Ir vēsturiskas liecības un atsauksmes par senajiem peldētājiem no Sumatras, Romas, Grieķijas, Babilonijas, Ēģiptes. Arheologi, veicot izrakumus, ir atraduši zīmējumus, kuros attēloti cilvēki, peldot tādos veidos, kuri atgādina kraulu un brasu. Pirms pieciem tūkstošiem gadu eksistējušas publiskās pirtis. Viena no lielākajām – Pakistānā, Mohendžedaro ciematā. Baseina “Lielā vanna” vanna bija ap 12 m gara, 7 m plata un 2,4 m dziļa. Iekāpšanai baseinā bija paredzētas kāpnes. Iespējams, te jau ir runa par pirmajiem peldbaseiniem. Kā vēsturiski nozīmīgākie un zināmākie šāda tipa baseini minami Romas imperatora Karakallas (Marcus Aurelius Antoninus Caracalla) pirtis, kurās baseina izmērs bijis 54x23 m (dažādos avotos ir atšķirīgas norādes), kā arī Diokletiāna (Gaius Aurelius Valerius Diocletianus) termas, kuras bija vēl lielākas (100x40 m). Senās grāmatas, kurās bija minēta arī peldēšanas prasme, pārsvarā bija vispārīgas pamācības par cilvēka garīgo un fizisko veselību un par veidiem, kā to sasniegt. Kopš seniem laikiem cilvēki zinājuši gan daudzus pārvietošanās veidus ūdenī, gan arī paņēmienus, kā tos mācīt. Viena no pirmajām grāmatām par jaunatnes fizisko un garīgo audzināšanu, kurā kā viens no līdzekļiem šo mērķu sasniegšanai bija iekļauta arī peldēšana, bija Tomasa Eliota (Thomas Elyot) “Gubernatora grāmata” (The Boke Named the Governour, 1531). Franču zinātnieks Melhisedeks Teveno (Melchisédech Thévenot) 1696. gadā publicēja grāmatu “Peldēšanas māksla” (L’Art de Nager). Par prasmīgu peldētāju tajā laikā tika uzskatīts cilvēks, kurš, atrodoties ūdenī, prata dažādas peldēšanas kustības un kustību kombinācijas.
19. gs. sākumā peldēšanu daudzās Eiropas valstīs sāka apgūt militārajās mācību iestādēs. Turklāt līdzās esošajām publiskajām peldētavām sāka parādīties dažādas peldēšanas amatieru organizācijas un pulciņi. Viena no pirmajām biedrībām, kura nodarbojās ar slīcēju glābšanu un iedzīvotāju apmācīšanu slīcēju glābšanā, dibināta 1767. gadā Amsterdamā. 1772. gadā Parīzē tika izdoti Slīcēju glābšanas biedrības statūti, bet 1774. gadā tika nodibināta viena no lielākajām biedrībām – Anglijas Karaliskā slīcēju glābšanas biedrība. Pirmā peldēšanas amatieru skola Eiropā tika nodibināta 1785. gadā Parīzē. Peldēšanas un glābšanas iemaņu mācīšana ir bijis viens no izplatītākajiem priekšlikumiem noslīkšanas prevencijā, kuram par pamatu bijuši zinātniski nenostiprināti pierādījumi un jomas ekspertu atzinumi. Līdzīgus secinājumus savulaik izteikusi, piemēram, Starptautiskā Dzīvības glābšanas federācija (International Life Saving Federation, ISL).
20. gs. beigās parādījās arī alternatīvs viedoklis, kurš uzsvēra, ka peldētprasme ir tikai viens no priekšnosacījumiem, kas ietekmē personas drošību uz ūdens, un priekšplānā tika izvirzīts jauns termins – “ūdens kompetence”. Plašākas diskusijas par ūdens kompetences definīcijas izstrādi un turpmāko pielietojumu tika sāktas 2011. gada Noslīkšanas novēršanas pasaules konferencē (World Conference on Drowning Prevention, WCDP).

Sieviešu glābēju peldētāju sacensības. Ņūdžersijas pavalsts, ASV, 25.07.2012.
Avots: flickr.com. Hypnotica Studios. Licences noteikumi: https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/