Peldēšana ir viena no modernās pieccīņas, triatlona, kvadratlona un akvatlona disciplīnām.

• brīvais stils – 50 m, 100 m, 200 m, 400 m, 800 m, 1500 m,
• uz muguras – 50 m, 100 m, 200 m,
• brass – 50 m, 100 m, 200 m,
• tauriņstils – 50 m, 100 m, 200 m,
• komplekss – 100 m, 200 m, 400 m.

Komplekss (kompleksais peldējums) sastāv no četriem peldēšanas veidiem. Peldējumu veic šādā secībā: tauriņstils, peldējums uz muguras, brass, krauls.

• brīvais stils – 4x50 m, 4x100 m, 4x200 m,
• kombinētā stafete – 4x50 m, 4x100 m.

Kombinētās stafetes peldējumu veic noteiktā secībā: peldējums uz muguras, brass, tauriņstils, krauls.

• brīvais stils – 4x50 m, 4x100 m,
• kombinētā stafete – 4x50 m, 4x100 m.

Jauktajā stafetē piedalās divi vīrieši un divas sievietes, veicot jebkuru stafetes posmu.

Starptautiskās Peldēšanas federācijas (Fédération Internationale de Natation, FINA) izstrādātie noteikumi nosaka gan peldbaseinu tehniskos izmērus, gan cita veida prasības, kas obligāti jāievēro olimpisko spēļu un pasaules čempionātu rīkotājvalstu atbildīgām organizācijām. Olimpisko spēļu peldbaseina vannas garums ir 50 m. Pasaules čempionāti noris gan 50, gan 25 m baseinos. Olimpisko spēļu peldbaseina vannas platums ir 25 m, bet minimālais dziļums 2 m. Lai baseins būtu arī piemērots olimpiskajām sacensībām sinhronajā peldēšanā, FINA rekomendē 3 m vannas dziļumu.

1924. gada olimpisko sacensību laikā pirmo reizi peldbaseina vanna tika iedalīta celiņos. Mūsdienās olimpiskais peldbaseins sadalīts 2,5 m platos celiņos (0–9). Starptautisko sacensību laikā neizmanto 0. un 9. celiņu, tādējādi katrā peldējumā piedalās astoņi sportisti. Lai sportistam palīdzētu orientēties peldējuma laikā ūdens tilpnē, kā arī attālumā līdz pagriezienam, uz 50 m peldbaseina grīdas ir iezīmēta 0,20–0,30 m plata un 46 m gara līnija. 25 m peldbaseinā iezīmētās līnijas garums – 21 m. Otrs obligāts orientieris peldētājam ir novilktā karodziņu rinda abos baseina galos, kas atrodas 5 m attālumā no vannas sienas. Tāpat iezīmēta ir 25 m līnija 50 m peldbaseinā.

Olimpisko spēļu un pasaules čempionāta peldēšanas starta augstums nedrīkst pārsniegt 0,75 m no ūdens līmeņa. 15 m attālumā no starta vietas un 1,2 m augstumā no ūdens līmeņa pāri baseinam novilkta aukla ar karodziņiem, kas tiek strauji nolaista ūdenī pēc sportista neprecīza starta izpildes. Sacensību laikā ūdens temperatūra ir 25–28 °C.

Kopš 1908. gada Londonas olimpiskajām spēlēm FINA izstrādātie un apstiprinātie noteikumi ir saistoši gan starptautiskajām sporta organizācijām, gan obligāti nacionālajām peldēšanas federācijām. Jaunu noteikumu, lēmumu un likumu izstrādāšanu un pieņemšanu veic FINA ģenerālais kongress, bet tā starplaikos kā augstākais orgāns ir FINA birojs.

Starptautiskās Peldēšanas federācijas noteikumi nosaka katra sporta peldēšanas veida tehniku, kā arī starta un pagrieziena precīzu izpildi.

Peldētāja ķermenis atrodas gandrīz horizontāli ūdenī. Sportists veic īriena kustības, rokas izceļot pārmaiņus no ūdens. Kāju darbība palīdz noturēt ķermeni taisni ūdenī un veic “šķērveida” kustības. Peldētājs pie peldbaseina sienas veic pagriezienu: ķermeņa rotāciju, atgrūdienu ar abām kājām un slīdējumu.

Peldētāja ķermenis atrodas gandrīz horizontāli ūdenī, rokas veic īriena kustības. Līdzīgi kā brīvā stila peldējumā – kāju darbība palīdz noturēt ķermeni taisni, bez liekām svārstībām. Peldētājs pie baseina sienas pagriežas uz krūtīm, veic vienu rokas īrienu un ķermeņa rotāciju līdz stāvoklim uz muguras, kam seko atgrūdiens ar abām kājām un slīdējums zem ūdens.

Peldētājs veic kāju un roku kustības zem ūdens, to darbība ir simetriska. Peldētājs distances pagriezienā pie baseina sienas pieskaras ar abām plaukstām reizē tā, ka tās nesaskaras. Seko ķermeņa rotācija, abu kāju atgrūdiens no sienas un slīdējums zem ūdens.

Peldētāja rokas veic simetrisku vienu kustību ciklu, kas atbilst diviem kāju kustības cikliem. Peldējuma laikā ķermenis rada viļņveida kustības. Līdzīgi kā brasā, distances pagriezienā peldētājs vienlaicīgi pieskaras ar plaukstām pie baseina sienas, bet pēc ķermeņa pagrieziena – atsperas ar abām pēdām, kam seko slīdējums zem ūdens un kāju kustība tauriņstilā.

Peldēšanas sporta pamatinventārs ir peldtērps, peldēšanas brilles un cepure. Peldēšanas inventāra nēsāšanas noteikumus, izstrādājumu materiālu un peldtērpa piegriezumu nosaka FINA izstrādātie un apstiprinātie noteikumi. 1976. gada Monreālas olimpisko spēļu peldēšanas sacensību dalībniekiem pirmo reizi tika atļauts izmantot peldēšanas brilles.

2009. gadā FINA kongresā pieņemts lēmums par peldtērpu izgatavošanas materiālu. Peldtērps nedrīkst būt izgatavots no sintētiskiem materiāliem, tai skaitā poliuretāna. Kopš 2010. gada peldtērpu izgatavošanai izmanto tikai tekstilmateriālus. Peldētājas peldkostīms ir obligāti vienlaidus (kopējs).

16.‒17. gs. Anglijā un Francijā publicēti pirmie nozīmīgākie izdevumi par peldēšanas prasmju apgūšanas nepieciešamību, peldēšanas veidiem un ķermeņa koordināciju ūdenī. 1587. gadā iznāca angļu teologa Everarda Digbija (Everard Digby) traktāts latīņu valodā “Peldēšanas māksla” (De Arte Natandi). 1696. gadā publicēta franču zinātnieka, diplomāta un kartogrāfa Melkisedeka Teveno (Melchisédech Thévenot) grāmata “Peldēšanas māksla” (L´Art de Nager), kuru uzskata par E. Digbija darba papildinājumu. Grāmatā īpaša uzmanība veltīta brasa peldējuma izkopšanai un koordinācijai.

Apgaismības laikmeta vācu pedagogs un zinātnieks Johans Guts-Muts (Johann Christoph Friedrich Guts-Muths) pievērsis uzmanību fiziskām aktivitātēm, uzsverot to nozīmi jaunatnes audzināšanā. 1793. gadā publicēta J. Guta-Muta grāmata “Vingrošana jauniešiem” (Gymnastik für die Jugend), kurā atsevišķa sadaļa veltīta peldēšanai. 1798. gadā iznāca nākamā J. Guta-Muta “Mazā peldēšanas rokasgrāmata” (Kleines Lehrbuch der Schwimmkunst zum Selbstunterrichte), kas tiek dēvēta par pirmo peldēšanas apguves mācību grāmatu Vācijā. Pedagoga J. Guta-Muta izstrādātā fiziskās audzināšanas metodika un teorētiskie darbi izplatījās Skandināvijā, Vācija, Lielbritānijā, Francijā un citur. Tie ietekmēja 19.‒20. gs. sākuma sporta pedagoģijas izveidi un pamatoja peldētapmācības pakāpenisku apguvi.

19. gs. vidū Lielbritānijā, Austrijā, Francijā un Vācijas zemēs izvērtās atklāto un slēgto publisko peldbaseinu celtniecība. Vienlaicīgi Lielbritānijā, Vācijā, Francijā un citur tika dibinātas un arvien lielāku popularitāti ieguva peldēšanas jeb peldu biedrības. To mērķis bija popularizēt fiziskas aktivitātes ūdenī, peldētapmācību un organizēt sacensības.

Pirmais Eiropas čempionāts ūdens sporta veidos notika Budapeštā 18.‒22.08.1926. Paralēli peldēšanas sacensībām noritēja komandu cīņa ūdenspolo un sacīkstes daiļlēkšanā. Čempionātā piedalījās tikai vīrieši. Sacensību idejas autors ir Eiropas Peldēšanas līgas (Ligue Européenne de Natation, LEN) pirmais ģenerālsekretārs Leo Donats (Leo Donath).

Mūsdienās Eiropas čempionāts ūdens sporta veidos noris ik pēc diviem gadiem. Sacensības notiek peldēšanā (50 m peldbaseinā) un sinhronajā peldēšanā. Eiropas čempionāti ūdens polo un daiļlēkšanā notiek atsevišķi. Katru gadu Eiropas Peldēšanas līga organizē arī čempionātu 25 m peldbaseinā. Kopš 1991. gada tas aizstāj Eiropas Kausa izcīņas sacensības. 1991.‒1996. gadā sacensību nosaukums bija Eiropas čempionāts peldēšanā sprinta distancēs.

Pirmais pasaules čempionāts ūdens sporta veidos notika Belgradā 1973. gadā no 31. augusta līdz 9. septembrim. Sacensības organizēja FINA. Pasaules čempionātā iekļautas sacensības peldēšanā 50 m peldbaseinā, sinhronajā peldēšanā, daiļlēkšanā un ūdens polo, bet no 2013. gada ‒ sacensības lēkšanā no īpaši augstas virsotnes (high diving). Kopš 1991. gada pasaules čempionāts notiek ik pēc diviem gadiem. Visvairāk pasaules čempionāta apbalvojumus izcīnījis Amerikas Savienoto Valstu (ASV) peldētājs Maikls Felpss (Michael Fred Phelps) ‒ kopumā 33 medaļas (26 zelta, sešas sudraba, vienu bronzas, 2001‒2011).

Pasaules čempionāts peldēšanā sprinta distancēs notiek kopš 1993. gada. Sacensības noris 25 m peldbaseinā. Kopš 1960. gada peldēšana ir iekļauta Paraolimpiskajās spēlēs.

Peldēšanas sacensības tika iekļautas pirmajās atjaunotajās olimpiskajās spēlēs 11.04.1896. Egejas jūras līcī pie Grieķijas pilsētas Pirejas. Sešu nāciju pārstāvji sacentās četrās distancēs: 100, 500, 1200 m brīvajā stilā un 100 m brīvajā stilā jūrniekiem (peldējums formas tērpā). Komandu kopvērtējumā par pirmajiem olimpiskajiem čempioniem kļuva Grieķijas peldētāji, izcīnot septiņas dažāda kaluma medaļas.

Par pirmo divkārtējo olimpisko čempionu peldēšanā kļuva Ungārijas pārstāvis Alfrēds Hajošs (Alfréd Hajós), kurš izcīnīja zelta medaļas 100 m un 1200 m brīvajā stilā.

Pirmo trīs olimpisko spēļu (1896, 1900, 1904) peldēšanas sacensības notika atklātās ūdens tilpnēs. Tikai 1908. gadā sacīkstes notika atklātajā, īpaši izbūvētajā 100 m peldbaseinā, kas atrodas Londonas olimpiskajā stadionā. Tās bija pirmās peldēšanas sacensības, kas noritēja pēc FINA izstrādātajiem noteikumiem, kas nosaka sacensību kārtību, pasaules rekordu reģistrēšanu, peldēšanas tehniku, sacensību distanču garumu un sportistu tērpu nēsāšanas nosacījumus. 1912. gada Stokholmas olimpiskajās spēlēs pirmo reizi startēja sievietes – 100 m brīvajā stilā un 4x100 m brīvajā stilā stafetē. Kopumā piedalījās astoņu nāciju 27 sportistes. Par pirmo olimpisko čempioni un pasaules rekordisti kļuva austrāliete Sāra Djuraka (Sarah Frances “Fanny” Durack), bet stafetes peldējumā zelta medaļas izcīnīja Lielbritānijas komanda.

Olimpisko disciplīnu skaits, peldēšanas tehnika, tiesnešu kvalifikācija un sacensību tehniskais aprīkojums mainās līdz ar FINA izstrādātajiem un apstiprinātajiem noteikumiem. 2016. gada olimpiskajās spēlēs gan sievietes, gan vīrieši sacentās 17 distancēs. Izņēmums: 800 m brīvajā stilā startē tikai sievietes, bet 1500 m – vīrieši. Komandu cīņā uzvaru guva peldēšanas sporta lielvalstis: ASV (33 medaļas), Austrālija (10) un Ungārija (7).

Mūsdienu olimpisko spēļu peldbaseini ir ne tikai multifunkcionālas celtnes, bet arī unikāli urbānās vides arhitektūras paraugi. 2012. gada Londonas olimpisko spēļu peldēšanas, daiļlēkšanas, sinhronās peldēšanas un ūdens polo sacensību vieta bija Londonas Olimpiskais ūdens centrs (London Olympics Aquatics Centre). 

Pekinas Nacionālais ūdens centrs jeb Ūdens klubs (北京国家游泳中心) ir ievērojams ar arhitektu kompānijas novatorisko pieeju sporta celtnes būvniecības prasību ievērošanā, to apvienojot ar alternatīvās enerģijas izmantošanu.

Lielākais un nozīmīgākais Austrālijas peldbaseins ir Sidnejas Olimpiskā parka ūdens centrs (Sydney Olympic Park Aquatic Centre, SOPAC). 2000. gada Sidnejas olimpiskās sacensības peldēšanā vienlaikus noskatījās 17 000 skatītāju.

Daudzviet pasaulē blakus mācību iestādēm tiek izbūvēti peldbaseini, kas uzskatāmi apliecina peldēšanas sporta un peldētapmācības nozīmi un popularitāti. Īpaši izvērsta peldbaseinu celtniecība ir Austrālijā un ASV.

Nozīmīgākā organizācija peldēšanā ir FINA. Tā nodibināta 19.07.1908. Londonā. Mūsdienās FINA locekles ir 209 valstu nacionālās peldēšanas federācijas. FINA apvieno un koordinē arī citu ūdens sporta veidu darbību ‒ ūdenspolo, daiļlēkšanu, sinhrono peldēšanu un peldēšanu atklātā ūdens tilpnē. FINA iekļautas piecu pasaules kontinentu patstāvīgas peldēšanas sporta organizācijas: Amerikas Peldēšanas savienība (Union Américaine de Natation, ASUA) apvieno 45 dalībvalstis, Āfrikas Peldēšanas konfederācija (Confédération Africaine de Natation, CANA) ‒ 52 dalībvalstis, Āzijas Peldēšanas federācija (Asia Swimming Federation, AASF) ‒ 45 dalībvalstis, Eiropas Peldēšanas līga ‒ 52 dalībvalstis, Okeānijas Nacionālā peldēšanas asociācija (Fédérations Nationales Océanienne de Natation, OSA) ‒ 15 dalībvalstis.

Floridas pavalstī ASV atrodas Starptautiskā Peldēšanas slavas zāle un muzejs (International Swimming Hall of Fame and Museum, ISHFM). Muzeja mērķis ir apzināt pasaules ūdens sporta veidu ‒ peldēšanas, daiļlēkšanas, peldēšanas atklātā ūdenī, ūdenspolo, sinhronās peldēšanas un sporta veterānu ‒ sasniegumu vēsturi, saglabāt liecības par izciliem sportistiem, treneriem un sporta veidu aizsācējiem. Starptautiskā Peldēšanas slavas zāle un muzejs ir FINA oficiālais sadarbības partneris un pārstāvis.

1971. gadā Starptautiskajā Peldēšanas slavas zālē (International Swimming Hall of Fame) uzņemti Austrālijas olimpiskās vienības peldētāji: 36 pasaules rekordu īpašnieks brīvā stila distancēs un trīskāršais olimpisko spēļu laureāts Jānis Konrads (arī Džons Konrads, John Konrads) un 15 pasaules rekordu īpašniece brīvajā stilā, olimpisko spēļu laureāte Ilze Konrade (arī Ilsa Konrads). Abi izcilie latviešu izcelsmes peldētāji uzņemti arī Austrālijas Sporta slavas zālē (Sport Australia Hall of Fame).

Amerikāņu peldētājs Marks Spics (Mark Andrew Spitz) 1968. gada olimpiskajās spēlēs izcīnījis divas zelta medaļas brīvā stila stafetes peldējumos (4x100 m un 4x200 m) un divas medaļas individuālajās sacensībās: sudraba – 100 m tauriņstilā un bronzas – 100 m brīvajā stilā. 1972. gadā Minhenes olimpiskajās spēlēs M. Spics izcīnīja septiņas zelta medaļas, vienlaicīgi sasniedzot septiņus pasaules rekordus (100 m un 200 m brīvajā stilā, 100 m un 200 m tauriņstilā, 4x100 m un 4x200 m brīvā stila stafetes peldējumos, kā arī 4x100 m kombinētajā stafetē).

M. Spics kļuva par pirmo sportistu pasaulē, kas vienu olimpisko spēļu laikā izcīnījis septiņas zelta medaļas. M. Spicam pieder 33 pasaules rekordi. 1977. gadā peldētājs uzņemts Starptautiskajā Peldēšanas slavas zālē. Līdz Pekinas olimpiskajām spēlēm M. Spica panākumi bija nepārspēti.

Pieņemts uzskatīt, ka senākās liecības par cilvēku peldētprasmi atrastas Lībijas tuksnesī, Ēģiptē. 1933. gadā ungāru pētnieks Lāslo Almāši (Almásy László Ede) atklāja tuksneša klints alā neolīta laikmeta zīmējumus, starp kuriem īpašu ievērību guva “peldošu” cilvēku figūras. Jaunatklājumam dots nosaukums “Peldētāju ala” (Cave of Swimmers).

Neolīta laikmeta “peldētāju” figūras un pētnieka L. Almaši personība no jauna pasaules sabiedrības uzmanību piesaistīja pēc kanādiešu rakstnieka Maikla Ondatjē (Philip Michael Ondaatje) grāmatas “Angļu pacients” (The English Patient, 1992) publicēšanas. Pasaules atzinību guvis arī režisora Entonija Mingellas (Anthony Minghella) romāna ekranizējums (1996) ar tādu pašu nosaukumu. Sižeta centrā ir cilvēku traģiskās attiecības, kas risinās Otrā pasaules kara laikā. Havajiešu izcelsmes ASV olimpiskās vienības peldētājs, ūdenspolists un sērfošanas popularizētājs Djūks Kahanamoku (Duke Paoa Kahinu Mokoe Hulikohola Kahanamoku) kļuva par pirmo peldētāju, kas uzaicināts filmēties Holivudā dažāda rakstura lomās (1925‒1967). D. Kahanamoku piedalījies trīs olimpiskajās spēlēs (1912, 1920, 1924), kopumā izcīnot piecas godalgas: 100 m brīvajā stilā (divas zelta, viena sudraba medaļa) un 4x200 m brīvā stila stafetē (viena zelta un sudraba medaļa). 1965. gadā par sasniegumiem peldēšanā un tās popularizēšanā uzņemts Starptautiskajā Peldēšanas slavas zālē.

Pieckārtējais olimpisko spēļu čempions (1924, 1928) brīvā stila peldējumā Džonijs Veismillers (Johnny Weissmuller) filmējies vairāk nekā 30 filmās (1931‒1976), katrā no tām demonstrēdams peldēšanas sporta iespējas. Atveidojis Tarzānu tādās filmās kā “Tarzāns: cilvēks-pērtiķis” (Tarzan the Ape Man, 1932) un “Tarzāns un viņa draudzene” (Tarzan and His Mate, 1934).

20. gs. 30.‒40. gados kino industrija piedāvāja greznus, brīžiem pompozus, bet tehniski sarežģītus “ūdens mūziklus”. Par jauno kinozvaigzni kļuva 1939. gada ASV trīskārtējā čempione un olimpiskās vienības peldētāja Estere Viljamsa (Esther Williams). E. Viljamsa piedalījusies tādos “ūdens mūziklos” kā “Neptūna meita” (Neptune´s Daugther, 1949), “Pagānu mīlestības dziesma” (Pagan Love Song, 1950), “Miljons dolāru nārai” (Million Dollar Mermaid, 1952) un “Jupitera mīļotā” (Jupiter´s Darling, 1955).

Ievērojamākās biogrāfiskās filmas par peldēšanas sporta leģendām: “Dona!” (Dawn!, 1979), veltīta leģendārajai austrāliešu olimpiskajai čempionei 100 m brīvajā stilā Donai Freizerei (Dawn Fraser). ASV dokumentālā filma “Pieskāriens sienai” (Touch the Wall, 2014) vēsta par pieckārtējo olimpisko spēļu laureāti, daudzkārtējo pasaules čempioni 100 un 200 m peldējumos uz muguras Melisu Džanetu Franklinu (Melissa (“Missy”) Jeanette Franklin).