Dispensionālisms ir Bībeles interpretācijas veids, kura autors ir Džons Dārbijs (John Nelson Darby). To vēlāk popularizēja Sairuss Skoufīlds (Cyrus Ingerson Scofield) ar saviem Bībeles komentāriem.
dispensionālisms
teoloģisku uzskatu sistēma, saskaņā ar kuru vēsture ir sadalīta vairākos laikmetos jeb dispensijās, kurās Dievs dažādos veidos atklājas pasaulē
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Nosaukuma izcelsme
Vārds cēlies no latīņu valodas vārda dispensationem ‘pārvaldīšana’. Tas savukārt teoloģijā pārņemts no sengrieķu valodas vārda οἰκονομία. Vārds Jaunajā Derībā ir lietots aptuveni 20 reizes un apzīmē ‘pārvaldīšanu’, ‘administrēšanu’, ‘namturību’ un tamlīdzīgi. Piemēram, vēstulē Kolosiešiem 1:25 ir runa par Dieva plāna (uzdevuma) īstenošanu pasaulē. Pirmie dispensionālisti šo vārdu pārņēma no Karaļa Džeimsa Bībeles (King James Bible) tulkojuma, kur οἰκονομία tulkots kā ‘dispensija’.
Uzskatu sistēmas raksturojums
S. Skoufīlds uzskatīja, ka ir septiņas dispensijas (laikmeti). Tie ir: 1) nevainības (no 1. Mozus 1:28 līdz cilvēka izdzīšanai no Ēdenes dārza); 2) morālās atbildības jeb sirdsapziņas (no 1. Mozus 3:7 līdz grēku plūdiem); 3) cilvēku pārvaldes (no 1. Mozus 8:15 līdz Ābrahāma aicināšanai); 4) apsolījuma (1. Mozus 12:1 līdz senebreju derībai jeb vienošanās reizei ar Dievu Sīnāja kalnā); 5) bauslības (2. Mozus 19:1 līdz Kristus nāvei); 6) draudzes, Svētā Gara atklāšanās laiks (no Apustuļu darbiem 2:1 līdz Kristus atkalatnākšanai); 7) laiks no tūkstošgadu miera valsts (Atklāsmes 20:4) līdz mūžībai. Viņš arī mācīja, ka Dievs katrā no laikmetiem pārbauda cilvēci atšķirīgā veidā.
S. Skoufīlds ievadā saviem Bībeles komentāriem raksta, ka Bībele ir viena (vienota) grāmata, kuras atsevišķās grāmatas uzskatāmas par nodaļām. Viņš kritizē liberālo teoloģiju un vēsturiski kritisko pieeju Bībelei. Savukārt koncepcijas oponenti saka, ka tas ir nekritisks mēģinājums “ielasīt” Bībelē monolītu uzskatu sistēmu. Arābu kristieši, piemēram, 1974. gadā dibinātā Tuvo Austrumu baznīcu padome (Middle East Council of Churches), kas apvieno reģiona Romas katoļu, pareizticīgo un protestantu baznīcas, kritizē dispensionālismu par to, ka tas sniedz idejisku pamatojumu kristīgajam cionismam un ignorē arābu kristiešus.
Dispensionālisma praktiskā īstenošana
Koncepcijas popularitāti veicināja tās uztveramība, shematisms, kas padarīja to viegli mācāmu dažādos līmeņos – sākot no bērnu svētdienas skolas līdz draudžu locekļu Bībeles stundām.
Dispensionālisti lielu vērību pievērš Bībeles studijām. Tām par pamatu viņi ņem pašu atzīto autoritāšu komentārus. Tāpat būtiska nozīme ierādīta Bībeles pravietojumu burtiskai skaidrošanai, meklējot tiem apstiprinājumu mūsdienu notikumos. Aukstā kara gados tie tika saistīti ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), Ķīnu un abu satelītvalstīm.
Virzieni dispensionālismā
Dispensionālisms nosacīti iedalāms šādos virzienos: 1) klasiskais (no 19. gs. 30. gadiem līdz 20. gs. 40. gadiem) jeb šīs uzskatu sistēmas agrīnais posms, kurā tika akcentēts, ka ir divas “Jaunās Derības” – viena ar jūdiem (piepildīsies laiku beigās), otra – ar kristīgo baznīcu (eksistē šobrīd); 2) dispensionālisma revidētā versija (20. gs. 50.–80. gadi), kuras pārstāvji Džons Valvurds (John Flipse Walvoord), Čārlzs Rairijs (Charles Caldwell Ryrie) u. c. atteicās no divu Jauno Derību koncepta, sakot, ka ir tikai viena nākotnes Jaunā Derība – ar ebrejiem; 3) progresīvais dispensionālisms (no 20. gs. 80. gadiem), kura pārstāvji neuzskata, ka starp jūdiem un baznīcu pastāv pārrāvums. Baznīca simboliski tiek uztverta kā Dāvida valsts, kuras tronī debesīs sēž Kristus, bet laiku beigās viņš tajā sēdēs uz zemes burtiskā nozīmē. Nereti atsevišķi tiek izdalīts vēl politiskais dispensionālisms, kas ir cieši saistīts ar kristīgo cionismu. Tas uzplauka Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) kopš 20. gs. 70. gadiem.
Rašanās cēloņi, iemesli un apstākļi
Dispensionālisma idejas pirmais formulēja Dž. Dārbijs 19. gs. 20. gadu beigās un 30. gados. Tā bija dažādu ietekmju kulminācija. Viens no teologiem, kurš viņu iespaidoja, bija Trīsvienības koledžas (Trinity College, Dublinā, Īrijā) profesors Ričards Greivss (Richard Graves), kurš uzskatīja, ka Bībeles pravietojumi ir jāsaprot burtiski. Viņš arī ticēja, ka ebreji pastarajā laikā pievērsīsies kristietībai, un lietoja dispensijas jēdzienu. Burtiska pravietojumu izpratne kristietības vēsturē nav nekas jauns. 18. gs. beigu un 19. gs. politiskie satricinājumi tos uzjundīja no jauna. Piemēram, 19. gs. skotu mācītājs Džons Kamings (John Cumming) ticēja, ka Franču revolūcija un Lielais bads Īrijā (1845–1852) ir Daniēla un Atklāsmes grāmatās aprakstīto notikumu piepildījums. Krievijas caru Nikolaju I (Николай I Павлович Романов) viņš uzskatīja par Vecās Derības Ecēhiēla grāmatā pieminēto valdnieku Gogu.
Viens no dispensionālisma izcelsmes avotiem ir reformātu derības teoloģija. Saskaņā ar to ir divas derības – darbu (Vecajā Derībā) un žēlastības (Jaunajā Derībā). Taču būtiska atšķirība ir tāda, ka reformāti lielākoties Bībeles apokaliptiskos tekstus skaidro alegoriski vai vēsturiski – kā pagātnes notikumu atspulgu.
Dž. Dārbijs sākumā bija anglikāņu mācītājs Īrijā, taču 19. gs. 30. gadu sākumā no baznīcas atdalījās un kopā ar vairākiem citiem dažādām konfesijām piederošiem ticīgajiem izveidoja Plimutas brāļu draudzi (Plymouth Brethren). Tieši šajā laikā, kad viņš ceļoja pa Šveici un vēlāk arī citām zemēm, nostabilizējās Dž. Dārbija uzskati par patiesajiem kristiešiem kā Kristum uzticīgo mazākumu, kuram nav jāizveido vēl viena denominācija, bet jāpulcējas neatkarīgās vietējās draudzēs, kuras gaidīs, līdz Kristus nāks atkal. Dž. Dārbija reliģiskā separātisma idejas kopā ar dispensionālismu vēlāk pārņēma kristīgais fundamentālisms.
Nozīme un ietekme sabiedrībā
Dispensionālistu interese par pasaules galu veicināja apokaliptisku kristīgo romānu izplatību. Šajā žanrā populārākais ir Harolds Lindzijs (Harold Lee Lindsey), kurš pazīstams arī latviešu lasītājiem – 2011. gadā izdots viņa grāmatas “Tuvojas Armagedona notikumi” (Countdown to Armageddon) tulkojums. Šis žanrs pārnests uz kino industriju – 1972. gadā ASV sāka rādīt spēlfilmu “Zaglis naktī” (A Thief in the Night). Scenārija autors ir Džims Grānts (Jim Grant), un tā pamatā ir galvenās varones sapnis, ka Apvienoto Nāciju Organizācija izveido pasaules valdību, kas izdod rīkojumu: visi, kuri nepielūgs “zvēra zīmi”, tiks arestēti.
Kopš 20. gs. 70. gadiem ASV uzplauka politiskais dispensionālisms, kura piekritēji aizstāv Izraēlas politiku okupētajās palestīniešu teritorijās. Kopš 20. gs. 80. gadu sākuma televīzijas sludinātājs Džons Heigijs (John Charles Hagee) regulāri tikās ar Izraēlas premjerministriem, pirmkārt, ar Menahemu Beginu (Menachem Begin). Radikālākie politiskā dispensionālisma pārstāvji iestājas par Jeruzālemes tempļa atjaunošanu. Tas nozīmētu sagraut tempļa teritorijā esošo mošeju. Tempļa un tā upurēšanas sistēmas atjaunošanai ir būtiska loma dispensionālistu radītā pasaules beigu laika scenārijā.
Dispensionālisma attīstība laika gaitā
Dž. Dārbija ceļojumi pa Ziemeļameriku, Austrāliju, Jaunzēlandi un citām valstīm pasaulē sekmēja dispensionālisma izplatību. Vēlāk to popularizēja amerikāņu teologs S. Skoufīlds, kura Bībeles komentārus kopā ar Karaļa Džeimsa Bībeli 1909. gadā izdeva prestiža izdevniecība – Oxford University Press (revidētā versija tika publicēta 1917. gadā, pēc tam – 1967. gadā). Komentāri kļuva ļoti populāri un tika tulkoti vairākās valodās. To tulkojums krievu valodā sekmēja dispensionālisma ideju izplatību PSRS teritorijā – 1987. gadā to izdeva Slāvu evaņģēliskā biedrība (Славянское евангельское общество) 30 000 eksemplāru lielā tirāžā. 1988. gadā 80 000 eksemplāru tirāžā iznāca otrais izdevums.
Institucionālu pamatu dispensionālisma attīstībai sniedza tas, ka to savās mācību programmās iekļāva tādas konservatīvo protestantu vidē ietekmīgas mācību iestādes ASV kā Dallasas teoloģiskais seminārs (Dallas Theological Seminary) un Mūdija Bībeles institūts (Moody Bible Institute) Čikāgā. Abi pasaules kari 20. gs. un Izraēlas valsts dibināšana (1948) stiprināja dispensionālistu pārliecību, ka viņu sniegtā Bībeles pravietojumu interpretācija un pesimistiskie ticējumi par to, kas notiks pirms pasaules gala (ciešanu un vajāšanu laiks), ir patiesi.
Dispensionālisma idejas pārņēma ne tikai daudzi evaņģelikāļi, bet arī Vasarsvētku kustības piekritēji, lai gan selektīvā veidā, jo – atšķirībā no šīs kustības – dispensionālisti māca, ka glosolālija (runāšana mēlēs) bija pirmkristiešu fenomens, kas mūsdienās nepastāv.
Svarīgākie periodiskie izdevumi
Journal of Dispensational Theology – akadēmisks žurnāls, kuru no 1997. gada izdod Tindeila teoloģiskais seminārs (Tyndale Theological Seminary, ASV). Sākotnējais nosaukums – Conservative Theological Journal; Bibliotheca Sacra – vecākais teologiskais žurnāls ASV, kuru 1844. gadā sāka izdot Ūnijas teoloģiskais seminārs (Union Theological Seminary). Kopš 1934. gada to izdod Dallasas teoloģiskais seminārs; The Master’s Seminary Journal – no 1990. gada izdod Master’s Seminary Kalifornijā, ASV.
Svarīgākie darbinieki, ievērojamākie garīdznieki
Dvaits Mūdijs (Dwight Lyman Moody) – amerikāņu 19. gs. sludinātājs; Č. Rairijs – 20. gs. amerikāņu teologs, pasaulē pazīstamu Bībeles komentāru autors; Spirijs Šēfers (Lewis Sperry Chaffer) – 20. gs. amerikāņu teologs, viens no Dallasas teoloģiskā semināra dibinātājiem; Džons Makarturs (John Fullerton MacArthur) – 20. gs. un 21. gs. amerikāņu mācītājs, teologs, pasaulē pazīstamu Bībeles komentāru autors (MacArthur Study Bible); Dž. Valvurds – 20. gs. amerikāņu teologs, Dallasas teoloģiskā semināra prezidents (1952–1986), autors daudzām grāmatām par pastaro laiku.