Individuālajā kompleksajā peldējumā piedalās viens peldētājs, kurš sacenšas ar sava dzimuma pārstāvjiem. Kompleksais peldējums ir salīdzināms ar desmitcīņu vieglatlētikā. Disciplīna ir ļoti sarežģīta – veiksmīgai distances veikšanai kompleksajā peldējumā sportistam jābūt sagatavotam gan tehniski, gan fiziski. Peldējuma laikā mainās elpošanas specifika: trijās no četrām distances daļām sportistam jāaiztur elpa, un peldētāja seja atrodas ūdenī. Otrajā distances posmā, kad sportists pārvietojas uz muguras, viņam ir brīva pieeja gaisam. Sergejs Fesenko (Сергей Леонидович Фесенко), kurš 1980. gada olimpiskajās spēlēs Maskavā uzvarējis 200 m tauriņstilā un ieguvis sudraba medaļu 400 m kompleksajā peldējumā, norādījis, ka elpošanas specifikas maiņa ir vissarežģītākā sacensību sastāvdaļa. Katra distances ceturtdaļa jāpabeidz pēc noteiktā peldēšanas veida finiša noteikumiem, kas katram veidam ir atšķirīgi.
Tauriņstilā posmu jāpabeidz, ar abām rokām vienlaicīgi pieskaroties sienai, bet, peldot atpakaļ, siena jāatstāj, esot uz muguras. Pabeidzot otro posmu, kad peldētājs pārvietojas uz muguras, pieskāriena laikā sportists nedrīkst atrasties uz vēdera (atļauta atrašanās uz sāna). Tas ir ļoti sarežģīts apgrieziena veids, ko izmanto tikai kompleksajā peldējumā. Brasa peldējuma posmā peldētājam jāatstāj siena, esot ūdenī uz krūtīm. Pabeidzot posmu, vienlaicīgi ar abām rokām jāpieskaras sienai, atrodoties ūdenī uz krūtīm. Veicot posmu kraulā uz krūtīm, pēc atgrūdiena no sienas ir iespējama atrašanās uz muguras, bet nav atļautas kāju zemūdens viļņveida kustības, kamēr peldētājs nav ūdenī uz krūtīm. Pēc starta un katra apgrieziena ir atļautas kāju zemūdens viļņveida kustības līdz 15 m robežai, kad peldētāja jebkurai galvas daļai jāšķeļ ūdens virsma. Kompleksā peldējumā laikā notiek gan peldētāja tehniskās sagatavotības, gan izturības pārbaude, lai ne tikai veiktu distanci, bet arī noturētu ātrumu, kas nepieciešams uzvarai peldējumā.