Lai peldētu uz muguras, līdz 1912. gadam izmantoja kraulu. Krauls uz muguras izkonkurēja tādu peldēšanas veidu kā brass uz muguras, jo jaunatklātā tehnika – krauls uz muguras ‒ deva iespēju peldēt ātrāk. Pēdējo rekordu brasā uz muguras 100 m distancē 1912. gadā sasniedza vācu peldētājs Oto Fārs (Otto Fahr) – 1 minūte un 15,6 sekundes. Peldēšanas uz muguras attīstības procesā tika mēģināti arī citi peldēšanas varianti. Labākais peldētājs uz muguras 1935.–1945. gadā amerikānis Ādolfs Kīfers (Adolph Gustav Kiefer) izmantoja īrienu zem ūdens ar taisnām rokām. Tajā laikā sporta presē tika ziņots par veiksmīgu mēģinājumu izmantot delfīnstilu arī peldēšanā uz muguras, tomēr delfīnstils uz muguras neizplatījās, jo rekordrezultāti tajā netika sasniegti. 1948. gadā kraula uz muguras tehnika piedzīvoja nelielas izmaiņas. Austrālijas peldētāji pirmie sāka izpildīt īrienus ar rokām, saliecot rokas elkoņu locītavās. 1988. gada olimpiskajās spēlēs amerikānis Deivids Berkofs (David Charles Barkoff) un Japānas peldētājs Daiči Suzuki (鈴木 大地) demonstrēja, ka ir spējīgi uz muguras peldēt daudz ātrāk, zem ūdens izpildot tauriņstila kāju kustības pēc starta un apgriezieniem. Šie peldētāji – olimpisko zelta un sudraba medaļu ieguvēji 100 m peldējumā uz muguras ‒ vairāk nekā 33 m nopeldēja zem ūdens. Starptautiskā Peldēšanas federācija (Fédération Internationale de Natation, FINA) nekavējoties izmainīja peldēšanas sacensību noteikumus, nosakot, ka peldētājiem obligāti jāiznirst virs ūdens līdz 10 m atzīmei (vēlāk FINA to mainīja uz 15 m atzīmi). Lai efektīvāk veiktu startu uz muguras, kājām neslīdot pie atgrūdiena no baseina sienas, FINA 2013. gadā ieviesa kāju atspēriena balsta ierīci. Tā tiek ielikta pirms peldējuma un izņemta uzreiz pēc starta.

Olimpiskajās spēlēs iekļauts 100 m un 200 m peldējums. Cita mērogā sacensībās iekļauts arī 50 m peldējums. Krauls uz muguras sacensībās iekļauts arī kompleksajā peldējumā un kompleksajā stafetē.

Peldētājs guļ uz muguras. Galva ir vienā līnijā ar mugurkaulu, ar seju – uz augšu. Peldot uz muguras, ķermenis, bet ne galva, tiek pagriezts ap tā garenisko asi uz īrienu izpildošās rokas pusi. Pārlieku lielas svārstības samazina peldēšanas ātrumu, tādēļ plecu joslas svārstības ir aptuveni 40 grādu leņķī. Palielinot peldēšanas ātrumu, plecu joslas svārstības samazinās

Kraulā uz muguras rokas pārmaiņus izpilda īriena kustības. Viena roka tiek pārnesta virs ūdens, otra izpilda īrienu. Kraulā uz muguras roku darbībā ir šādas fāzes:

• satvēriens – roka tiek ielikta ūdenī, pilnīgi iztaisnota elkoņa locītavā; plauksta vērsta sānis – uz āru;
• atbalsta fāze – kad roka ir ūdenī, tā virzās uz priekšu, vienlaikus iegremdējoties un atvirzoties sānis. Pēc plaukstas nelielas pagriešanas uz āru sākas rokas saliekšana elkonī, līdz tā ir perpendikulāri ķermenim. Elkonim savā kustībā ir nedaudz jāapsteidz plauksta;
• atgrūdiens, īriena galvenā daļa – brīdī, kad apakšdelms atrodas perpendikulāri peldētāja ķermenim, sākas īriena galvenā daļa. Plauksta atrodas 20–25cm zem ūdens virsmas. Elkonis tuvojas ķermenim, ar apakšdelmu izpildot kustību lejup – atpakaļ. Roka elkoņa locītavā iztaisnojas. Īriena beigu daļā, virzot plaukstu uz leju, ķermenis pagriežas ap garenisko asi uz otras rokas pusi;
• rokas izcelšana no ūdens – pēc īriena, kad plauksta beigusi kustību uz leju, sākas rokas izcelšana no ūdens. Roka pa lokveida trajektoriju nonāk sākuma stāvoklī – augšā, iztaisnota, plauksta – uz āru;
• rokas pārnešana – virs ūdens roka pārvietojas inerces spēku rezultātā, strauji izceļot to no ūdens. Rokas muskuļi pārnešanas laikā ir atbrīvoti;
• peldot uz muguras, viena roka beidz īrienu un tiek izcelta no ūdens, otra nonāk atbalsta fāzē.

Peldot uz muguras, seja atrodas virs ūdens, un elpošana ir pakļauta noteiktam ritmam. Vienas rokas īriena laikā ir jāveic ieelpa, otras rokas īriena laikā – izelpa. Izelpa sākas brīdī, kad roka tiek izcelta no ūdens. Ieelpa jāveic ātri un dziļi; tā notiek ātrāk nekā izelpa.

Viena roku kustību cikla laikā peldētājs parasti izpilda divus kāju kustību ciklus. Viens kāju īriens izpildāms, kad rokas, veidojot atbalstu, tiek ieliktas ūdenī. Sākoties īriena galvenajai daļai, kājas sāk kustību augšup. Svarīgi ir noturēt gurnus, neļaujot tiem īriena beigu posmā iegrimt. Šajā brīdī kustību augšup – uz priekšu sāk plecu josla, lai peldētājs veiktu ieelpu un pārnestu rokas virs ūdens. Kāju otrais īriens jāveic, kad notiek roku īriena galvenā daļa. Roku pārnešanas laikā, kad pleci tuvojas ūdens līmenim virzienā uz priekšu – uz leju, kājas izpilda sagatavojošo kustību nākamajam īrienam. Kad rokas tiek ieliktas ūdenī, izpildāms kārtējais kāju īriens. Kustību galvenais koordinators ir gurnu un plecu joslas līdzsvarotas kustības ap horizontālo asi.

2000. gada olimpiskajās spēlēs Sidnējā 100 m kraulā uz muguras vīriešiem uzvarēja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) sportists Lennijs Kraizelbērgs (Lenny Krayzelburg), sievietēm ‒ Rumānijas sportiste Diāna Mokanu (Diana Iuliana Mocanu). 2004. gada olimpiskajās spēlēs 100 m kraulā uz muguras vīriešiem uzvaru izcīnīja ASV sportisti Ārons Pīrsols (Aaron Wells Peirsol) un Natālija Koflina (Natalie Anne Coughlin). Abi šie sportisti uzvarēja arī 2008. gada spēlēs. 2012. gada olimpiskajās spēlēs 100 m kraulā uz muguras vīriešiem zelta medaļas atkal ieguva ASV sportisti ‒ Metjū Griverss (Matthew Grevers) un Melisa Frenklina (Melissa Jeanette Franklin Johnson). 2016. gadā šajā distancē uzvarēja Raiens Mērfijs (Ryan Murphy) no ASV un Katinka Hošu (Hosszú Katinka) no Ungārijas.

Vairākkārtēji olimpisko spēļu medaļu ieguvēji ir arī Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) sportists Rolands Matess (Ronald Matthes) un Ungārijas sportiste Kristīna Egersegi (Egerszegi Krisztina).

Latvijas peldētāji olimpiskajās spēlēs peldējumos kraulā uz muguras nav piedalījušies. Pašlaik Latvijas rekordisti (50 m baseinā) sievietēm ir Kristīne Šteina 100 m (2016) un 200 m uz muguras (2019). Vīriešiem ‒ Jānis Šaltāns 100 m (2014) un Konstantīns Blohins 200 m (2012).