Jēdziens “peldēšana” nozīmē cilvēka prasmi noturēties un pārvietoties uz ūdens, izmantojot specifiskas kustības, lai pārvarētu ūdens pretestību. Peldēšanas paņēmienu skaits ir ļoti liels (sasniedz gandrīz 10 000 – atbilstoši locītavu iespējām izpildīt kustības, lai pārvietotos). Atrodoties ūdenī, peldētāja ķermenis ir horizontālā stāvoklī, bez atbalsta. Līdz ar to, lai saglabātu ķermeņa horizontālu stāvokli, mainās kustību koordinācijas sajūta un kustību vadība. Lai vieglāk pārvarētu ūdens pretestību, pārvietojoties ūdenī, peldētājam jāprot izpildīt optimālas jeb racionālas kustības.

Roku īrieni, kāju vēzieni, elpošanas aizture – tās nav sarežģītas darbības. Daudz grūtāk šīs darbības apvienot ar ķermeņa noturēšanu līdzsvarotā horizontālā stāvoklī ūdenī. Jo vairāk organisma sistēmu vienlaicīgi piedalās darbībā, jo grūtāk to apgūt. Cilvēka atrašanās ūdenī – no vienas puses, tas ir dabīgi, jo ķermenim ir gandrīz vienāds īpatsvars ar ūdeni; gaiss ir plaušās, kas darbojas kā gaisa spilvens un palīdz turēties uz ūdens. No otras puses – ķermeņa līdzsvara izjūta ūdenī nav ierasta; elpošana ūdenī atšķiras, un to nosaka elpošanas ritms peldēšanas laikā un izelpas spēks. Rokām un kājām nav stingra atbalsta ūdenī.

Peldot cilvēkam veidojas jauna kustību koordinācija, cita muskuļu sajūta, jo ūdenī samazinās smaguma spēka iedarbība, līdz ar to – atbalsta sajūta ar ķermeni, rokām un kājām. Koordinācija peldēšanā tiek nodrošināta kustību procesā ar visiem sajūtu orgāniem. Īpaša nozīme ir vestibulārajam aparātam, kas palīdz noturēt ķermeni horizontālā “bezsvara” stāvoklī, kas cilvēkam ir neierasts. Analizatori nemaina savas funkcijas, bet, atrodoties ūdenī, mainās cilvēka uztvere. Peldēšanas mācīšanas sākuma posmā jāvelta noteikts laiks, lai iemācītos uztvert redzes, dzirdes, taustes, propriocepcijas (muskuļu, cīpslu, locītavu) analizatoru informāciju ūdenī.

Ja cilvēks vēlas nodarboties ar peldēšanu profesionāli vai apgūt peldēšanas iemaņas, vai iemācīties peldēšanas veidus, pamats visām šīm aktivitātēm ir līdzīgs. Peldēšanas nodarbībās gūtās iemaņas nekad neizzūd un saglabājas visu turpmāko dzīvi.

Peldēšanas kustībās tiek iesaistītas visas muskuļu grupas, tāpēc, peldot pareizi, attīstās kā muskuļi, tā arī sirds un asinsvadu sistēma. Peldētājam ļoti labi attīstās arī elpošanas sistēma, jo elpošana notiek, pārvarot ūdens spiedienu uz krūškurvi un diafragmu. Ūdens siltumietilpības un siltumvadāmības ietekmē cilvēka organisms pastiprināti atdziest, tādēļ peldēšanas nodarbības veicina arī norūdīšanos.

Peldēšanas mācīšanās mērķis ir iemācīties droši pārvietoties ūdenī. Ir izstrādātas ūdens kompetences jeb pamata zināšanas par drošu peldēšanu. 15 pamatelementi individuāli vai kopumā ir īpaši nepieciešami vairumā no izplatītākajiem slīkšanas gadījumiem (nosaukti svarīgākie no tiem).

• Droša iekļūšana ūdenī. Baseinā iesācējiem ieteikts izmantot trepes. Atklātajos ūdeņos, kad iekļūšana ūdenī ir apzināta, potenciālie riski var būt saistīti ar ūdens dziļuma nepārbaudīšanu vai iespējamiem zemūdens šķēršļiem, ar lēkšanu no liela augstuma.
• Izpeldēšana virs ūdens virsmas un vertikāla stāvokļa atgūšana. Izpeldēšana virs ūdens ir tiešā veidā saistīta ar veidu, kādā iekļūst ūdenī. Izpeldot virs ūdens, cilvēkam ir jāspēj atrast balansu gan vertikālā, gan horizontālā ķermeņa stāvoklī, ko ir iespējams izdarīt ar apzinātām roku un kāju kustībām, kā arī jāspēj orientēties apkārtējā vidē ‒ novērtēt potenciālos apdraudējumus (piemēram, viļņus). Turēšanās ūdenī vertikālā stāvoklī tiek panākta, vienmērīgi kustinot kājas un rokas tā, lai nodrošinātu nekustīgu ķermeņa pozīciju un galvu virs ūdens. Šāda pozīcija ūdenī var tikt izmantota kā alternatīva metode atpūtai vai apstājai, lai sauktu pēc palīdzības vai gaidītu to.
• Elpošanas kontrole. Integrēta un efektīva elpošana. Elpošanas kontrole ir pamats peldēšanas prasmju apguvei, kā arī vissvarīgākā personiskās fiziskās izdzīvošanas kompetence. Cilvēkam jāapgūst elpošana, ieelpojot virs ūdens un izelpojot tajā, ar dažādu ritmu un ieelpas un izelpas garumu, jāprot aizturēt elpu, kad seja atrodas ūdenī, regulēt elpošanas ritmu pārvietojoties. Elpošanai jābūt dziļai un brīvai.
• Peldspējas kontrole: gulēšana uz ūdens miera stāvoklī. Turēšanās ūdenī vertikālā stāvoklī. Ķermeņa cēlējspēks atkarīgs no ūdens un ķermeņa īpatnējā svara. Ja šķidruma īpatnējais svars ir lielāks par ķermeņa īpatnējo svaru, ķermenis, kas atrodas ūdenī, uzpeld. Ja ūdens un ķermeņa īpatnējais svars ir vienādi, ķermenis atrodas līdzsvarotā stāvoklī tajā dziļumā, kurā ir iegremdēts. Ja ķermeņa īpatnējais svars ir lielāks nekā ūdens īpatnējais svars, ķermenis grimst. Cilvēka īpatnējais svars parasti nepārsniedz 1g/cm³. Katram cilvēkam ir lielāka vai mazāka peldspēja, jo ķermeņa audi atšķiras ar īpatnējo svaru jeb blīvumu. Dzīves laikā ķermeņa īpatnējais svars mainās. Parasti sievietēm un bērniem tas ir mazāks nekā vīriešiem, jo ķermeņa sastāvs ir atšķirīgs: sievietēm ir vairāk taukaudu, bet vīriešiem – kaulaudu un muskuļaudu. Ķermeņa īpatnējais svars mainās arī atkarībā no gaisa daudzuma plaušās. Dziļas ieelpas laikā ķermeņa apjoms palielinās uz krūškurvja izplešanās rēķina, kā rezultātā samazinās ķermeņa īpatnējais svars. Izelpojot ķermeņa īpatnējais svars ievērojami palielinās. Cilvēka ķermeņa īpatnējā svara izmaiņas ieelpojot un izelpojot jāņem vērā, veidojot sagatavojošos vingrinājumus peldēšanas mācīšanai ūdenī. Izpildot vingrinājumus ķermeņa uzpeldēšanai, gulēšanai uz ūdens virsmas un slīdējumam bez kustībām, izelpojot ķermenis grimst, bet, dziļi ieelpojot, turas uz ūdens virsmas. Jāiemācās patstāvīgi noturēties uz ūdens virsmas horizontālā stāvoklī bez papildu palīglīdzekļiem un jāprot pāriet vertikālā pozīcijā. Ķermeņa līdzsvara sajūta, prasme to sabalansēt ar galvu un gurniem, guļot uz krūtīm vai uz muguras, ir pamats ķermeņa pārvietošanas iemaņām.
• Orientācija ūdenī: peldēšanas virziena maiņa pa labi un pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ. Orientācija ūdenī šajā gadījumā tiek klasificēta kā pozīcijas maiņa vai virziena maiņa pagriežoties. Dažādās slīkšanas situācijās cilvēkam var nākties strauji mainīt savu pozīciju ūdenī vai pārvietošanās virzienu. Atklātā ūdens dinamiskais raksturs pieprasa daudzpusību, lai pielāgotos izmaiņām
• Peldēšanas prasmes. Peldēšanas kustību pamatu apmācībai jābūt rūpīgai un kvalitatīvai, un tas it īpaši saistīts ar ķermeņa stāvokļa sajūtu, ūdens izjūtu un elpošanas ritma prasmēm, jo tās ir peldēšanas veidu pareizas apguves pamats. Katram peldēšanas prasmju apguves posmam būtu jāvelta vismaz 10 līdz 20 nodarbības – atkarībā no mācīšanas procesa apstākļiem (baseina dziļums, apmācāmā vecums un sagatavotība, tālākie ar sporta peldēšanu saistītie mērķi). Neatkarīgi no individuālu vai grupas nodarbību apmeklēšanas galvenais ir apgūt pamatprasmes darbībai uz ūdens: ķermeņa līdzsvara sajūtas apgūšanu dažādos stāvokļos; ritmiskas elpošanas prasmju apguvi, izelpojot ūdenī; ūdens atbalsta sajūtas apguvi, lai varētu pārvietoties pa ūdeni izvēlētajā virzienā. Tikai pēc pamatprasmju apgūšanas var sākt mācīt peldēšanas veidu pamatus. Labas peldēšanas prasmes izpaužas kā apgūti lietišķās peldēšanas paņēmieni, prasmes peldēt vismaz trijos peldēšanas veidos, spēja vismaz vienā peldēšanas veidā peldēt bez pārtraukuma 150 līdz 200 m, prasmes izpildīt apgriezienus un lēcienus ūdenī, kā arī izpratne par drošu uzvedību uz ūdens. Ņemot vērā laiku, kas nepieciešams, lai organisma sistēmas pielāgotos ūdens vides īpatnībām un izveidotos adaptīvas kustības un darbības prasmes, peldēšanas mācīšanai nepieciešamas 60 līdz 70 stundu, bet, lai apgūtu peldēšanas veidu tehnikas pamatus, – ap 140 stundu. Pārvietoties baseinā, izmantojot atvieglotos peldēšanas veidus (bez roku izcelšanas no ūdens), var apgūt daudz ātrāk, bet, ja iemaņa nav apgūtā pilnībā, atklātajā ūdeni stresa situācijā droša peldēšana varētu būt apgrūtināta. Arī noslīkšanas novēršanas kontekstā svarīga gan peldēšanas elementu un elpošanas apgūšana, gan arī pārvietošanās ekonomija un atbilstība konkrētiem apstākļiem. Ja tas ir iespējams, nepieciešams nodrošināt, ka peldēšanas prasmju apguve tiek praktizēta gan slēgtās, gan atklātās ūdenstilpnēs.
• Zemūdens prasmes. Dažos gadījumos, lai pārvarētu potenciālos apdraudējumus un izvairītos no noslīkšanas draudiem, var būt nepieciešamas prasmes peldēt zem ūdens. Jāņem vērā, ka zemūdens peldēšanas prasmes nav automātiskas – ne visi, kas iemācījušies peldēt, spēj pilnvērtīgi un efektīvi ienirt zem ūdens un pārvietoties nirstot. Prasme orientēties un rīkoties dziļuma, ūdens spiediena un samazinātas redzamības apstākļos tiek uzskatīta par būtisku ūdens kompetences sastāvdaļu, kas ir apgūstama jau agrīnā apmācību procesā. Ieniršana dziļumā var tikt izpildīta, gan lecot uz galvas, gan ienirstot ar kājām pa priekš. Svarīgi ir jau agrīnā apmācību stadijā iemācīt, ka lēkšana uz galvas ir pieļaujama tikai tad, ja ūdens ir pilnībā caurredzams. Lai varētu droši peldēt zem ūdens, ir nepieciešama gan laba elpas kontrole, gan peldspējas kontrole.
• Individuālo drošības līdzekļu (glābšanas vestu) izmantošana. Obligāta prasība lietot glābšanas vestes ievērojami samazina ar laivošanu saistīto noslīkšanas gadījumu skaitu. Peldēšanas mācību procesā ir jāapgūst gan vestu lietošanas nosacījumi, gan praksē jāizjūt atšķirība starp atrašanos ūdenī ar glābšanas vesti un bez tās. Jāmāca pareiza glābšanas vestes izvēle, uzvilkšana un valkāšana.
• Prasmes peldēt apģērbā. Pat viegls apģērbs apgrūtina pārvietošanos ūdenī, radot papildu slodzi, un samazina peldēšanas ātrumu. Visu mācību procesā esošo fizisko aktivitāšu apguvei nepieciešams iekļaut vingrinājumus arī ar apģērbu. Peldēšana apģērbā ir jāievieš jau agrīnā mācību procesa stadijā, sākot ar vieglu apģērbu, pakāpeniski palielinot uzdevumu sarežģītību un mainot apģērba veidu. Nodarbībās ieteicams izmantot imitētas situācijas – iekrišanu ūdenī apģērbā un apavos, iekrišanu aukstā ūdenī, kā arī dažādu distanču un šķēršļu pievarēšanu apģērbā.
• Prasmes peldēt atklātā ūdenī. Peldēšana baseinā un atklātā ūdenī atšķiras. Atklāts ūdens nav caurspīdīgs, grūti novērtēt attālumu, jo nav apzīmējumu un tā nav ierobežota ar sienām. Ūdens temperatūra var būt mainīga. Vējš, viļņi, straumes apgrūtina pārvietošanos. Atšķirības starp peldbaseinu un atklātu ūdenstilpni jāapgūst jau agrīnā apmācību periodā. Ja tas ir iespējams, nepieciešams nodrošināt, ka peldēšanas prasmju apguve tiek praktizēta arī atklātās ūdenstilpnēs.

Peldēšanas apmācība Helsinku peldēšanas klubā (Helsingin Uimarit). Somija, 06.1933.

Fotogrāfs Jussi Kangas. Avots: Europeana/Finnish Heritage Agency.

Ir vēsturiskas liecības un atsauksmes par senajiem peldētājiem no Sumatras, Romas, Grieķijas, Babilonijas, Ēģiptes. Arheologi, veicot izrakumus, ir atraduši zīmējumus, kuros attēloti cilvēki, peldot tādos veidos, kuri atgādina kraulu un brasu. Pirms pieciem tūkstošiem gadu eksistējušas publiskās pirtis. Viena no lielākajām – Pakistānā, Mohendžedaro ciematā. Baseina “Lielā vanna” vanna bija ap 12 m gara, 7 m plata un 2,4 m dziļa. Iekāpšanai baseinā bija paredzētas kāpnes. Iespējams, te jau ir runa par pirmajiem peldbaseiniem. Kā vēsturiski nozīmīgākie un zināmākie šāda tipa baseini minami Romas imperatora Karakallas (Marcus Aurelius Antoninus Caracalla) pirtis, kurās baseina izmērs bijis 54x23 m (dažādos avotos ir atšķirīgas norādes), kā arī Diokletiāna (Gaius Aurelius Valerius Diocletianus) termas, kuras bija vēl lielākas (100x40 m). Senās grāmatas, kurās bija minēta arī peldēšanas prasme, pārsvarā bija vispārīgas pamācības par cilvēka garīgo un fizisko veselību un par veidiem, kā to sasniegt. Kopš seniem laikiem cilvēki zinājuši gan daudzus pārvietošanās veidus ūdenī, gan arī paņēmienus, kā tos mācīt. Viena no pirmajām grāmatām par jaunatnes fizisko un garīgo audzināšanu, kurā kā viens no līdzekļiem šo mērķu sasniegšanai bija iekļauta arī peldēšana, bija Tomasa Eliota (Thomas Elyot) “Gubernatora grāmata” (The Boke Named the Governour, 1531). Franču zinātnieks Melhisedeks Teveno (Melchisédech Thévenot) 1696. gadā publicēja grāmatu “Peldēšanas māksla” (L’Art de Nager). Par prasmīgu peldētāju tajā laikā tika uzskatīts cilvēks, kurš, atrodoties ūdenī, prata dažādas peldēšanas kustības un kustību kombinācijas.

19. gs. sākumā peldēšanu daudzās Eiropas valstīs sāka apgūt militārajās mācību iestādēs. Turklāt līdzās esošajām publiskajām peldētavām sāka parādīties dažādas peldēšanas amatieru organizācijas un pulciņi. Viena no pirmajām biedrībām, kura nodarbojās ar slīcēju glābšanu un iedzīvotāju apmācīšanu slīcēju glābšanā, dibināta 1767. gadā Amsterdamā. 1772. gadā Parīzē tika izdoti Slīcēju glābšanas biedrības statūti, bet 1774. gadā tika nodibināta viena no lielākajām biedrībām – Anglijas Karaliskā slīcēju glābšanas biedrība. Pirmā peldēšanas amatieru skola Eiropā tika nodibināta 1785. gadā Parīzē. Peldēšanas un glābšanas iemaņu mācīšana ir bijis viens no izplatītākajiem priekšlikumiem noslīkšanas prevencijā, kuram par pamatu bijuši zinātniski nenostiprināti pierādījumi un jomas ekspertu atzinumi. Līdzīgus secinājumus savulaik izteikusi, piemēram, Starptautiskā Dzīvības glābšanas federācija (International Life Saving Federation, ISL).

20. gs. beigās parādījās arī alternatīvs viedoklis, kurš uzsvēra, ka peldētprasme ir tikai viens no priekšnosacījumiem, kas ietekmē personas drošību uz ūdens, un priekšplānā tika izvirzīts jauns termins – “ūdens kompetence”. Plašākas diskusijas par ūdens kompetences definīcijas izstrādi un turpmāko pielietojumu tika sāktas 2011. gada Noslīkšanas novēršanas pasaules konferencē (World Conference on Drowning Prevention, WCDP).

Peldēšanas prasmes nepieciešamas glābējiem. “Glābējs peldētājs” ir apzīmējums, kas piešķirts glābšanas speciālistiem, visbiežāk militārajā dienestā. Glābējiem peldētājiem parasti tiek uzdots glābt, novērtēt un sniegt medicīnisko palīdzību nelaimē nonākušām personām jūrā, uz sauszemes vai gaisā. Prasme peldēt svarīga arī jūrniekiem un lidmašīnu pavadoņiem (stjuartiem). Jūrnieku profesijas kompetences standarti paredz, ka visi jūrnieki ir pienācīgi sagatavoti peldēšanā, lai nodrošinātu cilvēku dzīvības un īpašuma drošību jūrā un jūras vides aizsardzību. Dažādu kompāniju lidojumu pavadoņiem jāspēj peldēt vismaz 20 metrus (piemēram, Ryanair). British Airways stjuartēm bez palīdzības ir jānopeld vismaz 50 metri. Šīs ir nepieciešamās prasmes, ja lidmašīna piespiedu kārtā nolaižas ūdenī. Nepieciešama arī prasme izdzīvot ūdenī: prasme lietot glābšanas vestes, tās uzvilkt un piepūst jau ūdenī. Peldētprasme nepieciešama arī jūras biologiem, jo gandrīz visi jūras biologi vismaz daļu laika pavada, veicot pētījumus vidē, kas saistīta ar ūdeni ‒ sākot no purviem vai mitrājiem līdz okeānam.

Zemūdens prasmes var noderēt, piemēram, gadījumos, kad peldētājs nokļūst zem apgāzušās laivas. Tāpat niršanas prasmes var izglābt dzīvību gadījumos, kad cilvēks atrodas grimstošā objektā vai nokļūst zem ledus.

Peldēšanas inventārā ietilpst speciālie peldēšanas palīglīdzekļi, ko peldētāji izmanto mācību nodarbībās vai treniņos. Tos izmanto, lai atvieglotu vingrinājumu izpildi, palielinātu peldēšanas ātrumu, sajustu ūdens pretestību un tamlīdzīgi. Peldēšanas dēlīši izgatavoti no viegla, peldoša materiāla. Tos izmanto kā atbalstu rokām, veicot peldēšanas kustības ar kājām. Veicot peldēšanas kustības tikai ar rokām, starp kājām novietotu dēlīti izmanto kā pludiņu. Peldēšanas lāpstiņas ir dažādu formu, izmēru un konfigurācijas. Tās izmanto dažādiem nolūkiem: ūdens pretestības sajūtai, spēka pielikšanas izmaiņas sajūtai īriena dažādās fāzēs, atbalsta uz ūdens virsmas palielināšanai un līdz ar to – muskuļu darbības aktivizēšanai. Pleznas izgatavo no gumijas vai plastikāta materiāliem. Tās izmanto, lai labāk sajustu kāju darbības kustību amplitūdu un muskuļu spēku. Izpildot kāju kustības intensīvi, pleznas palīdz palielināt peldēšanas ātrumu, peldot tikai ar kājām, gan arī pilnā kustību koordinācijā; peldot ātri – arī ķermeņa pretestības sajūtai. Peldēšanas porolona nūjas izgatavo no viegla porolona. Mācīšanās laikā nūju izmanto kā atbalstu, turot to aiz galvas, turot ar rokām, guļot un krūtīm vai uz muguras. Sēžot uz nūjas un izpildot īrienus ar rokām, mācās un pilnveido ūdens atbalsta sajūtu. Glābšanas veste ir izplatītākais individuālais glābšanas līdzeklis. Glābšanas vestes var būt divu veidu: piepūšamās un no viegla, cieta materiāla (korķis, putuplasts vai cits materiāls). Glābšanas veste nodrošina cilvēka peldēšanu 50 grādu leņķī attiecībā pret ūdens virsmu. Cilvēka mute atrodas 12 cm augstumā no ūdens virsmas. Glābšanas vestei jānodrošina cietušā pagriešanās uz muguras 5 sekunžu laikā.

Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Sarkanais Krusts organizē pasākumus iedzīvotāju veselības aprūpei, peldēšanas mācīšanas un glābšanas seminārus, peldēšanas instruktoru apmācību, medmāsu apmācību, kā arī izdod grāmatas par drošību uz ūdens un peldēšanas apmācību. Austrālijas Peldēšanas treneru un skolotāju asociācija (Australian Swimming Coaches and Teachers Association, ASCTA) apvieno trenerus, skolotājus un peldēšanas skolas. Tā organizē treneru, skolotāju un instruktoru apmācību un sadarbību, pilnveidojot mācīšanas metodikas.

Jaunumus par notikumiem peldēšanā visā pasaulē publicē ASV izdotais žurnāls Swimming World. Žurnāls Swimming Science Journal publicē zinātniskus un informatīvus rakstus par peldēšanas biomehāniku, hidrodinamiku, tehniku dažāda vecuma un sagatavotības peldētājiem. Latvijā populārākie sporta un veselības žurnāli ir “Sporta Avīze” un “Sports”.