Kristīgais fundamentālisms īpaši akcentē Bībeles teksta nemaldību un no citiem konservatīviem kristietības strāvojumiem atšķiras ar separātismu un krasi negatīvu nostāju pret oponentiem. Pēdējie divi aspekti to šķir no dažādu konfesiju tradicionālistiem. Kristīgā fundamentālisma uzplaukuma periods bija ASV 20. gs. 20. un 30. gados.

Vārds “fundamentālisms” cēlies no polemisku traktātu sērijas The Fundamentals, kas tika izdota 20. gs. sākumā ASV.

Sākotnēji fundamentālisti iestājās par piecām pamatatziņām: Bībeles nemaldību, Kristus piedzimšanu no jaunavas, Kristus nāvi kā upuri (cilvēku vietā), Kristus miesisko augšāmcelšanos un Kristus brīnumu autentiskumu. Šīs dogmas minētas ASV prezbiteriešu baznīcas 1910. gadā pieņemtā dokumentā, kas bija domāts mācītāja amata kandidātiem, bet kļuva pazīstams arī ārpus šīs baznīcas. Vēlāk atziņām klāt nāca doktrīna par Kristus otro atnākšanu un citas. Fundamentālistiem par tām nespējot vienoties, kustība fragmentējās. Tās struktūras pieņēma ticības apliecības, kas nereti sākās ar paragrāfu par Bībeles oriģinālteksta nemaldību (daļa amerikāņu fundamentālistu to gan attiecināja arī uz Karaļa Džeimsa Bībeli (King James Bible, 17. gs. tulkojums). Līdzās teoloģiskām dogmām fundamentālisti pauda kategorisku viedokli par sociāli politiskiem jautājumiem – Aukstā kara gados viņu uzmanības centrā bija cīņa pret komunismu, pēc padomju sistēmas sabrukuma – vēršanās pret feminismu, neomarksismu un citiem strāvojumiem.

Būdami separātisti, fundamentālisti veido atsevišķas draudzes un to apvienības, lai nošķirtos no tiem, kurus uzskata par atkritējiem no patiesības. Fundamentālisti neuzticas īpašu sekulāru mācību iestāžu īstenotai akadēmiskai teoloģiskai izglītībai, uzskatot, ka tā darbojas liberālisma ietekmē, tāpēc viņi atbalsta no skaitliski lielo denomināciju un tiešas valsts kontroles brīvu mācību iestāžu izveidi. Kopš 19. gs. beigām ASV izveidojās šādas Bībeles skolas un semināri: 1886. gadā Mūdija institūts (The Moody Bible Institute), 1914. gadā – Filadelfijas Bībeles koledža (Philadelphia College of Bible), 1924. gadā – Dallasas teoloģiskais seminārs (Dallas Theological Seminary) u. c. Šajās iestādēs liela vērība tika pievērsta Bībeles tekstu iegaumēšanai un dispensionālismam (mācība, kas pasaules vēsturi sadala posmos, kuros Dievs atklājas dažādi).

Fundamentālistu dievkalpojumu stils ir atkarīgs no konfesionālās tradīcijas, kurai konkrētā fundamentālistu draudze pieder. Tā kā vairumam šo draudžu saknes ir reformātu vai radikālās reformācijas tradīcijās, tad centrā bija un ir sprediķis. Tādējādi tiek akcentēta sludinātā un rakstītā vārda izcilā nozīme. Ņemot vērā protestantiskā fundamentālisma antikatolisko ievirzi, šie dievkalpojumi ir minimālistiski un dievkalpojumu telpas ir līdzīgas lekciju auditorijām. 

Lai gan tas nostājas pret daudzām mūsdienu tendencēm sabiedrībā, kristīgais fundamentālisms ir modernitātes fenomens – apoloģētiskiem mērķiem fundamentālisti ir centušies izmantot arheoloģiju, lai pamatotu Bībeles vietu un notikumu (piemēram, grēku plūdu un Noasa šķirsta) vēsturiskumu. 

Fundamentālisms ir fragmentēta kustība, jo tās piekritēju uzskati par to, kas ir kristietības pamati, atšķiras. Līdzās sākotnējiem postulātiem laika gaitā tika akcentēti vēl citi – ne tikai teoloģiski, bet arī ar sadzīves normām saistīti (piemēram, atturēšanās no alkohola lietošanas un dejošanas). Atsevišķs apakšvirziens kustībā ir reformātu fundamentālisms, kura piekritēji par autoritatīvām uzskata reformātu senās ticības apliecības, it īpaši Vestminsteras ticības apliecību (The Westminster Confession of Faith, 17. gs., Anglija). 

Kopš 20. gs. 40. gadiem daļa draudžu aktīvistu, kuri bija auguši fundamentālisma tradīcijā, kļuva mērenāki un pozicionēja sevi kā konservatīvos evaņģelikāļus. Starp tiem bija, piemēram, vēlāk pasaulslavenais amerikāņu sludinātājs Billijs Greiems (William Franklin Graham), kuru fundamentālisti kritizēja par sadarbību ar citiem protestantiem un Romas katoļiem. 

Kristīgais fundamentālisms veidojās kā reakcija uz sekularizācijas procesiem un teoloģiskā liberālisma izplatīšanos 19. gs. ASV – piemēram, 1891. gadā iznāca kongregacionālistu teologa Vašingtona Gladena (Washington Gladden) grāmata “Kas sarakstīja Bībeli?” (Who Wrote the Bible?). Tā popularizēja teksta kritikas teoriju izmantošanu Bībeles studijās. 1894. gadā iznāca baptistu teologa Viljama Klārka (William Newton Clarke) grāmata “Kristiešu teoloģijas izklāsts” (An Outline of Christian Theology), kas bija sistemātiskā teoloģija liberālā perspektīvā. 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā ASV uzplauka Sociālā evaņģēlija kustība (Social Gospel Movement) – teoloģisks strāvojums, kas teoloģisku liberālismu saistīja ar sociālu aktīvismu. Šie un citi aspekti izraisīja dažādu kristietības novirzienu konservatīvā spārna pretreakciju ne tikai ASV, bet arī citur Rietumos. 

Laika posmā starp 1909. un 1915. gadu izdevniecība Testimony Publishing Company Čikāgā (ASV) izdeva traktātu sēriju “Pamati: liecība par patiesību” (The Fundamentals: A Testimony To The Truth). Šo projektu finansēja Laimens Stjuarts (Lyman Stewart), kurš bija prezbiterietis. Pavisam tekstu rakstīšanā bija iesaistīti 64 autori no lielākajām ASV protestantu denominācijām. Bez maksas tos izsūtīja mācītājiem, misionāriem, teoloģijas pasniedzējiem un citiem, kopā ASV un citur izplatot vairāk nekā trīs miljonus eksemplāru. Tekstos kritizēta liberālā teoloģija, katolicisms, ateisms, sociālisms, evolucionisms, jaunās reliģiskās kustības (Jehovas liecinieki, pēdējo dienu svētie u. c.).

Daudzi kristīgie fundamentālisti ir aktīvi iesaistījušies politikā. Jau 1925. gadā Teksasas pavalstī viņi panāca, ka valsts finansētās skolās un augstskolās aizliedza mācīt par cilvēka izcelsmi no dzīvniekiem. Tajā pašā gadā tiesa piesprieda naudas sodu skolotājam Džonam Skoupsam (John Thomas Scopes). Spriedumu gan atcēla, taču nevis pēc būtības, bet gan juridiskas neprecizitātes dēļ. Likumu atcēla tikai 1967. gadā. 20. gs. 70. gados ASV fundamentālisma iesaistei politikā sākās jauna fāze. Viņi daudz tiešākā veidā mēģināja ietekmēt politiskos procesus un šo mērķu īstenošanai sadarbojās arī ar evaņģelikāļiem, konservatīvajiem katoļiem un jūdaistiem. 1979. gadā Džerijs Folvells (Jerry Laymon Falwell) dibināja organizāciju “Morālais vairākums” (Moral Majority), kas mobilizēja masas cīņā pret abortu legalizāciju un LGBT tiesībām, iestājās par atbalstu Izraēlai. 20. gs. otrajā pusē Demokrātiskās unionistu partijas (Democratic Unionist Party) līderis un mācītājs Īans Peislijs (Ian Richard Kyle Paisley) bija Eiropas Parlamenta deputāts, vēlāk ieņēma Ziemeļīrijas pirmā ministra amatu (2007–2008).

1919. gadā tika dibināta Pasaules Kristīgo pamatu asociācija (World’s Christian Fundamentals Association), kas organizēja masu pasākumus fundamentālistu ideju popularizēšanai. Paralēli radās spriedze arī pašu fundamentālistu vidē – 20. gs. 20. gadu otrajā pusē daļa fundamentālistu apsūdzēja Losandželosas Bībeles institūta (Bible Institute of Los Angeles) vadību liberālisma tendencēs, jo institūta dekāns Džons Mērdoks Makinniss (John Murdoch MacInnis) nebija izlēmīgs jautājumā par evolūcijas mācību. Viņam nācās atkāpties.

20. gs. 20. un 30. gados ASV fundamentālisti, neguvuši vairākuma atbalstu savās denominācijās, atdalījās. Piemēram, 1932. gadā daļa baptistu pameta Ziemeļu baptistu konvenciju (Northern Baptist Convention) un izveidoja Regulāro baptistu draudžu vispārējo asociāciju (General Association of Regular Baptist Churches). Citi pievienojās mazākām denominācijām, kuras bija saglabājušas konservatīvismu, piemēram, Plimutas brāļu draudzei (Plymouth Brethren) un Evaņģēliskajai brīvajai draudzei (Evangelical Free Church), vai arī izveidoja neatkarīgas draudzes. 1941. gadā amerikāņu fundamentālistu grupas izveidoja Amerikas Kristīgo baznīcu padomi (American Council of Christian Churches) un 1948. gadā kā pretsvaru par liberālu un kreisu uzskatītajai Pasaules baznīcu padomei (World Council of Churches) dibināja Starptautisko kristīgo baznīcu padomi (International Council of Christian Churches).

Pēc Otrā pasaules kara daļa ASV fundamentālistu mācību iestāžu centienos paplašināt potenciālo studentu loku sāka iegūt valsts akreditāciju. Tajā pašā laikā daži fundamentālisti sāka veidot alianses arī ar agrāk kritizētajiem Romas katoļiem. Piemēram, amerikāņu baptistu mācītājs Džons Noriss (John Norris) 1947. gadā bija audiencē pie pāvesta Pija XII (itāļu Pio XII), ar kuru viņu vienoja antikomunisms.

Fundamentālistu idejas izplatījās arī ārpus ASV – piemēram, Ziemeļīrijā 1951. gadā tika dibināta Olsteras Brīvā prezbiteriešu baznīca (The Free Presbyterian Church of Ulster), 1956. gadā tika dibināta Brazīlijas prezbiteriešu fundamentālistu baznīca (Igreja Presbiteriana Fundamentalista do Brasil). Līdzīga baznīca pastāv arī Dienvidkorejā (dibināta 1983. gadā). Tāpat dažādās pasaules valstīs fundamentālisti ir dibinājuši mācību iestādes, no kurām daļa nav valsts akreditētas, piemēram, Vaitfīlda Bībeles koledža (Whitefield College of the Bible) Ziemeļīrijā, vai cenšas pēc iespējas saglabāt savu identitāti. Tas brīžiem ir radījis problēmas – piemēram, 20. gs. 90. gados Vestminsteras teoloģiskā semināra (Westminster Theological Seminary, ASV) akreditācija bija apdraudēta, jo tas atteicās sievietēm ļaut būt semināra pārvaldes institūcijā. 

Mūsdienās, ņemot vērā to, ka vārdam “fundamentālisms” plašākā sabiedrībā ir negatīva nozīme, tikai neliela daļa grupu lieto šo vārdu attiecībā uz sevi. 2017. gadā Starptautiskā fundamentālā baptistu sadraudzība (Fundamental Baptist Fellowship International) tika pārdēvēta par Starptautisko baptistu sadraudzību (Baptist Fellowship International). Jāņem vērā, ka 21. gs. fundamentālisma jēdzienu attiecina arī uz ultrakonservatīvām reliģiskām grupām citās reliģijās, lai gan daļa pētnieku to apstrīd, norādot uz jēdziena specifiski kristīgo izcelsmi.

Foundation Magazine, no 1980. gada ASV izdod Fundamentālā evaņģēliskā asociācija (Fundamental Evangelistic Association); Faith and the Academy, no 2016. gada ASV izdod Brīvības Universitāte (Liberty University); The Protestant Telegraph, laikraksts Ziemeļīrijā, iznāca no 1966. līdz 1982. gadam. Viens no tā dibinātājiem bija Ī. Peislijs; Westminster Theological Journal, no 1938. gada ASV izdod Vestminsteras teoloģiskais seminārs.

Starptautiskā kristīgo baznīcu padome, dibināta Nīderlandē 1948. gadā; Amerikas Kristīgo baznīcu padome, dibināta ASV 1941. gadā.

L. Stjuarts – 20. gs. Kalifornijas biznesmenis, Union Oil dibinātājs, mecenāts, fundamentālistisku projektu atbalstītājs; Dž. Folvells – 20. gs. amerikāņu TV sludinātājs, Brīvības Universitātes un organizācijas “Morālais vairākums” dibinātājs; Karls Makintairs (Carl McIntire) – 20. gs. ilglaicīgs Starptautiskās kristīgo baznīcu padomes un Amerikas Kristīgo baznīcu padomes vadītājs; Henrijs Moriss (Henry Madison Morris) – 20. gs. kreacionisma popularizētājs, viens no Radīšanas pētniecības institūta (Creation Research Society) dibinātājiem; Tomass Šīldss (Thomas Todhunter Shields) – fundamentālistu līderis 20. gs. Kanādā, kura vadībā daļa baptistu draudžu atdalījās no draudžu savienības un izveidoja atsevišķu struktūru.