Evaņģelikālismam ir kontinentālās Eiropas piētisma un britu puritānisma saknes. Evaņģelikāļu teoloģiskie principi neatšķiras no protestantiskās identitātes pamatiem. Evaņģelikāļi vairāk akcentē evaņģelizāciju (savas pārliecības tālāknešanu), un viņiem ir vienkāršāks dievkalpojumu stils, kuru tie nereti pielāgo mūsdienu kultūras tendencēm. Sakramentu nozīme evaņģelikālismā ir atkarīga no konfesijas, kurai evaņģelikāļi pieder, taču tradicionāli kustības izpratne par tiem ir tuvāka reformātu izpratnei. Sadzīves normās evaņģelikāļi ir kategoriskāki nekā vēsturiski senāko protestantu konfesiju citu strāvojumu piekritēji, lai gan arī šis process 21. gs. mainās.
evaņģelikālisms
starpkonfesionāla 18. gs. veidojusies kustība protestantismā, kas akcentē personīgu atgriešanos pie Dieva, Bībeles kā Dieva atklāsmes autoritāti un evaņģelizācijas nepieciešamību
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Jēdziena etimoloģija
Vārds “evaņģelikālisms” cēlies no sengrieķu valodas vārda εὐαγγέλιον, euangelion, kas tulkojumā nozīmē ‘evaņģēlijs’, ‘labā vēsts’.
Koncepcija un izmaiņas
Jēdziens dažādos kultūrkontekstos tiek atšķirīgi saprasts. Kontinentālajā Eiropā tā nereti apzīmē visus protestantus. 1817. gadā Prūsijā dibinātā apvienotā Luterāņu-reformātu baznīca jeb Ķeizarisko Prūsijas zemju evaņģēliskā baznīca (Evangelische Kirche in den Königlich-Preußischen Landen) oficiāli tika saukta par Evaņģēlisko baznīcu (Evangelische Kirche). Mūsdienās pastāv Evaņģēliskā baznīca Vācijā (Evangelische Kirche in Deutschland), kurā apvienojušās divdesmit reģionālās luterāņu, reformātu un apvienotās baznīcas. Savukārt britu un amerikāņu kultūrās ar šo vārdu apzīmē šajā šķirklī raksturoto novirzienu. Britu vēsturnieks Deivids Bebingtons (David William Bebbington) uzskata, ka evaņģelikālismam raksturīgi četri aspekti: konversionisms (atgriešanās), biblicisms (Bībeles centrālā loma), krusta centralitāte (Kristus nāvi pie krusta evaņģelikāļi saprot kā atpirkšanu no grēkiem) un aktīvisms (izpaužas misionārismā un citās aktivitātēs). Šie principi pamatos tādi ir palikuši arī mūsdienās, lai gan ir mainījušās to interpretācijas. Daudzi evaņģelikāļu teologi ir pieņēmuši teksta kritikas metodoloģiju attiecībā uz Bībeli, tāpēc biblicisms bieži vien vairs nenozīmē tik burtisku Bībeles teksta uztveri. Ir mazinājies arī evaņģelikāļu antikatolicisms.
Evaņģelikālisma praktiskā īstenošana
Evaņģelikāļus ir ietekmējis reformātu tradīcijas princips – nepraktizēt neko, kas tieši nav atļauts Bībelē (lai gan reformātu tradīcijas dibinātāju uzskati par to, ko tieši tas nozīmē, atšķīrās). Tāpēc evaņģelikālismam vēsturiski ir raksturīgs vienkāršs baznīcu interjers un antirituālisms (nemet krusta zīmi, dievkalpojumā nelieto sveces, nevelk garīdznieku amata tērpus, svētā vakarēdiena galdu nesauc par altāri utt.). Daudzi evaņģelikāļi dievkalpojumos nelieto iepriekš rakstītus lūgšanu tekstus, lai izvairītos no formālisma. Svētajā vakarēdienā bieži tiek lietota parasta maize. Galvenie evaņģelikāļu baznīcas svētki ir Lieldienas, Vasarsvētki un Ziemassvētki. Evaņģelikāļi retāk nekā citi protestanti svin baznīcas svinamās dienas, kas asociējas ar Romas katoļu tradīcijām (piemēram, Marijas piemiņas dienas). Šo pašu iemeslu dēļ mazāk izplatītas ir tādas liturģiskās prakses kā kāju mazgāšana Zaļajā ceturtdienā, Lieldienu nakts vigīlija un citas. Tomēr jāņem vērā: tā kā evaņģelikālisms ir starpkonfesionāla kustība, liturģiskās tradīcijas ir atkarīgas no konkrētās konfesijas. Daļa evaņģelikāļu ir iespaidojušies no liturģiskās atjaunotnes un lieto amata tērpus, sveces un citus elementus, kā arī seko lekcionārijam (lasījumu sistēmai) Bībeles tekstu lasīšanā dievkalpojumos un sprediķošanā. To viņi dara, lai izvairītos no subjektīvisma tekstu izvēlē. Evaņģelikālismu mūsdienās ietekmē arī harismātiskā kustība (Charismatic Movement) ar tai raksturīgo mūsdienu kristīgās mūzikas žanra plašo izmantošanu.
Evaņģelikāļu bibliocentrisms izpaužas kā sprediķa centralitāte dievkalpojumos, iknedēļas Bībeles studiju rīkošana draudzēs un regulāra un individuāla Bībeles lasīšana. Daudzi evaņģelikāļi ir bijuši Bībeles biedrību dibinātāji un atbalstītāji.
Evaņģelikāļu stingrās sadzīves normas, it īpaši jaunajā paaudzē, ir mainījušās, lai gan vēl arvien evaņģelikālisms vairāk nekā citi kristietības novirzieni nosoda seksu ārpus laulības, negatīvi attiecas pret homoseksualitāti utt.
Virzieni evaņģelikālismā
Evaņģelikālisms ir ļoti daudzveidīgs. Tā teoloģija un prakses ir atkarīgas no konfesionālās tradīcijas. Līdzās konservatīvajiem evaņģelikāļiem un fundamentālistiem (kustība, kurai ir raksturīgs gan stingri sociāls un teoloģisks konservatīvisms, gan separātisms) kopš 20. gs., it īpaši Lielbritānijā, tiek lietots jēdziens “atvērtie evaņģelikāļi”. Ar šo jēdzienu apzīmē kustības piekritējus, kuri atbalsta sieviešu ordināciju un iekļauj LGBT+. Konfesionālie evaņģelikāļi ir tie, kuri akcentē protestantu reformācijas, it īpaši reformātu, teoloģiju. Nereti konfesionālais evaņģelikālisms veidojies, reaģējot pret pārliecīgu evaņģelikālisma piemērošanos masu kultūrai un neieinteresētību akadēmiskajā, it īpaši konfesionālajā, teoloģijā. Progresīvie evaņģelikāļi ir politiski kreisi un iestājas par sieviešu vienlīdzību, pacifismu un sociālo taisnīgumu. Bijušais britu mājas draudžu (House Churches) kustības līderis, tagad anglikāņu mācītājs Deivs Tomlinsons (Dave Tomlinson) ieviesa jēdzienu “postevaņģelikālis”, ar to apzīmējot strāvojumus, kas ir kritiski pret valdošajām tendencēm evaņģelikālismā un iestājas par kustības transformēšanos iekļaujošākā, mazāk dogmatiskā un postmodernai teoloģijai intelektuāli atbilstīgā kustībā.
Rašanās cēloņi, iemesli un apstākļi
Evaņģelikālisms veidojās 18. gs. atmodas kustību (Ziemeļamerikā, mazākā mērā kontinentālajā Eiropā) rezultātā. Šīs kustības vitalizēja britu un amerikāņu puritānismu un akcentēja personīgā pārdzīvojuma nozīmi un misionārismu. Evaņģelikālisms attīstījās dažādās konfesijās un dažās no tām, piemēram, baptismā, kļuva par noteicošo strāvojumu. 19. gs. britu evaņģelikāļi bija asā opozīcijā augstbaznīcas (High Church Movement) kustībai anglikānismā un uzskatīja to par pārāk katolisku. Evaņģelikāļi iestājās par protestantu minoritāšu tiesībām valstīs, kur tās saskārās ar ierobežojumiem, piemēram, Krievijas Impērijā.
Ietekme uz sabiedrību, politiku, sociālo vidi, kultūru
Evaņģelikāļi kopš kustības sākumiem ir bijuši sociāli aktīvi. Angļu evaņģelikālis, parlamenta deputāts Viljams Vilberforss (William Wilberforce) iestājās par verdzības atcelšanu. Viņš panāca, ka 1807. gadā britu parlaments atcēla vergu tirdzniecību. Britu evaņģelikāļi arī vērsās pret nekontrolētu bērnu nodarbināšanu un atbalstīja cietumu reformu. Vienlaikus evaņģelikāļu aktīvisms bija saistīts ar koloniālismu un idejām par Rietumu pārākumu – britu misijas biedrības cieši sadarbojās ar koloniju ierēdņiem, un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) misijas biedrības lielākoties neiebilda pret indiāņu vardarbīgu pārvietošanu no viņu apdzīvotajām teritorijām. 19. gs. evaņģelikāļi iestājās par morāles normu ievērošanu, kas bija saskaņā ar Viktorijas laikmeta pieņēmumiem. Netikumu apkarošanas biedrība (Society for the Suppression of Vice) Anglijā protestēja pret svētdienas miera neievērošanu, peldēšanos kailiem, pornogrāfiju un citām parādībām. 19. gs. evaņģelikāļi nebija vienoti attieksmē pret alkohola lietošanu – vieni, it īpaši brīvbaznīcu (baptisti, metodisti u. c.) locekļi, iestājās par pilnīgu atturību, citi – par mērenību.
Kad evaņģelikālisms 20. gs. fragmentējās, tajā attīstījās lielāks sociāli politisko viedokļu spektrs. Vieni atbalstīja politiski labēju, konservatīvu politiku, citi to noraidīja. ASV 20. gs. 70. gados uzplauka kristīgi labējo (Christian Right) kustība. Tajā līdzās evaņģelikāļiem iesaistījās arī Romas katoļi un pēdējo dienu svētie (mormoņi). 21. gs. sākumā daudzi evaņģelikāļi atbalstīja Donalda Trampa (Donald John Trump) prezidentūru. Paralēli šīm tendencēm ir arī pretēji attīstības virzieni – daudzi evaņģelikāļi norobežojas no identifikācijas ar labējo populismu. Jau 1973. gadā piecdesmit trīs evaņģelikāļu līderi ASV parakstīja Čikāgas deklarāciju (The Chicago Declaration of Evangelical Social Concern), iestājās par sieviešu vienlīdzību un noraidīja rasismu, militārismu utt. Bijušais ASV prezidents Džimijs Kārters (Jimmy Earl Carter) un Oregonas pavalsts senators Marks Hatfīlds (Mark Odom Hatfield) 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā bija vieni no pazīstamākajiem politiķiem šajā evaņģelikālisma virzienā.
Evaņģelikālisma attīstība
Mūsdienās evaņģelikālisma, tāpat visas kristietības kā kopuma gravitācijas centrs no Rietumiem ir pārvietojies uz Āziju, Āfriku un Latīņameriku. Tas nozīmē koloniālisma mantojuma pārvērtēšanu. Dienvidāfrikā 1972. gadā tika likvidēta Berlīnes Misijas biedrība (Berliner Missionswerk), kas tur darbojās kopš 19. gs. Tās darbību kompromitēja fakts, ka biedrība nenostājās pret aparteīdu.
Lai koordinētu dažādu konfesiju evaņģelikāļu darbību dažādās valstīs, 1846. gadā Londonā tika dibināta Evaņģēliskā alianse (Evangelical Alliance). Jau dibināšanas kongresā radās nesaskaņas par attieksmi pret verdzību un par to, vai elle ir mūžīga. Šīs organizācijas darbu pēc Otrā pasaules kara turpināja 1951. gadā dibinātā Pasaules Evaņģēliskā sadraudzība (World Evangelical Fellowship), kuru 2001. gadā pārdēvēja par Pasaules Evaņģēlisko aliansi (World Evangelical Alliance, PEA). Tā 2022. gadā apvienoja vairāk nekā 140 valstu alianšu, kurām kopā piederēja vairāk nekā 600 miljonu evaņģelikāļu. Sākotnēji PEA un Pasaules baznīcu padomes (World Council of Churches, PBP) attiecībās pastāvēja spriedze, jo daudzi evaņģelikāļi uzskatīja, ka PBP ir liberāla. 2015. gadā abas organizācijas paziņoja par tuvākas sadarbības plāniem. Tajā pašā gadā PEA paziņoja par rezultātiem dialogā ar Romas katoļiem un deklarēja, ka 16. gs. atvērtie jautājumi ir gandrīz atbildēti.
Evaņģelizācija vēl arvien ir būtisks kustības darbības aspekts – 20. gs. evaņģelizācijai tika veltīti starptautiski kongresi Berlīnē (1966) un Lozannā (1974). Tiem sekoja arī citi globāli forumi.
Evaņģelikālisms kā demokrātiska un laju darbību veicinoša kustība vēsturiski ir īstenojis darbību ar dažādu biedrību palīdzību. Mūsdienās ar evaņģelikālismu ir saistīta, piemēram, Starpkontinentālā misijas biedrība (Intercontinental Church Society), kuras sākumi meklējami 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma Anglijas baznīcai piederošo evaņģelikāļu ārmisijas aktivitātēs. Koordinācijai izveidoja vairākas misijas biedrības, kuras vēlāk apvienojās.
Svarīgākie periodiskie izdevumi
Christianity Today – pasaulē pazīstams mēnešraksts, iznāk ASV kopš 1956. gada; Evangelical Quarterly –akadēmisks evaņģelikāļu žurnāls, kas iznāk no 1929. gada, mūsdienās to izdod izdevniecība Brill (Nīderlande); Journal of the Evangelical Theological Society – vadošais konservatīvo evaņģelikāļu akadēmiskais žurnāls ASV, to izdod Evaņģelikālā teoloģiskā biedrība (Evangelical Theological Society). To sāka publicēt 1958. gadā ar nosaukumu Bulletin of the Evangelical Theological Society, pašreizējo nosaukumu žurnāls ieguva 1969. gadā.
Svarīgākās institūcijas, iestādes
Pasaules Evaņģēliskā alianse; Eiropas Evaņģēliskā alianse (European Evangelical Alliance); Fullera teoloģiskais seminārs (Fuller Theological Seminary, ASV); Vītona koledža (Wheaton College, ASV).
Svarīgākie darbinieki, ievērojamākie garīdznieki
Deivids Mārtins Loids-Džounss (David Martyn Lloyd-Jones) – ievērojams 20. gs. britu evaņģelikāļu mācītājs, aktīvs reformātu teoloģijas proponents; Stenlijs Grenzs (Stanley James Grenz) – ievērojams 20. gs. amerikāņu teologs; Billijs Greiems (William Franklin Graham) – 20. gs. amerikāņu evaņģēlists, vairāku ASV prezidentu garīgais padomdevējs, kurš rīkoja masu sapulces visā pasaulē un izmantoja tolaik jaunās mediju tehnoloģijas, it īpaši radio un televīziju; Dž. Kārters – ASV prezidents (1977–1981); Alistērs Makgrāts (Alister Edgar McGrath) – 20. gs. britu teologs, biofiziķis, bijis anglikāņu Viklifa koledžas (Wycliffe Hall) Oksfordā direktors; Tomass Raits (Nicholas Thomas Wright) – Jaunās Derības 20. gs. britu pētnieks, anglikāņu bīskaps; Sairuss Skoufīlds (Cyrus Ingerson Scofield) – 20. gs. amerikāņu teologs, kurš pasaulē popularizēja dispensionālismu jeb teoloģisku uzskatu sistēmu, kas vēsturi sadala vairākos periodos (dispensijās), uzskatot, ka katrā no tām Dievs darbojas atšķirīgi, un kura Bībeles komentāri tulkoti daudzās valodās (pirmais izdevums angļu valodā – 1909. gadā); Džons Stots (John Robert Walmsley Stott) – anglikāņu evaņģelikāļu mācītājs 20. gs. Anglijā, teologs, daudzu grāmatu autors; Frānsiss Šēfers (Francis August Schaeffer) – 20. gs. amerikāņu teologs, filozofs, L'Abri Community dibinātājs Šveicē (šī kopiena funkcionē kā vieta reliģiski filozofiskām diskusijām); Korneliuss van Tīls (Cornelius Van Til) – 20. gs. holandiešu izcelsmes amerikāņu teologs, viens no Vestminsteras teoloģiskā semināra (Westminster Theological Seminary) dibinātājiem.