Brass ir senākais peldēšanas veids. 16.–17. gs. Eiropā brasā peldēja ar augstu paceltu galvu un to izmantoja kā lietišķās peldēšanas veidu.
Kāju atgrūdiens notika ar pēdu pacēlumu, bet ne ar izvērstu pēdu. 19. gs. sākumā sāka pielietot kāju kustības “kā varde”, bet pēdas netika izvērstas. Angļu peldētājs Čārlzs Stīdmens (Charles Steedman) 19. gs. izteica viedokli, ka, pievelkot kājas pie vēdera, rodas liela pretestība, un, visticamāk, viņš bija pirmais, kurš ieteica pirms kāju atgrūdiena izvērst ceļus uz sāniem. Britu žurnālists un peldēšanas treneris Viljams Vilsons (William Wilson) 1883. gadā rakstīja, ka pārvietošanās veikšanā galvenās ir kājas, jo tās ir spēcīgākas par rokām. Rokas, izpildot īrienu, taisnas virzījās uz sāniem. Īriens beidzās pie gurniem, rokas veidoja “cilpu” zem vēdera un tika iztaisnotas priekšā. Brasa sacensību noteikumos nebija kustību tehnikas ierobežojumu. Vēsturiski pasaules rekordi fiksēti arī jardos. Pirmo reizi olimpiskajās spēlēs brass bija 1904. gadā Sentluisā (440 jardu distancē). 1928. gada olimpiskajās spēlēs filipīniešu peldētājs Teofilo Ildefonso (Teófilo Yldefonso) 100 m distancē sasniedza lielisku rezultātu – 1:12.4, peldot brasā, rokas virzot līdz gurniem. 1956. gadā Melburnas olimpiskajās spēlēs japāņu peldētājs Masaru Furukava (古川 勝) izcīnīja zelta medaļu, daļu distances peldot zem ūdens. M. Furukava 100 metru distanci veica 1 minūtē un 8,2 sekundēs, bet 200 metru distancē viņš uzrādīja laiku 2 minūtes un 34,7 sekundes. Šis peldēšanas veids uzskatāms par ātrāko peldēšanas variantu brasā, taču 1957. gadā, izmainot sacensību noteikumus, šis variants tika aizliegts. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem bija atļauts viens roku īriens līdz gurniem zem ūdens tikai pēc starta un pēc katra apgrieziena. Neskatoties uz to, ka patlaban brasā sasniegti augsti rezultāti, “nirstošais brass” tiek uzskatīts par ātrāko brasa paveidu, jo, šādi peldot, uz peldētāju neiedarbojas viļņa pretestība, taču mūsdienu peldēšanas sacensību noteikumi aizliedz izmantot šo brasa veidu. 1987. gadā sacensību noteikumos ieviestas būtiskas izmaiņas. Mūsdienās atļauts slīdēt zem ūdens pēc katra īriena. Meklējot efektīvus paņēmienus, brasa peldētāji izmantoja dažādu veidu tehnikas variantus: daudz īrienu ātrā tempā, izteiktas ķermeņa vilņveida kustības, augsts ķermeņa stāvoklis ieelpojot, šauras kāju kustības. Maiks Baroumens (Mike Ray Barrowman) no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) 1992. gadā demonstrēja brasa tehniku, kura ir populāra mūsdienās – spēcīgi roku un kāju paātrinājumi īrienu beigās un izteikts slīdējums pēc katra cikla. M. Baroumens pasaules rekordu 200 m brasā (2:10.16) sasniedza 1992. gadā. Tikai 2001. gadā to atkārtoja japānis Kosuke Kitadžima (北島 康介). 2002. gadā viņš šo rekordu laboja – 2:09.97. 2005. gadā tika atļauta arī tauriņstila kāju kustība, izpildot “garo” īrienu pēc starta un apgriezieniem.
