cilvēkiem trūkumā un miera veicināšanā, kā arī baznīcas dzīves atjaunotnes veicināšana.

1946. gadā tika dibinātas Apvienotas Bībeles biedrības – apvienojoties nacionālām Bībeles biedrību organizācijām, kas nodarbojas ar Bībeles tekstu tulkošanu un izplatīšanu. Mūsdienās Bībeles biedrības ir 240 pasaules valstīs un veicina Bībeles pieejamību visiem cilvēkiem pasaulē, atbalstot Bībeles tulkošanu, izdošanu un lasīšanu.

Pastāv arī luterāņu, reformātu, baptistu un citas starptautiskas konfesionālas organizācijas.

Romas pāvests Francisks I (Franciscus, ievēlēts 2013. gadā) – Romas katoļu baznīcas galva.

Kenterberijas arhibīskaps Džastins Velbijs (Justin Welby, ievēlēts 2013. gadā) – Anglikāņu sadraudzības simboliskais līderis un Anglijas baznīcas vadītājs.

Pasaules Luterāņu federācijas ģenerālsekretārs Martins Junge (Martin Junge, ievēlēts 2010. gadā, otrajā termiņā – 2014. gadā) – lielākās starptautiskās luterāņu apvienības galvenā amatpersona.

Konstantinopoles ekumeniskais patriarhs Bartolomejs I (Bartholomaios A’, ievēlēts 1991. gadā) – Pareizticīgo Konstantinopoles ekumeniska patriarhāta galva un simboliskais pareizticīgās pasaules līderis.

Pasaules Metodistu padomes prezidents Čon Čhun Paks (Jong Chun Park, ievēlēts 2017. gadā) – lielākās starptautiskās metodistu apvienības vadītājs.

Septītās dienas adventistu ģenerālās konferences prezidents Teds Vilsons (Ted Wilson, ievēlēts 2010. gadā) – Septītās dienas adventistu globālās apvienības vadītājs.

Baptistu pasaules alianses prezidents Pols Msiza (Paul Msiza, ievēlēts 2015. gadā).

Pasaules Evaņģēliskās alianses ģenerālsekretārs Efraims Tendero (Ephraim Tendero, ievēlēts 2015. gadā).