Akadēmiskai teoloģijai pieder arī praktiskās teoloģijas disciplīna, kas kritiski reflektē par reliģisko organizāciju praktisko darbību un tās efektivitātes veicināšanu. Teoloģija plašākajā nozīmē jeb “parastā” teoloģija (ordinary theology) ir ikviena cilvēka pārdomas un izpratne par dievišķo.

Vārdu “teoloģija” pirms kristietības laikmeta izmantoja grieķu un romiešu filozofi, saprotot ar to pārdomas par metafiziku, mitoloģiju vai publisko rituālu ievērošanu. Savukārt kristietības kontekstā šis vārds tika asociēts ar dažādām pieejām pārdomām par Dieva dabas būtību vai šī jēdziena saturu, kā arī ar visu pārējo kristietības jēdzienu un prakšu izpratni.

Teoloģijas pētījumu lauks skar plašu reliģisku fenomenu klāstu, kas var pārklāties ar reliģijpētniecības lauku. Teoloģiskā pētniecība kā akadēmiska disciplīna sekulārā mācību iestādē neparedz, ka pētniekam jābūt reliģiozam. Toties kopš reliģijpētniecības nodalīšanas par neatkarīgu un pamatā sekulāru humanitāro disciplīnu ar teoloģiju pretstatā reliģijpētniecībai galvenokārt tiek saprastas no kristietības (vai citas reliģijas) iekšienes veiktas refleksijas, kuru mērķis ir ietekmēt noteiktu reliģisko tradīciju.

Protestantu tradīcijā no 19. gs. teoloģija tika iedalīta apakšnozarēs – sistemātiskajā, bibliskajā un praktiskajā teoloģijā. Šajā dalījumā ar sistemātisku tiek saprasta strukturēta kristietības centrālo jēdzienu izskaidrošana mūsdienu kontekstā, balstoties biblisku tekstu un vēsturiskas interpretācijas analīzē. Bibliskā teoloģija analizē Jaunās un Vecās Derības to vēsturiskajā kontekstā, kā arī attiecīgās kultūrvides studijas un biblisko valodu studijas. Praktiskajā teoloģijā tiek ierindotas tās disciplīnas, kas attiecas uz baznīcas dzīvi un praksi – sprediķošana, kopienas menedžments, pastorālā aprūpe. Mūsdienās šis dalījums kļuvis nosacītāks un vairāk pielietojams pedagoģiskajā kontekstā, nodalot teoloģiskās mācību iestādēs pasniegtos priekšmetus. To veicina gan starpdisciplināro pētījumu popularitātes pieaugums, piemēram, iesaistot sistemātiskās teoloģijas pieņēmumus diskusijā ar praktiskiem jautājumiem, kas tradicionāli iederētos praktiskās teoloģijas apakšnozares laukā, gan vispārīgais 20. gs. beigu pavērsiens prakses virzienā teoloģijā un humanitārajās zinātnēs, atsakoties no tīri akadēmiskas teoloģijas par labu pielietojamai un mūsdienu sabiedrības jautājumu atrisināšanai noderīgai teoloģiskai pētniecībai. Bibliskās teoloģijas lauks vairs nav uzskatāms arī par vienīgi vēsturiski kritiskas Bībeles izpētes projektu, bet tajā var tikt iesaistītas citas mūsdienu humanitārās disciplīnas.

Teoloģijai tuvākā disciplīna tradicionāli bijusi filozofija. Kristiešu autori kopš pirmsākumiem izmantoja teoloģiju apoloģētiskos nolūkos, pakārtojot no attiecīga laikmeta filozofijas aizgūtas atziņas Dieva atklāsmei, kur atklāsmes autoritāte ir primāra. Mūsdienās sadarbība un ideju apmaiņa ar filozofiju no teoloģijas puses tiek novērtēta neviennozīmīgi: gan joprojām kā veids darīt teoloģijas refleksijas saprotamas un aktuālas mūsdienu diskursā, gan kā liecība tam, ka teoloģija ir zaudējusi savu neatkarīgo un unikālo skatījumu. Mūsdienu teoloģija ir saistīta arī ar socioloģiju, kaut arī pirmsākumos socioloģija tika uztverta par sekulāru un redukcionistisku zinātni, kas relativizē reliģiju un nevar tikt izmantota teoloģijas pētījumos. Politiskā teoloģija atsaucas uz politiskām un ekonomiskām teorijām, definējot kristiešu kopienu lomu mūsdienu politiskā diskursā.

Bibliskās teoloģijas ietvaros pastāv arī neviennozīmīga attieksme pret citu nozaru pieeju izmantošanu. Teologu vidū tiek diskutēts par sekulārajā kontekstā veidotas metodoloģijas pielietojumu sakrālu tekstu pētniecībai. Dogmatiskās pieejas ietvaros Bībeles tekstu nozīme nevar būt atsvešināta no baznīcas formulētās mācības. Līdz ar to vēsturiski kritiskā metode interpretē tekstu nozīmi, balstoties to vēsturiskā konteksta un kultūrvides izpētē. Bibliskai teoloģijai vistuvākās disciplīnas ir filoloģija, lingvistika, arheoloģija un vēsture.

Praktiskā teoloģija kā radoša disciplīna, kas nodarbojas ar sabiedrībā aktuāliem jautājumiem sadarbībā ar to kontekstā relevantām zinātnēm, demonstrē augstā līmeņa starpdisciplinaritāti. Atkarībā no situācijas, ar kuru tā nodarbojas, tā izmanto attiecīgu nozaru metodes, pieejas un atziņas.

Līdzās iedalījumam – sistemātiskā, bibliskā un praktiskā teoloģija –, teoloģiju var dalīt arī sīkākos novirzienos atkarībā no to specifiskām interesēm. Apoloģētika ir sistemātiskās teoloģijas daļa, kas nodarbojas ar kristīgās mācības studijām, salīdzinot to ar citu reliģiju vai citu kristiešu konfesiju mācību un mācoties aizstāvēt savu skatījumu.

Bībeles hermeneitika ir bibliskās teoloģijas daļa, kas nodarbojas ar Bībeles tekstu nozīmes izskaidrošanu un tās ierobežojumiem mūsdienu situācijas kontekstā.

Ekumēniskā teoloģija veic atšķirīgu konfesiju mācību salīdzinājumu ar mērķi veicināt vienotību to starpā.

Estētiskā teoloģija ir teoloģijas un mākslas attiecību starpdisciplināra pētniecība.

Eklesioloģija ir baznīcas struktūru un prakšu analīze no teoloģiskās perspektīvas.

Pneumatoloģija nodarbojas ar Svēta Gara izpēti.

Missioloģija ir teoloģijas nozare, kas tuva apoloģētikai un nodarbojas ar sludināšanas aspektiem, visbiežāk saprotot ar to darbību kristīgai tradīcijai svešā vidē.

Teodiceja ir kristiešu tradīcijas ietvaros īstenotas pārdomas par Dieva taisnīgumu iepretī pasaulē pastāvošā ļaunuma izcelsmes problēmai.

Akadēmiskā teoloģija mūsdienu izpratnē izveidojās pēc 19. gs. Apgaismības laikmeta ietekmē radās pieejas zinātnei un izglītībai, kas paredzēja neatkarīgu zināšanu ieguvi akadēmiskās brīvības vidē un racionālās izpētes gaitā. Šī pieeja pielīdzināja teoloģiju pārējām humanitārām zinātnēm, apgalvojot, ka teoloģija pielieto metodoloģijas, kas raksturīgas visām humanitārām zinātnēm un, ka īpaša teoloģiska domāšana vai hermeneitika nepastāv. Šī pieeja veicināja t. s. liberālās kritikas laikmeta iestāšanos Eiropas (galvenokārt vācu) akadēmiskā teoloģijā protestantu vidē. Tam raksturīga izteikti kritiska un racionāla pieeja kristietības vēsturei un dogmatikai, meklējot naturālistiskus un zinātniski adekvātus to izskaidrojumus. Kā atbilde uz šīs pieejas izplatīšanos Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) protestantu vidē dzima kristīgais fundamentālisms. Tā nosaukums cēlies no šīs kustības pārstāvju definētiem fundamentāliem jeb pamata (fundamental) principiem (sākotnēji – pieciem, kas ietvēra: Bībeles inspirāciju jeb pārliecību, ka tās teksts ir iedvesmots caur Svēto Garu un līdz ar to tās nemaldību; Jēzus piedzimšanu no jaunavas; ticību tam, ka Kristus nāve sniedz atpirkšanu no grēkiem; Kristus augšāmcelšanos miesā; Kristus brīnumu vēsturisku patiesumu), kuru noraidīšana fundamentālistu izpratnē apzīmēja atkrišanu no patiesās kristīgās ticības. Fundamentālisma ietekme teoloģijā visbiežāk saistīta ar protestantu evaņģēlistu tradīciju, bet skar arī kristiešu kopienas ārpus tās. Tas visbiežāk ietver piecus minētos pamatprincipus, bet plašākā nozīmē paredz, ka pastāv pamatpārliecības, kuras nav pakļaujamas kritiskai racionālajai izpētei, nenoliedzot šādu pieeju citu jautājumu sakarā.

20. gs. otrajā pusē veidojās vairākas teoloģijas skolas un novirzieni, kuru mērķis bija veidot laikmetam atbilstošu teoloģiju, reaģējot uz tā izaicinājumiem un jauno situāciju. Spilgtākais piemērs šādai virzībai ir Gordona Kaufmana (Gordon Kaufman) konstruktīvās teoloģijas projekts, kas paredz jaunās teoloģiskās izpratnes veidošanu atbilstoši konkrētam vēsturiskam un sociālam kontekstam. Cits piemērs ir vairākas kontekstuālas un konstruktīvas teoloģijas, kas radās 20. gs. otrajā pusē: feminisma, melnādaino, kvīru, zaļā, Indijas dalitu u. c. teoloģijas, kas veltītas konkrētas sociālas grupas problemātikas teoloģiskai interpretācijai. Šo teoloģiju intereses pārklājas ar Romas katoļu baznīcas ietvaros radušos atbrīvošanās teoloģiju, kas pamatojas marksisma sociālekonomiskās šķiru analīzes atzinumos, par centrālo teoloģijas mērķi izvirzot vēršanos pret netaisnību sabiedrībā un apspiedējām struktūrām, t. sk. baznīcu.

Mūsdienu teoloģiju ietekmējušas vairākas 20. gs. humanitāro zinātņu refleksijas, piemērām, postkoloniālās studijas, kas liek teoloģijai pārvērtēt savu pagātni, kad kristietība un tās uzskati kopā ar imperiālismu veidoja pamatu Rietumu koloniālai ekspansijai, nekritiski pieņemot kristiešu teoloģiju par vienīgo patieso, civilizēto un visai pasaulei nepieciešamo mācību. Attīstījās arī eksakto zinātņu un teoloģijas attiecību lauks, kura mērķis ir veidot teoloģiskas refleksijas ņemot vērā citu akadēmisko disciplīnu ieskatus un līdz ar to veicināt teoloģijas atpazīstamību un pieejamību akadēmiskajā vidē. Teoloģija un teoloģiskā kritika iesaistās visdažādākās disciplīnās, t. sk. patēriņa sabiedrības pētniecībā (consumer studies).

Asociēto teoloģisko iestāžu pasaules konference (World Conference of Associated Theological Institutions, kopš 1989) ir globāla platforma teoloģisko mācību iestāžu dialogam un sadarbības veicināšanai. Tās mērķi ir attīstīt studiju kvalitāti, apmainīties pieredzē un izzināt jaunus teoloģijas kontekstus pasaulē.

Hārvarda teoloģijas skola (Harvard Divinity School) ir neatkarīga reliģijas un teoloģijas skola ASV, kas gatavo studentus gan reliģisku organizāciju vadīšanai, gan akadēmiskai reliģijpētniecībai.

Oksfordas Universitāte (University of Oxford) piedāvā studentiem visaptverošo teoloģijas un reliģijpētniecības programmu, ietverot lielāko pasaules reliģiju daļu. Tās koledžas sagatavo profesionāļus baznīcām un akadēmiskai pētniecībai. Oksfordas Universitātes bibliotēkā līdzās lielākai daļai mūsdienu ar nozari saistītu izdevumu ir pieejama arī viena no plašākām vēlā antīkā laikmeta, viduslaiku un citu periodu manuskriptu kolekcija.

Tībingenes Universitāte (Eberhard Karls Universität Tübingen) uztur katoļu teoloģijas un protestantu teoloģijas fakultātes. Tajā studējuši slaveni protestantu un katoļu teologi – Hanss Kings (Hans Küng), Valters Kaspers (Walter Kasper), Miroslavs Volfs (Miroslav Volf), Filips Melanhtons (Philip Melanchthon) un citi.

Biblical Theology Bulletin: Journal of Bible and Culture (izdevējs Biblical Theology Bulletin, kopš 1973); Feminist Theology (izdevējs Sage Publications, kopš 1992); Harvard Theological Review (izdevējs Harvard Divinity School, kopš 1908); Journal for the Study of the New Testament (izdevējs Sage Publications, kopš 1978); Journal for the Study of the Old Testament (izdevējs Sage Publications, kopš 1976); The Journal of Theological Studies (izdevējs Oxford University Press, kopš 1899); Modern Theology (izdevējs Wiley, kopš 1984); New Testament Studies (izdevējs Cambridge University Press, kopš 1955); Theology and Science (izdevējs Center for Theology and the Natural Sciences, kopš 2003); Studies in Christian Ethics (izdevējs Society for the Study of Christian Ethics, kopš 1988); Vetus Testamentum (izdevējs Brill, kopš 1951); Vigiliae Christianae (izdevējs Brill, kopš 1947).

Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis) – teologs, filozofs un Hiponas (mūsdienu Alžīrijas pilsēta Anaba) bīskaps, svētais Romas katoļu tradīcijā. Augustīna teoloģija ievērojami ietekmēja Rietumu filozofiju un teoloģiju, un viņš tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem latīņu valodā rakstošajiem agrīnas baznīcas autoriem. Slavenākie Augustīna darbi ir “Dieva pilsēta” (Dē cīvitāte Deī contrā pāgānōs; pabeigts 426. gadā) un “Atzīšanās” (Confessiones; 397–401).

Akvīnas Toms (Tommaso d'Aquino) – teologs, filozofs, dominikāņu ordeņa brālis, Romas katoļu baznīcas priesteris, svētais un baznīcas doktors. Akvīnas Toms sintezēja Aristoteļa (Ἀριστοτέλης, Aristotélēs) filozofiju ar baznīcas teoloģiju un ievērojami ietekmēja Rietumu filozofiju un teoloģiju. Slavenākais Akvīnas Toma darbs ir Summa Theologiae (Summa Theologica; ap 1260).

Karls Barts (Karl Barth) – šveiciešu reformātu teologs, mācītājs. K. Barta slavenākie darbi ir viņa komentārs Pāvila vēstulei romiešiem (Der Römerbrief, 1918–1922) un nepabeigtā “Baznīcas dogmatika” (Kirchliche Dogmatik, 1932–1967). K. Barts ir slavens arī ar savu iestāšanos pret nacistiskās Vācijas plānu izveidot vienotu valstij pakļautu protestantu baznīcu – Apliecinoša baznīca (Bekennende Kirche).

Haralds Teodors Biezais – latviešu luterāņu mācītājs un teologs. H. Biezais ir slavens ar darbiem par seno latviešu reliģiozitāti, kā arī sistemātiskās teoloģijas pētniecībā.

Sergejs Bulgakovs (Сергей Николаевич Булгаков) – krievu pareizticīgo teologs, filozofs, priesteris un ekonomists. Savā darbā S. Bulgakovs pievērsās gudrības teoloģijai (sofioloģija, no grieķu σοφία ‘gudrība’), kur baznīca kā gudrības nesēja vēsturē kalpo kā radošais spēks.

Elizabete Šislere Fjorenca (Elisabeth Schüssler Fiorenza) – rumāņu izcelsmes katoļu feministu teoloģe. E. Fjorenca ir slavena ar darbu agrīnās kristietības vēstures feministu interpretācijas laukā, kā arī ar kiriarhijas jēdziena izveidošanu, kas ietver sevī iekšēji saistītas, savstarpējās attiecības esošās apspiešanas un pakļaušanas sistēmas, kurās viens indivīds varētu būt vienlīdz apspiedējs un apspiestais.

Gustavo Gutjeress (Gustavo Gutiérrez) – Peru katoļu priesteris un teologs, kurš tiek uzskatīts par vienu no atbrīvošanās teoloģijas aizsācējiem. Grāmatā “Atbrīvošanās teoloģija: Perspektīvas” (Teología de la liberación: Perspectivas, 1972) izklāstīta G. Gutjeresa izpratne par atbrīvošanās teoloģiju, kas atbilst Latīņamerikas iedzīvotāju situācijai.

Gordons Kaufmans (Gordon D. Kaufman) – ASV menonītu teologs un filozofs, konstruktīvās teoloģijas veidotājs. Nozīmīgākie G. Kaufmana darbi ir “Esejas par teoloģijas metodi” (An Essay on Theological Method, 1975), kurā tiek izklāstīta konstruktīvas teoloģijas pamatideja un “Iesākumā: radošums” (In The Beginning: Creativity, 2004), kurā G. Kaufmans veido teoloģiju atbilstoši mūsdienu pasaules atziņām.

Kārlis Kundziņš – latviešu teologs, filozofs, pedagogs, mācītājs, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps (1962–1966). K. Kundziņš bija Jaunās Derības pētnieks, Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns.

Mārtiņš Luters (Martin Luther) – teologs, komponists, Romas katoļu priesteris, augustīniešu ordeņa brālis. M. Luters ir pasaulē visplašāk atpazīstamā protestantu Reformācijas figūra un luteriskās baznīcas tradīcijas aizsācējs. Pazīstamākie apjomīgajā M. Lutera darbu klāstā ir viņa 95 tēzes, kuru publicēšana 1517. gadā simboliski iezīmē Reformācijas aizsākumu, kā arī Lielais un Mazais Katehismi.

Jirgens Moltmans (Jürgen Moltmann) – vācu reformātu teologs. Viņa pazīstamākie darbi ir “Cerības teoloģija” (Theologie der Hoffnung. Untersuchungen zur Begründung und zu den Konsequenzen einer christlichen Eschatologie, 1964) un “Krustā sistais Dievs” (Der gekreuzigte Gott. Das Kreuz Christi als Grund und Kritik christlicher Theologie, 1972). J. Moltmana “cerības teoloģija” ir atbrīvošanās teoloģijas paveids, kurā Dievs cieš līdzās cilvēkiem un piedāvā samierināšanos starp vajātiem un vajātājiem.

Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Daniel Ernst Schleiermacher) – vācu reformātu teologs, mācītājs, filozofs, Bībeles pētnieks. F. Šleiermahers vēlējās apvienot tradicionālo protestantu teoloģiju ar Apgaismības laikmeta zinātniskām atziņām un kļuva par modernās liberālās teoloģijas aizsācēju.

Pauls Tillihs (Paul Tillich) – vācu un amerikāņu luterāņu teologs. Viņa pazīstamākie darbi ir “Drosme būt” (Courage to Be, 1952) un “Ticības dinamika” (Dynamics of Faith, 1957), ka arī “Sistemātiskā teoloģija” (Systematic Theology, 1951–1963).

Ernsts Trelčs (Ernst Peter Wilhelm Troeltsch) – vācu protestantu teologs, filozofs un politiķis. E. Trelčs pārstāvēja reliģijas vēstures skolu. Viņš kritizēja tolaik pastāvošo pieņēmumu, ka modernais laikmets aizsākās ar Reformāciju. Viņaprāt, protestantisma aizsākumi ir viduslaiku turpinājums, bet modernais laikmets aizsākās ar Renesansi un zinātniska progresa uzplaukumu.